Mira

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Rebecca Coleman – The Kingdom of Childhood

vLinks uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mira

Manas pārdomas

No malas varētu šķist, ka Džūdijai 43 gadu vecumā vairāk vai mazāk, kā jau jebkuram, varētu būt sanākusi izdevusies dzīve. Ir sasniegti stereotipiskie mērķi ar sievu, bērniem, kuri jau drīz paši savā dzīvē, kā arī stabils darbs bērnudārzā, kas ir daļa no lielākas Waldof izglītības kompleksa līdz pat divpadsmitajai klasei. Tomēr, kā tas nereti gadās, tad ārējā fasāde var būt maldīga, aiz kuras slēpjas ne tas vien, kas iespējams kalpo, kā vainu mīkstinoši, bet ne attaisnojoši apstākļi.

Mīļais vīrs Rasels jeb vienkārši Rass jau teju trīs gadus šķiet ir precējies drīzāk ar savu doktorantūras darbu, liekot Džūdijai sajusties labākajā gadījumā attālā otrajā vietā. Tikmēr ar dēlu Skotu vairs reti kad sanāk atrast kopīgu valodu, bet meita Megija, kura jau apmeklē augsto skolu, nu ‘’atklājusi’’ reliģiju un ir dusmīga gan uz vecākiem, gan uz Waldorf skolas sistēmu par līdz tam tai samācītajiem meliem un nekrietnajām nepatiesībām.

Ar viso šo uzskaitīto, vai var vainot pēc izklaidēm un intelektuālākām sarunām (tas gan vien pašā sākumā) izsalkušo Džūdiju, kad tā nejauši iepazīst dēla akapella kora biedru sešpadmit gadīgo Zaku, kuru pēc vienas kora nodarbības pats Skots piedāvā, ka māte to var līdz mājām aizvest. No šīs vienas reizes un dažiem 18+ stila pārmītiem jokiem varbūt nekas arī neuzsāktos, bet tā nu liktenis lemj, ka pati skolas vadība piespēlē izdevības. Katru gadu uz Ziemassvētkiem Džūdija palīdz sagatavoties rokdarbu un amatniecības labdarības tirdziņam, un tā nu šogad Džūdijai likts uzraudzīt Zaku, pieskatīt viņu. Kā par nelaimi vai tieši otrādi, Zaks ir tiks aizrautīgs skolas amatniecības telpu izmantotājs, ka tam jālūdz, lai Džūdija ziedotu savu brīvo laiku arī brīvdienās, jo viens pats Zakam tur nav ļauts darboties, bet tādās tuvumā nav neviena nav, kas neļautu piezagties sliktām, nepareizām domām.

Viena nejauša darbība, iekšēji sakrājušās dusmas uz vīru par viņas atstāšanu novārtā, lai tiktu izmantota iespēja skūpstam, kas gandrīz jau tajā pašā reizē izvēršas arī tālākās darbībās, bet romāns dod tēliem iespēju apdomāties un pārdomāt savu rīcību, jo tos tikpat nejauši iztraucē, bet ne tā lai redzētu, kas notiek, Zaka māte. No Zaka puses puisis nav nekāds mazais bērns, lai nesprastu, ko pats dara, bet noteikti lielāka atbildība un teikšana pieder Džūdijai kā pieaugušajai. Kas zina, ja ne Zaka klases un kora biedrenes Fairenas neizskaidrojami noraidošā un ignorējošā attieksme pret Zaku pēc kopīgi pavadītas nakts, kad pašam puisim šķitis, kā viss bijis un noritējis pēc labākajiem standartiem, Zakam nebūtu pēc tam bijis iegansts uzsākt ar Džūdiju, ko vairāk.

Viscaur grāmatai vijas cauri arīdzan nesen mirušās Džūdijas kolēģes un vēl ilgākas tuvas draudzenes Bobijas nāve pēc smagas un ilgstošas cīņas ar vēzi, kam Džūdija joprojām nav tikusi pāri. Tā arī ik pa brīdim atmiņas fragmenti no bērnības laika Rietumvācijā, kur dzīvots tēva darba dēļ, un ar traumām tajā laikā attiecībā uz vecākiem – mātes garīgo saslimšanu un tēva sānsoli, kuru Džūdija nejauši uzķer. Tā teikt, dienas beigās, pavisam sakarīgs cilvēks (Džūdija), kuram tā negadās… Ja vien bez darba un ģimenes dzīves pašai būtu kāda sevis izklaidējoša nodarbe, lai vērstu domas citā virzienā.

Goodreads lapā The Kingdom of Childhood vidējais kvantitatīvais vērtējums nebūt nav uzskatāms par augstu, bet tīri personīgas aizdomas, ka tas drīzāk saistīts ar grāmatas acīmredzami kontroversālo tematiku, kas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir tabu. Bet citādi romāna prozu, tās sižeta gaitu un notikumu attīstības loģiku par sliktu un zemē metamu nevarētu saukt. Romāns pat sevi piebremzē un neiet tik tālu, lai nostādītu galvenos tēlus publiskā skandālā. Pietiek jau ar pašu individuālo attiecību un psiholoģisko drāmu. Džūdija un Zaks ir vismaz tik atbildīgi, lai izsargātos, bet bez grūtībām ir iespējams saskatīt sižeta attīstības variantu, kurā tas tā nav.