Military fiction

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Space Wolves leģiona dzimtā planēta pēc savas klasifikācijas ierindota Death Worlds kategorijā, bet par spīti uz tās valdošajam, maigi sakot, neviesmīlīgajam aukstumam, tas nav liedzis uz tās nostiprināties kādreizējiem šībrīža iedzīvotāju kolonistu senčiem. Lai arī Horus Heresy vispārējās sērijas grāmatai dots nosaukums Prospero Burns un viss tās vismaz Goodreads lapā esošā premise saistīta ar cita Tūkstošdēlu sodīšanu par Imperatora aizliegumu klaju neievērošanu aizliegto zinšu izzināšanā un ar warp spēkiem saistītu burvestību pielietošanā.

Tā vietā lasītājam lemts sekot tēla Kasper Ansbach Hawser gaitām, kurš nokļūst uz Fenris planētas ar neatlaidību un nelielu māņu palīdzību uzdodoties par Ahmdau Ibn Rustahu, bet, tā teikt, pamošanās uz Fenrisas nebūt nav bez sarežģījumiem un saviem pārsteigumiem kā laikā, tā telpā. Tā vien šķiet Kaspers uzreiz neatceras, kas viņš tāds ir, no kurienes cēlies. Atmiņas un agrāko pieredzi teju kaut kas bloķē, kā vēlāk atklāsies kādi nešķīsti kā ar warp un Haosu, tā par nodevējiem topošais TD leģions būs iesaistīti šķietami necilā Hauzera dzīves manipulācijā, bet, lai līdz tam nokļūtu gan pašam varonim, tā lasītājam jāpiedzīvo neviens vien mulsuma un apjukuma brīdis.

To vēl vairāk pastiprina sižeta mijība laikā, kad Kaspers vēl atrodas uz Zemes/Terra, kad vēl nav piedzīvojis parastam mirstīgajam neiedomājāmus pārdzīvojumus. Brīžiem pat šis Zemes sižeta pagātnes sižets, kurā atklāta Kaspera būtiskā loma šķiet rememberanceru kustības aizsākumos, kā arī idejas aizstāvībā, ka jebkāda veida zināšanas vērts saglabāt. Kaut vai aiz tā, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas un katastrofas, kā Old Night, lai varētu atgriezties Tehnoloģiju Laikmetā, bet neatkārtotu tajās saistībā ar Mākslīgo Intelektu pieļautajās kļūdās. Kā nepatīkams pārsteigums Kasperam ir fakts, ka dažs labs, ja ne vairums, birokrātu nemaz nevēlas zināt, kas sen tik sen bijis par iemeslu cilvēces pagrimumiem un tik daudzu kolonizēto planētu zaudēšanai, nokļūšanai izolācijā, lai tagad būtu nepieciešams Imperatora aizsāktais Krusta gājiens, lai tās ar labu vai piespiedu kārtā atgūtu.

Pirms grāmata nonāk pie savas premises, Hauzeram lemts kļūt par liecinieku ilgstošākām to gaitām Krusta kara gājiena ietvaros uz dažādām cilvēces kolonizētām planētām un zvaigžņu sistēmām, bet lasītājs pēc iniciālā sižeta pirmajā daļā uz Fenrisas turpina sekot līdzi būtiski vēlāk, kad Kosmosa Vilku ‘’pasifikācijas’’ gaitā sāk atklāties fakti un detaļas, citu spēku manipulācijas un mahinācijas attiecībā uz Hauzeru, kas viņu tā dzīves līkločos novedušas pie Kosmosa Vilku leģiona. Imperatora rokās šis leģions tiek pielietots kā pēdējais soģis, kad citiem par spīti to izcilībām un talantiem nepietiktu dūšas, kad nepieciešams sodīt citu leģionu un ir nepieciešams darbu paveikt pēc pilnas programmas. Pateicoties šim faktoram Kosmosa Vilki paliks starp Imperatora lojālistiem pēc Horusa nodevības, bet vienlaikus tā dēļ to primarks Leman Russ ignorēs tā rīcībā esošos brīdinājumus par gaidāmo, pat ja to avots meklējams netīkamos personāžos.

Kaut arī biežāk ir prieks, ja autors izvēlas neordinārāku pieeju Horusa nodevības sērijā, tad Prospero Burns šķiet būtu krietni baudāmāks pilnīgi atšķirīgā Visumā. Citādi no Horus Heresy sižeta pazīmēm pat ne smakas, vien pēdējās trijās, četrās nodaļās, un gandrīz jau piezogas sajūta, kurā pietrūkst citkārt apnicīgās lielo kauju ainas ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām. Savdabīgajai stāsta izklāsta manierei pašai par sevi nebūt nav tik lielas vainas, kaut arī reizēm proza liek vēlēties pēc kā vairāk un nebūt nešķiet, ka galvenais tēls būtu Kosmosa Vilku piedzīvojumu stāstu krājējs un pēcāk profesionāls orators, tad grāmata izlec no kopējās sērijas konteksta, kurā tā atrodas.

Aaron Dembski-Bowden – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas Impērijas sastāvā. Varbūt ne vienmēr WB šo procesu piepilda tikpat veikli, kā citi leģioni, bet tad iekļaušanas procesa beigās var būt drošs, ka vēlāk nevajadzēs atgriezties pie nemieru plosītas pasaules, kurā kāds izdomājis tomēr sacelties.

Tad seko Imperatora personīgs lēmums ne tikai beidzot pēc vairāk nekā simts gadiem sodīt Lorgaru un viņa leģionu par Imperatoru kā Dieva sludināšanu, kas, kā vēlāki notikumi rādīs, maksās papildus leģiona lojalitātes zaudēšanu kritiskā stundā, kad koruptīvi spēki pavērš mīļo Horusu pret Cilvēces Impēriju. Ja vēl Imperators būtu izvēlējies par labu vienkārši smagi sodīt un pēcāk dot otru iespēju laboties, varbūt vēl WB paši neļautos tiem pašiem Haosa un Warp spēkiem, kuri savā varā pakļauj Horusu, bet viņam kāda iemesla pēc jānokaunina Lorgars un tā sekotā cita Ultramarines un tā primarka Roboute Guilliman priekšā. Līdz ar to labais nodoms tiek sagandēts teju uzreiz.

The First Heretic romāns aizsāks ar minēto sodu un kaunināšanu 43 gadus pirms Warmaster Horusa nodevības un pirmās lielās uz Istvaan V planētas. Šis ir kā vēsturisks romāns par WB un visiem sākotnēji labajiem nodomiem, lai it kā palīdzētu cilvēci ievest apgaismībā, bet ātri top skaidrs, ka Lorgars jūtas vien aizvainots un visādi citādi apbižots, lai to izmantotu kā ieganstu atriebībai pret nu jau par viltus Imperatoru saukto valdnieku un ģenētisko tēvu.

Personāži, no kuru skatpunktiem grāmatas notikumi tiek atspoguļoti ir gan pats primarks Lorgars, gan vienkāršāki ļaudis, kā civiliedzīvotāja Sairīna, kurai palaimējas izdzīvot (paliek akla) Khur planētas galvaspilsētā Monarhijā, kad to kā sodavietu pirmajā daļā Imperators izraugās, gan viens no WB leģiona augsta ranga astartēm Argel Tal, kurš salīdzinoši ar citiem kolēģiem un cīņu brāļiem visilgāk noturas pretim koruptīvajiem spēkiem, kuriem tos pakļauj pašu primarks.

Pēc incidenta uz Monarhijas WB teju uzreiz parāda izpausmes uz āru, ka tā iekšienē, tā pārvaldīšanas stilā sāk noritēt pārmaiņas. Vairs WB nedod jaunatklātām planētām pārdomu laiku grib vai negrib tie pievienoties Impērijai labprātīgi. Ja ne, tad ne, bet diemžēl ‘’Nē’’ atbildes gadījumā iznīcību sagaidu simtprocentīgi visu populāciju. Tuvs Argela kolēģis un varbūt pat par draugu saucams biedrs Xaphan salīdzinoši ir krietni aizrautīgāks, tam pat ne prātā neienāk doma skumt par to, kādas gan kulturālās un cita veida vērtības šādi netiek iznīcinātas.

Nav jau gluži tā, ka viena vienīga izvēle tā pēkšņi būtu novedusi Word Bearers leģionu nodevības neceļos, lai vēlāk nekas nebūtu pašsaprotamāks, kā pievienošanās Horusam. Bet katru reizi, kad būtu bijusi iespēja uz mirkli iepauzēt, tik tiešām pārdomāt, ko grasās pasākt, tiek palaista garām. Aizvainojums un apkaunojums gan nesanais, gan ilgtermiņa pirms tam, ka Imperators, pēc uzrašanās uz WB planētas, to iekļaušanas Impērijā un tās leģionu sastāvā, ne ar vienu vārdu nav licis pirms tam pārtraukt iesākto. Kaut gan reliģijas un jebkādu dievu pielūgšana, kur nu vēl paša pielūgšana, it kā visiem zināms aizliegums. Šajā aspektā vēl nāk prātā vēlāk izveidojušamies pagrīdes grupa Lectitio Divinitatus, kas šajā gaismā atskatoties, liek apšaubīt, vai un kāpēc tik bargi un publiski WB un Lorgars tika sodīti.

Bet tādi nu ir notikumu apstākļi, vien lasītājam nākas tos izbaudīt, lai nonāktu līdz trešajai, noslēdzošajai daļai, kurā vairs nav pārsteigumu par to, kurā civilkara pusē WB nostājas. Vien nožēla, ka tā tam bijis jānotiek.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.

Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.

Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.

Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.

Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.

Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.

Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.

Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.

Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.

Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.