Mystery

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.

Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.

Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.

Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.

Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.

Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.

The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Swan

Manas pārdomas

Kad tumšā, aukstā 1985.gada 22.novembra ziemas vakarā, kā vēlāk noskaidrojas, no 16.stāva izkrīt vai ļoti iespējams izlec un letāli piezemējas jauns vīrietis, abi uz notikuma vietas izsauktie policisti un pēcāk izmeklētāji  (no tiem Bakstroms ‘’īpašs’’ kadrs) visi kā viens, ieraugot līķi un uzzinot liecinieka liecību, visi kā viens uzreiz pieņem pašnāvības scenāriju. Arī kād izdodas ātri atrast studentu tipa kopmītnēs viņa individuālo istabu, nekas neliecina par ļaunprātību. Turklāt vēl ir pat īpatnēja pašnāvības atvadu vēstule ar dzejoli tajā, kurā, ja grib, var saskatīt atvadas no dzīves šajā pasaulē.

Vienīgo mazo aizķeršanos, papildus uzmanību no tiešās priešniecības Bo Jarnebringa izpelnās fakts, ka mirušais John Paul Krasner ir ar ASV pilsonību, tur piederas ieskatīties drusku rūpīgāk un nesasteigt secinājumus. Bet arī tad ar bijušā kolēģa Olle Hultman, kurš tagad atbild par drošību ASV vēstniecībā Zviedrijā, drīzāk sanāk apstiprināt domas, kas sliecas pašnāvības virzienā, jo top zināms, ka Krasners jau reiz ir mēģinājis šādi atņemt sev dzīvību, vien leciens bijis no trešā stāva.

Ja vien dzīvē viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu vajadzība pēc 600+lpp gara skandināvu noir tipa mistērijas. Vispirms jau sižetu saduļķo fakts, ka Jarnebrings pavisam nejauši vienā no Krasnera zābakiem (nelielam humoram, piezēmējies pēc liecinieka teiktā vairākas sekundes vēlāk, tam par sirdsēstiem letāli uz viņa 13gadus vecā sunīša skausta) atrod ne vien atslēgu, bet arī ar lapiņu ar uz tās uzrakstītu kolēģa Larsa Martina Johansona vārdu un tā adresi, kuru nemaz tik viegli cilvēks parastais nevar atrast un uzzināt. Par laimi Johansonam, tā par draugu saucamais kolēģis ir gana diskrēts, lai bez lieka trokšņa informētu viņu par šo īpatnējo atgadījumu, lai nesaviļņotu jau citkārt viens un divi atrisinātu izmeklēšanu.

Between Summer’s Longin and Winter’s End drīzāk atgādina apakšvirsrakstu, nevis grāmatas nosaukumu, bet ir daļa no melanholiski sērīgajām dzejas rindām uz Krasnera vēstules. Grāmatas notikumu attīstības attainojums jau no sākuma ir ar jūtami atšķirīgu stilu un noskaņojumu, un, ja lasītājs ar ko tādu nav rēķinājies, nav pieredzes ar no citkārt ierastā spraigā sižeta, kas vairāk varētu piestāvēt filmu trillerim, tad Ilgas starp vasaru un ziemu, kuras prozā var sajust tumšo vakaru drēgnumu, var sagādāt vilšanos un izbrīnu, kā ko tādu var sarakstīt un vēl citi cildināt.

Pa virsu tam romāns sadalās teju divos paralēlos notikumu līniju sižetos, kur vienā Johansons brīvprātīgi risina Krasnera mistēriju, jo neliek mierā doma, kur gan tas uzzinājis par viņa adresi, kā arī pašnāvības faktā ir savi loģikas caurumi, kurus Johansons, kā kārtīgs policists būdams, nespēj tik vienkārši aizmālēt, kā citi kolēģi. Un otrā skatpunkts pārsviežas uz vairākiem Zviedrijas slepenpolicjas un dažādu grupu vadītājiem, kuru uzmanības lokā Krasners nokļūst jau ar tā ierašanos Zviedrijā. Nevajag nemaz ne nedēļu, lai piesaistītu to uzmanību, kam par pamatu slēpjas gan tā viens konkrēts rads un reiz darbonis tās slepenajos dienestos ASV pusē, gan šībrīža kā izmeklējošā žurnālista aizsāktais projekts.

Iniciāli pāreja uz ar slepenpoliciju saistīto sižetu gan izraisa ‘’kāpēc’’ jautājumu, jo autors Leif G.W. Persson tajā iepin arīdzan šī institūta un tā attīstības pirmsākumus, sākot ar pēckāra periodu un beidzot ar romāna sižeta ‘’tagadni’’. Varbūt nedaudz lieki, bet kopumā prozas kvalitāte spēj iznest ‘’kāpēc’’ jautājuma smagumu, lai nerastos vēlme pārlekt pāri, lai paciestus un redzētu autora piedāvāto skaidrojumu, kā gan tas iederas kopējā grāmatas sižeta bildē.

Ilgas starp vasaru un ziemu pēdiņās izkrāšņo diemžēl arīdzan par derdzīgiem vai vismaz izteikti nepatīkamiem tēliem saucami personāži. Kā jau pieminētais Bakstroms, kuram neizprotami ir par noziegumiem klasificēta vardarbība pret sievietēm, kuras viņa skatījumā biežāk vai gandrīz vienmēr pašas uz nelielu iekaustīšanu (reizēm tak vajaga arī profilakses pēc) uzprasījušās. Tā arī starp slepenpolicijas, turklāt arī augstos amatos, ir tādi kā Waltin, kurš pat izmanto savu pozīciju, lai ar personīgajiem intīmās dzīves iekarojumiem izveidotu personīgu pornogrāfisku materiālu kolekciju, kas kaut kā nešķiet būtu tapusi ar otru pušu piekrišanu.

Bet vismaz Krasnera pašnāvības vai slepkavības iemeslu sižets, tā viesošanās iemesls Zviedrijā, kur iesaistīts tābrīža premjerministrs, tā pagātnes gaitas un varbūtējās iesaistes spiegošanā kā ASV, tā PSRS labā ir pietiekami sabalansēti spēcīgas ar citiem aspektiem, lai būtu prieks pie tam atgriezties, lai tādus kā Bakstroms un Waltin atstātu savās gaitās. Between Summer’s Longing and Winter’s End pieeja noslēgumam varētu drusku vēlēties pēc kā vairāk, bet, ja visu grāmatu vairāk interpretē, kas būtu varējis novest pie vēsturiskā notikuma, premjerministra Olof Palme slepkavības 1986.gada 28.februāra vēlā vakarā, kurš tajā vainojams, tad nebūt nevar sūdzēties.

Barbara Freethy – All She Ever Wanted

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Signet

Manas pārdomas

Vienaudzes, 19 gadīgās Emīlijas, kritiens no jumta ballītes laikā un momentāna nāve notikuma vietā izšķīra ne tikai četras (pēc traģiskā negadījuma vien trīs) draudzenes, bet arī to draudzības sfēriskajā burbulī iesaistītos, sākot ar Emīlijas brāli Cole, tā to kaimiņpuikām, dvīņubrāļiem Džošu un Dilanu. Desmit gadus vēlāk iznācis kriminālromāns Fallen Angel, kurā acīmredzami nomainīti vien vārdi, bet plus-mīnus saglabāta attiecīgā vakara notikumu sekvence, grib to vai ne, bet savedīs tos atpakaļ kopā, lai tiktu skaidrībā, kāpēc Emīlijas vēl īsti neuzsākusies dzīve aprāvās vien 19 gadu vecumā.

Visvairāk pamats izdibināt patiesību ir Natālijai Bišopai. Ne tikai aiz tā, ka uzskatījusi sevi par Emīlijas labāko draudzeni, ka apsolījusi tās vecākiem, tādu kā kompītņu (sororoty house) ievākšanās dienā, uzraudzīt to atvasi. Vai aiz tā, ka tās pirmā un vienīgā lielā mīlestība bija Kols, ar kuru attiecības kāda neizprotama iemesla dēļ pajuka vēl pirms Emīlijas nāves, kas tām pielika tobrīd treknu punktu. Visvairāk Natāllijai pamats izdibināt, kurš slēpjas aiz pseidonīma Garrett Malone un kā viņš uzzinājis tik daudz patiesībai atbilstošu detaļu, ir fakts, ka grāmata netieši apsūdz tieši viņu iespējamā Emīlijas slepkavībā, ko nevar viennozīmīgi noraidīt, kā absurdu, jo bija piedzērusies un kādā brīdī ‘’zudusi filma’’. Kas nu apdraud viņas vēl īsti neaizsākušais ārstes (šobrīd interniste uzņemšanā) karjeru.

Desmit gadus ildzis klusums starp pirms tam tik tuvajām draudzenēm – Natāliju, Lauru un Madisonu, bet noteikti tik tīras sakritības pēc visas trīs sižeta aizsākšanās brīdī atrod sevi atpakaļ esam Sanfracisko pilsētā, lai arī pirms tam bija iespējas būt katrai savā valsts vai pat pasaules malā. Kopīgiem spēkiem, atminoties gan priecīgo, gan ne tik labo no aizgājušajām jaunību dienām (pašām tagad 29/30…) atmiņā izdodas atsaukt vairāk nekā vienu iespējamo aizdomās turamo, kurš būtu varējis citu nemanīts būt kopā ar Emīliju uz ballītes mājas jumta un nemanīts tikt no tā nost, kamēr visu uzmanība ir uz mirušo Emīliju.

All She Ever Wanted sevī ietver ne tikai pagātnes noslēpuma un traģēdijas iemesla mistērijas atšķetināšanu, bet sniedz arī attelpas brīžus un noteikti piesaistītu tīri romantikas žanra fanus, jo šim aspektam tiek atvēlēts būtisks lapaspušu skaits un tēlu prāta noslogojums. Tuvplānā ir galvenā varone Natālija, viņas un arīdzan Kola vēl nekur neizgaisušās jūtas vienam pret otru, lai kā būtu šķitis pirms abu atkalsastapšanās. Natālija toreiz, šķietami tik sen, pirmā atklāja Kolam, cik stipras jūtas tai pret viņu, pirmā uzdrošinājās izteikt ‘’Es tevi mīlu’’ vārdus, bet atbilde no Kola ne tikai ne tā, ko gaidījusi un uz ko cerējusi, bet izvairīšanās gan vārdos, gan darbos līdz Emīlijas nāvei. Tagad baile atkal uzticēties, un jautājumi, vai šajos 10gados Kols labojies uz pareizo pusi, katru reizi nokļūst Natālijas domu priekšplānā.

Draudzenēm mīlestības frontē neiet ne mazāk viegli. Tā pievēršoties Laurai, no malas varētu šķist, ka dzīve vairāk vai mazāk, kā pati vēlējusies. Sadzīvē par ienākumu trūkumu no vīra puses nav bijis iemesla uztraukties, ir divas mīlošas meitas, varbūt pa desmit laulības gadiem ne tā pati intimitāte un tikpat bieža jūtu apliecinājumu izpausme, kā agrāk, bet vien tagad Laura sāk piezagties bažas, vai tik laulībai nedraud uzskriešana uz šķiršanās krastu sēkļiem. Pievino tam klāt jauniznākušo kriminālromānu, dīvaino vīra uzvedību, kā tagad, tā arī toreiz (var atrast motivāciju un laika momenta iespēju), lai šķietams sirmums sāktu iestāties pāragri.

Atliek vēl trešā, bet ne tādēļ pēdējā draudzene Madisone, kura nevar sūdzēties ne par savu ārējo izskatu, ne pielūdzēju trūkumu, vai, tā teikt, ‘’paldies, varu atrast pati, ja gribu’’, bet īsti nekādīgi nav spējusi atrast to īsto, ar kuru kaut ko nopietnāku uzsākt. No visām trim Madisonei lapaspušu uzmanība pievērsta salīdzinoši vismazāk, bet ar visu to, spēj arī pati lasītājam sniegt potenciālu aizdomās turamo, jo no trim draudzenēm viņa vienīgā zinājusi un nojautusi par kaimiņpuikas (šobrīd pieder burvju triku tematikas klubs un naktslokāls) Dilana vienpusējo ieķeršanos Emīlijā. Atliek vien vēl uzzināt, ka Dilanam paticis rakstīt dažādus stāstus, ar kuriem izklaidēt bērnībā bieži slimojošo Emīliju, lai viņa kā ļaundara kandidatūra šķistu visnotaļ iespējama.

Traģisks notikums, kas All She Ever Wanted grāmatas varoņus būtu iespējams izšķīris uz nesatikšanos, ja ne Fallen Angel it kā izdomātā romāna negaidīta iznākšana. Tagad Emīlijas kādreiz tik dzīvesprieka pilnais atmiņu gars atkal visus saved kopā.

Kate Morton – The House at Riverton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

20.gadsimta nogalē 98 gadīgā Greisa Bredlija (agrākā Reeves), kā jebkurš līdzīga vecuma cilvēks savā mūžā piedzīvojusi nemazums pārdzīvojumu gan personīgajā dzīvē, gan pasaules lielajos notikumos. Greisas gadījumā stāsts ir no pirmās kategorijas, bet, lai tiktu līdz The House of Riverton aprakstā minētajam traģiskajam notikumam, savu stāstu Greisa aizsāk tā pirmsākumos, kad 14gadu vecumā 1914.gada augustā uzsāk strādāt, kāds varētu teikt kalpot, Rivertonas namā pie lorda Ašburija.

Ja ne uzņēmīgas režisores Urzulas vēlme uzņemt filmu, kuras centrālais notikums ir viesības un kāda mūsdienās vairumam piemirsta dzejnieka pašnāvība (oficiālā versija), Greisa, kā citās reizēs, būtu turpinājusi apspiest visas ar Rivertonu saistītās atmiņas, bet viena vienīga vēstule no Urzulas par vēlmi ar viņu konsultēties, kā arīdzan mazdēla nozušana pēc sievas nāves, mudina Greisas prātu atgriezties pagātnē. Vēl jo vairāk, kad tuvojoties pašas dzīves pēdējiem brīžiem, pagātnes notikumi Rivertonā, draugi, paziņas un citi personāži no attiecīgā laika ir vieglāk atsaucami atmiņā nekā kaut kas vakar vai aizvakar noticis. Kad nav pat nepieciešams ticēt spokiem un gariem, lai agrākais šķistu kaut kas reālāks un tuvāks.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā un svešā vietā nav viegls. Varbūt pat Greisai netiktu tikusi piešķirta iespēja Rivertonā, ja ne pašas māte kādreiz nebūtu kalpojusi tajā, ar kuru pašu saistās kāds būtisks pagātnes noslēpums, kas licis pamest lokālu. Tā teikt, atvērta vieta citam romānam, kuras centrālie tēli ir Greisas māte un viena no lorda Ašburija dēliem Frederiku. Tā vietā var sekot līdzi Greisai tās gaitās nu jau mūsdienās zudušā pasaulē. Bet kā jau allaž, tad vecāka gada gājuma ļaužu, šķendējas par jauno paaudzi, par sociālajām normām, kuras ne visi vairs grib un spēj ievērot.

The House of Riverton mijas ar fragmentiem no Greisas tagadnes viņas super-seniores gados, kur pati nu jau kļuvusi par aprūpējamo, kamēr atmiņās pati bijusi tā, kurai uzticēts, līdz ar citiem kolēģiem, gādāt par citiem, pat ja pašai nemaz tik daudz gadu. Interesants, atmiņā paliekošs dialogs ar 17gadīgu aktrisi, kura grib izprast sev uzticēto tēlu, lai labāk to attēlotu, bet no savas mūsdienu perspektīvas nespēj izprast agrāk tik pašsaprotamās attiecības, pat ja draudzīgas un savstarpēji ar cieņu pilnas, starp saimniekiem un apkalpojošo personālu.

Bet vienlaikus, kaut arī Rivertonas iemītnieku, sākot ar lordu, tā atvasēm un beidzot ar mazbērniem, kur centrālā loma ir Frederika bērniem Hannai, Emmeline un Deividam, attieksme pret padotajiem nav nicinoša, kur katrs mazākais pārkāpums tiktu bargi sodīts, tad tiek saglabāts aspekts, kurā to klātbūtne tiek ignorēta (teju kā mēbele vai noderīgs un vajadzīgā brīdī pasaucams instruments), uzskatīta par tik pašsaprotamu, ka to klātbūtnē var sarunāties par ļoti plašu tematiku spektru, ko citkārt sava līmeņa statusa personai neuzticētu.

Pirmais pasaules karš romāna ietvaros Rivertonai neiet secen. Pati karadarbība paliek fonā, bet uz lapaspuses vairāk izjūtamas tā sekas, kad no vīru puses tie vai nu tiek iesaukti vai paši piesakās, bet daža laba sieva piesakās brīvprātīgi kādā ar karu saistīta palīdzību vietējā līmenī. Visspilgtāk gan tas izpaužas, kad mājās atgriežas tiem, kuriem no malas šķiet palaimējies palikt starp dzīvajiem, bet pašiem varbūt nemaz tā nešķiet, jo tikusi tā laime ciest no vēlāk nosauktā PTSD. Kā ietekmē ir vien čaula no agrāk pieredzētā, ko ne pašam, kur nu vēl citam izprast, kad tie sagaida, ka persona atgriezīsies ierastajās gaitās, kā agrāk, tā it kā nekas šausminošs nebūtu pieredzēts.

Pirms tam gan, vēl kara laikā Greisas pienākumu slogs top lielāks, pievieno tam nejaušu agrāku sastapšanos ar Frederika atvasēm un varbūt aiz līdzīgā vecuma draudzīgu sapazīšanos, lai ar laiku Greisa kļūtu par Frederika vecākās meitas Hannas galveno kalpone, pat uzticības persona pieaugot, iesoļojot precētas sievas lomā.

Cik gan atšķirīgas ir Greisa un Hanna, tā arī tās četrus gadus jaunākā māsa Emelīna. Kamēr Greisa, neskatoties uz tās pozīciju kā kalponei, ir ticis zināms dzīvesprieks, tad Hanna ilgojas dzīvē pēc kā vairāk, pēc kāda piedzīvojuma un pasaules apskatīšanas. Nelīdz arī brīvības un neatkarības gars, izlauzties no tai kā sievietei uzliktatajām sociālajām normām, ko uz brīdi šķiet ļauj apiet precības ar baņķiera dēlu Teodoru (fonā Rivertonas saimniekam Frederiks tā biznesu pēckara ekonomikā spiests pārdot, ir arīdzan citi pārdzīvojumi), bet drīzvien pirmslaulību solījumi tiek piemirsti, kā nebijuši. Tad vai ir jābrīnās, ja dzīvē negaidīti uzrodas jaunības dienās uz laiku sastaptais Roberts, karā mirušā brāļa Deivida draugs, tagad rakstnieks, dzejnieks, kurš ar piesaista ar stāstiem no ceļojumos pieredzētā, kurš piedāvā tik vilinošu iespēju izlauzties no viemuļā krātiņa ar paredzamu dzīves gaitu.

The House of Riverton piedāvā ielūkoties aizejošajā aristokrātijas pasaulē no vairāku tēlu perspektīvām, sekot un pārdzīvot līdzi, kā, tā teikt, vienkāršajam cilvēkam Greisai, tā arīdzan Hannai un viņas burbulī virpuļojošajiem personāžiem. Vēsturisks romāns, kuram autore Kate Morton šoreiz izvēlējusies piešķirt traģisku noslēgumu (neticēt aprakstam un oficiālaji versijai), bet, kur iederētos arī atšķirīgas versijas un nekas nebūtu pretim.

Jussi Adler-Olsen – The Keeper of Lost Causes (Department Q #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ne katra slepkavības izmeklēšana rezultējas vainīgā vai vairāku vainīgo iesaistīto notveršanā. Ne katrai izmeklēšanai sākotnēji paveicas gan ar tai piešķirtajiem izmeklētājiem, gan pieejamiem resursiem kā tādiem, ņemot vērā slodzi, kas uzlikta katrai detektīvu komandai un kopējo noziegumu skaitu, kas tā vien šķiet pēdējā laikā arvien pieaug. Daļēji politisku motīvu vadīti, daļēji aiz patiesas nepieciešamības Dānijas valdība izšķiras par labu likt izveidot jaunu departamentu, kura mērķis būtu neatrisinātu, par ‘’aukstajām lietām’’ sauktās, izmeklēšanas.

Lasītājs pirmoreiz Department Q galveno varoni un jaunās nodaļas vadītāju Karlu Merku(pašā sākumā vēl par tādu jākļūst) sastop pēc smaga izsaukuma sekām, kur viens no kolēģiem notikuma vietā zaudē dzīvību, bet otrs Hārdijs Heningsens paralizēts nonāk slimnīcā. Vien pašam, kā uz to gan skatās, palaimējas bez ārēji dižiem savainojumiem tikt cauri sveikā, par ko to pašu gan nevar teikt psiholoģsikajā frontē. Jau pirms tam atsauksmes par spēju ar Karlu sastrādāties nav bijušas tās pašas labākās. Tā teikt paveicās ar atrastajiem pāriniekiem, un pat rodas jautājums par Karla karjeras nāktoni, ja šis paaugstinājumam jaunajā postenī nesekotu panākumi.

Pirmos iespaidus Karls par sevi nerada tos labākos, kas kā galvenajam sērijas varonim, būtu liels slogs uz pārējām grāmatas sadaļām, lai spētu tāda tipa antivaroni paciest. Tomēr nav gluži tik traki un Karla tēlam, viņa labāku aspektu atrādīšanai palīdz jauna palīga Asada pievienošana Q Departamentam, pagaidām gan vien kā vienīgajam darbiniekam bez paša Karla. Bet arī šajā ziņā pirmie soļi nav bez savas aizķeršanās, galvenokārt gan paša Karla dēļ, jo vairs nevar atļauties stiept gumiju garumā, izlikties strādājam, bet patiesībā vien izšķērdējot laiku, atrasdamies policijas iecirknī. Pat ja pagaidām Q departaments ievietots vien pagrabtelpās.

The Keeper of Lost Causes sižets mijas starp tagadnes nodaļām 2007.gadā un Q departamenta pirmo izvēlēto lietu,jaunas politiķes, potenciāli uzlecoša zvaigzne Merete Lynggaard mistisku nozušanu no prāmja 2002.gadā brīvdienu ceļojuma laikā uz Berlīni kopā ar smagi slimu jaunāko brāli Uffi. Tiek izskatīti dažnedažādākie iemesli, kur, kā un kāpēc Merete varētu nozust, bet Karlam un Asadam uzsākot savu izmeklēšanu, izskatot iepriekšējo izmeklētāju piezīmes un veikto darbu, māc šaubas, vai toreiz ticis pielikts darbs no visas atdeves un tik tiešām izskatīti visi iespējamie varianti. Vai tomēr izvēlēts tas vieglākais ceļš un Merete pasludināta mirusi negadījumā, pārkrītot pāri bortam, pēcāk noslīkstot.

Kamēr ‘’tagadnes’’ sadaļā Karls un Asads, kurš pierāda savu vērtību un varēšanu kā līdzvērtīgs izmeklētājs, kaut arī sākotnēji piesaistīts Karlam vien kā prasts palīgs un Q departamenta telpu uzkopējs, sākotnēji maziem soļiem seko tik niecīgām pavedienu ķēdēm, ka vien aiz Asada neatlaidības lieta netiek atmesta, lai izraudzītos citu; tikmēr pagātnes nodaļās no pašas nolaupītās Meretes skatpunkta lasītājam ļauts ieskatīties un reizē aprīnot jaunās sievietes spēju nekrist panikā, cenšoties saglabāt skaidru prāt un cerību atkal izkļūt brīvībā.

Bet gadiem ejot uz priekšu, iespēju logiem un idejām sarūkot, pat optismiskākais prāts var sākt zaudēt cerību. Tomēr, lai kā nebūtu, tad nav jāpieliek lielas prāta pūles, lai saprastu, ka pēc pārciestā piecu gadu garumā, jo, protams, atjaunotajai izmeklēšanai jāsakrīt ar laika periodu, kad vainīgi beidzot izšķirsies par labu nogalināt savu upuri, cauri sveikā bez paliekošām psiholoģiskām un cita veida sekām nevar.

Pirmā iepazīšanās pašam kā lasītājam ar Q departamentu gandrīz pašā bloga tapšanas pirmsākumos latviskotajā trešajā sērijas grāmatā Vēstule Pudelē, kas, autoru Jusi Adleru-Olsenu slavējot, neizbojāja iespaidu un lasīšanas pieredzi, bet noteikti neļāva uztvert visas tēlu attiecību dinamikas, kaut gan šajā vēl uz lapaspušu skatuves nekāpj Karla un Asada komandas trešais biedrs.

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Andris Kolbergs – Ēna

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau gadiem Zaiga Petrovna nav iedomājusies par savu jaunības dienu mīlestību, to personu, kuru reiz uzskatīja par īsto un vienīgo, bet ar kuru tik sāpīgi gan viņa paša, gan citu dēļ attiecības un varbūt pat vēlme veidot ģimeni nākotnē izjukusi. Bet viens negaidīts zvans no draudzens par kādreiz volejbola uzlecošās zvaigznes Raivo Kambernausa nāvi un vai viņai ir vēlme doties kopā uz bērēm. Draudzenei kaut kā atmiņā stāv, ka Zaiga ir bijusi toreiz skolas laikā viņa draudzene, bet Zaiga liedzas un tikai noliekot klausuli ļaujas asarām un ar jaunu sparu naida gunij, kuru uzkūrusi atgriezusies pagātnes ēna.

Tālāk romāns ved pie izmeklētāja Harija Daukas. Ne gluži tāds starp citu tēls, nav arī pavisam nenozīmīgs, bet arī nebūs pieskaitāms pie galvenajiem grāmatas personāžiem. Iepazīstināšana ar viņu gan sanāk visai komiska, kad pie izmeklētāja iesniegt sūdzību par izkrāptiem 800 rubļiem ierodas citas republikas izcelsmes indivīds, kurš pats gribējis pārdot zagtus materiālus no būvlaukuma. Tomēr iesniegums tiek pieņemts un fotorobots izveidots.

Fotorobots, kuru pamanot Ērika Vecbērza kolēģis, ar kuru nesen sakašķējies, uzreiz atpazīst kā Ēriku. Joks tik tāds, ka Ēriks, kuram ir sieva un meita, stabils darbs stikla fabrikā ‘’Varavīksne’’ un nekad agrāk nav noziedzies, pat par pārdesmit rubļu vērtu krāpniecību nav iedomājies, kur nu vēl bijis attiecīgajā laikā Centrāltirgus apkaimē. Diemžēl nespēj iedomāties kādu, kurš spētu apliecināt viņa izmeklētāja Harija acīs diezgan šaubīgo alibi. Lai kā Ēriks liegtos, ka nav neko noziedzies, tad līdzību apkrāptā izveidotajam fotorobotam nevar noliegt.

Uzslava izmeklētājam Harijam Daukam, šķiet piedzīvojuma garu uzvārds automātiski piešķir, jo cits tādās šķidrās un baltiem diegiem šūtās atrunās pat necenstos ieklausīties. Tas tad sekojošie aizved pie pēdējā romānā Ēna nozīmīgā tēla Viktora, no kura perspektīvas, tagadnes un pagātnes ainu fragmentiem mijoties, lasītājam ļauts uzzināt, kāpēc gan Ērikam tik identiskais personāžs uzaudzis par tik atšķirīgu cilvēku. Nebūt nav audzis kritiski sliktākos apstākļos par līdz šim nezināmo brāli, bet citu iedēstītā tieksme pēc prestiža un cieņas, kuru var sniegt vien materiāli labumi, vēlme dzīvot šiki, bet neieguldot smagāku darbu, lai to sasniegtu, novedusi jau agrīnā vecumā uz noziegumu takas un sliktas kompānijas līdz pat stāsta tagadnei.

Autoram Andrim Kolbergam padevušies labi noprotama atmosfēra un individuāli tēlu portreti. Viss labi, kamēr uzmanība tiek pievērsta vienam vienīgam tēlam, kas gan pamainās uz slikto pusi, kad ir vajadzība sākt likt lielo bildi vienā kopainā. Nenoliedzami intriģējošs stāsts, kurā dažreiz uz neatgriešanos aizmirstības laukos atstātā pagātne tomēr nepaklausa cilvēka vēlmei un liek par sevi atkal manīt. Kā arīdzan uz traģisko pusi velkošs Zaigas jaunības dienu pieredzes stāsts, kurā lielā mīlestība izrādījies gatavākais gļēvulis un māmuļai paklausības pilns puisītis. Kas sekojoši sasaucas ar dvīņiem Ēriku un Viktoru, kas jau zīdaiņu vecumā izšķirti, bet tagad augstākās nejaušības pēc sastapušies.

Beigas romānam gan liek krietni vēlēties pēc kā vairāk, atstājot vairākas sižeta līnijas karājamies gaisā. Teju sajūta, ka būtu apnicis tālāk rakstīt vai pienācis strikts termiņš, kad manuskripts jāiesniedz un tāds arī pieņemts. Nav pat tāds noslēgums, kas liktu lasītājam pašam izšķirties no piedāvātajiem potenciālajiem variantiem kas un kā būs tālāk. Stāsts vienkārši apraujas un samierinies ar to.