Otto Penzler

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Ne visas kaujas karos notiek starp lielām armijām. Nereti to labākam iznākumam, citiem nezinot un varbūt pat bez publiskas atzinības panākumu un arīdzan nedienu brīžos, ir jāiegūst tā informācijas deva vai varbūt pat kripata, kas ļautu attiecīgajās kaujās savai valstij gūt panākumu. Bet līdz ar slepenību nāk arī fakts, ne bieži vien jādarbojas vienatnē vai nelielā (cerams) uzticamā grupā ienaidnieka/pretinieka valstī, jāiztiek bez publiskas atzinības nopelnu gadījumos vai varbūt pat bez palīdzības, ja kaut kas noies greizi un tiksi atklāts.

The Big Book of Espionage krājums sadalīts divos lielajos karos, aukstajā karā un vēl nodaļā, kas atvelēta citiem konfliktiem, no kuriem krājuma sastādītājam Otto Penzleram laikam nav bijis ko diži izvēlēties. Sākts tiek arPirmo pasaules karu, kura attiecīgi ir arī stāstu ziņā bagātākā nodaļa. Tā vien šķiet Otto ir gribējis no plašākas aizmirstības izcelt senākus stāstus, jo arī starp citiem kariem un kaujām manās vecāku stāstu pārsvars.

Var just, ka Pirmā pasaules karam atvēlētajā nodaļā stāstu maniere ir vairāk uz faktisko, realistisko pusi, atstājot aizrautības faktoru otrajā plānā, sabalansētība starp abiem starp šiem piemēriem ir retums. Bet tas, protams, ar labu prozas stilu neliedz būt labi lasāmam, raiti plūstošam un līdz ar to interesantam, kā Marthe McKenna stāstā Gas Attack!,kurā kara medmāsa (beļģiete) izmanto savu posteni, lai starp ievainotiem karavīriem iegūtu kādu noderīgu informāciju, un pamana, ka ģenerālis ar ķīmiķa izglītību pievērš neparastu uzmanību laikapstākļu un īpaši gaidāmajām vēja prognozēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, drošības pēc ziņo par to tālāk, bet tiek norāta, lai pievērš uzmanību armijas vienību kustībām, līdz ir par vēlu un vien vēlāk, pēc stāsta nosaukuma, saprot, kas un kāpēc

Darbojoties slepeni, ne vienmēr viens spiegs spēj atpazīt otru, nav jau uz pieres rakstīts, kur nu vēl pretējās puses darboni. Tā lūk Judith by C.E Montaguestāstā, kas aptver ilgāku laika periodu un aizsākas Francijā stāsta galvenais varonis Phil Gresson gluži kā citi kolēģi pirms lielas kaujas, kura var izrādīties pēdējā viņa dzīvē, izdomā doties uz tuvāko pilsētu ar mērķi zaudēt nevainību. Pamana arī vienu skaistu dāmu, kura iekrīt acīs, bet tieši tad notiek uzlidojums un rīkojas varonīgi, izglābjot viņu. Tikmēr divus gadus vēlāk, kad jau dāma ir kā sena mirāžas atmiņa, pats kā spiegs atrodas Vācijas teritorijā, kur sastop to pašu sievieti (secinājumi lieki) un ir jautājums, vai viņa šoreiz atdarīs ar to pašu. Vai kā Cunningham by W.F. Morris stāstā, kad uz kaujas lauka stāsta galvenais varonis izglābj dzīvību savam tautiem. Vēlāk varonis tiek notverts un nokļūst Vācijas karagūstekņu nometnē, kur negaidīti ienaidnieka mundierī atpazīst personu, kuru reiz izglābis. Spiegs, dubultstiegs(?), kas zina.

Ne vienmēr slepena, svarīga informācija tiek iegūta ar sūru, grūtu darbu. Reizēm vienkārši palaimējas būt īstajā vietā un laikā, palaimējas ar kāda cita neuzmanību, atrodot, piemēram, vilcienā nepieskatītu vai aizmirstu dokumentu somu, kā tas itkā atgadās The Donvers Case by E. Phillips Oppenheimstāstā. Tas nelaimes upurim tomēr paveicas, ka par viņu likstu padzird privātdetektīvs Mr. Cray un ir spējīgs palīdzēt, kad kāds cenšas viņu šādi pamatīgi apkrāpt un apmānīt.

Ne visi stāsti ir arī no uzvarētāju varoņu skatpunkta, tā uz nenopietnu, humoristisko pusi grib pavilkt autors Edgar Wallace stāstā Alexander and the Lady,kas ir no vācu spiega un koordinatora skatpunkta, kurš dzīvo Lielbritānijā, uzskata visus vāciešus pārākus pār citiem it visā, bet nezkāpēc tikpat kā visi viņa plāni (stāstu sērijā par šo varoni) tiek izjaukti un pie vainas, protams, nevar būt viņš.

Krājums tiek turpināts ar Otrā pasaules kara nodaļu. Biju gaidījis, ka tieši šī nodaļa varētu būt viena no garākajām, bet izrādās tieši pretēji vien ar sešiem stāstiem. Var vien cerēt un domāt, ka Otto Penzleru ierobežojis kopējais lapaspušu skaits, kurā jāiekļaujas, ne stāstu kvalitāte, kurus iekļaut. Un no sešiem iekļautajiem tik tiešām tikai vienu par neveiksmīgu izvēli būtu jāatzīst, bet visus piecus centīšos noturēties neizklāstīt, lai atliek pašam pārsteiguma elements, ja gadās tuvākajā laikā grāmatu ņemt savās rokās.

Domu raisošs stāsts ir Thief is an Ugly Word by Paul Galico, kurā Argentīna, izliekoties par no kara neitrālu valsti, ir gata pieņemt no Vācijas tās sazagtos mākslas darbus. Stāsts ir par un ap izmēģinājumu, kurā atpazīstamu gleznu gan pēc tās nosaukuma, gan īpašnieka pirms kara, cenšas augsti godātiem viesiem stādīt kā citam piederošu, ne tagad bēgļa statusā, bez dižiem iztikas līdzekļiem Ņujorkā dzīvojošo. Starp visiem ir tikai viens, tas pats leduskapju firmas inženieris, kā ielūgts uz svinībām pašam brīnums, kuram pietiek drosmes pateikt taisnību skaļi. Citādāk pārējie vien savā starpā saskatās, sačukstās, bet neko skaļi nesaka un būtu gatavi par faktu pieņemt viņiem pasniegto jauno ‘’patiesību’’.

Aizraujoša ir ir nodaļas noslēdzošā īsā novele divās daļās, kuras savstarpēji mijas – Citadel by Stephen Hunter. Vienā no tām galvenais varonis Basil St. Florian tiek instruēts par gaidāmo misiju Vācijas okupētajā Francijā, Parīzē. Viens no varoņiem ir Alans Turings. Britiem ir izdevies pārtvert vienu no vāciešu izmantotajiem kodiem, ir pat zināms, ka eksistē spiegs pašu rindās, kuru varētu izmantot, lai pārliecinātu Staļinu, ka sabiedroti zina par gaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS, kur, cik, kas un kā. Bet Staļinu no rīcības attur paranoja, ka sabiedrotie patiesībā grib viņu apmānīt, lai spēki tiktu pārvirzīti uz nepareizu lokāciju, kas ļautu komunismam tikt sakautam.

Bazila uzdevums ir iekļūt apsargātā, īpašā bibliotēkas krātuvē un nofotogrāfēt tās lapaspuses, kuras tiek izmantotas grāmatas kodu atšifrēšanā (eksistē vien divas kopijas). Paralēli galvenā varoņa talantam spēt pārtapt ātri citos personāžos, ar smaidu uz lūpām un smieklu acīs skatīt potenciālām, tulītējām briesmām tieši sejā, ir attēlots kāds Vācijas puses tēls, kurš par spīti briesmām savai dzīvībai, cenšas izmantot iespējas, lai brīdinātu ebrejus par gaidāmiem reidiem u.c., bez kura palīdzības Bazilam diez vai kaut kas izdotos.

Turpinot ar Other Terros, Other Battles nodaļu starp tām citām kaujām dominē ASV pilsoņu karš, ir arī pa kādam piemēram no daudzajām Francijas revolūcijām. Bet ne vienmēr spiegošana jāsaista ar karadarbības laiku. Reizēm par intereses objektu kļūst kāda slepena starpvalstu vienošanās, kuras pāragra nākšana publiskā dienasgaismā, kaitētu tās parakstītājiem. Tā Šerloka Holmsa stāstā The Naval Treaty by Arthur Conan Doyle, diženais detektīvs palīdz dabūt rokā no tikpat kā slēgtas istabas pazudušo dokumentu, kuru jaunam puisim priekšnieks uzticējis nokopēt. Uztraukums, nerunājot jau par jaunā puiša izgaistošo karjeru, ja dokumentus neizdotos atrast, ir maigi sakot saprotami liels. Bet Šerlokam Holmsam kopā ar Vatsonu nekas nepaslīd garām un arī vainīgajam, kurš dokumentus centies piesavināties, patiesībā nav ne mazāko cerību.

Citādi šajā nodaļā stāsti lielākoties ir baudāmi un atzinības vērti to lasīšanas brīdī, bet nepaliktu atmiņā ar kaut ko vērā ņemamu. Ko gan nevar teikt par noslēdzošu The Cold War nodaļu, kurā arīdzan sastopami modernāki stāsti, gana daudzi šajā gadsimtā tapuši, kuros jau atpazīstams stils, kas manīts citos lasītos trilleros, spriedzes romānos. Bet varbūt tā tikai sakritība.

Tā paša pirmajā nodaļas stāstā Old Soldiers by Brendan Duboisatvaļināts aģents ir tik ļoti nepieciešams un vajadzīgs, ka divi aktīvi strādājoši aģenti ierodas pie viņa dziļos laukos, lai pierunātu un vajdzības gadījumā krietni mēģinātu pārliecināt uz vēl vienu darbiņu. Unikāla galvenā varone, šajā krājumā, ir jauna meitene Abigeila kā stāsta Miss Bianca by Sara Paretsky galvenā varone, šķiet visjaunāka no visiem ar šādu titullomu, kurai tiek dota atļauja pēc skolas doties uz mammas darbu un pavadīt tur laiku, drusku piepalīdzot. Pati mamma ir zinātnieka sekretāre, bet zinātnieks darbojas ar un pēta bīstamas patoloģijas, kurām nebūtu vēlams nokļūt ienaidnieka rokās. Eksperimentiem tiek izmantoti grauzēji, kuriem, lai kā brīdināta jaunā Abigeila ir devusi vārdus un vienai pieķērusies it īpaši.

Nodaļā sastopams arīdzan Džeimsa Bonda stāsts For Your Eyes Only by Ian Flemings, kurš diemžēl atmiņā atsauc visas tās pašas negatīvās iezīmes, kuras varēja sastap Bonda sērijas garākajos romānos. Iekļauts vairāk aiz vārda atpazīstamības nopelna.

Prieks vismaz, ka nodaļa un krājums pats par sevi tiek noslēgts ar spēcīgu stāstu Sleeping with My Assassin by Andrew Klavan, kurš šķietami jau stāsta nosaukumā pasaka priekšā pašu galveno, bet ne mēroto ceļu, kā līdz tam stāsta varonis nonāk. Stāsts par PSRS ‘’guļošo’’ aģentu ievietotu ASV, kuram pēc impērijas sabrukšanas zūd viņa eksistences mērķis, bet jāatrod veids un iemesls kā turpināt dzīvi. Stāsta kulminācija gan ir aptuveni 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, kad bijušie kolēģi atkal sāk aizdomīgās nāveš mirt, kad tā vien šķiet Krievija arābiem apmaiņā pret labvēlīgākām naftas cenām ir pārdevusi informāciju par saviem agrākajiem ‘’gulētājiem’’.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head Zeus

Manas pārdomas

Kad vēl labāk lasīt Ziemassvētku tematikas mistēriju īsos stāstus vai vismaz stāstus, kuru darbība norit Ziemassvētku laikā, ja ne tad, kad arā ir sniegots laiks. Ja iepriekšējos divos Otto Penzlera sastādītājos Big Book of… stāstu krājumi sarindoti pa kategorijām no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad šajā gadījumā izvēle bijusi par labu tematiskiem grupējumiem.

Sākts tiek ar Tradicionāliem Ziemassvētkiem (ērtības labad saīsināšu uz Z-sv, cerams neviens neapvainosies), kaut arī noslēgums ar Klasiskiem Z-sv, kas savā ziņā šķiet ar līdzīgu nozīmi, jo, kas ir tradicionāls, visdrīzāk būs arī klasisks. Tikpat līdzīgi pēc apļa principa stāstu krājums tiek uzsākts un noslēgts ar Agatas Kristi stāstu. Tradicionālajos Z-sv tas ir Erkila Puaro The Adventure of Christmas Puddingun Klasiskajos Z-sv A Christmas Tragedy savu dedukcijas spēku parāda Mis Mārpla. Stāstus pašus šķir 28 gadu starpība, kur Mis Mārplai tiek gods būt vecākajai, un noteikti arī gadu gaitā rakstnieces stils un maniere ir mainījusies, bet tēli paši nevarētu būt atšķirīgāki. Protams, Erkils arīdzan ir augstās domās par savām spējām, bet Mis Mārplas gadījumā tas jau drusku robežojas ar augstprātību. Ir daži izteikumi par spēju vien paskatīties un ar novērošanas spējām pateikt, kas ir kas slepkavu un noziedznieku jautājumā, kas drīzāk nāk vairāk no autores puses nekā tēla būtības.

Ja Tradicionālajos Z-sv nodaļā vairums stāstu atstāj pozitīvu iespaidu, no kuriem varētu izcelt Morse’s Great Mystery by Colin Dexter Inspektora Morsa īsais stāsts, tad Klasiskajos Z-sv tādu ir mazāk. Nevar teikt, ka sadalījums būtu uz pusi, bet krietni jūtami vairāk tādu, kuri, piem., uzrakstīti kompetenti un lielos vilcienos ir lasāmi, savu darbu paveic, bet vismaz man, kā lasītājam, emocijās un iespaidā neizraisa neko diži vairāk.

Pēc Tradicionāliem Z-sv seko A Funny Little Christmas, kas varbūt neliks nevienā no stāstiem sākt nekontrolēti smieties, bet noteikti varēs pasmaidīt, pat ja mistērija saistīta ar kāda tēla nāvi. Penzleram šajā nodaļā notrāpījies izvēlēties labākos stāstus ievietot kā pirmo un pēdējo, kas svarīgi gan nodaļas, gan grāmatas ietvaros, labam iespaida un pēcgaršas atstāšanai. The Burglar and the Whatsit by Donald E. Westlake stāstā kādam dzīvokļu apzadzējam, kas izmanto svētku laiku, lai pārģērbies par Santu varētu netraucēti izpausties, drusku nepaveicas, uzdoroties patrakam izgudrotājam un zinātniekam. Tikmēr A Reversible Santa Claus by Meredith Nicholsonlasbsirdīgās noskaņās tiek attēlots notikumu virpulis, kad atceļā no ceļojuma no Ņujorkas uz savu vistu fermu, kuru vada kopā ar diviem draugiem (visi trīs ir reiz pabijuši cietumā par šo un to), paslīdz garnadža kārā roka. Sirdsapziņas nomākts pusceļā izkāpj no vilciena, jo šķiet, ka pamanījis aizdomīgu vīru, kurš varētu būt policists, kā rezultātā iebrauc vēl lielākā grāvī nozagdams (‘’aizņemoties’’) bezrūpīgi vaļā atstātu auto un vien vēlāk pamana, ka blakus sēdeklī atrodas ievīstīts mazulis. Tā teikt komēdijai cienīgs notikumu virpulis, kam beigās ir visiem tēliem pozitīvs un patīkams iznākums.

Favorītes gods no visām nodaļām laikam pienāksies A Sherlockian Little Christmasnodaļai, kas, ja neskaita pēdējo stāstu no paša tēla radītāja Artūra Konana Doila, sastāv no četriem pastīž fiction stāstiem. Protams, arī šajā nodaļā ne visiem izdodas vienlīdz labi un negatīvākā nozīmē būtu atzīmējami divi parodijas stila stāsti The Secret in the Pudding Bagun Herlock Sholmse’s Christmas Case by Peter Todd,bet citādi no pārējiem pat rodas iedvesma izvēlēties kādu no daudzajiem Šerloka Holmsa īso stāstu krājumiem, kuru vēlāk izlasīt.

Turpināts tiek ar divām nodaļām sauktām par An Uncanny un Scary Little Christmas,kuru notikumos ir iesaistīti pārdabiski elementi, visbiežāk spoki, bet bailīgs šķitīs tāda lasītājam, kuru nobiedēt izdodas vieglāk. Uncanny nodaļā labākais šķita pēdējais stāsts A Wreath for Marley by Max Allan, kas ir labs Čārlza Dikensa ‘’Ziemassvētku dziesmas’’ remikss privātdetektīva noir stilā. Tajā neatrisināta palikusi pirms gada pastrādāta privātdetektīva Džeka Mārlija slepkavība, atstājot firmu jaunākā partnera Richard Stone īpašumā. No malas pirmais iespaids par Ričardu nebūs tas patīkamākais, liksies, ka viņam nemaz nerūp, kurš vainīgs drauga un kolēģa slepkavībā. Bet trīs garu vizīte (pagātnes, tagadnes un nākotnes) liks mainīt domas gan par neatrisināto slepkavību, gan par paša dzīvi un attiecībām un attieksmi pret apkārtējiem. Bailīgo Z-Svgadījumā labākais izrādās pats pirmais stāsts The Carol Singers by Joseph Bell, kurā baiļu faktoru rada nevis kāds pārdabisks elements, bet gan bariņš jauniešu, kuriem iešāvies prātā izliekties par koraļļu dziedātājiem, lai tā panāktu, ka veca kundzīte atver viņiem durvis, ko savukārt izmantot, lai ielausties un apzagtu viņu. Diemžēl kundzītei (stāstā 80+gadi) tie izvēršas par pēdējiem Ziemassvētkiem, kad neapdomīgi grib izrādīt pretestību.

Pārsteidzošā kārtā A Surprising Little Christmasnodaļā izvēlēti vien trīs īsie stāsti (pārsteigums pats par sevi), no kuriem labā nozīmē izceļams ir The Chinese Apple by Joseph Shearingstāsts. Sabalansētībasziņā, kur reti kurš stāsts atstāj sliktu iespaidu, izceļams Moderno Z-sv stāstu nodaļa. Katram stāstam ir gan sava mistērija, gan pārsteiguma vai pat humora faktors. Izcelt gribētos An Early Christmas by Doug Allyn, 26lpp gara novele un The Live Tree by John Lutzīsais stāsts.

Nosacīti noslēdzoši pirms jau pieminētās Klasisko Z-sv nodaļas ievietota A Puzzling Little Christmas, un uzsvars mistērijas puzzles komplicētības ziņā būs uz little, kas gan attiecas vairumu, kuri liek vēlēties pēc kā vairāk, bet ne uz pilnībā visiem nodaļā izvēlētajiem stāstiem. Izceļams ir The Christmas Kitten by Ed Gorman.

Krājuma diezgan padaudz garāku sēriju tēlu īsie stāsti, kas no vienas puses diezgan labi, jo, ja stāsts un galvenais tēls iepaticies, ir kur turpināt un izvērsties. Acīmredzami pamanāmāk arī vairāk garo stāstu, noveļu nekā iepriekš divos lasītajos Otto Penzlera sastādītajos krājumos.

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pieķerties klāt masīvai Otto Penzlera sastādītam krājumam nav joka lieta. Sieviešu detektīvu un beigās pievienotie 11 stāsti, kuros galvenā varone ir sliktais tēls, kam par iemeslu varu iedomāties vienīgi to, ka šis krājums iznāca 2018.gadā un iepriekš lasītais Rogues and Villains krājums gadu agrāk (arī 1000+lpp), kurā tad nebija vairāk vietas. Ir autori, kuru vārdus jau atpazinu, pateicoties pieminētajam krājumam, bet tikpat daudz lielisku (pārsvarā) autoru sarakstīto lasu pirmoreiz.

Laikam neizbēgami būs salīdzīnājumi ar Rogues and Villains. Ja tajā Victorians un Edwardianslaikiem katram bija atsevišķa kategorija (plus briti un amerikāņi atsevišķi), tad šajā krājumā izvēle bijusi par labu apvienot laika periodus, saglabājot sadalījumu pa britu un amerikāņu autoriem. Vairums stāstu var lepoties ar labu prozu un ne tik interesantu sižetu. Pie vilšanām, kurās arī mistērijas atrisinājums nesniedz gandarījumu, jāpieskaita galvenokārt simboliski iekļautie stāsti – pirmie divi, kurus abus varētu saukt par pašiem pirmajiem detektīvu stāstiem ar sievieti kā izmeklētāju (laika starpība salīdzinoši niecīga) un The Stir Outside the Cafe by Clarence Rook. Stāsts tik īss, ka sižetam nav laika ieskrieties, kad viss jau cauri, un vienīgais iekļaušanas vērtais arguments ir galvenās varones vārds Nora Van Snoop, no kuras laika gaitā izveidojies amatierdetektīviem un ne tikai svarīgs vārds – snooping. Pozitīvu iespaidu visvairāk atstāja The Frewin Miniatures by Emmuska Orezy, kurā privātdetektīve pamatā pielieto rūpīgu dedukciju, lai atrisinātu pinķērīgu zādzības lietu, kura likumsargus atstājusi drusku apstulbušus, kas ne reizi vien notiek arī pārējo laika periodu stāstos.

Amerikāņi laikam bijuši palēnāki ar sieviešu tēliem kā detektīviem, jo iekļauti vien četri stāsti. Varbūt Otto paveicās ar šīs kategorijas stāstu izvēli, no kuriem ne viena autora (Carolyn Wells, Hugh C. Weir, Anna Katharine Green un James Oppenheim) nelika saviebties.

Turpināts tiek ar Pulp ēru, kas personīgi interesanti daudzmaz sakrīt ar tā saucaumo detektīvu žanra zelta ēru. No pulpiskajiem stāstiem rekomendēt gribas Red Hot by Frederick Nebel par mantojumu, kuram aizgājējs pievienojies savdabīgus nosacījumus, kuru izpilde nav tik viegla, īpaši, ja viens no mantiniekiem sagājis ragos ar pārējiem un vairs nekomunicē ar citiem radiem. Kas zina, vai maz dzīvs…? Otrs tikpat labs šķita The Passing of Anne Marsh by Arthur Leo Zagat par atriebību no stāsta nosaukumā minētā tēla puses pret personāžiem, kuri sabiedrības un preses acīs izliekas par labiņajiem, bet gadu pirms stāsta notikumiem noveduši Annas tēvu līdz pašnāvībai. Pieturoties pie tradīcijas pieminēt vismaz vienu stāstu, kas kategorijā paticis vismazāk, visvairāk negatīvi lec laukā, tad pie pulp tas ir Too Many Clients by D.B. McCandless par konfliktu starp trim radiem un ļoti vērtīgas pastmarku kolekcijas īpašumtiesību mantošanu. Ne tikai stāsts prasa pievērt acis notikumu ticamības virzienā, vairāk dominē notikumu virpulis, kurā tā vien šķiet pats autors drusku apmaldījies.

Tālāk seko The Golden Age, kas tiek uzsākts ar nevienu citu kā pašu Agatu Kristi un jāsaka grāmatu ne stāstu The Secret Adversary. Šajā krājumā darbs aizņem gandrīz 120lpp (divās kolonnās uz nelielā fontā), tikmēr viens no citiem izdevumiem, kuru kā pirmo piedāvā Goodreads meklētājs ir 268 lapaspuses. Nevaru apgalvot, ka nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Ir gan plusi, gan gana daudz mīnusi, kur piekasīties, bet kopumā nekas tāds, kas atbaidītu vēlāk lasīt autores populārākos (un ne tikai) darbus. Tikmēr Locked Doors by Mary Robert Pinehart vismaz tieši šodienas kontekstā interesants ar pastrādāto noziegumu un tā nopietnības pakāpi. No vienas mājsaimniecības pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem tiek padzīti pilnībā visi kalpotāji. Drīzāk spiestā kārtā saimnieki patur vienīgi tādu kā māsiņas amata personu, jo ir divi bērni, un galvenās varones Hilda Adams (policijas iesūtīta) uzdevums ir noskaidrot, vai aiz tā visa neslēpjas kas nopietnāks. Vēl izcelt gribas The Almost Perfect Murder (ak šis ļaundara naivums izdomātā stāstā cerēt uz ko tādu) by Hulbert Footner un muzikālā tematikā ieskaņoto The Bloody Crescendo by Vincent Starrett. Diemžēl neiztikt bez stāsta, kas zeltīto ēru drusku saduļķo – The Lover of St.Lys by F.Tennyson Footner, ne tik izteikti, bet arī The Case of the Hundred Cats by Gladys Mitchell vairāk atstāja vairāk, maigi sakot, meh pēcgaršu.

Nedaudz savā ziņā patīkami pārsteidz Mid-Century kategorija, kurā  nesastapu negatīvu piemēru, pat ja gribētos ko tādu atrast. Īpaši cildināt varu Murder with Flowers by Q.Patrick divu klaunu izpildījumā par godu tiem, kuriem šis amats sagādā fobiju. Otrs Mom Sings an Aria by James Yaffe, kurā vien detektīva tiešais priekšnieks zina, ka nereti tieši viņa mamma ir tā, kurai pienākas tas gods nozieguma atrisināšanā, kad regulārās iknedēļas vakariņās dēls detektīvs visos sīkumos izklāsta aktuālās izmeklēšanas gaitu. Tā teikt, patiess dīvāna eksperts.

Ne pavisam ne ātri, bet vismaz krājuma nosaukuma ietvaros kā pēdējā ir The Modern Era. No kategorijas uz kategoriju, laikam ejot, tēli kļuvuši daudzšķaitnāki un sižets saistošāks, komplicētāks (protams/diemžēl ne vienmēr). Kā arī nedrīkst aizmirst, ka autori neraksta vakuumā un iedvesmas avoti smeļami iepriekšējo laiku autoru darbos, ko reizēm var pamanīt, kas prasmīga autora gadījumā nebūs kaut kas slikts. Šāda tipa krājums laba sastādītāja rokās vienā grāmatā ļauj parastajam lasītājām viegli, ar to nedomājot grāmatas svaru, pārskatīt plašu spektru, izlasīt autorus, kurus grāmatas labākajā gadījumā var atrast lietotas vai pie Amazon un kuras neviens nepublicēs pa jaunam, lai cik savā laikā autors bijis populārs. Ne viens vien autors bijis ārkārtīgi ražīgs ar desmitiem vai pat virs simta karjerā sarakstītu grāmatu un vēl vairāk īsajiem stāstiem – daža laba autora gadījumā pārsteidzoši maz atrodams pat visu aptverošajā Amazon kindle veikalā.

Jāpatur prātā, ka bieži vien, kā to autoru ievados min Otto Penzlers, sievietei detektīvei talkā nāk un no bezpalīdzīgas situācijas glābj vīriešu kārtas partneris, īpaši pirms moderno stāstu kategorijas aptuvenā laika, – ja ne gluži krājumā iekļautajā stāstā, tad vispār autora daiļlradē.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.