Nightlord

Garon Whited – Nightlord #7-8

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sērijas noslēdzošās daļas (cerams) septītā grāmata iesākas, Ērikam uzņemoties audzināšanu par meitēnu, kuru viņas dzimtajā pasaulē radi būtu nolēmuši nāvei, jo māte mirusi dzemdībās un piedevām vēl ārējā izskatā ir pazīmes, kuras liecina, ka viņa neesot dvēseles. Ēriks, kā jau uzņēmīgs un visuvarens vampīrs, to neņem galvā, bet rīkojas, un par dzimto vietu un laiku, kur uzaudzināt par Fībiju nosaukto bērnu izvēlas 1959.gada mazpilsētas vidi Aiovā, ASV, bet arī ne gluži tā uzreiz, ka tā būtu Ērika pirmā izvēle.

Zīdaiņa vecums, bērnudārzi un pirmās klases tiek izlaisti. Tādi sīkumi, lai paliek lasītāja fantāzijai, jo pirmās būtiskākās problēmas, kuru laikā negribot izdosies atrast kārtējo naidnieku, kuram kārojas gan iegūt Ērika maģijas spēku, gan viņa vampīrisko un Haosa ietekmes spēju dēļ viņu nogalināt. Cik nu uz to doti mājieni, cik pašam jāsaprot, tad Fībijas bērnību par parastu un ikdienišķu nosaukt nevarētu, augot mājā, kurā līdzās jau pašam (audžu)tēvam burvim un vampīram, uzturas arī maģisks konstrukts Bronza līdz šim sērijā ierasti zirga veidolā, bet spēj atveidot arī modernākus spēkratus, kā arī ļoti īpašs zobens Firebrand ar pūķa personību tajā, kura izcelsme meklējama pašā sērijas sākumā.

Tā nu Ēriks pie mazākajām aizdomām, ka paši nokļuvuši vietējo aizdomu lokā, uzreiz bez kavēšanās nomainījis mājvietu uz citu vietu un laiku, bet nu tuvojoties Fībijas pilngadībai, izšķiras par labu dzīves skolai, lai pati pieņem lēmumu, cik ilgi uzturēties, kad būtu laiks tomēr sakravāt mantas. Lai arī jau līdz šim 17gadu vecumam Ēriks centies būt visos aspektos pēc iespējas labāks vecāks, tad tā vien šķiet pašas pieredze var nostipirināt to, ko vārdiski var vien saprast, bet ne izprast. Kad jāiemācās kontrolēt savu maģiju, pielietot to vajadzības robežās un dozēti, lai vēlēšanās uzlabot drauga un pēcāk pirmā nopietnā puiša Kamerona veselību, kas arī nosver izvēli par labu ilgāk uzturēties 1959.gada Aiovā, neatspēlējas negatīvi.

Tad nu laiks arī pārdomu rakstā uz skatuves parādīties pieminētajam naidniekam, mācītājam Aldenam. Pat pašam Ērikam rodas pārsteigums, cik spēcīgs izrādās mācītājs Aldens, turklāt ne jau fiziskā ziņā. Pirmās domas, ka kāds cits būs piešķīris Aldenam spējas, norādījis Ērika virzienā un licis ieciklēties uz viņu. Bet patiesībai nemaz nav jābūt tik ļoti samudžinātai, lai tāpat būtu neparasta un neordināra. Diemžēl Aldens izrādās no tiem indivīdiem, kuriem nekad nav gana. Kas viņa gadījumā ir ar jebkādām metodēm iegūtas citu zināšanas par un ap maģiju, lai varotu pats savas spēja, un šī mērķa vārda neviens viņam nebūs šķērslis.

Tomēr ne Ēriks, bet Fībija beigu beigās būs Aldena baisāks pretinieks, jo pašam Ērikam ir savas galvas sāpju un migrēnu izraisošas problēmas, lai neradītu laika paradoksu, lai pagātni aizvirzītu līdz drošai nākotnei, kurā viņa jaunākā versija var atkal droši izpausties, bet par to drusku vēlāk.

It kā starpgrāmata ar kārtas skaitli #7,5 Phoebe’s Tale: From His Shadow teju izvēršas par labāko grāmatu visā sērijā. Nav vairs gari filozofiskas dabas pārdomu monologi, kurus vien brīžiem izraibina kādu spraigāku, dinamiskāku sižeta momentu, lai atkla atgrieztos pie Ērika iekšējām pārdomām. Arī skatpunkta maiņa uz citu tēlu ir kā svaiga elpa Nightlord sērijā.

Vide un laiks šoreiz Ņujorka, 2060.gads. Aldenam, neko vairāk nezinot, loģiski šķiet, ka Ēriks pārvalda ceļošanu laikā, nevis ceļošanu starp dažādām dimensijām un kur nu vēl pavisam atšķirīgiem Visumiem. Pati Fībija vēl vien cenšas atrast savu vietu tajā visā, ar ko gribētu nodarboties, un tēva neizsmeļamo resursu dēļ ir iespēja kļūt par noziegumu apkarojošu ‘’pašnodarbināto’’, konkrētāk izvēloties apkarot narkotiku tirgotājus. Sākotnēji gan tas ir vien mazo tirgotāju, vietējo apstrādes vietu aptīrīšanā un Ērika nolīgtais algotnis Džeisons, kuram uzdots uzpasēt Fībiju un iespēju robēžās papildus apmācīt un izglītot viņa profesijā, pareizi spriež, ka tas vairāk izskatās pēc izlutinātas meitas izklaides, ne nopietnas karjeras izvēles. Arī nostāja pret slepkavošanu ir no ierindas cilvēka saprotama, bet, laikam ejot, pati saprot, ka drīzāk tāds viedoklis radies pretstatam tēva vampīriskajai dabai un vispārējiem viņa situāciju apstākļiem, kuri prasa pret dzīvības atņemšanu izturēties pašsaprotamāk. Vien Aldenam Fībija var pateikties pēdiņās par jau kā pieguša cilvēka dzīves skolu, bet vien draugam Rastijam (vilkatis) un varbūt arīdzan dievībai Dastijam (tēva Ērika ietekmē reiz radies) par noturēšanos pie cilvēcības.

Tā noslēdzoši var atkal atgriezties pie Ērika, kurš septītajai grāmatai Fugue noslēdzoties nozuda, lai nodoties eņģeļu pētniecībai un to sekcijai. Nebūt ne brīvprātīgai no eņģeļu puses. Bet izrādās, ka nemirstībai ir arī sava ēnas puse, jo nododas ‘’izklaidei’’ un pētniecībai tik centīgi, ka paiet vairāki gadsimti līdz ir pienācis tiem gals, un vien tiem noslēdzoties nāk sāpīga nojauta, ka Fībija jau kā sen vairs nav starp dzīvajiem.

Visas astotās grāmatas Penumbra darbība pamatā saistās ar galvenās Rethvenas pasaules atgriešanu darbības kārtībā. Rethvena, kur Ērikas, kļūdams par vampīru, pirmoreiz nokļūst citā Visumā, citā pasaulē, turklāt vēl plakanā. Ja vēl būtu vien kaut kā jānobumbulē laiks līdz viss dēļ ļaunum ļaunas maģiskas lodes dēļ nogāja greizi, tad gandrīz nebūtu nekādu uztraukumu un sērija varbūt jau būtu kā sen noslēgusies. Bet par tavu trakumu reiz Rethvenā mītošie ledus milži izdomājuši iznīcināt tās saules maģisko konstruktu un nav neviens cits kā vien Ēriks, kuram nākas darīt kaut ko lietas labā. Pat viņa dubultnieks un nu jau vairāk vai mazāk nostabilizējusies dievība Dastijs viens pats uz neko tādu nav spējīgs. Kā arī ļoti iespējams nevienam citam arī tik ļoti nerūpētu atgriezt Rethvenas debesīs sauli, izvairīties no potenciāla paradoksa, kas izdzēstu visu ar Ēriku līdz šim notikušo.

Veids kā tas tiek pasniegts, kā Ērika tēls izvēlas risināt kā floras un faunas problēmas, kad saule dabūt debesīs, tā arī cilvēku populācijas problēmas un ledus milžu apkarošanu, ir tālu no ideālā. Gandrīz rodas iespaids, ka Ēriks pats neapzināti rada sev liekas problēmas, kuras tad varētu padziļinātāk risināt, kam par piemēru ir dažādu Romas impērijas versiju iedzīvotāju pārcelšana uz Rethvenu, lai tie sāktu veidot impēriju, kuru vēlāk nākotnē būs lemts sastapt, gan krietni izmainītā versijā. Un tad, piemēram, pašam atliek brīnīties, ka verdzība, par kuru pats ir pret, citi Romas pilsoņi uzskata par pašsaprotamu.

Vai arī autoram vienkārši iepatīkas gari un plaši tās aprakstīt. Diemžēl Penumbras neizteiksmīgais noslēgums bez pienācīgas kulminācijas neliecina, ka tā jau lieki garumā izvilktā sērija būtu noslēgusies.

Garon Whited – Nightlord #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.

Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.

Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.

Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.

Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.

Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.

Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.

Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.

Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.

Garon Whited – Nightlord #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.

Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.

Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.

Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.

Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.

Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.

Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.

Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.

Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.

Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.

Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.

Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.

Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.

Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.