Iepalicēji #10

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

38735121._SX318_

Galaxy’s Edge #1-2 by Jason Anspach, Nick Cole

‘’Galaktikas mala’’ lai kurā Republikas impērijas pusē neatrastos ir skarba pasaulē, un sērijas pirmās grāmatas The Legionnaire ietvaros galvenais tēls seržants Chhun ir vienas leģionāru grupas līderis uz Kublar planētas, kur tiem jānodrošina Republikas impērijas intereses.

Par galvas/zobu sāpem gan Čanam, gan citiem viņa leģionāru cīņas biedriem, par pašu galveno komandu devēju vienmēr tiek norīkots kaut kāds birokrātijas klerkls, kurš vienmēr iedomājas daudz no sevis un skatās uz citiem no augšas, kādēļ (gandrīz) vienmēr ir īstu leģionāru ienīsts, jo domā pirmkārt par savām karjeras kāpnēm un pēc tam par padoto drošību un dzīvību.

Viens no tādiem (kapteinis Davenports) spītīgi nesaskata brīdinošās zīmes par kublariešu slazdu iznīcināt uz planētas esošos Republikas spēkus -> tās jāizstrebj Čanam, un nemaz nedomā, ka viņš saņems kādu pateicību no Republikas varas gaiteņiem, jo notikušais uz Kublar pavisam noteikti neizskatītos labi viņu u.c. prestižam un neiedvesmotu nevienu brīvprātīgi pieteiktis Republikas gaļas mašīnai leģionāru spēkos.

Skarba realitāte/pasaule, kurā vien retais dzīvo pārsvarā priecīgā noskaņojumā, kur katru dienu kāds grib tevi ‘’*@&$!’’ utml

**

35485403._SY475_.jpg

Tikmēr otrajā sērijas grāmatā Galactic Outlaws vai nu laicīgi jārēķinās ar pavisam citiem tēliem un diezgan manāmi atšķirīgu, bet ne sliktā ziņā, tempu, manieri un noskaņojumu, vai arī nāksies vilties nepamatotu gaidu, nevis grāmatas dēļ.

Jauniņa meitene Prisma Maydoon ir nolēmusi par katru cenu nolīgt kādu, vēlams godājamu atlīdzību mednieku, lai atriebtu viņas tēva slepkavību viņas bērnībā (šķiet stāsta ‘’tagadnē’’ varētu būt kādi 18/19). Par laimi viņas dzīvībai u.c. veselības stāvoklim, Prizmas sastop izbijušu leģionāru Tyrus Rex. Reiz bijis tik labs un izcils, ka vēl joprojām viņa vārds tiek godāts starp leģionāriem, tagad ir daļa no kriminālās pasaules, kaut arī ar cēlu un bezcerīgu mērķi – nogalināt tikai neliešus un patiesus noziedziniekus.

Vēl fonā tiek virpināts sižets saistībā ar nemiernieku kustību pret Republiku – Ja Core planētas varētu piesaistīt esam pie Republikas vadības vai vismaz tuvu tai esam, bet leģionārus cīnāmies uz Republikas izstiepto taustekļu robežām, tad vismaz daļa no ‘’vidējā centra’’ ir pietiekami neapmirināta ar dzīves apstākļiem, lai mēģinātu darīt ko lietas labā.

Bet gan pašam sižets ar un ap pirmās grāmatas epilogā sastapto Reksu šķita stipri interesantāks, gan varbūt minēšu, ka līdzīgi varētu būt bijis pat autoram, varēja just atšķirību.

15999018

***

On the Steel Breeze (Poseidon’s Children #2) by Alastair Reynolds

Kaut arī On the Steel Breeze pavisam noteikti var lasīt kā vienpati/standalone grāmatu, tad tomēr gribas atzīmēt, ka sērijas otrās grāmatas premise un sekojošie notikumi lielā mērā ir iespējami pateicoties fikcionālajiem tehnoloģiskajiem atklājumiem un sasniegumiem Blue Remembered Earth ietvaros, kā arī vietām būs vieglāk saprast, uz ko tēli atsaucas. Pieļauju, ka līdzīgi varētu arī būt ar sērijas noslēdzošo grāmatu.

Mežonīgi lielu pilsētas izmēru kosmosa kuģu karavāna un vēl citi tai sekojoši tikpat lieli kuģi par galamērķi ir izvēlējušies Crucible planētu uz tās caur teleskopiem atklātās lielas, mākslīgas struktūras dēļ, kas kalpo par katalizatoru, lai cilvēce patiesi mestos Visuma plašumos ārpus Saules sistēmas. Tomēr ne viss tāltālajā galamērķi ir tik rožaini, kā gribētos iztēloties, ko vēl vairāk samudžina augošā neapmirinātība no daža laba mākslīgā intelekta/artilekta puses. Savstarpēja neuzticēšanās, bailes no artilekta puses tikt nogalinātai no savu radītāju(cilvēku) rokas.

Interesants paņēmiens, kā vienam tēlam vienlaicīgi atrasties vairākās vietās uzreiz, un vismaz neatceros, ka līdz šim būtu lasījis ko līdzīgu – galvenā varone Chiku Akinya pēc pašas izvēles jau labu laiciņu atpakaļ (vien retais vairs mirst vienkārši no slimībām un/vai vecuma) klonējusi sevi trīs personās un padarījusi atšķiršanu, kura ir oriģinālā, neiespējamu pat sev. Viena paliek uz Zemes pārstāvēt Akinya ģimenes intereses, otra ir uz viena no kuģiem ceļā uz Crucible planētu, bet trešai lemts noskaidrot, kas gan galu galā notika ar slavenās radiniecēs Eunice mirstīgo ķermeni.

3437328

***

The Temporal Void (The Void Trilogy #2) by Peter F. Hamilton

Cīņa starp frakcijām ar konfilktējošiem mērķiem un ideoloģijām turpinās. Vieni par katru cenu ne tikai vēlas pievienoties Void veidojumam, bet arī labprāt panāktu tā izplešanos, bet citi grib panākt tieši pretējo un aizstāvēt esošo realitāti, jo enerģija, ko Void patērē gan lai izplestos apjomā, gan nodrošinātu dzīvi un dažādās superspējas uz Makkathran planētas mītošajiem, tiek iegūta ‘’aprijot’’ ceļā sastaptās planētas un zvaigznes. Tieši sižets saistībā ar galveno tēlu Edeard ‘’the Waterwalker’’ un politiskajām intrigām uz Makkathran.

 

77565._SY475_

***

The Fall of Hyperion (Hyperion Cantos #2) by Dan Simmons

Hyperion Cantos sērija, kopš pirmās grāmatas noklausīšanās pirms četriem gadiem, visu šo laiku bijusi no tām, kuru it kā ļoti gribētos turpināt, bet dienas beigās tomēr tiek atlikta uz kaut kādu vēlāku brīdi. Beidzot, nedaudz Space Opera September pamudināts, esmu saņēmies un izlasījis The Fall of Hyperion. Cerams nevajadzēs gaidīt tikpat ilgi, lai izlasītu trešo un ceturto.

Viena no tematikām grāmatā pavisam noteikti ir pārlieku liela paļaušanās uz tehnoloģijām. Kamēr cilvēces izveidotā impērija Hegemony of Man paļaujoties uz mākslīgo intelektu prognozēm, kuri mitinās nevienam nezināmā vietā/dimensijā/plaknē sauktu par TechnoCore, tikmēr svētceļnieki, katrs ar savu mērķi, turpina Time Tombs u.c. izpēti un cerību sastapt bēdīgi slaveno dievību/briesmoni Shrike ar cerību, ka tieši viņa ‘’vēlēšanās’’ tiks piepildīta.

Brīžiem manai gaumei bija pārlieku liels reliģiskais piesitiens, un varbūt drusku lasītpriekam kaitēja garais starplaiks kopš noklausījos Hyperion, bet tas nepavisam nekaitēja tomēr izbaudīt šo diezgan dīvaino un neparasto grāmatu. Labs ‘’garšas kārpiņu’’ attīrītājs, kad lasīts diezgan daudz zinātniskās fantastikas pēc kārtas, šai piemīt gana daudz individualitātes.

Mark Wandrey – Cartwright’s Cavaliers (The Revelations Cycle #1) (Audio book)

33538984._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Seventh Seal Press

Manas pārdomas

Nākotnes pasaulē, kurā algotņu armijas ceļo pa Visumu, lai izpildītu līgumus un karotu citu miermīlīgāku citplanētiešu rasu vārdā, Džima apkārtmēri neiedvēš pārliecību par viņa lietderīgumu un spējām šajā jomā. Bet kas gan cits atliek, ja dažādu un ne pārāk pozitīvu iemeslu dēļ tavās rokās nonāk vienas no četru oriģinālo algotņu vienību (tās kuras izdzīvoja) vadības groži. Cilvēki nav vienīgā agresīvā rase, kura gūst peļņu šāda veida profesijā, bet noteikti ietilpst kategorijā starp veiksmīgājiem.

Pirmās grāmatas ietvaros lasītājs galvenokārt tiek iepazīstināts ar tēliem un pasaules uzbūvi un noteikumiem, kamēr uzdevumi, kuros piedalās Džima kompānija, lai paceltos no pelniem, kuros to iegrūda viņa mātes naudas kāre un parādi, vairāk kalpo par veidu kā to pasniegt un ne tik ļoti komplicēti, lai paši par sevi iznestu sižeta un grāmatas svaru.

Cartwright Cavaliers laikā noris arī ievērojama Džima tēla izaugsme no nevarīga un sevis žēlojoša 19gadīga bagātnieku puišeļa līdz bruņotu vīru komandierim, kurš pats pirmais būs tas, kurš metīsies pretim ienaidniekam. Par laimi, romantiskais piesitiens, ko autori ielikuši grāmatā, un Džima pirmās nopietnās attiecības nepārmāca pārējo grāmatas sižetu un nepārņēma galveno lomu pār visu citu.

Varbūt kādam traucēs fakts kā tālā nākotnē Džims Cartwright vēl joprojām ir mīksto rotaļlietu (kā My Little Pony) fans un kolekcionārs un nespēs tam tik pāri, lai izbaudītu pārējo grāmatu, bet kopumā, ja grāmatu un domājams gan šo, gan citas saistītās sērijas neuztver kā super nopietnu militāro zinātnisko fantastiku, tad nevajadzētu būt dižām problēmām. Turklāt grāmatas ierunātājs Craig Good  veic pietiekami labu darbu, lai negrautu grāmatas sniegto uz leju; plus šķiet pavisam minimālās dozās ir pielietoti daži skaņu efekti, jo šaubos vai cilvēka balss to spētu paveikt – domājot šeit citplanētiešu /tāda kā mājdzīvnieka rases (dažs tēls nosauc par feju) parstāvi Splunk, ar kuru Džims sadraudzējas (talants uz tehniskām lietām un to salabošan) un kura kalpo kā diezgan nozīmīgs instruments, lai izkļūtu no bīstamām situācijām.

Šeit vēl cita lasītāja labs un vēl garāks viedoklis par grāmatu! :)

Michael Mammay – Planetside (Planetside #1) (Klausāmgrāmata)

35657891

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Jau no pašiem pirmajiem mirkļiem gandrīz jau atviļinātajam pulkvedim Carl Butler ir pamats apšaubīt viņam sniegtos iemeslus, kādēļ tieši viņš tiek izraudzīts, lai tiktu ekpresātruma nosūtīts uz Cappa bāzi un noskaidrotu, kas noticis ar High Councilor dēlēnu pēc sadursmes ar attiecīgās planetās inteliģentajiem pamatiedzīvotājiem (Cappans). Kā lai atsaka, ja lūgumu uz šķietami tiešu un vieglu uzdevumu, izsaka politiski ļoti spēcīgs bērnības draugs.

Bet, vai dieniņ! Nonākot uz Cappa planētas tikpat kā nekas Karlam nesokas gludi bez aizķeršanās un nebūt ne paša vainas dēļ. Kur vien tu griezies reti kurais vēlas, ka Karls tiktu pie patiesām un skaidrām atbildēm. Bet Karls nebūs no tiem, kas tik viegli padosies, un raks vēl dziļāk un ar lielāku sparu, jo lielāku pretestību sajutīs. Turklāt atklātais ir šokējošs uz pavisam grandiozākas skalas ar potenciālu iesviest cilvēces izveidoto impēriju vēl nebijušā konfliktā (neatminos, ka grāmatā tas būtu ticis definēts, un pat ja dažviet ir minēts, tad spraigā sižeta pārbagātībā atņema tam visu slavu).

Planetside nav pati garākā šogad lasītā/klausītā grāmata, bet neesot truliem, garlaicīgiem brīžiem nedaudz pārņēma vēlme kaut tā tāda būtu, protams, ar nosacījumu, ka nezūd kvalitāte. To turpinot savā ziņā neliels prieks par to, ka šī ir duoloģija nevis triloģija un ka tiek izslēgts risks izvilkt sēriju garumā ar tukšu un nevajadzīgi lieku pildījumu starp kulmināciju sērijas noslēgumā.

Planetside nebūs zinātniskā fantastika ar kosmosa kuģu cīņām, bet gan lieliska mistērija uz pret cilvēkiem naidīgas citplanētiešu planētas, ko vēl labāku padara tās ierunātājs R.C. Bray. Pagaidām zombiju apokalipse Arisen ir vienīgais negatīvais izņēmums, kas dzirdēts.

Graham McNeill – False Gods (Horus Heresy #2)

381817

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ar otro Horus Heresy sērijas grāmatu lasītājs var turpināt vērot nenovēršamo apstākļu domino krišanu, kas novedīs Warmaster un Imperatora labo roku līdz Imperatora un Imperium of Man nodevībai. Neskatoties uz to, ka ir zināms gan pirmais lielais sižeta pieturpunkts (nodevība) un vēlāk seskojošā Horusa sacelšanās sakāve, tad vismaz pirmo divu grāmatu autori pierāda, ka ar visu to ir iespējams interesants stāsts.

Savā ziņā nevarētu rādīt ar pirkstu tikai uz Horusu un apsūdzēt nodevībā tikai viņu. Varētu pat argumentēt, ka Horuss kļūst par upuri gan shēmotājiem un varbūt jau pirms viņa Haosa un Warp dimensijas korumpētiem cīņu biedriem, gan ka dažādu apstākļu summa un sakritība predisponē dažu dievam pielīdzināto varoni. Starp Krusta Karu 63.flotes Astartes un cita veida kareivjiem sāk pieaugt neapmirinātība ne tikai attiecībā uz augošo civilo personu skaitu uz viņu kuģiem, bet arī uz parastajiem mirstīgajiem viņu atklātajās, iekarotajās un citādi Impērijai pievienotajās planētās. Tā vietā, lai viņi tiktu apbērti ar pateicībām par paveikto, lielākoties seko pārmetumi un sodu prasībās par viņu agresivitāti un agresiju ārpus kaujas lauka. Ne viens vien sāk apjaust, ka vairāk nekā divsimt gadu ilgušais Krusta Karš tuvojas beigām, un lielai daļai, kuriem piezogas šī doma, nepatīk varbūtējā nākotne, kuru viņi saskata.

Par pēdējo domino kauliņu, par izrauto tapu, kas paver slūžas un dod vaļu sacelšanās plūdiem, kļūst Horusa lēmums personīgi doties līdzi uz Davin planētas virsmu, lai sodītu nepaklausīgu Impērijas un savas flotes pārstāvi, kas tiku tur atstāt ar ievērojamu skaitu kareivju, lai pārvaldītu tās populāciju. Kurš gan varētu iedomāties, ka šī varenā būtne, Horuss, ar visu uzlabotu un pat pār Astartes pārāko ģenētiku, varētu kļūt par upuri tik nopietnam ievainojumam, ka Viņš tiktu novests uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi. Daudzos Horusa padotajos tas izsauc tik lielu izmisumu un paniku, ka viņi ir gatavi uz jebko, pat vērsties pie asi nosodāmo burvestību piekopējiem, lai tikai būtu izmantotas jebkura varbūtība noturēt Horusu dzīvajo pasaulē.

Diemžēl viens no pirmās grāmatas galvenajiem varoņiem, kurš tāds arī ir šajā un šķiet vēl nākošajā arī, XVI leģiona desmitās kompānijas kapteinis Garviel Loken nav starp tiem (viņš tāds nav vienīgais, bet tādu ir retums). Šī atturība gan Lokenu, gan citus viņam līdzīgos padara par mērķiem un liekiem, kaitinošiem traucēkļiem jaunā Horusa režīmam un piekritējiem.

Bet par izšķirošo iemeslu un izšķirošo pēdējo pielienu, kas ļauj aizsākties Horusa nodevībai, varētu minēt pieaugošo skaitu gan civilo, gan arī militāro personu skaitu, kuri sāk pielūgt Imperatoru kā dievu, neskatoties uz to, ka viņš skaidri un gaiši ir izteicies, ka to nevēlas un ka Krusta Karu pamatmērķis no paša gala ir bijis apgaismot cilvēku apdzīvotās planētas par reliģijas kaitīgumu un apvienot tās zem vienas varas. To tad arī izmanto Haosa spēki, lai ar viltu dabūtu Horusu savā pusē.

Pārsteidzoši labi arī Graham McNeill ir sanācis ieturēt līdzīgu stilu, toni un vispārējo militāro garu, ko varbūt pat atvieglo, ja nav jāuztraucas, kā loģiskā veidā izskaidro absurdo Impērijas dažādo paveidu kareivju  (tai skaitā ienaidnieku) skaitu, loģistiku ar visa cita veida resursiem, vai to, kādu iespaidu tas viss atstāj uz neskaitāmo planētu iedzīvotājiem.

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

8635638

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam, kad ASV atbalstīts San Tomas diktators nesodīts par daudzajām slepkavībām, ieskaitot divus elites Force Recon kareivjus, rod patvērumu Amerikā un papildus tam visam turpina gūt peļņu no narkotiku, ieroču tirgošanas u.c. nelegāla biznesa, atlikušajiem septiņiem Force Recon kareivjiem neatliek nekas cits, kā ņemt lietu savās rokās un atriebties personīgi, lai nepamestu nogalināto biedru atmiņu aizmirstības mēslainē.

An Execution of Honor ietilpst vienā kategorijā, kā Nick Stone sērija un tām līdzīgas grāmatas. Šajā nedominē viens vienīgs superkareivis, bet gan specializēti augstākā līmeņa profesionāļi, pār kuriem ASV varasiestādēm vairs nav kontroles. Ir pienācis laiks sākt baidīties, ka viņu taisnības cīnītāju fasāde varētu sabrukt. Papildus tam un par spīti viņu elites līmeņa prasmēm, neviens no viņiem nav šķietami nenogalināms. Asa sižeta cīņas ainas ar potenciālu letalitāti turpat aiz stūra seko lielāko daļu grāmatas. Gan pēc izvēlētā grāmatas vāka (vismaz šim izdevumam), gan apraksta nav iemesla sagaidīt kompleksu un daudzslāņainu sižetu vai tēlus, un An Execution of Honor uz to arī nepretendē.

Mērķis ir viens – taisnīgums nogalināto biedru vārdā. Daudzreiz arī no neviena tēla vien izskan spriedums, ka tādu ASV specdienestu un politiķu izšķiršanos par labu nežēlīgam diktatoram tāpēc vien, ka viņš būtu vienīgā alternatīva komunistu režīmam mazajā valstiņā, nebūtu pieņemams nevienam un neviens vairs neuzticētos, ka katra karavīra dzīvība ir svarīgāka par izvirzīto mērķi. Tieši tādēļ viņus ir nepieciešams apstādināt par katru cenu, lai kaut kas tāds nenonāktu atklātībā

Darbība noris 1989.gadā, PSRS vēl ir visai aktīva politiskajās spēlēs un kopā ar Kubas specdienestu cer pirmie notvert ne tikai no paklausības ķēdes norāvušos ex-Force Recon kareivjus, galvenokārt aci metot uz elektronikas ekspertu – augstākā līmeņa eksperts, kuram nekāda drošības sistēma nav par šķērsli, bet arī no stingri apsargātas bāzes nozagtie slepenie ieroči, uz ko attiecīgi reizēm jāpiever acis, bet tas tā.

Varētu piekasīties, ka brīžiem tiek izmantota viena un tā pati metode, lai turpinātu sižeta virzību uz nākošo lokāciju, kur atkārtojas +/- līdzīgs scenārijs, vai reizēm tā vien šķiet, ka pāris frāzes, termini vai abreviatūras tiek atkārtotas vairāk aiz tā, lai palielinātu vārdu kopskaitu. Ja An Execution of Honor nesāk lasīt ar ekspektācijām sagaidīt pasaules mēroga meistardarbu, tad grāmata nesagādās vilšanos un izpildīs savu funkciju – vienkārši izklaidēt uz lasīšanas laiku.

Martin Roy Hill – Polar Melt

42204008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmata, kuru izvēlējos lasīt no City Book Review piedāvājuma daļēji tās apraksta dēļ, bet galvenokārt aiz tā, ka tai nebija neviens vērtējums Goodreads portālā un arī tagad ir visai maz. Noteikti pienāktos vairāk nekā šobrīd un papildus uzmanība, lai cik neliels būtu lasītājs, būtu pelnīta.

Polar Melt savā ziņā jāpateicas globālajai sasilšanai, bez kuras nesanāktu nedz amerikāņu, ne arī krievu iedomātās darbības kūstošajos ledāju ūdeņos. Vienā jaukā rītā arktiskā okeāna zinātniskās izpētes zemūdene uzpeld slēgta, bet bez nevienas dzīvas dvēseles uz tās. Tas šķiet kaut kas neticams un loģiskai domāšanai neaptverams, nesākot spekulēt pārdabisku scenāriju virzienā. Lai tieši nekristu šādās absurdās un liekās teorijās, tiek norīkota komanda, kura specializējas dīvainu notikumu izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kur palikusi zemūdens un vēl viena cita kuģa apkalpe. Šīs komandas vadītājs, pašam īsti negribot, nesen ir iemantojis baumu slavu, kā cilvēks, kurš spēj saredzēt paranormālo. Jau iepriekš vismaz reizi viņš ir uzklausījis brīdinājumu no ‘’Klīstošā holandieša’’.

Spraigas spriedzes ainas šajā grāmatā nav uz katra stūra, vairāk dominē militāri tehnisks stils. Pēc visai ātri sekojošā un pilnībā racionālā izskaidrojuma par pazudušo komandu, nav ilgi uz to jāgaida (grāmata kā tāda nav mežonīgi gara), galveno intrigu tieši piedod nezināmais, pārdabiskais – zemūdens NLO versija, kuru krievi tik neatlaidīgi sargā un cer iegūt savā kontrolē. Reizēm šķiet, ka par dažādiem attāliem objektiem Visumā ir zināms vairāk nekā ir izpētīts un zināms par pašu okeāniem uz planētas Zeme. Vai atklātais objekts ir kas dzīvs un līdz šim neatklāts, neizpētīts vai tomēr dziļajos okeāna ūdeņos patvērumu radis citplanētietis, bet varbūt vispār tas nav nekas organisks.

Nedaudz žēl, ka Polar Melt ir tikai kā īss vienpatis, nevis sērijas pirmā grāmata.Nelaistu garām iespēju, ja sekotu kas tālāk ar citu tēlu komandu vai pat ar tiem pašiem. Labā ziņā palika neliela mazuma piegarša.

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

966003

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirmais lielais strīds ar Austrālijā sastapto Silkiju pamudina viņu pagriezties un mukt prom, un ne tikai kaut kur vienkārši tālāk prom no Nika Stouna, bet brīvprātīgajā darbā uz Āfriku, uz karadarbības pārņemto Kongo Demokrātisko Republiku. Labi apzinoties, kādi ir apstākļi Kongo, kur plosās Džozefa Konija dumpinieku armija un privāto uzņēmēju armijas raktuvju un investoru aizsardzības nolūkos, Niks netērē laiku, lai steigtos pakaļ Silkijai un pēc iespējās ātrāk paglābtu viņu no potenciāli nāvējošajām briesmām.

Recoil šķiet, kā labs sākumpunkts, lai iepazītu sērijas būtību, patīk vai nē un varētu ķerties pie tās sākuma. Neatliek tikpat kā nemaz laika juteklīgumam vai vēl kaut kam jaukam, jo gandrīz jau no pašiem pirmajiem ierašanās brīžiem Kongo, Niks tiek ierauts brutālā un asiņainā cīņā par Zemē ieslēgtajām minerālu bagātībām. Kā jau iepriekš militārā rakstura apraksti ir pa pirmo, vien gribētos, ka arī notikumu lokācija un dabai tiktu pievērsta drusku vairāk uzmanības, lai cik ļoti cilvēku alkatības dēļ tā nebūtu izpostīta. Nav gluži tā, ka Nika un Silkijas attiecību stāsts paliktu pilnīgi novārtā, bet labi gan vienam, gan otram, ka abi ātri saprot kas ir kas.

Ar šo grāmatu lasītājs iekāpj gluži svešā, bet diemžēl, kaut kur pasaulē līdzīgi eksistējošā realitātē, kur tādas briesmoņi kā Konijs un LRA posta un laupa, par aizsegu izmantojot nepatiesus mērķus, un bērni un jaunieši ar varu tiek piespiesti karot viņu labā. Bet tajā pašā laikā citur pasaulē atrodas cilvēku, kas ne tikai dzīvo superluksusā, bet arī gūst peļņu uz citu mocību rēķina.

Ieskatoties kvantitatīvajos vērtējumos par iepriekšējām sērijas grāmatām, redzu, ka par astoto Aggresor esmu piešķīris vien divas no piecām zvaigznēm. Varbūt tas tikai nozīmē, ka laba par daudz nevajag un ka šāda rakstura grāmatas vērts lasīt ar pārtraukumiem.

Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.