Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fallen Angels kā nosacīts turpinājums Horus Heresy vispārējās sērijas sestajam romānam Descent of Angels turpina stāstu gan par Caliban planētu, uz kuras primarks Lauva El’Džonsons ar uzticamās ‘’labās rokas’’ Lutera palīdzību apvienoja visus bruņinieku ordeņus uz planētas, lai atbrīvotu to no milzu zvēriem, kā arī pēcāk pievienotos Impērijai, kad pats Imperators uz tās ierodas, gan grāmatas otrā sižeta ietvaros sekotu līdzi primarkam El’Džonsonam cīņā ar nodevējiem un Horusa līdzskrējējiem.

Uz Kalibanas notikumu atspoguļoti  no Zahariela El’Zurias skatpunkta, kurš piecdesmit gadu starplaikā uzdienējies gana augstu, lai būtu planētas līdera Lutera tuva uzticamības persona. Kaut par dzīvi uz Kalibanas lielos vilcienos nebūt nevar sūdzēties un piecās desmitgadēs izdevies pilnveidot jauno astartes kareivju treniņprogrammu, kā iemesla dēļ tik ātri Luters un viņam padotie tika nosūtīti atpakaļ uz dzimto planētu prom no Krusta kara frontes, tad šis primarka lēmums kā toreiz, tā arī tagad vairāk šķiet bijis kā sods par mirkļa vājuma mirkli no Lutera puses.

Bet gods godam un par spīti klusumam vai tiešiem noraidījumiem attiecībā uz lūgumiem ļaut atgriezties lielā kara frontē, Luters ir joprojām uzticīgs gan Lauvam El’Džonsonam, gan pašam Imperatoram, tomēr visam un tā arī Fallen Angels laikā lojalitātei bez atzinības par paveikto pienāk savs gals, bet, lai līdz turpinājumos vēl kritiskākiem mirkļiem nonāktu, vispirms jāpārdzīvo Horusam simpatizējošu nemiernieku centieni izmantot warp dimensijas paaugstināto esamību uz Kalibanas, pašķirt plašāk jau tā plāno priekškaru, lai ļautu materiālajā pasaulē manifestēties ļaunākos un baisāko iespējamo šausmu uzdenošiem monstriem, pret kuriem pat primarku leģioniem būtu smaga cīņa, ja tiem ļautu vaļu.

Kamēr Zaharielam jālavierē starp arvien pieaugošu spriedzi kā pašu nostājā pret Impēriju un Horusam lojālajiem, tikmēr ar līdzīgu warp dimensijas saistītu šmuci izlēmis tikt galā pats primarks El’Džonsons, kura gaitām sekot līdzi ļauts no Zahariela brālēna Nemiela skatpunkta. Kaut arī notikumi vienam sižetam ar otru nav it kā ne mazākās saistības tad ir vairāki līdzīgi aspekti, kuru tematika savā ziņā viena otru paturpina. Viens no tiem ir lojalitātes aspekts, kurā Nemielam pašam reizēm piezogas šaubas un jautājumi, kāpēc pat primarks El’Džons tur slepenībā svarīgu informāciju, kuras pieejamība šķietami ļautu mazināt kritušo skaitu savās rindās. Un kaut gan konfrontācijas brīdī El’Džonsons spēj rast pat ļoti pārliecinošus iemeslus savai slepenībai un ar to saistītai rīcībai, tad epilogs liek drusku apšaubīt, cik ļoti uz Dark Angels līdera spriestpēju var paļauties, vismaz taibrīdī.

Metaforiski kritušos enģeļus romāna ietvaros var atrast vairāk par dažiem. Protams, paši uzskatāmākie piemēri ir Horusa iniciētajai sacelšanās pieslējušies leģioni, kuru mērķis uz stratēģiski nozīmīgas Rūpnīcu (Forge) tipa planētas Diamat iekš Tanagras sistēmas ir paša Horusa reiz pasūtīti četri milzīgi kaujas roboti, kuru nonākšanu nodevēju rokās El’Džonsons nedrīkst pieļaut, ko gan apgrūtina uz Diamat esošā Marsa pārstāvniecība, kura sākotnēji izliekas par Imperatora lojālistiem. Bet atkal jāpiesauc šī romāna epilogs, kas liek apšaubīt visus centienus līdz tam.

Horusa iekārotie milzu roboti taustāmā veidā kalpo par reizēm pašmērķīgo tiekšanos pēc lielāka spēka it kā labu mērķu vārda. Kamēr pats Horuss savās acīs noteikti nav tas sliktais un vien grib atbrīvot Impēriju un cilvēci no pat viņam neizprotamiem Imperatora neizskaidrotiem lēmumiem, tā Luters uz Kalibanas kļūst par upuri tieksmei pēc lielākas spēka varas vienkāršo, parasto mirstīgo un citu tautiešu aizstāvības vārda uz dzimtās planētas, kad tā vien šķiet, ka impērijas tautieši cituviet tā vien kāro to izsūkt sausu, izmantot tās resursus savtīgi un atstāt Kalibanu tukšā.

Lai arī Fallen Angels ietur Warhammer stilu, tad sižetu noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk.