Paranormal

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau vairāk nekā divus gadsimtus kopš 1812.gada četras Black River ietekmīgākās un salīdzinoši ar citiem turīgākās ģimenes lielāka labuma un tā starp citu arī vienkāršas izdzīvošanas vārdā ir bijušas spiestas piedalīties dēmoniskā ražas rituāla pārbaudījumā, kur katru gadu no katras ģimenes tiek izvēlēts viens pārstāvis. Ne vienmēr visi izdzīvo un daža laba ģimene, kā Belli, ir no paaudzes uz paaudzi palikuši krietni šķidrā sastāvā, bet šoreiz raganas Katrīnas Hamiltones spoka izvēle krīt uz četrotni, kura būs tai ļoti liktenīga.

Divu gadsimtu gaitā status quo izdevies noturēt aiz tā, ka gan ģimenes, gan visa Blekrivera par atlīdzību iegūst regulāru, pārbagātu un citādi perfektu ražu bez jebkādām slimību un patoloģiju pazīmēm. Pat ja viena laba daļa no ģimeņu atvasēm vairs nedzīvo pašā Blekriverā vai tās reģiona teritorijā, tad neviens pa visu šo laiku vien retu reizi ir centies uzdrīkstēties pārtraukt lāstu, pārtraukt reizē arī upurus, kuri nereti gadās, lai cik labs būtu kopējais iegūtais labums.

Katram no raganas izvēlētajiem pārbaudījuma kandidātiem moments, kad to izraudzīšanās tiek ‘’pavēstīta’’ baisas mūzikas ladītes (gan pēc skata, gan mūzikas izvēlē) veidolā nāk kā saprotams šoks un nepatīkams pārsteigums. Un iepazīstināšana tiek sākta ar Kadvinu Vintropu, pieredzējušu medbrāli garīgi slimu pacientu slimnīcā, kur daļai no tiem nebūs lemts atgriezties brīvībā pastrādāo kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību, dēļ. Vēl jo vairāk Kadvinam nav tālu jāmeklē motivācija beidzot visam murgam un lāstam pielikt punktu, jo vēl dzīvā atmiņā un nereti murgos rādās Katrīnas raganas, kā arī dēmona dēļ, ar kuru tā slēgusi vienošanos, kurš tai dod spēku, zaudētais brālis Eibrahams.

Kadvina sagatavotība darba ietvaros tikt galā ar izaicinošām un stresa pilnām situācijām labi kalpo, lai pārbaudījuma ietvaros jaunais vīrietis varētu neoficiāli tikt nominēts kā četrotnes līderis, jo, lai arī 20gadīgā Bašiba Bella no visiem izceļas ar izdzīvošanas nolūkos pat ļoti noderīgu tendenci uz vardarbību un slepkavība, ja tāda vajadzīga, kā izrādīsies tai nav gluži sveša, tad citādi Bašiba gluži neizceļas ar tām labākajām rakstura īpašībām, lai varētu viņu saukt pat par nominālu līderi. Pat ja Bašibas tēls, kuru sērijas gaitā tikpat kā vienmēr ir kopā ar atbalstu gan emocionāli, gan kā cīņu biedrs, tās visnotaļ izmēros vērā ņemamo rotveileru Baku. Viena no iemīļotākajām Bašibas atbildes frāzēm, kad kāds no tās jaunajiem sabiedrotajiem un laika gaitā draugiem ir šokēts par tās rīcību un citu potenciālo reakciju, ir ‘’ko gan viņi man var padarīt?!’’. Filozofiska nostāja, kas ir iespējama vien aiz paranormālās Blekriveras situācijas, uz kuru pat likumsargi desmitgadu gaitā skatās caur pirkstiem un visu ar paranormāliem incidentiem saistītajām nāvēm atrod kādu citu racionālu un ārpasaulei pieņemamu izskaidrojumu. Kas arīdzan nav vienīgais ar ko Bašibas tēls izceļas un izraisa izbrīnu, šoku, reizēm pat riebumu Ozijā, Mīna un arīdzan Kadvinā.

Ne visi izvēlētie ir vienlīdz labi sagatavoti un informēti par to ģimeņu kā pārdabisko, tā asiņaino vēsturi un raganas Katrīnas ikgadējo pārbaudījuma rituālu. Tā 17 gadīgā Vilamīna vai vienkārši Mīna Kreina visu tās salīdzinoši īso dzīvi ir bijusi kā tās vecāku acu raugs, kuru tās vecāki, nav uzskatījuši par vajadzīgu izglītot. Kura visus nostāstus par un ap raganu uzskata vien par izdomātām leģendām un ar pilnu pārliecību ir droša, ka tai piesaistītās nāves var kā citādi racionāli izskaidrot. Pat pēc mūzikas lādes saņemšanas un citiem trauksmainiem, nervu kutinošiem un teju letāliem momentiem ir jāpaiet teju visai pirmajai The Harvest grāmatai, lai domas sāktu mainīties.

Līdzīgi nesagatavots ir Ozguds vai vienkārši Ozijs, kuram papildus dezorientējošu šoku sagādā atklāsme, ka tā tēvs nemaz nav tā bioloģiskais tēvs. Ka tuvs ģimenes draugs un krusttēvs Persivāls Sīvāls patiesība ir tas, uz kuru šo godu attiecināt. Lai arī ne māte vai tēvs, ne Persivāls netur viens uz otru ļaunu prātu un arī pēc visai savdabīgās paternitātes apstiprinājuma, kad Ozijs tiek izvēlēts rituālā, jo pretējā gadījumā varbūt par tādu Oziju sērijā lasītājs neuzzinātu, var just līdzi Ozija tēlam, jo laika, lai aprastu ar jaunumiem, pirms nepieciešams iesaistīties dzīvībai bīstamajā pārbaudījuma rituālā, nav daudz.

Bet, lai kā nebūtu, neviens no izvēlētajiem kandidātiem nav ar pliku roku ņemams, bet to kombinācija jo bīstamāka. Fakts, kas liek izbīties gan raganas Katrīnas spokam, gan tiem, kuri slēguši savas slepenas vienošanās, lai pārbaudījumu un upuru slogs tiktu novirzīts uz citiem. Kuri pārāk labi iedzīvojušies privilēģiju un labumu komfortā, lai uzzinot, ka varoņu četrotne apņēmusies mēģināt iznīcināt raganu, atbrīvot Blekriveru no tās lāsta, ir gatavi uz visu, pat upurēt pirms tam tik tuvos un visādos mīļvārdos sauktās atvases, lai tikai to visu nezaudētu.

The Bell Witch sērija šoreiz labi saskan ar tās sadalījumu lielākajā sižeta arkā pirmjās trīs grāmatās (audio formātā tās ir pieejamas apvienotā omnibusa versijā), pēc kuras seko trīs noteikti pēcāk lasāmas vai klausāmas grāmatas ar kulmināciju noslēdzošajā Black River grāmatā. Kā ceturtā Spring Slaughter, tā arī The Leviathan, pirms, diemžēl, ne tās pašas spriedzes pilnākās kulminācijas ar to gandarījumu sniedzošāko atrsinājumu, papildus sniedz ieskatu galveno labo varoņu motivācijās un iemeslos, kas izveidojuši to personības kādas tās redzam stāsta ”tagadnē”, un reizē dod pat pārāk labu iemeslu, lai lasītājs pievienotos īpaši jau Bašibas ienaidam vai vismaz ļoti izteiktai nepatikai pret tās nedaudzajiem radiem, kuri starp mirstīgajiem sērijas gaitā ierindojami starp galvenajiem sliktajiem tēliem.

Ja ir cerība no pārdabiskās un paranormālās The Bell Witch sērijas sagaidīt izteiktus šermuļu uzdzenošus momentus, tad personīgi nevarēšu iepriecināt, pat ja bez raganas spoka sērijā sastopami asinskāri minotauri un krakena (Leviathan) dēmonisks radījums, kas ar prieku pievienojas varoņu ceļā liktajiem izaicinājumiem. Bet citādi jānonāk pie atziņas, ka šīs sērijas gadījumā labāks un nozīmīgāks ir varoņu kopīgi izciestais pārdzīvojumu ceļojums un izaugsme starp pirmo un noslēdzošo sērijas grāmatu.

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.

David Longhorn – Mortlake #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.

Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.

Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.

Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.

Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.

Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.

Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.

Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pirmā sastapšanās ar Cowboys and Aliens galveno varoni nav tam pati glaimojošākā un visai ātri tas kļūst par trīs vīru slepkavu. Nezinot ne savu vārdu, ne ko citu par sevi svešinieks pamostas tuksnesī, bet, par laimi tam, ne gluži nekurienes vidū un tuvumā ir panīkusi zelta drudža vilinājumā izaugusi, bet nu drusku uz panīkuma pusi velkoša mazpilsēta Absolution.

Lai arī Absolūcijai ir pašai savs šerifs John Taggart, kurš ar sev padotajiem likumsargiem cenšas tā iespēju robežās uzturēt kārtību necilajā pilsētiņā, tad par tās patieso ietekmes spēku viennozīmīgi drīzāk būtu saucams pulkvedis Woodrow Dolaryhde, kura pēckara gados iegūtā turība ar lopkopību un viņa ekonomiskais pienesums gan Absolūcijai, gan tās tuvākajai apkārtnei pēc tā uzskatiem tam piešķir visas tiesības par tādu arī būt. Diemžēl Vudrovam viena vai cita iemesla dēļ nav izdevies uzaudzināt to pašu godprātīgāko dēlu (Pērsijs), kurš pieaudzis būdams reti, kad ir skaidrā prātā, un apzināti izmanto tētuka dotās privilēģijas, paļaujoties, ka no jebkāda veida ķezas tas to izpestīs.

Ja ne citplanētiešu negaidīts iebrukums, tie paši brīnumainā kārtā zelta kāri, tad romāns varbūt izvērstos par klasisku mežonīgo rietumu romāniņu, kuram garlaicības novēršanas nolūkos pa vidu vēl piesviests klāt svešinieka tēls, bet tam tā nav lemts būt. Tā vietā, lai cik negribīgi vairākiem tēliem tas grāmatas sižeta sākumā nebūtu, tad tiem brīvprātīgi spiestā kārtā jākļūst par sabiedrotajiem, lai netiktu samīti zem citu planētiešu spēka sloga.

Pirms tam gan sākotnējam svešiniekam pašam jāpārvar pārsteigums, kad uzzina, ka ir bēdīgi slavenais Jake Lonergan ar galvu reibinošu tūkstots dolāru atlīdzību pār tā galvu. Kaut arī pēc pamošanās tuksnesī ir pamodies gluži kā cita persona, kuram vairs prātā nenāk agrākās dzīves ļaunprātības, tas nenozīmē, ka citiem tas nebūtu vēl svaigā atmiņā. Tā teikt, paveicas (ne vienu reizi vien romāna gaitā), ka visu uzmanību novērš cits drauds, lai novērstu domas no lielās naudas summas atlīdzības par tā aizturēšanu.

Drīzāku un ātrāku savstarpējo uzticēšanos palīdz panākt fakts, ka citplanētieši nav tikai ieinteresēti Zemes zelta dārgmetālā vien, bet acīmredzami arī pašos humanoīdos un eksperimentos ar tiem. Tomēr grāmatas gaitā nerodas iespaids, ka tie ar eksperimentiem steigtos, vai pielūkoto, lai tādi kā Džeiks nespētu pa apjukuma delīriju izmukt, kur nu vēl tikt pie citplanētu izcelsmes ieroča. Kaut gan nevar nesaskatīt sižetiski cilvēkiem par labu esošus kritiskus momentus, Džeika aproces citplanētiešu ierocis viens no tiem, bez kuriem iebrucēju tehnoloģiskajam pārspēkam, pat ja ne to skaitliskajā ziņā, būtu bijis jābūt gana pietiekošam, lai spētu izveidot bāzi, no kuras uzsākt savu zelta motivēto iekarojumu.

Vēl atliek iepazīstināt ar Ellas tēlu, kura kāda nebūt iemesla pēc ieinteresāta Džeikā jau no tā pirmajiem uzrašanās mirkļiem Absolūcijā pat vēl pirms citplanētieši atklāti tiem atklāj savu klātbūtni un nodomus. Lai arī tās patiesās palīdzēt gribas motivācija tiek pietaupīta tuvāk grāmatas beigām, tad uzreiz var noprast, ka viņa un tai tuvi ļaudis kaut kur citviet ir jau agrāk vēl pirms Absolūcijas ir cietusi no šo pašu citplanētiešu uzbrukuma. Ellas tēlu varētu pieskaitīt pie Džeikam pieejamā ieroča tipa aspekta, kura kritiskā momentā tiek izmantota, lai ar tikpat kā maģijas fantastikas elemetnu izrakstītos no cilvēku tēliem nelabvēlīgas situācijas.

Bet kopumā Kovboji un Citplanētieši ir pārsteidzoši laba (un cik no atmiņas var spriest, tad labāka par filmu) priekš grāmatas, kura skaitās tīri filmas novelizācija un kura autoram Joan D. Vinge noteikti bijusi kaitinoši bieži un daudz jāsaskaņo ar filmu studijas funkcionāriem un personāliju, kuriem neinteresē paša romāna kvalitāte. Sižetiskais dinamiskums tiek saglabāts viscaur romānām. Tā arī visu galveno, kā arī mazāk nozīmīgiem tēliem, kā šerifa Tagarta mazdēlam Emetam vai pilsētas salona īpašniekam Dokam, rīcības motivācija iztiek bez pie matiem pivilkiem aspketiem.

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.