LitRPG

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ko noslēdzas trešā Arcane Knight jeb Order & Chaos sērijas grāmata, lai cik ļoti lords Varians nebūtu palīdzējis galvenajam varonim Kaldoram Mailzam tā spēka ceļojuma un izaugsmes pirmsākumos, Kaldors nevar piedot un aizmirst derdzīgo ieroča pielietojumu, lai tikpat kā noslaucītu no zemes virsas konkurējošu namu un tā galvaspilsētu. Ar to vien lords Varians kā laika bumbu agrāk vai vēlāk ir parakstījis sev nāvesspriedumu, kuru Kaldors apņemas īstenot.

Noslēdzošās trīs sērijas grāmatas, laicīgi zinot, ko no sižetiskā stila un varoņiem sagaidīt, bija jau krietni vieglāk vienkāršoti sakot pieciest. Lai arī nu jau priekšzināšanas ļauj labāk izbaudīt Kaldora un tā draugu grupas biežāk uz lielo sižetu ietekmi neatstājošu došanos neskaitāmos Labirintu ‘’skrējienos’’, ja vien neskaita, ka balvas un iegūtie dārgumi, kā pašam Kaldoram, tā citiem ļauj pakāpeniski (reizēm gan straujāk par strauju) kļūt arvien spēcīgākiem līdz brīdim, kad nav pat mazāko šaubu, kuram gan būtu lemts gūt virsroku cīņā starp Kārtību (Order) un Haosu. Un tam visam pa virsu LitRPG fantāzijas subžanrs šķiet vien lieki piekabināta atribūtika.

No citiem tēliem, ja ļoti pacenšas piedomāt un izspiest kādu nebūt pievienoto vērtību, varētu mēģināt izcelt Kaldora draugus Izmīnu un Emeriju no laikiem vēl pirms Kaldorā tiek pamodināta Dzirkstele (maģisko spēju avots autora Timothy McGowen izveidotajā fantāzijas pasaulē). Bet arī šo divu vai citu kā kompanjonu tēlu, tā vēl jo izteiktāk Haosa ļaunaru tēlu gadījumā izaugsme diezgan apjomīgu lapaspušu grāmatu garumā (lpp kopskaitu dalot vidēji nedaudz virs 500 lapaspušu katrā) ir tikpat kā nekāda.

Biežāk tie kalpo vien, lai izdevīgā brīdī glābtu no kritsikas situācijas Kaldora tēlu. Itkā varētu nodomāt, ka redz, Kaldors tik neievainojams nemaz nav, bet izpildījums tāds, ka neatstāj šaubu, ka ‘’sižeta bruņas’’ ir vien vāji slēptas. Tā prātā nāk sērijas pašā sākumā mistisks bāra īpašnieks un burvis vārdā Merlins, kurš arī šo trīs grāmatu ietvaros vairākkārt ‘’deus ex machina’’ stilā izglābj dienu, uzrodoties kā no skaidrām debesīm. Neievērota nevar palikt arī paša burvja vārds un visa citu leģendu un literāro darbu asociācijas, kuras tam nāk līdzi. Un kā būtisks ceturtās grāmatas sižets, pirms Kaldors var īstenot atriebes plānus pret lordu Varianu, ir saistīts ar leģendāri superspēcīga zobena iegūšanu, kas Arcane Knight pasaulē nosaukt par Ordu zobenu, bet kvests, kura ietvaros tas iegūstams, zobenam dots Ekskalibura vārds.

Diemžēl ne saistībā ar dažādiem Artūra bruņinieka mājieniem, ne vēl jo vairāk ar agrāk eksistējošas un leģendāri spēcīgas magu Ordu rases eksistenci autors cenšas, bet diezgan iespaidīgi nesekmīgi izveidot intrigas un augstākās pakāpes cienīgu pasaules uzbūvi, tās vēsturi un pamatu galvenā varoņa Kaldora izvēlei par Kārtības čempionu. Pārāk daudz laika un uzmanības tā vietā tiek veltīts Labirintu piedzīvojumiem, lai vien momentos, kad šķiet ir vēlme pievērsties, kam nopietnākam, brīdis, kad to efektīvi realizēt, jau būtu nokavēts.

Ja izaugsme citiem tēliem, kā minēts, tikpat kā nekāda, tad vismaz kaut cik tādu var novērot Kaldoram. Tā puisim, kas gan drīzāk saucams par jaunu vīrieiti, piedzīvojumu gaitā ļauts nonākt pie atziņas, ka, lai būtu balanss starp Kārtību un Haosu, starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, ne vienmēr un visu laiku viņam būs lemts uzvarēt. Ka ne vienmēr un par katru cenu būtu jātiecas iznīcināt un līdz pelnu pīšļiem miltos saberzt Haosa pusē esošos. Atziņa, pie kuras vēl jo vairāk nākas pieturēties, kad sērijas sižetā tiek atklāti pavērsieni attiecībā uz Kaldora tikpat leģendāro tēvu Elkoru, kurš arī ne tikai bijis Arcane Knight, kā dēļ Kaldors izšķīries pats par tādu kļūt, bet ir dzīvāks par dzīvu un papildus tam spēku pusē, kas teorētiski nostādītu dēlu pret tēvu.

Ja kopskatā Order & Chaos sērija jau no paša sākuma līdz beigām, tai skaitā ar neko neizteksmīgu gala kulmināciju, liek vilties un novēlēt autoram labāku izpidījumu citos darbos (nedaudz bail riskēt ar vēlākām publikācijām pēc šīs sērijas), tad ar piepūli var mēģināt saskatīt uzplaiksnījumus un momentus, kuros, lai būtu balanss starp labo un ļauno, starp Haosu un Kārtību, kā vienā, tā otrā pusē būtu jābūt tēliem, kuri nav viennozīmīgi slikti vai labi, lai tiem piemistu melnbaltas tēlu iezīmes.

Arcane Knigt/Order & Chaos – nešaubos idejiski piemitis labs potenciāls, bet gandrīz pietrūkst (rokas) pirkstu, lai saskaitītu neizmantotas un vāji izpildītas iespējas, kuras citkārt sērijai ļautu būt ai, cik labai (kaut gan pēc Goodreads atsauksmēm laikam būšu stiprā mazākumā). Tā prātā nāk vairākkārt pieminēts super drauds visiem kā Kārtības, tā Haosa pārstāvjiem, Melno Pūķu veidolā. Vai noslēdzošās sestās grāmatas laikā iepazīstināts jauns termins Word (‘’The Word has stood strong’’), bet ne viens, ne otrs vai vēl kāds jau pieminēts aspekts tā arī netiek apaudzēts ar miesu, lai rezultāts un gala iznākums būtu pienācīgi izbaudāms.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies, ka esi izlēmis doties solo pārgājienā, kā galvenā varoņa Džona Lī gadījumā tas ir Kluane nacionālais parks un rezervāts Jukonā, Kanādā, kad vienā rītā pamosties it kā tajā pašā, bet pēc visas būtības pavisam citā pasaulē. Laiks, lai noorientētos un adaptētos, nav dots daudz pirms uzrodas pirmie monstri, kuri sākumā ir vēl tikai uz Zemes mutējoši dzīvnieki, bet, neskatoties uz to, arī tie paši var būt letāli. Kas vēlāk garāmejošā piezīmē pirmajā dienā ir aptuveni 60 procenti no Zemes populācijas.

Kādi arbitrāri un par cilvēces dažādo valstu un nāciju viedokļiem nerūpoši citplanētieši ir nozīmējuši Zemi par Dungeon World, uz kuru novirzīt citu planētu pārāk lielu uzkrājušos maģijas un manas apjomus. Kāpēc tieši tagad un kāpēc Zemei ticis tāds liktenis? Ja nepārpratu, tad kāds ģēnijs neviļus būs ne pārāk viesmīlīgi attiecies pret minēto citplanētiešu sūtņiem, nezinot to izcelsmi, bet varbūt, kā citas planētas pirms tam, Zemei un pastarpināti cilvēcei vienkārši nepaveicās ar lozi.

Spēles mehānika, ar kuras palīdzību dot piespiedu spēlētājiem pieredzes (XP) punktus, naudu (saukta par kredītiem) un cita veida atlīdzību bez dižas izdomas tā arī tiek saukta par Sistēmu. Džonam varbūt pat nosacīti paveicas ar Sistēmas uzrašanos, jo bija devies pārgājienā, lai censtos izvēdināt savu bezdarbnieka, kā arī nesen no draudzenes Lutienas izšķīrušamies un dažādu pārdomu pilno galvu. Tā Sistēmas uzrašanās, kur pārliecinošs numur viens mērķis ir nogalināt dažādus monstrus un līmeņoties uz augšu, kļūt spēcīgākām, varbūt pat Džonam nāk kā atvieglojums un nosacīti vienkāršs dzīves mērķa risinājums.

Papildus jau labumiem, ko nes sērijas galvenā varoņa statuss, atrašanās Kluanas parkā, kad uzrodas Sistēma, kas tiek dezignēta kā augsta līmeņa zona, Džonam par kompensāciju tiek piešķirti labāki starta sākuma bonusi, kā arī neatsvarms kompanjons un gids, lai jo ātrāk varētu sākt mēģināt saprast, kas ir kas. Tā arī Alī Džonam pa savai rezei gan ar humoristikām, gan ne tika draudzīgām, bet vajadzīgām piezīmēm un komentāriem palīdz veikt vajadzīgās izvēles, lai viņš nepievienoties tiem daudzajiem, kuri arī paliekot starp dzīvajiem pēc iniciālās Sistēmas uzrašanās, tomēr kādā momentā sastop savu galu.

Diemžēl System Apocalypse LitRPG žanram nepiedāvā neko diži unikālu, kas jau nebūtu manīts citos šī fantāzijas subžanra jau lasītos vai klausītos darbos. Galvenā varoņa līmeņošanās uz augšu sastāda pārliecinošu vairākumu no sižeta gaitas. To vismaz pastarpina sižetlīnijas, no kurām izceļamākā ir citu cilvēku izturēšanās un attieksme pret dažādajiem citu rasu indivīdiem, kad tie, Sistēmas vilināti sāk arvien vairāk parādīties. Kad Sistēma ļauj tiem iegādāties ēkas un zemes, kuras pirms tam tiem piederējušas, bet tagad kaut kāda tur jaunuzradusies figņa to visu atņem un piešķir citiem.

Kamēr vieni cenšas izdomāt visu ko, lai ‘’Zeme paliktu cilvēkiem’’, tad Džons un daži citi līdzīgāk domājoši (kā Lana, Makito, Reičelas uc) atpazīst situācijas realitāti, un ka krietni lietderīgāk ir censties tās ietvaros to izmantot un tādā veidā iegūt sev labumu, ja vien kādam pēkšņi nerodas super ģeniāla domā, ka atgriezt lietu kārtību pirms liktenīgās dienas.

Tuvākās jau esošās pilsētas Kluanas parkam ir White Horse un Karkrosas mazpilsētas, kurām gan Sistēmas ietvaros vēl krietni jāpaaugas, lai šībrīža ciemata statusa vietā atkal kļūtu par oficiālām pilsētām. Vaithorsai sākumā šķiet vien nosacīti, bet, kā laiks rādīs, tad krietni vien vairāk paveicas, ka tās jaunais īpašnieks un arīdzan Sistēmas veikala uzturētājs ir Lords Rokslijs. Tituls tam nāk no Seven Seas karalistes uz kādas citas planētas un vien trešās grāmatas ietvaros atklājas iemesli, kas viņam likuši izvēlēties dzīvi uz Zemes.

Kaut arī dažam ar lielākiem aizspriedumiem un ksenofobiju, kā ofisa klerkam Ērikam, fakts pats par sevi, ka Rokslijs ir citas planētas izcelsmes, maigi sakot, neiet pie sirds, kā arī, ka tas Sistēmas vārdā iekasē nodokļus caur savu veikalu un ne viņu ievēlēts tagad būtiski ietekmē to dzīves un desmit mēnešu laikā nav bijis savu uzdevumu un pienākumu augstumos (nepalīdz jau tā palienātie ikdienas draudi dzīvībai līdz ar Sistēmas mošķiem un citiem draudiem), tad Džona Lī nelielā pieredze Sistēmas ietvaros rāda, ka kāds cits Rokslija vietā nebūt nenozīmētu, ka pret cilvēkiem uz to dzimtās Zemes, izturētos pret viņiem ar lielāku izpratni un saudzīgāku attieksmi. Varbūt tie pat nenojauš, cik labi patiesībā tiem klājas salīdzinoši ar citiem gan uz Zemes, gan citām par Dungeon pasaulēm pasludinātām planētām.

System Apocalypse ietvaros kopumā ir vēl deviņas grāmatas (kopā sanāk 12), bet pirmās trīs neientriģē ne ar ko tādu, lai būtu pat salīdzinoši neliela interese sēriju drīzākajā laikā turpināt.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #8-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš He Who Fights with Monsters sērijas sākuma Builder pasauļu veidotāja dievība, tā izveidotais kults uz fantāzijas Pallimustas pasaules bijis Džeisona pirmais, lielais ienaidnieks, kura ambiciozo plānu izjaukšanā neviens nav spējis stāties līdzās zemietim Džeisonam Asano, kurš vien nesen uzlīmeņojies uz Sudraba spēka rangu. Bet, lai arī astotā sērijas grāmata joprojām ir par un ap cīņu pret Bilderu un tā spēkiem, dažādiem sekotāju kultiem, tad pie apvāršaņa un devītas, desmitās sērijas grāmatas ietvaros pavisam noteikti, Bilders tiek vismaz uz laiku pabīdīts sāņus, lai tā vietu, kā galvenais drauds ieņemtu cits biedējošs spēks.

Kā jau pienākas fantāzijas romāna sērijai, kurā tās galvenais varonis no grāmatas uz grāmatu kļūst spēcīgāks, tad tāds pats liktenis lemts arī Džeisonam. Vien šoreiz ar to atšķirību, ka Džeisona pretinieki jau no sākta gala ir krietni spēcīgāki par viņu pašu, bet, tas no reizes uz reizi neliek Džeisona apņēmībai un gribasspēkam saskriet papēžos. Panākts tiek tieši pretējais efekts, lai ar visu iespējamo spītu un vēlmi pierādīt, ka naidnieks savā augstprātībā smagi kļūdās, tiktu pie smagi izcīnītas uzvaras, kas savu reizi prasa arī kāda līdz tam tuva kompanjona un piedzīvojumu gaitā iegūta laba drauga dzīvību.

Kas zina, vai Džeisona Asano tēls jau vairākas grāmatas atpakaļ nebūtu daļēji spiestā kārtā, daļēji iedzīts šķietami neizbēgami nežēlīgu, brutālu izvēļu slazdā, lai netiktu samalts miltus, un jau sen nebūtu kļuvis par vislielāko sērijas ļaundari, ja ne minētie kompanjoni, sākot jau ar Farru, kurai iepriekšējās sērijas grāmatās uz Zemes (papildus tuvākajiem radiem) liels nopelns, lai Džeisons nenoietu no ceļa, tā citi (Sofija Vekslere, Belinda, astrālās maģijas eksperts Klaivs u.c.) tagad uz Pallimustas pasaules no viņa iepriekšējās un tagad atjaunotās piedzīvojumu komandas.

Diemžēl kā uz Zemes, tā arī tagad tie, kuri vien tagad sastop Džeisonu, vien leģendām un tenkām apvītās baumās līdz šim dzirdējuši par viņu, pirmais iespaids par piedzīvojumu meklētāju nav no tādiem, kas jau uzreiz liktu rasties cieņpilnai attieksmei un uzticībai par iepriekš paveikto. Jāatzīst, ka savā ziņā vaina uz šo jāuzņemas pašam Džeisona tēlam, kurš nebūt nav uz mutes kritis, bet tieši šis aspekts savu reizi nospēlē pretējo efektu, pat ja sērijas ietvaros kalpo kā labs humora avots. Tomēr ar visu to atrodas ne viens vien spēka un varaskārs personāžs, kurš nespēj saprast kā parasts Sudraba ranga piedzīvojumu meklētājs spējis iegūt tik lielu spēku neatbilstoši savai ranga pozīcijai. Līdz tam nebūtu pat prātā ienācis, ka prasts Sudrabs tik neuzpiesti un kā savējais regulāri, kā līdzīgs pret līdzīgu sarunātos ar Dimanta ranga indivīdiem, kur nu vēl dieviem. Un līdz ar to Džeisons kļūst par mērķi šiem indivīdiem, lai ar labu vai biežāk varu izpiestu tā noslēpumus.

Atliek vien debatēt, kuram par laimi vai nelaimi, ka Džeisona dienaskārtību nodarbina krietni būtiskāki jautājumi, lai pārāk ilgi sevi nodarbinātu ar, tā teikt, sīkām vienībām, bet tas nenozīmē, ka tie neatņem tik būtisko laiku, lai uz Pallimustas paveiktu to pašu un stabilizētu lielus starpdimensionālus spēkus, kas novērstu kā vienas, tā otras pasaules iznīcināšanos dievības Bildera dēļ. Kaut gan vispirms tiekot galā ar briesmoņu uzplūda sērgu, ko katalizē Džeisona un Farras atgriešanās, un pēcāk Mesendžeru iebrukums (pirmajā paragrāfā minētie citi spēki) nerada steidzamības iespaidu, pat ja šis aspekts netiek piemirsts un ir galvenā varoņa, tā sabiedroto prātā turēta.

Šie Mesendžeri, lai arī pirmajā to uzrašanās momentā tiek stādīti priekšā kā teju vispārākā radību rase, kāda vien eksistējusi, ka citiem to sauktām zemākajām rasēm pašsaprotami būtu tiem jākalpo vai jātiek iznīcinātām, tad devītās un vēl jo vairāk desmitās sērijas gaitās Džeisons līdz ar lasītāju atklāj, ka, lai cik absurdi tas pirmajā momentā nešķistu, tad šie Mesendžeri drīzāk saucami par upuriem. Līdz ar to caur Džeisona tēlu, tam cenšoties šo konceptu īstenot realitātē, jācenšas citus pārliecināt, ka automātiska atriebība, ja ir iespējama žēlsirdība un otras iespējas sniegšana, nav vājuma izpausmes izrādīšana. Personīgā izaugsme, paškontrole un citu atbalsts, lai ne pats Džeions, ne citi kompanjoni un sabiedrotie nekļūtu par to, pret ko paši cīnās.

Lai arī šīs trīs He Who Fights With Monsters grāmatas nebūt nav sliktākas par iepriekšējiem sērijas turpinājumiem, tad piezogas iespaids, ka sērija neizbēgami sāk tuvoties pārāk gari iztieptam statusam, kad vienu draudu nomaina cits un sižetu šādi varētu turpināt tikpat kā bezgalīgi.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #5-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ar Džeisona atgriešanos uz Zemes no fantāzijas tipa pasaules Pallimustas, ar viņa atdzimšanu uz dzimtās planētas, maģijas līmenis uz tās sācis jūtami palielināties. Pats par sevi fakts, kas to kontrolējot, iepazīstinot pamazām sabiedrību ar faktu, ka maģija un dažnedažāda veida pārdabiskais ir kaut kas reāls, vēl nebūtu nekas ārprātīgi šausmīgs, bet Džeisonam un līdz ar to citiem par nelaimi ir viņa talants nemitīgi konfliktēt ar indivīdiem un pat dievībām kā Builder, kura plānos ir lielāka vara nekā līdzšinējais balanss starp citām līdzvērtīgām būtnēm ir paredzējis.

Par laimi Džeisonam, starp citiem viņa talantiem ir arīdzan spēja rast saviem pretiniekiem piemērotus sabiedrotos kā Farra Hirana (pati atdzimusi no mirušajiem uz Zemes, bet šajā ziņā Džeisonu nepārspēt) vai Pasaules Fēniksa (dievība) pārstāvi Dawn, bez kuru palīdzības un līdzdalības Zemes glābšanā Zeme vai pat Visums, kurā tā eksistē, vienā jaukā brīdī maģijas pārāk augstās saturācijas dēļ vienkārši pašiznīcinās, liekot nobālēt citu uz Zemes eksistējošo organizāciju gan iekšējiem, gan savstarpējiem ķīviņiem un vispārējai sacīkstei pēc lielākas varas.

Bet tas neliedz tādiem kā Engineers of Ascension (EoA) sākotnēji pat ļoti sekmīgi radīt haosu, destabilizēt situāciju, lai pēcāk censtos sevi atrādīt maldīgi labākā gaismā, atšķirībā no konkurentiem. EoA jūtas apdalīti, kuri atšķirībā no Network organizācijas, kuru aizsākumi meklējami slepenās maģijas sabiedrībās, nav pielaisti klāt pie politiskās varas un nesadarbojas ar valdībām, sabiedrībai, protams, nezinot. Līdz ar to kārtējo reizi uz Džeisona (un viņa sabiedroto) pleciem tiek uzgrūzta galvenā atbildība, lai izglābtu pasauli, pat ja citi to apzināti vai aiz muļķa nezināšanas cenšas pat aktīvi izjaukt. Turklāt slogs ir vēl jo lielāks, jo uz Zemes Džeisona darbiņš nenoslēgsies, un pēcāk gribi vai negribi, kaut gan Džeisonam brīžiem jau līdz kaklam citu (būtu tie indivīdi vai organizācijas) intrigas un racionālās domāšanas deficīts savtīgos spēka palielināšanas nolūkos, jāatgriežas uz Pallimustas pasaules, kura jau sāk šķīst kā īstās mājas, jo laiks un pārbaudījumi, kas tur pārciesti, darījuši savu, lai padarītu to otru kultūru tuvāku. Tas gan neaizliedz izbaudīt un reizēm izplūst liekos, tomēr saistošos dialogos ar citiem tēliem.

Zinot, ka maģija un atklātā telpā, ne protoastrālā dimensijā, briesmoņu manifestācijas ar laiku būs ierasta lieta, ne kaut kas ārkārtējs, Džeisonam paralēli arīdzan jāuztrenē, jāapmāca pienācīgam spēju līmenim savi tuvākie radi, lai tie būtu cīņpilnas gatavības pakāpē. Reizē ir iespēja ar tiem gan satuvināties, atgūt tā teikt Pallimustā pavadīto laiku, gan gūt psiholoģisko atbalstu, jo netrūkst ne viens vien varaskārs indivīds, kurš ir gatavs Džeisonu kā psiholoģiski, tā pēc vajadzības fiziski saplosīt Džeisonu, lai iegūtu to, kas ir viņam. Diemžēl arī tuvojoties laikam, kad galvenā, tā teikt, misija uz Zemes būs paveikta, kad jau atkal laiks atgriezties otrajā pasaulē, pienāk konfrontācijas moments, kas varbūt pat smagāks, nekā kulminācijas cīņā ar piektās un sestās grāmatas ļaundariem, jo, lai arī radiem, kā māsīcai Emijai, māsai Ērikai vai vecmāmiņām Yumi un Akari tiek atstāti nozīmīgi un varbūt cita rokās sliktāk paveicami darbi, tad tas nenozīmē, ka Džeisonam pie sirds neķeras fakts, ka pašam kļūstot spēcīgākam, ka izdarīto izvēļu dēļ cīņas pret reāliem ļaunajiem, paša tuvākie radi vairs īsti nav droši, vai Džeisonam var turpināt uzticēties tikpat droši, vai viņš pats agrāk vai vēlāk par tādu nesāks vai jau nesāk kļūt.

Tikmēr šī raksta noslēdošajā He Who Fights with Monsters septītā grāmata vēl tikai uzņem sižetiskos apgriezienus, kuri pavisam droši sagaida sērijas galveno varoni Džeisonu Asano dievības Builder un to atbalstošās Purity baznīcasveidolā, bez kā neiztikt jau septītajā sērijas turpinājumā. Tas nenozīmē atpūtu, ļaušanos būt vienam starp ntajiem tūkstošiem citu piedzīvojumu meklētāju Briesmņu Uzplūdā (monster surge), ko trigerē Džeisona un Farras atgriešanās.

Jau kārtējo reizi, par nelaimi un galvassāpēm, Džeisons tiek ievilkts politiskās intrigās, jo kāda Storm Kingdom princesei vārdā Zara bija ienākusi izmantot ērti mirušo Džeisonu kā ieganstu, lai izvairītos no politiskām laulībām, bet tagad šis izdomājis atgriezties. Un, lai arī Džeisons to nav ne lūdzis, ne prasījis, viņa atgriešanās no mirušajiem, šai karaliskajai ģimenei, ar ļoti lielu varbūtību var sagādāt problēmas, kuras ērti atrisinātu Džeisona atkārtota nozušana… Bet kā uz Zemes ar paša radiem, tā uz Pallimustas Džeisonam ir tuvi jau par draugiem saucami varoņi, ar kuru atbalstu šķietami visu iespējams pārvarēt un pieveikt.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc iegūtās pieredzes un dažādu prasmu līmeņu uzlabošanas Reaper Trials laikā iepriekšējās sērijas grāmatas ietvaros, pienācis laiks kā zemietim Džeisonam, tā viņa fantāzijas pasaulē (par Pallimustus sauktu) iegūtajiem draugiem un komandas biedriem jauniegūto konsolidēt un treniņu periodā apgūt gan personīgi jaunās spējas, burvestības, gan krietni uzlabot komandas sinerģiju, lai no pusvārda, no pirmās kustības zinātu, ko grib darīt komandasbiedrs, lai neatstātu nevienu vājo vietu, kuru stiprākam pretiniekam vai briesmonim izmantot savā labā.

Ja vēl maģijas saturācijas dēļ uzradušies briesmoņi savu sliktumu dara ne aiz ļauna prāta, tad to pašu nevar teikt par dievības Builder un viņa sekotāju kultu, kā arī viņu izmantotajiem Church of Purity fanātiem, pat ja daudzi no tiem akli seko saviem līderiem un līdz galam neapzinās savu lomu Bildera plānos. Pats Bilders skaitās kā great astral būtne, bet tieši viņa gadījums, atšķirībā no līdzīga tipa ‘’kolēģiem’’, kā par mirušajiem atbildīgais Reaper vai Džeisonam piešķirtās World-Pheonix Token autores, kas spēlēs būtisku lomu vēlāk grāmatā, tad šībrīža Bilders sen sen ir bijis mirstīgais, kurš ‘’paaugstināts’’ līdz šodienas spēka līmenim, jo oriģinālā dievības titula būtne noziegusies, pārkāpusi savus uzdevumus un pilnvaras, kā neviens cits līdz tam.

Kaut arī Bilderam būtu jābūt pāri visam, lai nerūpētu vara pār ticīgajiem, pār parastiem mirstīgajiem, tad tā tomēr vis nav, un Džeisona tēls ar savām izdarībām nokļuvis Bildera uzmanības centrā un krustugunīs, ko sekojoši tas izmanto, lai, manipulējot ar viņa iegūtu ienaidnieku Cole Silva, kaitētu Džeisonam, censtos viņu korumpēt un pārņemt savā kontrolē. Pats savās acīs Silva ir viens no Greenstone pilsētas kriminālās pasaules dūžiem, kaut arī tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Audzis tēva paspārnē ieguvis visas sliktās īpašības un, mantodams vecāka sastrādāto, spēj vien ar nežēlību to noturēt, līdz momentam, kad kādam zūd pacietības. Viss labi, kamēr kādam noderīgs, ko var teikt par daudziem slikto tēlu pakalpiņiem gan šajā, gan nākošajā grāmatā, kuru ego ir lielāks par paša gudrību.

Tomēr neviens nebūtu spējis paredzēt Džeisona nesalaužamo gribasspēku – ne Silva, ne viņa ‘’uzticamā’’ labā roka Kilians, ne Bilders un varbūt pārsteigti būtu pat viņa komandas biedri. Tieši tas un nekas cits ļauj Džeisonam pārciest Bildera sagādatās prātam neaptveramās mocības, kuras neviens cits ar veselu saprātu nav spējis pieveikt. Bet, lai, kā arī Džeisons necenstos, viena viņa gadījumā liela uzvara nenozīmē, ka ar to visu Bildera un arīdzan Purity baznīcas plāni būtu izjaukti.

Sekojoši ar neatlaidīgu darbu, kā komandas biedra Klaiva, kurš specializējies šīs maģijas aspekta izpētē, tā zelta ranga piedzīvojuma meklētāja Emira un daudzu citu palīdzību, izdodas atgriezties astrālajā telpā (bet eksistē daudz tādu), kurā notika pārdomu sākumā pieminētie pārbaudījumi, lai varētu padziļinātāk izpētīt un uzzināt, kādēļ gan Bilderam tā tik ļoti vajadzīga.

Nedaudz neveiksmīgi, ka šīs divas, trešā un ceturtā He Who Fights with Monster sērijas grāmata iegadījusies vien tagad mana bloga periodā, kad labāk izlasu vai noklausos vairākas grāmatas pēc kārtas un tad par tām šo to uzrakstu, jo citādāk agrāk pietrūkās domas un biju spiests veidot Iepalicēju rakstus. Nedaudz neveiksmīgi, jo ceturtā sērijas grāmata gan būtiski maina savu notikumu lokāciju un, lai varētu par to kaut ko uzrakstīt, nāksies ieslīgt maitekļos par iepriekšējo. Tā teikt, esmu brīdinājis!

Tad lūk Džeisona un viņa komandas cīņa ar pašu Bilderu, kaut arī mirstīgā cilvēka čaulā, astrālajā telpā beidzas ar nosacītu uzvaru, jo Džeisons tā rezultātā mirst, bet ne neatgriezeniski, par cik viņa inventārā atradās Pasaules-Fēniksa piešķirtais žetons. Šīs atdzimšanas dēļ lasītājam pat tiek ieskaits astrālo būtņu (Reaper, World-Pheonix un Builder) apspriedē, kur Bilderam tiek atgādināts, lai savaldās (minēšu, ka ar īslaicīgu rezultātu tas), kā arī Rīpers un Pasaules Fēniksa izstrādā Džeisonam īpašu spēju paketi, lai ierobežotu faktoru, ka viņš ntās reizes varētu izmantot teju vai nemirstībai pielīdzināmu spēju.

Pavērsiens seko, kad Džeisons pamostas uz Zemes, pamestā slimnīcas teritorijā, kurā reiz pirms nu jau tik daudziem gadiem dzimis. Kaut arī ir nenoliedzams prieks par atgriešanos mājās, uzreiz domas raisa ko, cik daudz un vai vispār kādam atklāt par maģijas un cita veida pārdabiskā eksistenci.

To gan krietni izmaina atklājums, ka, lai arī krietni reducētākā apjomā, Zeme nav pilnībā bez maģijas, turklāt pēdējo aptuveni 500gadu laikā tās apjoms ir jūtami audzis, kaut arī ne tik ļoti, lai nebūtu to vēl iespējas noslēpt. Vampīru Cabal skaitās vecā maģija, esenču maģijas praktizētāji Network kā jaunā maģija, bet pavisam cits mošķis ir pavisam jaunā Engineers of Ascension (EOA), kuri izmanto zinātniskus eksperimentus, lai censtos sevi uzlabot.

Pirmie iespaidi gandrīz ne par vienu no trim grupām Džeisonam nerodas tās pašas labākās. Katrā grupā ir pa kādam, kuram šķiet, ka ar draudiem un spēku iespējams iegūt Džeisona rīcībā esošo informāciju par otru fantāzijas tipa pasauli. Tomēr nav arī pavisam bezcerīgi un starp vampīriem Džeisonam izdodas izveidot labas, koleģiālas un varbūt pat draudzīgas attiecības Craig Vermillion, kura iemaņas kā vidutājam un sarunu vedējam labi kalpo, lai varētu izveidoties sadarbība ar Austrālijas un vispirms Sidnejas Network filiāli un tās vadītāju Annabeth ‘’Anna’’ Tilden. Jāpiebilst gan kā Network kā tīklu veido agrāk eksistējošu slepenu uz maģiju orientētu organizāciju grupas, kuru starpā joprojām valda reģionāla sacensība, konkurence un strīdi, galvenokārt par resursiem, kurus spēcīgākie, kā ASV, Ķīna un Krievija nekautrējoties cenšas savākt sev. Kuru gadījumā viņus atkal sagaida pārsteigumi no Džeisona puses, kuru neinteresē plika mantkārība un tradicionālas pārvilināšanas metodas viņam neliks pamest Austrāliju.

Papildus sižeta spraigumu piešķirt ne tikai tas, ka līdz ar Džeisonu uz Zemes uzradies vēl cits Outworlder, kā viņš reiz uz Pallimustus, bet vēl jo vairāk, ka šī persona ir no nāves pasaules atgriezta Farrah, kura šķiet zaudēta gana agrīni sērijas sākumā, bet ar savu palīdzību Džeisonam līdz tam tik svešajā Pallimustus pasaulē atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai tur vai kas Džeisons šoreiz apņemas nepamest draugu un sabiedroto nelaimē.

Noslēdzoši Džeisona atgriešanās uz Zemes viņa dzīvē atgriež arī tuvākos radus, no kuriem dažu atkalsatikšana sākotnēji sagādā zināmas bažas. It īpaši ja vecākais brālis ir bijis abildīgs par daudzu gadu garumā esošās draudzenes apprecēšanu, bet mātes reakciju varētu gandrīz vai interpretēt kā atvieglojumu, ka viņa izvēlējusies labāku brāli. Vismaz māsas Erikas un viņas 12 gadīgās meitas Emi (mīļākā no visiem radiem, vislabākās attiecības) sastapšana sagādā priecīgākas emocijas, bet vēl pirms tas iespējams, rūpīgi jāizpēta kāda ir šībrīža situācija pēc tik ilgas prombūtnes. Vispirms jāiegūst kādi līdzekļi, kaut kā jārealizē vismaz viens no 40 zelta stieņiem 10kg svarā, ko varētu paveikt, vispirms atklājot savu ‘’augšāmcelšanos’’ ģimenes melnajai avij, onkulim Hiro, kurš, lai sasniegtu savu turību ir veidojis kontaktus kriminālajā pasaulē, pat ja šobrīž cenšas vairāk darboties legālajā vidē.

Lai arī ārēji Džeisons cenšas to neizrādīt, tad spēja vigli un ātri nogalināt, ja runa nav par augstāka ranga pretinieku, nenovēršami sagādā psiholoģiska rakstura problēmas un pārdomas. Ar piedomāšanu jāpapulas, lai pirmā reakcija nebūtu ar agresiju dot pretī, lai ar to pēcāk nenogrieztu kādu vēlāk izdevīgu izvēles rīcību. Pa virsu jau tā galvassāpju izraisošai intereseit no minētajām trim organizācijām, nāk klāt arīdzan uztraukumi par radinieku likteni, kad nenovēršami uz Zemes pieaugošās saturācijas dēļ maģijas fakts vairs nebūs noslēpjams. Vēl jo vairāk, kad Džeisonam top zināms, ka nekontrolēti tas varētu kalpot kā liels drauds gan Zemes, tā Pallimustus eksistencei.

Lai atgūtos un atjaunotu iekšējo balansu ir nepieciešams paceļot, apskatīt pasauli, kas līdz tam dzīvē uz Zemes nav pārāk daudz sanācis, bet vienlaikus varam būt droši, ka Network, vampīru Kabals, EOA un citi neļaus Džeisonam ilgi laiskoties.