Nightmare

David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.