Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.