Mystery

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Latīņu valodas skolotājs Rojs Streitlijs, kuram darba stāžs ir virs 30gadiem, ne ar tām siltākajām jūtām uzņem informāciju tehnoloģiju pārmaiņu vēsmas, kuras sāk uzņemt apgriezienus privātajā St.Oswald puišu skolā. Bet tikpat ātrs, kā pretestību epastu izmantošanai, kā saziņas metodei, būtu tas darba vai citos nolūkos, Rojs ir uz citu un īpaši jauno kolēģu ielikšanai sev zināmās kategorijas un pat iesaukām pēc to pirmā radītā iespaida.

Lai arī uz āru paustais skolas imidžs ir vienmēr pēc iespējas tas labākais, lai varētu piesaistīt maksāt gribošus un spējīgus vecākus, kuri gribētu sūtīt savus dēlus uz prestižo St.Oswald skolu, tad aiz skolas sienām starpkolēģu attiecību dinamika ne vienmēr ir tā pati rožainākā. Dažādi starp koleģu mazie un varbūt reizēm ne tik mazi konflikti vai pat intrigas var atrast, ja vien tās rūpīgi meklē, kuras var uzkurināt tik ļoti, lai par norisēm skolā sāktu rakstīt un spekulēt arīdzan vietējais laikraksts.

Tā lūk Gentleman & Players romāns sadalīts divos skatpunktos, no kuriem otrs pieder ļaundarim un līdz pat grāmatas kulminācijas pavērsienam tiek tāds arī atstāts. Diemžēl jāatzīstas jau laikus, ka, cenšoties pēc iespējas ātrāk anonīmajam tēlam piešķirt vārdu (vēl jo vairāk, ja otram skatpunktam tāds ir), uzķēros uz izmestās ēsmas un būtu romāns jāparlasa (vismaz sākumdaļa), lai noķertu īsto momentu kad.

Šajā otrā ļaundara skatpunktā lasītājam dota iespēja ieskaitīties ļaundara bērnībā, kur tam lemts piedzimt mazāk turīgā ģimenē, kura nevar atļauties to sūtīt uz St.Oswald un katru mācību gadu atdod vairākus tūkstošus mārciņu (stāsta ‘’tagadnē’’ seši tūsktoši). Diemžēl viens ir ar prātu saprast un pavisam kas cits, kad katru dienu tā vietā jādodas uz valsts skolu turpat kaimiņos un dienu no dienas jāizdzīvo huligānu pilnā vidē, kur pat dažs labs skolotājs neslēpj savu nepatiku un ienaidu. Bet tikmēr blakus un šķietami ar roku aizsniedzama  un acīmredzami labāk situētu atvašu pilna, pavisam atšķirīga pasaule. Kas vēlāk, sižetam turpinoties, drīzāk atbildīs salīdzinājumam, kur zāle otrā ielas vai sētas pusē liekas zaļāka.

Reizē slikto tēlu sižeta gaitā neizdodas iemīļot kā anti-varoni, kas visticamāk aiz tā, ka viņš savu atriebības ienaidu pret sistemas netaisnību, kur kā simbols ir privātā St.Oswald skola un viss, ko tā pārstāv, vērš pret personāžiem, kuri paši tam neko sliktu nav nodarījuši. Bet reizē tas sevi attaisno ar domu, ka mērķis prasa upurus, un sabiedrības nospraustās sarkanās līnijas, par kurām tad pienāktos kriminālsods, tādas vien ir, ja tevi pieķer…

Krietni labāks līdzjušanas ziņā, kāds drošivien viens no mērķiem, ir otrs galvenais tēls Rojs, kuram nevien jāmēģina noturēties ir metaforiskajiem vētru ūdeņiem, kuri skolu sašūpojuši jau no pirmajām jaunā mācību gada dienām, bet arī šķietami jau pat vāji slēptiem mājieniem, ka varbūt būtu pienācis laiks doties pensijā, kamēr pats Rojs pat nav par ko tādu pieļāvis domu un vēljoprojām spēj noturēt respektu no audzēkņiem un noturēt kārtību klasē, atšķirība no daža laba cita.

Ar maziem un viegliem, reizēm burtiskiem un citkārt metaforiskiem, grūdieniem ļaundarim vien nieka divu mēnešu laikā izdodas iesviest skolu absolūtā haosā, ar ko arīdzan pietiek, lai vienā momentā pārvilktu strīpu pāri līdz tam gadiem ilgām un vismaz koleģiālām, ja ne draudzīgām, attiecībām. Tā teikt, ko gan viens par otru patiesībā zina ārpus darba vides.

Caroline England – My Husband’s Lies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: avon

Manas pārdomas

Katrai personai, lai kādās vien attiecībās tas nebūtu pamanījies iepīties, būtu tas laulāts biedrs, vecāku un bērnu attiecības vai tuvākie draugi, ir tiesības uz privātumu un saviem noslēpumiem, kuri citiem nav jāzina. Bet My Husband’s Lies romāna ietvaros vairāk kā viena tēla gadījumā robeža, kur noslēpums attiecas vairāk vai mazāk tikai uz noslēpuma turētāju un/vai neietekmē būtiski citus, tiek pārkāpta, kas rada būtisku spriedzi starp tēliem un ir gana dramatisks, lai no tā varētu izvērsties intriģējošs sižets.

Incidents un visa pārējā katalizators, kas aizsāk romāna gaitu, noris Nikolasa vai vienkārši Nika un Lizas (nepārsteigtu, ja saīsināts no Elizabetes) kāzās. Svinīgie zvēresti jau apmainīti, būtiskā ceremonija notikusi un atliek vien starp draugiem, radiem un paziņām nosvinēt lielo dienu, kad tuvākā drauga Viljama jeb vienkārši Vila sieva Penija gandrīz vai izdara vismaz pašnāvības mēģinājumu, izlecot no trešā stāva loga, bet, par laimi, tiek laicīgi pamanīta.

Ja vēl ar tik būtisku incidentu nepietiktu, tad pašam jaunajam vīram seniore krustmāte, kura drusku par daudz ieņēmusi, neviļus atmiņu stāstos ieminas par vecāko brāli Patriku un kaut kādu Suzannu, kurai vienīgai bijis reiz talants brāli emocionālākos un stresa pilnākos brīžos nomierināt, bet kuru pats Niks nekādīgi nespēj atcerēties, kas tā tāda Suzanna ir, kas neliek mieru. Pagātnē meklējams ģimenes noslēpums, kura gadījuma jājautā, vai nezināšana šoreiz nav muļķa mierinājums.

Un drošības pēc, lai sižeta gaitā ar jau diviem minētajiem pavērsieniem nebūtu gairlaicīgi, tad arī pārējo galvenāko tēlu grupā ir pa savam noslēpumam vai vismaz sižetiskai intrigai. Tā vispirms Danielu vai vienkārši Denu, kad jau vakara svinības teju norimušas, pārsteidz Penijas brāļa, pēc profesijas modelis, mēģinājums ar to pasākt ko vairāk, kā vienkāršu sarunu. Reakcija no personas, kuram it kā ne reizi nav bijušas domas par ieskatīšanos sava dzimuma pārstāvī, ar pašsaprotamu dusmīgu noraidījumu, bet pēcākais sižets attiecībā uz Denu pilns ar apjukumu par savu identitāti gan vispārēji, gan tīri seksuāli. Vēl jo vairāk, kad sieva Gerijai visai drīzā nākotnē plānots dzemdēt.

No tuvāko draugu grupas vēl palikuši Vils un Dženifera vai vienkārši Džena, kuru abu ārpuslaulību noslēpuma aizsākums meklējams vēl pirms abu laulībām, kuras viena vai cita iemesla pēc noslēgtas ar kādu citu personu, bet pašas jūtas vienam pret otru nemaz tik tālu nav jāmeklē, lai Penijas incidenta radītais stress liktu Vilam meklēt ne tikai sarunu biedrenes atbalstu pie Dženiferas. Dženifera, kurai pašai pietiek ar uztraukumiem, ko sagādā trīs meitu audzināšana, no kurām vecākā, Holija, sāk iesoļot tīņa vecumā, kad šķietami neko nevar tai izdarīt pa prātam, vai no tās sagaidāms pretējs viedoklis tavam principa pēc. Bet vēl jo vairāk un lielāks noslēpums, ja nav pārliecības, ka Holija ir šībrīža vīra Iana meita.

Tā nu lūk katram tēlam ir savs gana būtisks noslēpums un grāmatas nosaukums My Husband’s Lies ir visai neprecīzs un attiecas tikai uz vienu no tiem, kā rezultātā tiek nedaudz pazaudēts ar labākas piemērotības un līdz ar to efektīvāku nosaukumu šī vietā. Reizē par spīti noslēpumu labirintam un faktam, ka teju katram jau savs laulātais draugs un ģimene, skolas laiku draugu grupa joprojām cenšas turēties kopā, kam šī romāna ietvaros varbūt tomēr pienāk savs liktenīgais mūža gals.

Carla Banks – The Forest of Souls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Karš, būtu tas Pirmais vai Otrais pasaules karš, vai kāds cits militārs konflikts, var būt laiks, kad vidusmēra un citkārt plašākā pasaules mērogā neievērojami cilvēki atklāj, ka vajadzības brīdī tie spēj kļūt par varoņiem. Diemžēl tas pats sakāms arī par otru grāvja pusi, kad tie paši spēj paveikt kara noziegumus un zvērestības.

Diemžēl akadēmiķes un vēsturnieces Helēnas Kovačas tēls atklāj bēdīgo patiesību, ka ne visi, tai skaitā attiecīgo kara noziedznieku pēcteči, ir ar priecīgi, ja desmitgadēm ilgi ir izdevies dzīvot bez vēsturiskā traipa uz to ģimenes reputācijas goda, bet še tev uzrodas kaut kāda tur vēsturniece, kura draud atklāt neglaimojošo vēstures patiesību.

Slepkavība, kura iesviež tagadnes pārmaiņas mutuļos ne tikai nogalinātās Helēnas ģimeni (meita Hanna, dēls Fins un vīrs Daniels), bet arī tās kolēģu, it īpaši Feitas Langes dzīves. Gan aiz tā, ka Feitai tiek pienākums simboliski pabeigt viņas pēdējo projektu un profesionālā ziņkārība liek parakties dziļāk, gan faktā, ka, lai arī oficiāli Helēna nebija šķīrusies, tad vīrs Daniels darījis visu iespējamo, lai šķiršanās procesu un potenciālu cīņu par bērnu aprūpes tiesībām tikai sarežģītu. Kas zina, varbūt kādā vakarā tam vadzis lūzis un izdarījis ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Kaut sākotnēji, kā potenciāls aizdomās turamais vājš un ir pat alibi, tad romānam progresējot, pat ļoti pievilcīgs aizdomās turamais.

The Forest of Souls sižetā būtiskāk par pašu Helēnas slepkavības un vainīgā atrašanu kļūst tematiskais sižets par Otrā pasaules kara bēgļiem, kuriem izdevies izbēgt un palikt dzīviem, bet arīdzan par aizdomām, ka starp šiem bēgļiem iesprucis arī dažs labs, kurš jau sen būtu pelnījis stāties kara tribunāla tiesas priekšā. Tā žurnālists un rakstnieks Džeiks Denbigs ir ieinteresēts šajā tematikā un oficiāli veic rakstus par imigrantiem no šī laika perioda, kuriem jaunajā zemē un mājvietā izdevies ne tikai izdzīvot, bet pat uzplaukt, piemēram, ar veiksmīgu biznesu.

Sakritību sakritība, kas romāna ietvaros tikai iederas, kad Helēnas koloģes Feitas vectēvs Mareks ir viens no tiem. Papildus tam vēl lielāka sakritība, ka mājas bibliotēkas un arhīva uzraugs Nikolass, kur Helēna nogalināta, ir vecas kundzes Sofijas (viņa pati arī emigrējusi pēc Otrā pasaules kara, kur dzimtenē paveicies izdzīvot, bet to pašu nevarētu teikt par citiem tās radiem) tādā kā aizgādībā esoša persona. Sofijas kundze, kuru savukārt pazīst Džeiks, un lai arī iepazinis saistībā ar paša interviju, tad vēlme izpalīdzēt nav tikai ar profesionāli savtīgu mērķi. Kā lai nu nebūtu un ko neteiktu pats Nikolass, tad situācijas apstākļi, kādos policija to atrod (pēc paša izsaukuma gan), neliecina tā aizstāvībai par labu. Bet seniore Sofija, lai cik vājas būtu cerības, lūdz Džeiku ieskatīties izmeklēšanā, izmantot savus kontaktus un iespēju robežās palīdzēt Nikolasam.

Ne gluži katras, bet vairāk par vien dažām nodaļām to beigās ievietoti pagātnes fragmenti, kuri aizsākas vēl kāda puiša Mareka vairāk vai mazāk laimīgā bērnībā nomaļā lauku vidē, kur aukstas ziemas laikā vēl piedzimst piecus gadus jaunāka māsa Eva. Bērnība, kura jau tā nevar lepoties ar no pārbagātības lūztošiem galdiem, ko tikai vēl vairāk pastiprina tuvojošamies kara pārmaiņu laiks. Fragmenti, kuri pārsvarā ir no māsas Evas skatpunkta gan lauku māju lokācijā, gan vēlāk, cerot patvērumu rast lielpilsētā Minskā pie radiem, kamēr brālis un tēvs devušies armijā.

Romāna tagadnē nav ne miņas no tādas varones kā Eva, bet kāda nebūt iemesla pēc Mareks manāmi vairāk sāk izjust vainas apziņu, kur šķietami neredzamo pagātnes rētu uzplēš Džeika intervija, pēc kuras Marekam pamanāmi arīdzan sāk just saikne ar tagadnes realitāti un šķietami tālā pagātne ir teju acu priekšā. Interesantā kārtā Feita ne mirkli neizgāž dusmas un nenovēļ vainu par pārmaiņām vectēva veselības stāvoklī uz Džeiku. Drīzāk  gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem tie mēģina aizrakties līdz vairāku romāna ietvaros aktuālo jautājumu atbildēm, kuras grāmatas kulminācija arīdzan sniedz un neatstāj neko būtisku karājamies gaisā.