nonfiction

Henry ‘’Chips’’ Channon: The Diaries 1918-1957

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzimis ASV, bet jaunības gados, it īpaši pēc pieredzes Pirmajā pasaules karā, darbojoties Sarkanā krusta ietvaros un vēlāk pārceļoties uz dzīvi uz Lielbritāniju, Henry ‘’Chips’’ Channon var droši sevi saukt par īstenu britu. Drusku pārsteidzoši, kā jau no sākta gala Henrijs atrod sevi apgrozāmies gana augstos sabiedrības slāņos un uzsāk ilgstošu politisko karjeru.

Dienasgrāmatas no 1918.gada līdz dzīves pēdējam 1957.gadam iedalītas trīs pat savā ziņā tematiskās daļās, ne tikai neaupšaubāmā vairāk nekā 3 000 lapaspušu dēļ. Pirmā daļā iesākas ar Henrija pieredzi Pirmajā pasaules karā, bet vairāk tajā pēc viņa atgriešanās Eiropā iezīmējas, cik nemanāmi aug topošās Nacistiskās Vācijas spēks, cik sākotnēji daudziem šķiet pat apsveicami, ka tāds politiķis kā Ādolfs Hitlers beidzot ar apņēmību savedīs valsti kārtībā, ko tikai vēl vairāk viņa acīs pierāda lieliskās 1936.gadā aizvadītās spēles. Fasādes glītums un propogandas vārdu veiklums aizmālē acis, liekot baumām par svēreztībām pret ebrejiem un citiem šķist vien pārspīlētiem anti-vāciešu mēģinājumiem celt paniku, sarīdīt valsti nevajadzīgā karā.

(Gandrīz) Neviens nevēlas, lai atkārtotos līdzīga vai pat lielāka mēroga Pasaules karš, kas daudziem to pieredzējušiem ir ļoti labā atmiņā. Varbūt vien ar zināšanās par gaidāmo var ar vieglu nosodījumu atskatīties uz mēģinājumiem apmierināt Hitleru neuzsākt karadarbību, piešķirot viņam citu mazāku valstu teritorijas. Bet ne bez iemesla ir teiciens, ka apetīte aug ēdot. Kā arī jāatzīmē daudzu krietni lielākās bažas no komunisma Krievijā, nekā nacisma Vācijā, kas daudzu Rietumnieku acīs ļaunuma ziņā ir apgrieztām vietām, bet zinātājiem būs zināms, ka abi ir ieliekami līdzīgos svara kausos.

Lai arī otrais krājums gada skaita ziņā no ir visīsākais, tad notikumi pašsaprotamu iemeslu dēļ pasaules vēsturē piepildia Henrija dienasgrāmatu lapaspuses ar krietni lielākiem ierakstiem kā pirms vai pēc tā. Ja vēl 1938.gadā liela daļa vēl lolo cerības, ka karu izdosies novērst, pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939.gada 1.septembrī to nomaina doma, ka varbūt Vāciju ātri izdotos sakaut un atjaunot mieru, vēl nezinot par slepeno vienošanos par Eiropas sadali.

Henrija dienasgrāmatas nenoliedzami dod ieskatu Otrajā pasaules karā, ne no kauju viedokļa, bet gan politiskās dzīves britu pusē, gan vienkārši civiliedzīvotāja uztveres, ko ne visās, bet ir izmantojamas kādā vēstures grāmatā par šo tematu. Pat pēc ilgākas karadarbības tā vien šķiet Henriju līdz galam par Vāciju kā likstu pār pasauli pārliecina vien Lielbritānijas bumbošana. Kā vēlāk pierādīs pēdējais dienasgrāmatu krājums, tad citi, rasistiskāki, uzskati pat Otrais pasaules karš nespēs izmainīt.

Noslēdzoši trešais dienasgrāmatu krājums uz vienlaikus Henrija noslēdzošajiem dzīves gadiem vairāk ir par politisko un saviesīgo dzīvi Lielbritānijā. Pēdējais krājums vēl iesākas ar noslēdzošajām kara fāzēm, kara beigu paziņojumu, kas tiek uzņemts ar entuziasmu un nelielu neticību. Ik pa brīdim dienasgrāmatā Henrijs arī pauž bažas par savu veselību, par svaru, kas 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā nav nekas nopietns, nevienam jau nepatīk slimot un piespiedu kārtā neaktīvām būt pa mājām, bet gadiem ejot un pauzēm starp ierakstiem pieaugot (arī agrāk pa savai reizei ir pātraukumi ieraktos) pats Henrijs vienā no ierakstiem pareģojoši raksta par iespējamo dzīves beigu tuvošanos.

Nebūt nevaru teikt, ka šo dienasgrāmatu ieraksti man liktu gribēt dzīvē sastapt un iepazīt Henriju vai viņam līdzīgu personību, bet tikai cilvēcīgi, ka tuvojoties beigām ir paliek drusku žēl Henrija, kas dzīvi noslēdz salīdzinoši jaunā vecumā.

Stephen Halliday – An Underground Guide to Sewers or: Down, Through and Out in Paris, London, New York, &c.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Thames & Hudson

Manas pārdomas

Vai kāds no mums katru dienu izmantodams labierīcības diži piedomā, kas gan tālāk pēc nokārtošanās notiek ar izvadīto materiālu? Sen pagājuši tie laiki, kad naktspoda saturs tiek izmests pa logu uz ielas, bet, protams, ne visur pasaulē vai pat visās urbānajās vidēs var mierīgi pasēdēt uz poda, noskalot ūdeni un aizmirst par tālāko.

An Underground Guid to Sewers ir kā īss, labs pārskats par kanalizācijas sistēmas izveidi dažās no lielākajām pilsētām pasaulē kā London, Parīze vai Ņujorka. Bagātīgi ilustrēts gan ar arhīvu foto ar strādniekiem, inženieriem u.c. un izmantotajām tehnoloģijam, gan pilsētu kartēm ar iezīmētiem kanalizāciju cauruļvadiem vai ilustrācijas ar dažnedažādākajām to formām, lai labāk regulētu kanalizācijas ūdeņu plūsmu. Tāpat interesanti, kādas tik iekārtas nav tikušas izmantotas, lai atdambētu aizprostojumus, kas reizēm mēdz izveidoties un pēc tam likt kanalizācijām pārplūst, kur nu vēl tik muzejvērtīgs eksponāts, kāds izveidojās Londonā 2017.gadā. Tā teikt vērts padomāt pirms visu ko tik nolaist kanalizācijā.

Pēc tam šķietami pašsaprotami nāk šo ūdeņu apstrāde, lai varētu droši laist tālāk upēs, ezeros vai jūrās, okeānos, kas pārsteidzoši ilgi pat 20.gadsimtā daudzviet Rietumu pasaulē tā nav bijis un noteikti tiek turpināts piesārņot pat šodien un pat ūdeņus, kuri tiek izmantoti iedzīvotāju dzeramajam ūdenim. Kaut gan Carbon Ideologies izlasīšana liek šaubīties vai šāda tumsonība aprobežojas tikai ar mazāk attīstītajām valstīm. Kaut arī autors ar entuziasmu grāmatas noslēgumā min piemērus kanalizācijas un lietus ūdeņu attīrīšanā un kā laika gaitā tehnoloģijas gājušas uz priekšu, lai to varētu paveikt ātrāk un labāk ar jauniem izaicinājumiem no mājsaimniecībā pielietotajām sadzīves ķīmijām, tad zinot, ka visi cenšas vairāk vai mazāk ietaupīt, kas reizēm rezultējas ar negadījumiem, avārijām.

Redzot fotogrāfijas to inženierijas projektu apjomus, reizēm uzsāktus no pilnīgas nulles, vai vien ar ūdeņu novadošām renēm uz ielām, galvu var vien apbrīnā nogrozīt, ka ir kāds kas spēj ko tādu izveidot un turpināt uzturēt darba kārtībā. Kas savā laikā, piemēram Parīzē ilgu laiku izpelnījusies godu kā viena no galvenajām tūristu obligātajām apskates vietām. Bet interesanti, ka galvenais grūdiens kanalizāciju izveidei daudzviet pasaulē devušas tikai un vienīgi nekontrolētas slimību izplatīšanās kā holera, bez kurām politiķi vairāk iespringtu uz citām sasāpējušām problēmām.

Robin Lane Fox – Alexander the Great

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Nenoliedzami Aleksandrs Lielais jeb Maķedonijas Aleksandrs ir iegājis vēsturē kā viens no labākajiem iekarotājiem dalot vēstures rindas starp tādiem personāžiem kā Gajs Jūlijs Cēzars, Čingishans, Napoleons Bonaparts u.c. Lai arī Aleksandrs pārņēma varu pēc tēva mīklainas slepkavības (attiecībā vai pats Aleksandrs bija starp zinātājiem par to), nebija radījis impērijas lieluma valsti gluži no nekā, bet tomēr pēc savas nāves netika radīts kaut kas tik noturīgs, lai pēc tam iekarotās teritorijas nesašķeltos.

Pretstatā tam pats lasīšanas laikā liku Romas Republiku/Impēriju, kuras centrā vienmēr ir Roma, kā arī faktu, ka iegūstot statusu, katrs jauniekarotais būtu varējis sevi saukt par romieti. Vienlaikus politiskā situācija Senās Grieķijas teritorija arī nebūt nav tik vienota. Sentiments, ko autors Robin Lane Fox savā 1974.gadā izdotajā grāmatā iekļāvis, pauž kaut ko citu, kam par visizteiktāko piemēru kalpo irānieši/persieši, kuru atšķirīgā kultūra un paražas noteikti likušas izbrīnīties, bet pieciestas līdz brīdim, kad mēģināts viņus iekļaut armijā ar līdzvērtīgu statusu, kas veterāniem un citiem sāk likt uztraukties par savām darba perspektīvām. Kā vēsture rādīs, tad šāds domu gājiens nav un nebūs nekas jauns.

Protams, pats Aleksandrs, vienmēr censdamies atdarināt Homēra epikas varoņus un dievus, galvenokārt Ahileju, nekad nebūtu pieļāvis domu, ka būtu jāmirst tik jaunam. Nāve, kas nenoliedzami apvīta noslēpumiem, slepkavība vai vienkārši nāve pēc smagas saslimšanas, kuru pastipirnājuši ievainojumi no kaujām, it īpaši no laika, kad ‘’vēstures grāmatas’’ rakstīšanas koncepts nav bijis tāds kā tagad.

Bez uzticamiem ģenerāļiem, piemēram Ptolemajs, un palīgiem, bez ierindas kareivju gandrīz vai aklas uzticības dieva statusa cienīgam līderim, neviens nebūtu spējīgs pat ne uz pusi no sasniegtā. Lai arī tiek iekarota Persijas teritorija, bet temps, kādā Aleksandrs turpina karagājienu tālāk uz tagadējās Indijas teritoriju, neļāva nostiprināties tajās, kur nu vēl sakaut izmanīgās beduīnu/nomadu ciltis. Tikmēr pats Indijas posms, pēc kartes nemaz tik tālu Indijas subkontinentā neiegāja, pēc autora pasniegtā saistās ar vairākiem ‘’kā būtu, ja būtu’’ neizmantotiem momentiem, kā arī atpakaļceļs cauri vienam no smagākajiem tuksnešiem pasaulē nevarētu būt nācis par labu veselībai un kopējai armijas morālei.

Starp kārtīgām Aleksandra Lielā vēsturēm šī ir pirmā ko sanācis lasīt, vien sakompresēta, 60min īsa audio versija pirms pieciem gadiem. Būtu interesanti izlasīt, paklausīties, kaut ko nesenāku un no citas perspektīvas, avotu analīzes pieejas.

David Kynaston – City of London: 1815-2000

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

Finanšu pasaules vēsture Londonā nav tā vēstures grāmata, kuru būtu iedomājies lasām šī gada sākumā. Daļēji tas attiecināms arī, ka grāmatas nosaukumu gluži nevarētu pārtulkot latviski kā ‘’Londonas pilsēta’’, lai nerastos pārpratumi. Pirms tam jau zināju, ka Londonā eksistē pilsēta pilsētā, bet ne, ka finanšu rajons tiek saukts par City.

Lai arī grāmatas nosaukumā sākuma gads ir norādīts 1815.gads, tad precīzāk būtu noapaļot no 1800.g. līdz 200.g. un arī tad tas būtu aptuveni, jo, kā jau vienmēr, nekas nerodas pēkšņi no zila gaisa, bet gan pakāpeniskā laikā. Tā arī Londona kā pasaules finanšu centrs par tādu nekļūst pirmais un pēdējais, it īpaši mūsdienu globālajā pasaulē, lai kā daži censtos to atkal saskaldīt.

Nemaz nepretendēšu, ka visi nozares termini tagad pēc grāmatas izlasīšanas man būtu tapuši skaidri, bet autoru David Kynaston šajā apvienotajā grāmatā (no četriem lielākiem sējumiem) var uzteikt, ka arī to nepārzināšana no A līdz Ž netraucē uztvert domu. Lielai daļai dzīvā atmiņā noteikti ir nesenākā 2008.gada krīze, kādam vēl drusku agrāk 90.gadu sākumā. Bet tādas bijušas arī Londonas finansistu pasaulē jau no pašiem pirmsākumiem, vien ar to atšķirību, ka vēl pašas tirgotāju firmas salīdzinoši mazākas apjomā un nedarbojas tik internacionāli, kā tagad.

Tagad gandrīz prasītos uzreiz ķerties klāt kādai citai līdzīga temata grāmatai, teiksim par vienu no pirmajiem burbuļiem, par tulpēm un to sīpoliem, kas plīsis 1637.gadā (paldies Vikipēdija), bet arī vēlāk nemetīšu līkumu grāmatai, ar nosacījumu, protams, ka tā nav orientēta tīri uz nozares pārzinātājiem. Vai arī par komunistisko pasauli autora minētajā laika posmā, jo Krievijas Impērija un pēc tam PSRS vai Ķīna tikpat kā netiek apskatīta šeit. Protams, tāpēc jau grāmatas nosaukums ir City of London.

Lieli vārdi un nami Londonas finanšu pasaulē ceļas un krīt, reizēm tiek izglābti no krīzes, lai neparautu līdzi sev citus pēc neapdomīgām darbībām, teiksim Baring krīze 1890.gadā , bet vislielākās pārmaiņas Londonas kā dominējošā pasaules centra izjaukšanā, ASV un Ņujorkas, Volstrītas dominances pieaugšanā vainojami divi lielākie militārie konflikti 20.gadsimtā. Tie vienlaikus arī ievieš vajadzīgas pārmaiņas pašu pārvāldē un likumdošanā, kas nebūt arī šodien nav ideāla. Pārsteidzoši kā inside trading prakse bijusi aktīva un ar likumu nesodīta pie britiem krietnu laiku ilgāk kā daudzviet citur pasaulē.

To daļēji var attiecināt uz City konservatīvismu un atturību sākt izmantot jaunas tehnoloģijas, vien tad, kad vecā metode acīmredzami vairs nav praktiska un jaunā krietni efektīvāka. Kā kādreiz telefoni (ne glaudāmie/laizāmie), tā vēlāk datori to pašu ļauj paveikt ātrāk un vairāk. Pasaule, kurā katra sekunde reizēm ir no svara, būt pirmajam pārdot par izdevīgāko cenu ir no liela svara, kur nu vēl tagad, kad pieejami datori, kuri spēj tirgoties vēl ātrāk par sekundi, nemaz nerunājot par potenciālajām Mākslīgā Intelekta opcijām. Nemaz nerunājot par galvu reibinošajām summām, kuras tajā pasaulē ir ikdiena.

Žēl, ka grāmata apraujas ap 2000.gadu. Četri izvērstākie krājumi tapuši, izņemot pašu pēdējo, tapuši 90.gados, bet šī to apvienotā versija 2011.gadā un biju cerējis uz kaut ko pēcvārdam līdzīgu, kurā, teiksim, būtu pieminēta 11.septembra un pēc tā sekojošo ASV vadībā izrasīto karu ietekme vai vēlākā 2008.gada krīze, kur nu vēl nesenākais C-19 vai šobrīd notikošais karš Ukrainā. Vien loģiski, ka šāda tipa grāmatai varētu atjaunot noslēdzošo gada skaitli.

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viking

Manas pārdomas

Katra dzīves izvēle, patērētais pakalpojums vai prece prasa savu enerģiju, lai to saražotu, lai būtu iespējams to patērēt, līdz ar to gaisā palaižot vairāk vai mazāk CO2 un cita veida siltumnīcas efekta izraisošo izmešus. Ideālā utopijas pasaulē būtu iespējams dzīvot vairāk notverot, iesprostojot šos izmešus, piemēram, ar koku stādīšanas palīdzību vai paterējot vien atjaunojamos resursus fosilo kurināmo vietā, bet vismaz šobrīd esam tālu no tā. Tikmēr katru vasaru karstuma viļņi un tropisko nakšu periodi jau kļūst par normu. Krasākas laika periodu pārmaiņas un amplitūdu svārstības, spēcīgākas tās pašas dabas parādības un to krasākas sekas tikai daži no simptomiem, pie kā nāksies pierast.

Autors pirmo krājumu No Immediate Danger vispirms iesāk ar paša nosauktu ‘’praimeri’’, tādu kā ievadu par fosilo kurināmo patēršanas ietekmi uz dabu un pasniedz to tā, ka pat jābrīnās, ka viņa risinājums nebūtu cilvēces noslaucīšana no Zemes virsas. Pat dažas reizes ieminas, ka izmešu samazināšanai tā vien šķiet nekas nelīdzētu kā globāla liela mēroga pandēmija vai ļoti postošs pasaules mēroga karš, kas palīdzētu samazināt pasaules populāciju. Grāmatas publicētas 2018.gadā, tātad kādu laiciņu pirms Covid-19, kas neierindojas Holivudas stila apokalipses izraisīšanā, bet noteikti ir bijis ar savu ietekmi. Cerams otrs variants neizpaudīsies tik trakos upuros kā divi lielākie 20.gadsimta kari.

Tikmēr reālāks mērķis un variants, ar kuru sākt, būtu patēriņa un pieprasījuma samazināšana. Pat ja pēc statistikas uz vienu galviņu (per capita) izmešu skaitu izdodas samazināt, tad kopējā iedzīvotāju pieauguma dēļ kopējais apjoms turpina pieaaugt. Tie kuriem ir tā laime dzīvot modernā pasaulē ar visiem tās sniegtajiem resursiem kā pašsaprotamu lietu, ja vien esi spējīgs par tiem samaksāt, kas gan mēs esam, lai liegtu šo prieku lielai pasaules daļai, miljonu miljoniem, kuriem vēl tas nav pieejams, bet, kā gadījumā klimata pārmaiņas, pie esošās enerģijas iegūšanas stila, tiktu iespaidotas vēl vairāk.

Pirmajā krājumā pēc ‘’ievada’’, autors, žurnālists William T. Vollmann vispirms sāk ar AES. Lai arī šīs ideoloģijas piekritēji un atbalstītāji uzsver, ka viņu enerģijas iegūšanas veids ir vislabākais, jo nav CO2 vai citu izmešu, tad neviens nevar noliegt, it īpaši pēc Černobiļas un Fukušimas, par draudiem, kuri var rasties, ja nu notiek kaut kas neparedzēts. Bet pat bez kaut kā tāda, enerģijas iegūšanas laikā tiek radīti radioaktīvi atkritumi, kuri ļoti ilgstošu laiku kaut kur ir jāuzglabā.

Autora piegājiens savā stāstā par fosilajiem kurināmajiem ir ļoti žurnālistisks tā sliktākā nozīmē. Pietrūka speciālista, zinātnieka, akadēmiķa detalizētas sitūacijas un pieejamo, iegūto datu analīzes. Tā viņa stāsts par AES vairāk ir ceļojums pa Fukušimas avārijas/katastrofas skartajām zonām uzreiz 2011.gada, vēlāk 2014.gadā un pēcāk 2017.gadā. Ar ko jāsaskaras iedzīvotājiem, kad pēkšņi nākas evakuēties un pamestas mājas uz nenoteiktu laiku, varbūt uz visu mūžu. Kāda ir valdības un atbildīgo dienestu reakcijas šajā laikā un gadus pēc avārijas. Visu laiku autors izmanto dažāda veida radioaktivitātes mērītājus, piefiksē to rādītājus, bet nekad neizpaužas to jēgpilnā analīzē, kas būtu vairāk par pašsaprotamu atziņu, ka tādā vietā nebūtu vēlams ilgstoši uzturēties, kur nu vēl dzīvot.

Līdzīgi William T. Vollmann turpina otrajā No Good Alternative krājuma ar oglēm, dabas gāzi un fracking (nenāk prātā latviskojums), un vēlāk naftu, kuru tām veltītajās nodaļās vairāk koncentrējas uz šo resursu iegūšanas metožu negatīvajām sekām vispirms jau uz cilvēku veselību, kuriem nākas dzīvot to ieguves vietu tuvumā. Kā koncentrēšanas uz naudas ietaupīšanu uz katra stūra, alkatība no vadības puses pēc lielākas jo lielākas peļņas dzīvē izpaužas gan kā drošības pasākumu neievērošana pašu darbinieku drošībai, gan jau pieejamu dabai draudzīgākas resursa ieguves metožu un dažādu attīrīšanas sistēmu neizmantošanā, jo tas sadārdzinātu procesu. Tikmēr apkārtējiem jācieš no nedzerama ūdens, piesārņota gaisa u.c., kas rezultātā izpaužas dažādās veselības problēmās. Kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka ļoti labi, ka nedzīvojumu ASV, uz kuru ogles, dabasgāzes un fracking nodaļās autors koncetrējas.

Un nav tā, ka katras šīs fosilo kurināmo ‘’ideologu’’ pārstāvjiem nebūtu zināms par viņu ietekmi uz apkārtējo dabu un cilvēku veselību, pat ja viņi neticētu cilvēku pāatrinātai, izraisītai globālajai sasilšanai, personīgi dodu priekšroku klimata pārmaiņām. Šobrīd ‘’letāk’’, vieglāk un izdevīgāk ir turpināt piekopt stilu un metodes, kādas ir piekoptas līdz šim, nekā meklēt kādu risinājumu, pat ja tagad un tūlīt tas būtu dārgāk, bet pasaules klimatam un galu galā tiem, kuriem uz Zemes būs tajā brīdī jādzīvo, labāk un izdevīgāk.

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atstāt paliekošas pēdas pasaules vai pat vietēja mēroga vēsturē, lai tevi kāds atcerētos un pieminētu pat vairākus tūkstošus gadus pēc tavas nāves, šķiet ir cerība un mērķis ja ne vairumam, tad lielai daļai cilvēku. Ar visu to var notikt dažādas dabas katastrofas vai citas liela mēroga likstas, kas iznīcinātu vai nu antīkās pasaules literatūru, līdz mūsdienām ‘’dzīvajos’’ atstājot vien labi ja procentu, bet 50 Plūtarha dzīvēm, 48 no tām kā paralēlās dzīves, izdevies izdzīvot, lai arī mūsdienu lasītājs un interesents par tām varētu uzzināt.

Grieķu pusē atrodami arī pa kādam spartietim vai cita tagad vienotas Grieķijas teritorijas tautiem. Vislielāko pēdas nospiedumu neapšaubāmi atstājis Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais. Pārtulkojot frāzi nāk prātā ‘’Dzīvo ātri, mirsti jauns’’, kas lieliski raksturo ātros, plašos iekarojumos, bet pēc viņa nāves tikpat ātri sabrūkošo un īslaicīgo Impēriju. No citiem izcelt varētu Pirra uzvaras izteiciena radītāju trešajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo Pyrrhus of Epirus.

Iesāk savu krājumu Plūtarhs ar divām mitoloģiskām ‘’dzīvēm’’ Tēseju no grieķu un Romulu no romiešu puses, kas viņa laikā nemaz tik mītiskas un leģendāras nebūtu bijušas, kāpēc iekļautas, bet tagad noteikti liekamas pēdiņās. Bet kā gan neiekļausi no grieķu puses varoni, kas piedalījies Trojas karā, bet Romas pusē galvaspilsētas dibinātāju (vienu no).

Romiešu pusē gan atrodami vairāk interesantu personāžu, varbūt daļēji, ka jau bija pirms tam šis tas vairāk zināms, dzirdēts, bet to arī pierāda pats Plūtarhs, veltot tādām personībām kā Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs, Pompejs un Bruts pamanāmi vairāk laika nekā citiem.

Pēdējās četras dzīves vairs nav gluži paralēlas, bet laikam iekļautas, lai izveidotu smukāku 50 skaitli. Vēl jo vairāk, ja pēdējā dzīve grieķu pusē ir viens no Persijas Impērijas valdniekiem Artaxerxes I. Vairāk saprotami ir divu Romas imperatoru iekļaušana krājumā no Četru imperatoru gada, no pārejas posma starp Republiku un Impēriju.

Plūtarha dzīves šajā viņa projektā ir vairāk saucamas par skicēm nevis biogrāfijām, kas pie ‘’interesantākiem’’ personāžiem, pārliecinoši vairāk romiešu pusē, vēl ir pieciešami, tad kopumā, ja es pirmo reizi uzzinu, izdzirdu par kādu no krājuma personībām, tad viņa biogrāfiskā skice man neko neizteiks.

Noteikti kaut kad nākotnē būtu noderīgi izlasīt anotētu versiju, pagaidām esmu vismaz Amazonē esmu atradis 19.gadsimta angļa Arthur Hugh Clough versiju. Pats Plūtarhs noteikti par pašsaprotamu pieņem, ka šīs personības būtu zināmas arī pēc viņa, un nevarētu iedomāties pretējo, ka nākotnes lasītājam būtu krietni jāpalīdz.

Tim Mackintosh-Smith – Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Yale University Press

Manas pārdomas

Arābu izcelšanās un attīstības vēsture kopš pašiem pirmsākumiem vēl pirms paši arābi sevi par tādiem saukuši. Vēl pirms Islama rašanās, kas uz neatgriešanos izmainīs gan pašus arābus, gan visu pasaules vēsturi, gan pirms tam eksistējot starp divām lielvarām Bizantiju un Persiju, gan vēlākos laikus gandrīz vienmēr būdami pa vidu citiem.

Paši arābi, vismaz daļa, vienmēr prāto, kāpēc starp viņiem allaž valda tāda ķildošanās un karošana. Vien uz nosacītu vēstures mirkli pravieša Muhameda personā un uz īsu brīdi pēc viņa nāves arābiem ir sanācis izveidot puslīdz vienotu valsti un pat impēriju, no pašu Arābijas pussalas līdz pat tagadējai Spānijas teritorijai. Bet pat tad iekšējie konflikti starp pilsētniekiem/nometniekiem un klejotājiem/beduīniem, vienam uz otru skatoties no augšas, saucot par necivilizētiem, ir irdinājuši vienotības deķi pa vīlēm. Kopš tā laika šķiet nekas diži nav mainījies. Vienlaikus atceroties, ka cilšu un asinssaites, lojalitāte tām, tikpat kā vienmēr dominē pār paklausību kaut kādam tur tronī sēdošam karalim vai kalifam.

Autors Tim Mackintosh-Smith par vienu no, ja ne pašu galvenāko arābu identitātes stūrakmeni liek valodu. Vienoto vārdu, kas neizpaužas nekur tik izteikti kā pašu reliģijās lielajā grāmatā Korānā, pēcāk par un ap tam veltītajām grāmatām, traktātiem utt., bet vienlaiksu arābi dzīvo divās dažādās valodu pasaulēs. Viena, kuru pielieto savā starpā ikdienā, un otra pavisam atšķirīga, tikpat kā svešvaloda ir rakstītā valoda. Arī pats valodas un it īpaši rakstītās valodas koncepts un reliģijas iesaiste ir pavisam atšķirīga manai rietumu pasaules pārstāvja acīm. Un liela nozīme tam ir gan jau ar to, ka Korāns ilgu laiku bijusi vienīgā grāmata arābu pasaulē, bet galvenokārt, ka arābu kursīvs Gūtenberga iespiedpresei un burtličiem ir bijusi neiespējamā misija. Nemaz nerunājot par gandrīz prātam neaptveramajām dažādībām un nozīmēm, kad vienam vārdam var būt pat dučiem vai pat pāri simtam dažādu pieraksta veidu, nemaz neiedziļinoties sinonīmos. Klasiskā arābu, saukšu par High Arabic, un ikdienas valoda, kā arī unikālā īpatnība, ka dažādos reģionos viens un tas pats vārds vai ļoti līdzīga variācija var nozīmēt pilnībā pretējas lietas,  ‘’melns un balts’’ stilā. Arī to autors, būdams brits, bet ar izcelsmes saknēm no Jemenas, min par vienu no iemesliem arābu ilgstošajai sašķeltībai un ilgu pilnajai vienotībai paliekot kā nostaļģijas pilnās pagātnes ilūzijās. Tikpat nozīmīga ir atšķirīgā vārda brīvība pašu vidū, iespēja debatēt un interpretēt Korānu vai ko citu, nebaidoties, ka tāpēc nāktos pazaudēt galvu. Brīvība, kas uzplaiksnījusi vien retu reizi.

Nespēja savā veidā iet laikam līdzi, vēlme atgriezties zaļākos un vienkāršākos, idealizētos labākos pagātnes laikos arī tur šīs pasaules iemītniekus atpakaļ un ir tādi, kuri, lai noturētos pie varas, izmanto visas iespējamās metodes un paņēmienus, lai vispirms nodrošinātu savu pozīciju. Vispirms Bizantija un Persija, krietni vēlāk koloniālajos laikos Francija un Lielbritānija, kura laikā Rietumu koloniālajai pasaulei iekrīt arbitrāra robežu izveidošana, kurām pašiem arābiem ir vieglāk pieturēties pie iedotā, un pēc Otrā pasaules kara vispirms ASV un PSRS, tagad ASV un Krievija, bet neaizmirstot arī par Ķīnu. Visi saviem nolūkiem un interesēm ir iejaukušies arābu pasaule, gan skaldot un valdot, gan panākot pretējo, kad šāda iejaukšanās uz īsu brīdi apvieno arābus pret vienotu ārējo ienaidnieku, lai tikpat ātri atkal karotu savā starpā.

Ne vienmēr tas, kas rietumnieka acīm šķiet kaut kas neiedomājams, kā gan tā var dzīvot, paša arāba acīm ir līdzīgā vērtē. Autors minot paša pieredzi ar līdzcilvēkiem, dzīvodams Jemēnā, min viedokļus, izteikumus par valsts vadītājiem kā ‘’taisnīgiem zagļiem’’, pašu valsts beduīnu stila reidu zagļiem. Ar vienu teikumu zākājot valstī nekontrolējamo korupciju, bet tikpat arī lieloties kā pašu radi valsts pārvaldes sistēmā strādājot to izmanto sava labuma gūšanai. Tāpat militāra iejaukšanās, prātā visvairāk nāk Irāka un Afganistāna, demokrātijas nešana vismaz kā cildenais fasādes iemesls no Rietumu puses diezvai nācis reģionam par labu. Tikmēr naftas, melnā zelta, atklāšana reģionā un tās nozīmība pasaules ekonomikā, milzu naudas, kas tajā apgrozās, ir jau cita tēma. Arī kā būtu, ja nebūtu Islams, kas vienmēr kopš tā rašanās šķiet ir turpat blakus, vai šis tas vēstures ratu griežos pavērstos citādāk, neļaujot islamam kļūt par vienu no pasaules reliģijām, arīdzan ir interesants, bet jau cits temats.

Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires ir arābu vēstures grāmata no pašiem pirmsākumiem, kas ieturēta akadēmiskā stilā. Šaubos vai tā būtu piemērota brīvdienu, brīvo brīžu lasītājam, ja pēkšņi rastos vēlme palasīt par šo tematiku. Drīzāk būtu jāmeklē vispirms kas cits, bet pēc tam noteikti šī.

Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Morrow

Manas pārdomas

Autores Cynthia Moss 1988.gadā izdots memuārs par un ap ziloņiem, par viņas 13 gadu garu un vismaz pēc grāmatas publicēšanas vēl turpinātu pētniecības darbu Kenijas Amboseli Nacionālajā parkā. Katra nodaļa aizsākas ar nelielu ainiņu ziloņu dzīvē, kas iederas attiecīgās nodaļas tematā, būtu tas savstarpējās attiecības, pārošanās un jaunās paaudzes radīšana vai attiecības un nedienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas pēc tam tiek turpināts ar tiešāku autores pieredzi.

Sintija Mosa savu darbu aizsāk laikā, kad zināšanas par ziloņiem, viņu paradumiem un citiem to dzīvi ietekmējošiem faktoriem, izņemot cilvēku ietekmi, ir tikpat kā nezināmi. Tas ka kāre pēc ziloņkaula ir drastiski ietekmējusi ziloņu populāciju ir bijis skaidrs jau tad, diemžēl ieguglējot par aptuveno ziloņu skaitu Āfrikā kopējais skaits nav iepriecinošs, tad attiecībā par citām lietām daudziem, arī pētniecībā iesaistītiem, jācīnās ar maldīgiem priekšstatiem un iespaidiem, lai saprastu, ka dzīvniekiem nav jāprot kāda no cilvēku valodām, lai viņiem būtu sava civilizācija, kultūra utml.

Starp citiem tematiem Elephant Memories ir Sausums, Migrācija, Ziloņu pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem, Populācijas dinamika un grāmatu noslēdzot autores pārdomas par ziloņu nākotni. Līdz pat beigām Sintijai Mosai izdodas saglabāt optimismu un meistarīgi atstāt patālāk fonā depresīvākos aspektus. Kas nepatīkami pārsteidza, pat viedokļos no autores kolēģiem, ir ideja par kaut kādu utopisku neskartu dabu, it īpaši attiecībā uz ziloņu nogāztiem kokiem, lai, piemēram, tiktu pie to galotnēs esošām neizsniedzamajām lapām vai gardajām saknēm, par ko zināšanas un izpratne līdz šodienai ir uzlabojusies, bet grāmatas publicēšanas laikā, risinājums ir bijis drastisks un manuprāt proporcionāli pavisam neadekvāts – simtu un pat tūkstošu ziloņu sistemātiska izšaušana. Ņemot vērā, ka ziloņi nevairojas kā trusīši, iznēsānas periods 22mēneši + vēl zīdīšanas laiks līdz nākošā mazuļa ieņemšanai, kā arī citi mirstības ietekmējoši fakori bez cilvēka, tad šāda tipa rīcība drīzāk ir pielikusi palīdzīgu roku ziloņu vispārējā skaita samazināšanā.

Nenoliedzami pētnieciskais darbs par ziloņiem kopš Elephant Memories ir gājis uz priekšu, bet autores balss un pieredzes izklāsts padara grāmatu ne mazāk interesantu, pat ja tā izdota pirms 34 gadiem.