Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Swan

Manas pārdomas

Kad tumšā, aukstā 1985.gada 22.novembra ziemas vakarā, kā vēlāk noskaidrojas, no 16.stāva izkrīt vai ļoti iespējams izlec un letāli piezemējas jauns vīrietis, abi uz notikuma vietas izsauktie policisti un pēcāk izmeklētāji  (no tiem Bakstroms ‘’īpašs’’ kadrs) visi kā viens, ieraugot līķi un uzzinot liecinieka liecību, visi kā viens uzreiz pieņem pašnāvības scenāriju. Arī kād izdodas ātri atrast studentu tipa kopmītnēs viņa individuālo istabu, nekas neliecina par ļaunprātību. Turklāt vēl ir pat īpatnēja pašnāvības atvadu vēstule ar dzejoli tajā, kurā, ja grib, var saskatīt atvadas no dzīves šajā pasaulē.

Vienīgo mazo aizķeršanos, papildus uzmanību no tiešās priešniecības Bo Jarnebringa izpelnās fakts, ka mirušais John Paul Krasner ir ar ASV pilsonību, tur piederas ieskatīties drusku rūpīgāk un nesasteigt secinājumus. Bet arī tad ar bijušā kolēģa Olle Hultman, kurš tagad atbild par drošību ASV vēstniecībā Zviedrijā, drīzāk sanāk apstiprināt domas, kas sliecas pašnāvības virzienā, jo top zināms, ka Krasners jau reiz ir mēģinājis šādi atņemt sev dzīvību, vien leciens bijis no trešā stāva.

Ja vien dzīvē viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu vajadzība pēc 600+lpp gara skandināvu noir tipa mistērijas. Vispirms jau sižetu saduļķo fakts, ka Jarnebrings pavisam nejauši vienā no Krasnera zābakiem (nelielam humoram, piezēmējies pēc liecinieka teiktā vairākas sekundes vēlāk, tam par sirdsēstiem letāli uz viņa 13gadus vecā sunīša skausta) atrod ne vien atslēgu, bet arī ar lapiņu ar uz tās uzrakstītu kolēģa Larsa Martina Johansona vārdu un tā adresi, kuru nemaz tik viegli cilvēks parastais nevar atrast un uzzināt. Par laimi Johansonam, tā par draugu saucamais kolēģis ir gana diskrēts, lai bez lieka trokšņa informētu viņu par šo īpatnējo atgadījumu, lai nesaviļņotu jau citkārt viens un divi atrisinātu izmeklēšanu.

Between Summer’s Longin and Winter’s End drīzāk atgādina apakšvirsrakstu, nevis grāmatas nosaukumu, bet ir daļa no melanholiski sērīgajām dzejas rindām uz Krasnera vēstules. Grāmatas notikumu attīstības attainojums jau no sākuma ir ar jūtami atšķirīgu stilu un noskaņojumu, un, ja lasītājs ar ko tādu nav rēķinājies, nav pieredzes ar no citkārt ierastā spraigā sižeta, kas vairāk varētu piestāvēt filmu trillerim, tad Ilgas starp vasaru un ziemu, kuras prozā var sajust tumšo vakaru drēgnumu, var sagādāt vilšanos un izbrīnu, kā ko tādu var sarakstīt un vēl citi cildināt.

Pa virsu tam romāns sadalās teju divos paralēlos notikumu līniju sižetos, kur vienā Johansons brīvprātīgi risina Krasnera mistēriju, jo neliek mierā doma, kur gan tas uzzinājis par viņa adresi, kā arī pašnāvības faktā ir savi loģikas caurumi, kurus Johansons, kā kārtīgs policists būdams, nespēj tik vienkārši aizmālēt, kā citi kolēģi. Un otrā skatpunkts pārsviežas uz vairākiem Zviedrijas slepenpolicjas un dažādu grupu vadītājiem, kuru uzmanības lokā Krasners nokļūst jau ar tā ierašanos Zviedrijā. Nevajag nemaz ne nedēļu, lai piesaistītu to uzmanību, kam par pamatu slēpjas gan tā viens konkrēts rads un reiz darbonis tās slepenajos dienestos ASV pusē, gan šībrīža kā izmeklējošā žurnālista aizsāktais projekts.

Iniciāli pāreja uz ar slepenpoliciju saistīto sižetu gan izraisa ‘’kāpēc’’ jautājumu, jo autors Leif G.W. Persson tajā iepin arīdzan šī institūta un tā attīstības pirmsākumus, sākot ar pēckāra periodu un beidzot ar romāna sižeta ‘’tagadni’’. Varbūt nedaudz lieki, bet kopumā prozas kvalitāte spēj iznest ‘’kāpēc’’ jautājuma smagumu, lai nerastos vēlme pārlekt pāri, lai paciestus un redzētu autora piedāvāto skaidrojumu, kā gan tas iederas kopējā grāmatas sižeta bildē.

Ilgas starp vasaru un ziemu pēdiņās izkrāšņo diemžēl arīdzan par derdzīgiem vai vismaz izteikti nepatīkamiem tēliem saucami personāži. Kā jau pieminētais Bakstroms, kuram neizprotami ir par noziegumiem klasificēta vardarbība pret sievietēm, kuras viņa skatījumā biežāk vai gandrīz vienmēr pašas uz nelielu iekaustīšanu (reizēm tak vajaga arī profilakses pēc) uzprasījušās. Tā arī starp slepenpolicijas, turklāt arī augstos amatos, ir tādi kā Waltin, kurš pat izmanto savu pozīciju, lai ar personīgajiem intīmās dzīves iekarojumiem izveidotu personīgu pornogrāfisku materiālu kolekciju, kas kaut kā nešķiet būtu tapusi ar otru pušu piekrišanu.

Bet vismaz Krasnera pašnāvības vai slepkavības iemeslu sižets, tā viesošanās iemesls Zviedrijā, kur iesaistīts tābrīža premjerministrs, tā pagātnes gaitas un varbūtējās iesaistes spiegošanā kā ASV, tā PSRS labā ir pietiekami sabalansēti spēcīgas ar citiem aspektiem, lai būtu prieks pie tam atgriezties, lai tādus kā Bakstroms un Waltin atstātu savās gaitās. Between Summer’s Longing and Winter’s End pieeja noslēgumam varētu drusku vēlēties pēc kā vairāk, bet, ja visu grāmatu vairāk interpretē, kas būtu varējis novest pie vēsturiskā notikuma, premjerministra Olof Palme slepkavības 1986.gada 28.februāra vēlā vakarā, kurš tajā vainojams, tad nebūt nevar sūdzēties.