Mystery Thriller

Eric Van Lustbader – Dark Homecoming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Lewis ‘’Lew’’ Croaker ir ja ne gluži atvaļinājies likumsargs un specmisiju eksperts, tad noteikti tāds, kurš ir no sirds pildījis darba pienākumus un nopelnījis pietiekoši, lai komfortabli varētu izbaudīt dzīvi un, piemēram, paša izklaides pēc vēl piepelnīties, palīdzot citiem turīgiem ļaudīm noķert kādu lielāku zivi. Tā lasītājs arī pirmoreiz sastop galveno tēlu Luisu kopā ar klientu un vismaz romāna sākumā ar par draugu sacaumo Beniju.

Dark Homecoming pamatā ir Holivudas tipa trilleris ar vairāk kā vienu vai divām asas spriedzes cīņu vai pakaļdzīšanās ainām. Holivudas tipa, kurās nevajag piepūlēt pareģa talantu, lai zinātu, kā tās izvērtīsies galvenajām tēlām. Papildus tam dažas no tām ir ar apšaubāmu pamatotību un jēgu sižetiski un jau pēc salīdzinoši īsa mirkļa kaut kas līdzīgs atkal atkārtojas. Bez tā romāns arī ietver ļaundarus, kuri sev līdzi no dzimtenes Paragvajas atveduši senču zintis un maģijas prasmes. Zināšanas, kuras domātas dziednieciskos nolūkos, lai palīdzētu, bet kuras šie neģēļi, dvīņi Heitors un Antonio Bonitas, izdomājuši izmantot pēc pilnas programmas savas organizētās noziedzības nolūkiem.

Grāmatas sākumā Luisam par tādiem Bonitām pat nav ne mazākās nojausmas. Turklāt vēl pirmais pavērsiens un uztraukumu gūzma, kuru tam autors noliek pa ceļam, ir negaidīta atkalsastapšanās ar māsu Matty, ar kuru šķietami neatgriezeniski sarautas attiecības pēc tās precībām ar bagātnieku Donald Duke, kurš savās negodprātīgājā biznesa praksē cerējis izmantot arī Luisu un viņa kontaktus starp likumsargiem un citām nozīmīgām personām. Pat meitas Reičelas piedzimšana ledus laikmetam pielīdzināmo sasalumu starp abiem nav spējusi atmaidzēt.

To gan izmaina, kad Reičelai nepieciešama nieres transplantācija, un kā jau piedienas izdomātam romānam, tad situācija tik kritiska, ka šķietami legālā ceļā situācija nav ne tikai atrisināma, bet pat kritiskā situācija speciāli pieminēto ļaundaru un vēl daža laba cita aizkulisēs un spēka spēļu ēnās esoša tēla darbības speciāls spiediens uz Luisu, lai to piespiestu viņu vietā veikt to ‘’netīro’’ darbiņu’’ – kāda kriminālā bosa Juan Garcia Barbacena slepkavību.

Pats par sevi šis Huans būtu vairākkārt pelnījis nonākt aizsaulē. Āķis vien tajā, ka Luiss ļoti labi saprot, ka tie, kuri vēlas Huana slepkavību, paši nav diži labāki, un jo vairāk cenšas noskaidrot, visu iesaistīto tīklu, ne tikai tos, kuri ar viņi vispirms tiešā veidā sazinās, jo korumpētāka un samaitātāka šķiet atklājamies esošā situācija. Jo tālāk tiek rakts, jo lielāks rodas iespaids, ka pat draugiem vairs nevar uzticēties (pat ne bijušajam Miami mēram ne), bet laiks rit uz priekšu, Reičelas veselība pati no sevis neuzlabosies un Luisam nav daudz laika, ko izniekot, lai nonāktu pie labākā risinājuma.

Ticamības latiņu ir jānolaiž pārlieku zemu, lai romāns izvērstos baudāms. Ja vēl sižeta iegansts galvenā tēla personīgās motivācijas ziņā vēl pieņemami saprotams, tad milzu konspirācija, ko tas paralēli Dark Homecoming gaitā atklāj, ir drusku par daudz. Kā arī jāatzīmē lieks sižeta sānsolis, kad autors Eric Van Lustbader nespēj atturēties un nepiešķirt Luisam neatvairāmu iekārojamību no pretējā dzimuma puses, kad abi praktiski par svešiniekiem saucami un kuru kopējie prieki uz lapaspuses labāk izlaižami. Diemžēl šoreiz Dark Homecoming trillera apvienojums ar pārdabisko ir nošāvis greizi un nevar salīdzināt ar China Maroc dualoģiju.

Ken McClure – Trauma

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…

Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.

Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.

Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.

Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.

Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.

Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.

Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…

Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Mo Hayder – Pig Island

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.

Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.

Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.

Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.

Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.

Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.

Anthony Hyde – China Lake

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Alfred A. Knopf

Manas pārdomas

Viens zvans vēlā vakara stundā izmaina Jack Tannis atlikušo dzīvi uz neatgriešanos. Viens zvans no pagātnes izvelk jau šķietami nevienam vairs nesvarīgu atgadījumu, kad jauna veida raķešu tehnoloģija pēkšņi nonāca Padomju Savienības rokās. Džeks būtu pasūtījis pēc balss nepazīstamo personu pāris mājas tālāk, ja ne anonīmā zvanītāja pieminētais David Harper vārds, kuru iniciāli toreiz gribēja apsūdzēt kā spiegu.

Viens zvans, kas iekustina notikumus ne tikia Džeka tuksnešainajā vidē blakus joprojām aktīvai China Lake militārajai bāzei, salīdzinoši netālu no Lasvegasas. Tas pats notiek pāri okeānam Lielbritānijā, kurā pats Deivids Hārpers vairāk vai mazāk joprojām izjūt aptuveni ceturtdaļgadsimta senā notikuma sekas, kuras iznīcināja par jauno ģēniju sauktā zinātnieka karjeru, jo kurš gan cits gribētu viņu pieņemt, pat ja apsūdzība spiegošanā vēlāk tiek atsaukta. Tā arī pēcāk laulība izjūk un attiecības ar dēlu Timotiju jeb Timu vairs nav bijušas tik tuvas, kā gribētos. Par laimi, viss, vismaz grāmatas otrajai daļai no Deivida skatpunkta aizsākoties, nav tik drūmi. Ir atrasta jauna dzīvesbiedre Anne, kurai turklāt varēs uzticēt arī tālāk sižeta pasniegtos pārbaudījumus.

Būdams jauns un nepieredzējis, Deivids cerēja, ka viņa reputācija, raksturs un visādi citādi līdz tam cildināmi vērts sniegums būs kā acīmredzams attaisnojums, cik absurda ir apsūdzība spiegošanā komunistu labā. Paļāvās, ka no viņa skatpunkta veselais saprāts uzvarēs un lietas atgriezīsies normālajās sliedēs. Vien vēlāk, attopoties pie sasistas siles Lielbritānijā, noprotot, kādas izvēles iespējas iztikas pelnīšanai palikušas, saprot, ka bijis jācīnās vairāk. Nu tāda iespēja pienākusi.

Deividam senais notikums, tā aktualitātes atgriešanās dzīves priekšplānā ir vēl negaidītāks pavērsiens nekā Džekam Tannim. Jau bija iekārtojies dokumentālo filmu veidošanas pasaulē, kad še tev, notikumi no malas, citu uztraukumi par potenciāli atklātiem, vai tuvu tam, noslēpumiem, ļaus vēlreiz tā teikt atgriezties pagātnē. Varbūt jocīgi, bet vien tagad Deivids sev sāk uzdod jautājumu, kurš gan bija patiesais spiegs, raķešu tehnoloģijas zaglis. Par laimi, Džeka dzīvē tagad ir atrasts labs balsts Annes personā. Nebūtu viņas, kas zin, cik ilgi pēc jaunajiem pavērsieniem un šokējošām ziņām Deivids būtu dzīvotājs, cik ilgi tam pietiktu gribasspēks.

Atgriežoties pie Džeka, vakars nenoslēdzas vien ar pliku zvanu. Tam seko aicinājums uz tikšanos, tāpēc arī Deivida vārda pieminēšana tik nozīmīga. Vēl jo vairāk tuvojoties pusnaktij, pēc ilgas gaidīšanas un jaunu norāžu atrašanai uz citu tikšanās vietu, turklāt vēl kaut kur tuksnesī, Džeks attopas izdzirdam šāviena troksni, atrodam vien nesen no Austrumvācijas izceļojoša vīrieša līķi, bet ne mazākās pēdas, ko būtu varējis atstāt slepkava.

Vismaz Goodreads lapā grāmatai atrodamais kvantitatīvais zvaigžņu vērtējums nav diezko augsts, un varbūt tas aiz tā, ka slepkavības izmeklēšana nav grāmatas centrālais sižets. Vairāk ir tieši, kā pagātne saslēdzas kopā ar tagadni, kā no tas neaizbēgt, pat ja daži no iesaistītajiem to laimīgi jau gandrīz aizmirsuši, cer vairs nekad neatminēties. Turklāt arī prozas stils, sižeta pasniegšanas veids iespējams nebūs visiem pa prātam, bet prasīs attiecīgo gaumes izjūtu.

John Case – The Murder Artist

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Heinemann

Manas pārdomas

Alekss Kalahans varbūt savu dēlu Kevina un Šona pirmo sešu dzīves gadu laikā nav bijis tas apzinīgākais vecāks, bieži vien aizņemtības un jauna raksta, ziņu sižeta dēļ, būdams ārzemēs, palaidis garām būtiskus notikumus, bet nu Alekss ir apņēmies censties to labot, pat ja ar sievu Lizu attiecības ir pajukušas. Tādēļ, kāpēc gan neapmeklēt kaut kādu tur renesanses festivālu, kaut arī pašam labprātāk ērtības dēļ gribētos kaut kur tuvāk uz kādu muzeju. Ja jau dēliem, dvīņiem tik ļoti gribas, kā gan var atteikt.

The Murder Artist prologs vēl ir gana mierīgs, bet grāmatas nosaukumā jau tāpat vien nebūs iekļauta frāze, kuru varētu iztulkot kā Slepkavību Mākslinieks, tāpat vien. Pūlis liels, pie interesantākajām atrakcijām un šoviem cilvēki reizēm pat spiežas vienam virsū. Lai cik modrs Alekss nebūtu, atliek kādā brīdī kaut kam uz mirkli novērst uzmanību, lai Kevins un Šons būtu kaut kur nozuduši. Uztraukums pašsaprotami ir, bet vai gan būtu pirmā reizē, kad tādā pasākumā nozustu bērni. Atliek tik būt pacietīgam un gan jau atradīsies, bet ne šoreiz… Šoreiz bērni nonākuši īsta ļaundara rokās, kura vieta spriedzes trillerī ir īstākā.

Laiks rit uz priekšu, bet kā bērni neatrodas, tā neatrodas. Jokainākais, ka sākotnēji festivāla apsardze un vēlāk policijas izmeklētāji saskaras ar zināmām grūtībām, lai atrastu kādu, kurš Aleksu būtu ar dvīņiem kopā redzējis. Pat ņemot vērā faktu, ka puikas nav ģērbušies vienādi. Nu jau būtu zināms, ka katra stunda sākumā, kur nu vēl dienas vai nedēļas, pie pazušanām vai nolaupīšanām ir svarīga. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazākas cerības atrast intereses personas dzīvas. Lai arī citi apkārt Aleksam, gan tuvinieki, gan izmeklētāji, zaudējuši cerības, tad Alekss ir gatavs uz visu, nezaudējot ticību un cerību atgūt dēlus dzīvus.

The Murder Arstist laikā Alekss no viena intervējamā, kas drusku, kaut kā starp citu kādu brīdi pazinis dēlu nolaupītāju, seko pavedienu kripatām un nonāk pie otra un tā tālāk. Daudz dažādu tēlu, kuri sižetā pavīd vien uz brīdi, bet starp visiem tādiem ir arī pa kādam intersantākam, kas izceļas vairāk kā pirmais dvīņu pazušanā iesaistītais izmeklētājs detektīvs Schoffler, kuru saprotami uz brīdi māc šaubas par Aleksa stāsta versijas patiesumu, vai jau tuvāk grāmatas beigām albīns privātdetektīvs Pinky Streiber.

Kā jau izdomātā romānā, turklāt vēl galvenajam varonim izmantojot savu žurnālista talantu, nebūdams kāds no likumsargiem, aģentūru darbinikiem, ir brīži, kad sižeta ticamībai un baudāmībai jāpazemina skepses latiņa. Tā arī attiecībā uz ļaundari, kurš motivāciju meklē vēlmē parastu izlikšanos un burvju triku veikšanu pārvērst par īstu maģiju ar lielo burtu, izmantodams vudū kā atslēginstrumentu priekškara pavēršanai starp prasto un maģisko pasauli. Bet jau saknē apzinās, ka arī šādi apmuļķo tik skatītājus, ja šoreiz jau samaitātiem trikiem ar letālu iznākumu (vismaz trika brīdī) izmanto dvīņus.

Robert Ludlum – The Matarese Countdown (Matarese Dynasty #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirms aptuveni 25 gadiem nu jau atvaļinātais CIP aģents Brandon Scofield ar segvārdu Beowulf Agate vai sava ienaidnieka dusmās saukts par pasaules cūku jau vienreiz apturēja šīs leģendārās un baiļu ieviesošās organizācijas grandiozos plānus par dominanci pār pasaules ekonomiku. Bet četru ietekmīgu biznesmeņu slepkavības dažādās valstīs, bet tuvu viena otrai to pastrādāšanas brīdī, kalpo kā pirmais pavediens Deputy Direktoram Frank Shield, ka senais drauds atkal paversīs save neglīto galvu.

Tikmēr pats Brendons vēl laimīgā neziņā, noslēpies ar civilsievu Antoniju, maksimāli slēpjoties gan no specdienestiem, kuri joprojām vēlētos viņu rekrutēt par spīti vecumam, gan no atriebības kāriem ienaidniekiem, pavada ikdienu Karību salās. Tomēr visam labajam reiz pienāk gals. Vēl jo vairāk, ja Frenka Šīlda nosūtītais aģents, lai atrastu Brendonu un iegūtu no viņa visu vien viņam zināmo par Matarese, Cameron Pryce pierāda savu varēšanu, kur citi viena vai otra iemesla pēc nav spējuši atrast to, kurš, lai arī ar bijušās PSRS līdzvērtīga aģenta palīdzību, vienīgais ir spējis apturēt Matarese plānus.

Varbūt Brendons un Atonija tā arī vēlāk būtu priecīgi no Kamerona atvadījušies, atklādami viņam interesējošo informāciju, bet šeit Matarese vadība – par Aitu Ganu saukto Julian Guiderone, kurs pirms tiem daudzajiem gadiem gandrīz zem cita vārda kļuva par ASV prezidentu, un Matarese dibinātāja mazdēla Jan van der Meer – pieļauj savu pirmo kļūdu, kad viņu noalgotie darboņi veic pat ne tuvu veiksmīgu mēģinājumu nogalināt visus uz mazās saliņas esošos. Un to tikt Brendonam vajag, lai uzkurinātu viņa motivāciju nepieļaut tāda monstra kā Matarese un Aitu Ganaaugšāmcelšanos, tās otro mēģinājumu izkropļot pasaules kārtību, lai kādiem teorētiski labiem mērķiem tas netiktu darīts.

Pirms 25 gadiem Brendonam sakaut šo naidnieku palīdzēja negaidīts sabiedrotais, it īpaši aukstā kara laikā. Kamerons Praiss ir ne mazāk noderīgiem talantiem un prasmēm apveltīts, pat ja Matarese Countdown sākoties viņam par šo organizāciju it nekas nav zināms un pirms tam būtu ko tādu norakstījis kā pavisam muļķīgas konspirāciju teoriju runas. Bet Kamerons nav vienīgais, kurš kļūst par nenovērtējamu palīgu, lai jau par senioru saucamais Brendons arī šoreiz gūtu panākumu.

Tā pulkvežleitnante Leslie Montrose (drusku manai gaumei par ātru) no potenciālas nodevējas kļūst par personu, kuru iekļaut visās slepenajās savstarpējās pārrunās un plānošanas darbos, kad atklājas, ka Matarese nolaupījuši viņas 15 gadus veco dēlu, lai tā piespiestu viņu nodot savu valsti. Tik pārsteidzoši, ka pāreja no viena statusa uz otru ir gandrīz tūlītēja, bet vēl pārsteidzošāk, ka tik nežēlīgais un uz slepkavībām kārais Matarese, kas citkārt pat uz to acis nepamirkšķina, tur viņas dēlu (viņa paša fragmentārā iesaiste tādā kā nevajadzīga un bez būtiskas ietekmes uz sižeta gala iznākumu) pie dzīvības.

Matarese Dynasty turpinājums ir klasisks trilleris ar skaidri noteiktiem labajiem un tīri izteiktiem, ļaunuma pilniem ļaundariem, kuri gatavi uz visu, lai panāktu savu. Pat viena brīža savējais, pie nepareizas darbības, greiza skatiena vai neapdomīgi izteikta vārda dēļ var tikt pasludināts par likvidējamu dažu sekunžu laikā. Šur tur var manīt, ka romāns publicēts 1997.gadā, kas attiecas uz ļaundaru un labo varoņu izmantotajām tehnoloģijām, bet citādi The Matarese Countdown savā izpildījumā ir kompetents, bet arī nekas diži būtiski vairāk.

Nicci French – Secret Smile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Kad Miranda vienā jaukā dienā, slidojot un atpūšoties kādā no Londonas ledus laukumiem, sastop izskatīgu, smaidošu un visādi citādi pievilcīgu puisi vārdā Brendans, viņa pat nespēj iztēloties, kādas galvassāpes viņš sagādās. Kad Miranda pēc nogurdinošas darbadienas atgriežas savā dzīvoklī un ne tikai priekšā sastop jau tur esošu Brendanu, ar kuru satiekas vien dažas nedēļas un tā patiesi nemaz vēl nav iepazinusi, bet piedevām atklāj, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lasījis viņas istabā esošo dienasgrāmatu un pārkāpis privātuma robežas, viņa pat ļaunākajos murgos nespēj iztēloties, kādu postu Brendans sagādās ne tikai viņas, bet arī viņas ģimenes un tuvākās draudzenes dzīvē.

Ārēji, kā jau minēts, Brendans ir ļoti šarmants, kā arī izpalīdzīgs un spēj nolasīt no citiem viņu tā brīža izjūtas un no tām izrietošās vajadzības. Var tikai iedomāties pārsteigumu, kad vien dažas nedēļas vēlāk pēc pašķiršanās Mirandas māsa ar mirdzumu acīs paziņo, ka iepazinusies ar burvīgu džeku, kurš izrādās ir Brendans. Turklāt jau paspējis sastāsīt visādas blēņas gan Kerijai, gan abu vecākiem par abu attiecībām un pašķiršanos, teju nostādīdams sevi upura lomā un Mirandu kā tādu, kura nespēj pārdzīvot attiecību izjukšanu.

Brendana manipulatora talants, spēja iegrozīt situāciju sev vēlamā gaismā citā gadījumā būtu pat apbrīnojams, ja vien viņš to neizmantotu cietsirdīgiem nolūkiem, kad noskatījis savu upuri, kuru mocīt. Tā vien šķiet vienīgi Miranda spēj redzēt cauri viņa uzburtajai mirāžai, bet visi centieni brīdināt māsu vai atrast neapstrīdamus pierādījumus par viņa samaitāto un ļauno dabu tikai atspēlējas.

Gluži izolēt un padarīt savu vai atspēlēties un personīgi vai paša likt sev nodarīt pāri Mirandai viņš neliek, bet par upuriem tā vietā kļūst citi. To sakot, vismaz pēc romānā (no Mirandas skatpunkta) sniegtās informācijas Brendanam pēc paveiktā šķiet daļēji pat zūd intereses par Mirandu, ir jau noskatījis nākamo daiļavu, kuru aplidot, bet Miranda nav tā, kura pēc visa notikušā var mierīgi samierināties ar viņa radītajām krāsmatām, tā vienkārši censties aizmirst, ka tāds Brendans reiz kā dabas katastrofa pabijis viņas un viņas ģimenes dzīvēs. No tā loģiski izriet vairāki tālāko notikumu scenāriji gan Mirandai, gan ļaundarim labvēlīgi, tomēr autores izvēle (var saprast) ir gana paredzama, bet izpildījums tādēļ ne sliktāks.

Tā teikt noderīga pamācība palikt dīvānā un turpināt droši lasīt…