Pan Macmillan

Kate Morton – The House at Riverton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

20.gadsimta nogalē 98 gadīgā Greisa Bredlija (agrākā Reeves), kā jebkurš līdzīga vecuma cilvēks savā mūžā piedzīvojusi nemazums pārdzīvojumu gan personīgajā dzīvē, gan pasaules lielajos notikumos. Greisas gadījumā stāsts ir no pirmās kategorijas, bet, lai tiktu līdz The House of Riverton aprakstā minētajam traģiskajam notikumam, savu stāstu Greisa aizsāk tā pirmsākumos, kad 14gadu vecumā 1914.gada augustā uzsāk strādāt, kāds varētu teikt kalpot, Rivertonas namā pie lorda Ašburija.

Ja ne uzņēmīgas režisores Urzulas vēlme uzņemt filmu, kuras centrālais notikums ir viesības un kāda mūsdienās vairumam piemirsta dzejnieka pašnāvība (oficiālā versija), Greisa, kā citās reizēs, būtu turpinājusi apspiest visas ar Rivertonu saistītās atmiņas, bet viena vienīga vēstule no Urzulas par vēlmi ar viņu konsultēties, kā arīdzan mazdēla nozušana pēc sievas nāves, mudina Greisas prātu atgriezties pagātnē. Vēl jo vairāk, kad tuvojoties pašas dzīves pēdējiem brīžiem, pagātnes notikumi Rivertonā, draugi, paziņas un citi personāži no attiecīgā laika ir vieglāk atsaucami atmiņā nekā kaut kas vakar vai aizvakar noticis. Kad nav pat nepieciešams ticēt spokiem un gariem, lai agrākais šķistu kaut kas reālāks un tuvāks.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā un svešā vietā nav viegls. Varbūt pat Greisai netiktu tikusi piešķirta iespēja Rivertonā, ja ne pašas māte kādreiz nebūtu kalpojusi tajā, ar kuru pašu saistās kāds būtisks pagātnes noslēpums, kas licis pamest lokālu. Tā teikt, atvērta vieta citam romānam, kuras centrālie tēli ir Greisas māte un viena no lorda Ašburija dēliem Frederiku. Tā vietā var sekot līdzi Greisai tās gaitās nu jau mūsdienās zudušā pasaulē. Bet kā jau allaž, tad vecāka gada gājuma ļaužu, šķendējas par jauno paaudzi, par sociālajām normām, kuras ne visi vairs grib un spēj ievērot.

The House of Riverton mijas ar fragmentiem no Greisas tagadnes viņas super-seniores gados, kur pati nu jau kļuvusi par aprūpējamo, kamēr atmiņās pati bijusi tā, kurai uzticēts, līdz ar citiem kolēģiem, gādāt par citiem, pat ja pašai nemaz tik daudz gadu. Interesants, atmiņā paliekošs dialogs ar 17gadīgu aktrisi, kura grib izprast sev uzticēto tēlu, lai labāk to attēlotu, bet no savas mūsdienu perspektīvas nespēj izprast agrāk tik pašsaprotamās attiecības, pat ja draudzīgas un savstarpēji ar cieņu pilnas, starp saimniekiem un apkalpojošo personālu.

Bet vienlaikus, kaut arī Rivertonas iemītnieku, sākot ar lordu, tā atvasēm un beidzot ar mazbērniem, kur centrālā loma ir Frederika bērniem Hannai, Emmeline un Deividam, attieksme pret padotajiem nav nicinoša, kur katrs mazākais pārkāpums tiktu bargi sodīts, tad tiek saglabāts aspekts, kurā to klātbūtne tiek ignorēta (teju kā mēbele vai noderīgs un vajadzīgā brīdī pasaucams instruments), uzskatīta par tik pašsaprotamu, ka to klātbūtnē var sarunāties par ļoti plašu tematiku spektru, ko citkārt sava līmeņa statusa personai neuzticētu.

Pirmais pasaules karš romāna ietvaros Rivertonai neiet secen. Pati karadarbība paliek fonā, bet uz lapaspuses vairāk izjūtamas tā sekas, kad no vīru puses tie vai nu tiek iesaukti vai paši piesakās, bet daža laba sieva piesakās brīvprātīgi kādā ar karu saistīta palīdzību vietējā līmenī. Visspilgtāk gan tas izpaužas, kad mājās atgriežas tiem, kuriem no malas šķiet palaimējies palikt starp dzīvajiem, bet pašiem varbūt nemaz tā nešķiet, jo tikusi tā laime ciest no vēlāk nosauktā PTSD. Kā ietekmē ir vien čaula no agrāk pieredzētā, ko ne pašam, kur nu vēl citam izprast, kad tie sagaida, ka persona atgriezīsies ierastajās gaitās, kā agrāk, tā it kā nekas šausminošs nebūtu pieredzēts.

Pirms tam gan, vēl kara laikā Greisas pienākumu slogs top lielāks, pievieno tam nejaušu agrāku sastapšanos ar Frederika atvasēm un varbūt aiz līdzīgā vecuma draudzīgu sapazīšanos, lai ar laiku Greisa kļūtu par Frederika vecākās meitas Hannas galveno kalpone, pat uzticības persona pieaugot, iesoļojot precētas sievas lomā.

Cik gan atšķirīgas ir Greisa un Hanna, tā arī tās četrus gadus jaunākā māsa Emelīna. Kamēr Greisa, neskatoties uz tās pozīciju kā kalponei, ir ticis zināms dzīvesprieks, tad Hanna ilgojas dzīvē pēc kā vairāk, pēc kāda piedzīvojuma un pasaules apskatīšanas. Nelīdz arī brīvības un neatkarības gars, izlauzties no tai kā sievietei uzliktatajām sociālajām normām, ko uz brīdi šķiet ļauj apiet precības ar baņķiera dēlu Teodoru (fonā Rivertonas saimniekam Frederiks tā biznesu pēckara ekonomikā spiests pārdot, ir arīdzan citi pārdzīvojumi), bet drīzvien pirmslaulību solījumi tiek piemirsti, kā nebijuši. Tad vai ir jābrīnās, ja dzīvē negaidīti uzrodas jaunības dienās uz laiku sastaptais Roberts, karā mirušā brāļa Deivida draugs, tagad rakstnieks, dzejnieks, kurš ar piesaista ar stāstiem no ceļojumos pieredzētā, kurš piedāvā tik vilinošu iespēju izlauzties no viemuļā krātiņa ar paredzamu dzīves gaitu.

The House of Riverton piedāvā ielūkoties aizejošajā aristokrātijas pasaulē no vairāku tēlu perspektīvām, sekot un pārdzīvot līdzi, kā, tā teikt, vienkāršajam cilvēkam Greisai, tā arīdzan Hannai un viņas burbulī virpuļojošajiem personāžiem. Vēsturisks romāns, kuram autore Kate Morton šoreiz izvēlējusies piešķirt traģisku noslēgumu (neticēt aprakstam un oficiālaji versijai), bet, kur iederētos arī atšķirīgas versijas un nekas nebūtu pretim.

Ken Follet – The Third Twin

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Steve Logan nemaz nezinādams, ka ir dvīnis (un patiesībā skaita ziņā pat vairāk), piekrīt piedalīties zinātnieces Jeannie Ferrami un JFU universitātes pētījumā par dvīņiem. Vizīte ne tikai pašam Stīvam nenoriet, kā plānots, jo kā gan vari iedomāties, ka tev pēkšņi paziņo par līdz šim nezināma dvīņubrāļa esksistenci, bet arī lielā sižeta kontekstā universitātes teritorijā tiek pastrādāts smags noziegums, izvarošana, kurā cieš Džīnijas asistente, kas vēlāk smagi atsauksies gan uz Džīnijas pētījumu, gan pētījuma objektu Stīvu.

Džīnija tieši arī pēta atsevišķi uzaugušus un audzinātus dvīņus, no kuriem viens veicis dzīves izvēles un nogājis uz kriminālnoziegumu takas, bet otrs ir godīgs un atbildīgs pilsonis. Džīnijai nezinot viņas fakultātes un pētījuma uzraugs/sponsors profesors Berrington Jones kopā ar jaunības draugiem un biznesa partneriem grasās pārdod  savas daļas Threeplex ģenētiskajā klīniku par $180 miljoniem un par visām varēm ir gatavi noslēpt savus agrīnos un industrijā līdz tam nepieredzētus eksperimentus, kas tagad rezultējušies Stīvā un viņa ‘’dvīņu’’ brāļos.

Spriedzes trilleris The Third Twin, ja nepiekasās dažiem sīkumiem, kas ļautu saīsināt sižetu un kopējo lapaspušu skaitu, ir pat ļoti baudāms un izklaidējošs. Viens no tiem sīkumiem, kas uzreiz nāk prātā, ir dzīves laikā iegūtas rētas, pašu izvēlēs uztaisīti tetovējumi vai pīrsingi, kas ļautu izslēgt viņus no izvarošanas aizdomās turamo loka. Lielākais iztēles lēciens no autora puses šajā ziņā bija viena ‘’dvīņa’’ matu krāsas maiņa, citādi visi uzauguši izskatā pilnīgi identiski.

No citām paredzamām un sagaidāmām lietām, it īpaši grāmatā, kas apspēlē tehnoloģiskajā ziņā attiecīgās dienas zinātnieku atklājumu izrāvienus ir citas tehnoloģijas, kas līdz šodienai (2022.gadam) ir tāla vēsture, kas jaunākam lasītājam būtu pat jāieguglē, lai saprastu, kas tas ir. Ja vēl disketes, kā informāciju pārnesi, pieļauju būtu vieglāk saprast, tad publiskās telefonu būdas vai vienkārši publiskie telefoni, kas vairs nav redzami mūsdienās, būtu jau cita lieta. Attiecīgi spriedzes un intrigas ziņā ir visai izdevīgi, ja katram tēlam nav kabatā savs mobilais, lai varētu momentā viens ar otru sazināties.

No citām Kena Foleta grāmatām līdz šim bija lasīti Zemes Pīlāri, kas pats par sevi ir cits žanrs un gluži nesalīdzināms ar The Third Twin, bet pagaidām pēc vien viņa trillera un pēc atmiņas par Zemes Pīlāriem Kenu Foletu novērtētu kā labāku trilleru, ne vēsturisko romānu autoru.

Matthew Reilly – Ice Station (Shane Schofield #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Shane Schofield savā profesijā ir viens no labākajiem, kādus varētu atrast. Tikpat profesionāla un veiktspējīga ir viņa jūras kājnieku komanda, kura pirmā atbild uz amerikāņu Antartikas zinātnieku komandas bāzes stacijas trauksmes signālu un lūgumu pēc palīdzības. Diemžēl viss izvēršas drusku sarežģītāk un gandrīz no paša ierašanās brīža Šeinam un viņa kolēģiem nākas cīnīties par savām dzīvībām.

Zinātnieku potenciālais atklājums, kas tik pēkšņi izraisījis zibenīgu interesi no publiski saucamo sabiedroto Francijas un Lielbritānijas puses pat tik tālā pasaules nostūrī kā Antarktika, pirmajā momentā šķiet kaut kas ne uz Zemes radīts, kaut kas ar citplanētiešu izcelsmi, it īpaši, jo tas tiek atklāts iesalis ledū, kas vecāks par vairākiem miljoniem gadu. Cīņa par tehnoloģisko izrāvienu pāri citiem, pat starp pieminētajiem sabiedrotajiem citviet pasaules konfliktos izvēršas skarbākajos paņēmienos.

Ice Station sižetiskā attīstība un it īpaši galvenā varoņa Šeina nenonāvējamība, kamēr pretinieki un pa brīdim kāds stāstā mazāk svarīgs kolēģis krīt kā mušas, bija īsta Holivudisma trillera garā. Pieļauju, ka liela daļa zinātniskā un uz cita veida notikumu iespējamības ticamību drusku jāpiever acis, lai varētu izbaudīt Ice Station piedāvāto popkornu. Augstas kvalitātes prozu nevajadzētu cerēt sagaidīt, un pat samazinot kritisko pieejo notikumu ticamības jautājumā, bija vairāki ‘’Vai tiešām?’’ pārsālīti momenti.

Neizmantota šķita potenciālā intriga par un ap zinātnieku atradumu, kas tik ļoti sakāpinājis ASV, Francijas un Lielbritānijas speciālo vienību interesi. Tā vietā papildus problēmas Šeinam sagādā kāds no paša vienības, kāds, kas patiesībā visu šo laiku spiegojis un cita labā, lai attiecīgajā brīdī apmestu kažoku uz otru pusi.

Ice Station lai gan nav slikts, kaut kas zemē metams, nav arī kas tāds, ko ceru sagaidīt grāmatās, ko lasu. Tādēļ māc šaubas, cik drīz varētu pienākt diena, kad ķertos klāt Shane Schofield sērijas turpinājumam, jo arī pats grāmatas noslēgums atrisināts pielietojot stipru pozitīvo domāšanu attiecībā uz galveno varoni.

David Baldacci – Hour Game (Sean King & Michelle Maxwell #2)

15810

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Divi izbijuši slepenā dienesta ağenti Sean King un Michelle Maxwell pēc visiem trakumiem sērijas pirmajā grāmatā un pēc nelabā gala, kādu ņēma abu karjeras valsts apmaksātā darba, nonākuši pie kopīga secinājuma, ka profesionāli abiem saskan, nolēmj kopīgi izveidot privātdektīvu ağentūru.

Abi nedzīvo nez kādā tur miljonu lielpilsētā, kā Ņujorka, kur netrūktu noziegumu un klientu, bet klusā, rāmā pilsēta, kuras apkārtnē vienlaikus netrūkst turīgu personu mājokļi. Grāmatai iesākoties to visu satricina vairākas slepkavības īsā laika periodā, kur katra tikusi kopēta pēc kāda cita bēdīgi slavenas sērijveida slepkavas. Vietējai policijai, maigi sakot, nav bijusi pieredze izmeklējot tik nežēlīgus noziegumus, tādēļ Kings un Maksvela tiek pieaicināti kā konsultanti.

Tas būtu viens no lielajiem sižetiem. Vienlaikus, neuzskatot, ka tas kaut kā varētu traucēt viņu sadarbībai ar policiju, abi piekrīt paralēli izmeklēt zādzību vienā no bāgtnieku, konkrēti Battle ģimenes, rezidencēm. Āķis vien tajā, ka vainīgais jau itkā atrasts un aizturēts, un pret viņu ir šķietami pietiekoši daudz pierādījumu, lai nebūtu par to šaubu, bet aizstāvības advokāts par spīti tam intuīcijas mudināts sliecas ticēt sava klienta vainas noliegumiem, un tādēļ nolīgst Kingu un Maksvelu.

Attiecību un personīgo interešu mežğis ir gana biezs, jo gan advokātam, gan Battle ğimenei ir viens otram pazīstami un/vai ir bijusi profesionāla sadarbība. Pa vidu tam savstarpējās attiecības Battle ğimenē ir tālu no ideālām, kurās nauda nav visu problēmu risinājums un laimes avots, kādēļ uzticība un vienots gars neierindojas pirmajā vietā, ieraugot šo ģimenīti.

Kriminālromāns autoram padevies pat ļoti labs. Ar aizrautību var sekot līdzi pavedienu kripatām, viltus mānekļiem, pie kuriem Kings un Maksvela piekļūst abu izmeklēšanu gaitā, un ar prieku izbaudīt laba autora izpildījumu, labi apzinoties, ka slepkavības un zādzība visticamāk ir viena ar otru saistīta.

Tematiski un pēc žanra stipri atšķirīgs no sērijas pirmās grāmatas Split Second, un, kamēr par to varētu teikt, ka autors drusku izpildījumā nošāvis greizi, tad ar otro piegājienu pie šiem tēliem klasiskākā kriminālromānā sanācis stipri labāk. Citiem vārdiem, ja gluži nepatika Split Second, tad varu ieteikt dot šai sër otru iespēju.