Paranormal

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

Garon Whited – Nightlord #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.

Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.

Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.

Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.

Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.

Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.

Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.

Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.

Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.

Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.

Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.

Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.

Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.

Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Cassandra Clare – Clockwork Princess (The Infernal Devices #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

The Infernal Devices triloģijas trešā grāmata Clockwork Princess pēc savas būtības ir vistīrākā jauniešu romantikas grāmata ar fantāzijas elementiem un ļaundari kaut kur tālu fonā.

Pirmā un galvenā romantiskā drāma ir, protams, saistīta ar sērijas galveno varoni Tesu Greju ar viņas noslēpumaino un neskaidro pagātni, kura, it īpaši viņas vecāku izcelsme un ar to saistītās Tesas spējas, tik ļoti piesaista Mortmeina interesi. Noslēdzoties Clockwork Prince grāmatai, par Tesas mīlestības ieguvētāja lauriem varēja priecāties Džems (viens no maniem minējumiem būtu TBC), kuram nāve ir teju aiz stūra, kuru spēj atturēt vien narkotiskās vielas, kuras sapircies Mortmeins, lai vēl vairāk piespiestu Tesu rīkoties viņa labā.

Tikmēr Vilam, turklāt vēl kā Džema labākajam draugam un turklāt vēl Parabatai pēc Dēmonu mēdnieku rituāla, kuram pret Tesu izveidojušās tikpat spēcīgas jūtās, jācieš klusu, lai pēdējās dzīves nedēļās nesabojātu draugam to pašu dārgāko. Smieties vai ne, bet papildus dramatiskumam, jo tas šādā grāmatā tikpat kā nekad nevarētu būt par daudz, arī Tesai vienlaicīgi ir tikpat spēcīgas jūtas pret Vilu kā pret Džemu. Abi var vārtītīes psiholoģiskas vainas apziņas vannās no rīta līdz vakaram, cik nepareizi tas ir, kur nu vēl uzsākt nopietnākas attiecības pēc Džema nāves.

Paralēli, lai lasītājam nekļūtu garlaicīgi no Tesas apbrīnas par puišu dievišķīgi skaistājām acīm, matiem, muskuļiem utt. un pretēji no puišu puses, tad autore Cassandra Clare dod pietiekamu ‘’atpūtu’’ un +/- izvērš attiecībā uz nesen Londonas institūtā ievākušamies brāļiem Gideonu un Gabrielu Ligthwood, no kuriem vienam uzmanību piesaista kaujas mākslu apguvē talantīga mājkalpotāja, bet otru Vila māsa Cecily, kurai pašai Dēmonu mednieku pasaule ir salīdzinoši kas jauns.

Drusku interesantāku uz mirkli sižetu padara politiskās intrigas pašu britu Dēmonu mednieku pasaulē par Londonas institūta vadību, kura šobrīd uzticēta kopīgai Šarlotes un viņas vīra Henrija kopīgai vadībai, bet nav nekāds noslēpums, ka Henrija uzmanību pārsvarā saista visvisādi izgudrojumi institūta pagraba laboratorijā, atstājot institūta pamatgrožus sievetes rokās, kas dažam labam neiet pie sirds.

Ak jā, ir taču arī ļaundaris Mortmeins un viņa radītā sižeta elementi ar plāniem iznīcināt Dēmonu mēdniekus vispirms Lielbritānija un pēc tam arī visā pasaulē. Diemžēl pirmajā grāmatas daļā ir kaut kur fonā, bet vēlāk šajā ziņā nekļūst diži labāk, jo kulminācijas brīdis vairāk rada sajūtu, kā lieki noversta uzmanība no paša galvenā. Kaut kā ātri vajadzētu to ļauno Mortmeinu atrisināt, un garā epilogā, kas sākas labu laiciņu pirms oficiālās epiloga nodaļas, atgriezties pie būtiskā – pārīšu savstarpējās attiecības.

Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.

Cassandra Clare – Clockwork Prince (The Infernal Devices #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Dēmonu mednieku Shadowhunters Londonas institūta un pēcāk visu mednieku iznīcināšanu sev kā par mērķi ir nolūkojis Axel Mortmain jeb Magister, kā pašam sevi patīk saukt. Vien motivācija tik lielam naidam un acīmredzami gadiem ilgi plānotai atriebībai uzreiz Londonas institūta vadītājai Šarlotei un viņas vīram Henrijma vai sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Tesai, Vilam (Viljamss) vai Džemam(Džeimss) nav uzreiz izprotams. Ja vien tas būtu zināms, tas jau būtu viens liels solis, lai izveidotu un realizētu labu, kārtīgu aizsardzības un pēcāk pretuzbrukuma plānu.

Līdzīgi kā pirms šīs sērijas lasītajā The Mortal Instruments sērijā būtisku grāmatas lapaspušu skaitu aizņem savstarpējo attiecību drāma, kas nenovēršami pāraug romantiskās jūtās, starp Tesu un Vilu un starp Tesu un Džemu. Faktors, kas vēl vairāk sakāpina drāmu un jūtas, ļaujot tieši šajā aspektā autorei izpausties vārdu plūdos, ir draudzība starp Vilu un Džemu. Vēl jo vairāk abus vieno Dēmonu mednieku Parabatai rituāls, kas šo draudzību burtiksi padara nedalāmu ‘’līdz nāvu mūs šķirs’’.

Neliels akmens autores dārziņā, ko nevar neatzīmēt, ir Vila spēja redzēt un komunicēt ar spokiem, kas nevienā brīdī netiek pieminēts triloģijas pirmajā Clockwork Angel grāmatā un šajā tiek atklāti pieminēts vien prologā un viss. Šādi līdzigi niķi, izdomāt kaut ko jaunu un līdz tam nepieminētu, ik pa brīdim ir manāmi. Otrs mazais sižets, kas par un ap Vila tēlu saistīts ar iemesliem, kā un kāpēc viņš pirms pieciem gadiem nonācis Londonas institūta un Šarlotes un Henrija aizgādībā. Pirms pieciem gadiem Vils nejauši mājās atbrīvoja dēmonu, kas ieslodzīts tupējis 20 gadus un aiz atriebības Vila tēvam uzlika puisim traģisku lāstu. Līdz šim puisim ir sanācis ar to sadzīvot, bet Tesas uzrašanās dod jaunu sparu atrast veidu, kā lāstu noņemt. Diemžēl lāsts nav vienīgais šķērslis attiecību uzplaukumam starp viņu un Tesu.

Viegla dzīve, pat starp draudzīgajiem medniekiem Londonas institūtā, nav arī Tesai. Pirmkārt un galvenokārt aiz tā, ka pašas brālis Neits ir viens galvenajiem, vismaz viņa ieskatos, palīgiem ļaundarim Mortmeinam lielā varas pārņemšanas plāna realizācijā. Bet nebūt ne mazsvarīgākas galvassāpes sagādā divi institūta puiši un labākie draugi Vils un Džems. Kā gan mierīgi dzīvo, ja abi ir ieskatījušies meitenē, kura pat nav Dēmonu mendiece vai pat parasta mirstīgā.