Liesma

Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pirms lasītājs nokļūst līdz visnotaļ īsajam romānam Vecā Advokāta Kļūda autors Anatolijs Aļeksejevs piedavā vēl divus īsos stāstus. Ja vēl otrajā Ledus Sakustējies minēts galvenā tēla Antona vārds, tad mazā krājuma pirmais stāsts Blakus Lēmums iztiek bez tā, bet nekas neliecina, ka nevarētu pieņemt, ka arī tajā perspektīva ir no Antona puses.

Diemžēl ne viens no diviem īsajiem stāstiem ne ar ko dižu neizceļas. Lai arī nav galīgi zemē metami, tad tie neizraisa pat mazāko intrigu un sasprindzinājumu par to gala atrisinājumu. Nelielajā premisē vai drīzāk mini ievadā par autoru, kura atrodama grāmatas sākumā, labi atbilst, ka tie drīzāk ir situāciju apraksti no autora paša tiešās profesionālās pieredzes. Noteikti autoram būtu iekrājies vēl ne viens vien interesants atgadījums, kaut arī vismaz Goodreads neatrodu ko citu, bet diemžēl ļoti jūtami pietrūkst literārais talants, lai pienācīgi spētu dramatizēt notikumus vai vēlme tos pamainīt pienācīgi, lai piešķirtu vajadzīgo lasītprieku gala produktam.

Pats mini romāns, kā godā nosaukta visa grāmatiņa jau ir salīdzinoši labāks par stāstiem. Tās centrālajā sižetā dominē kādas nomaļus vienatnē dzīvojošas seniores Annas Timofejevas slepkavība, ko mīklaināku padara iespaids, ka viņa nav dzīvojusi pat ar pieticīgu turību, kur nu vēl kāda ievērojama bagātība piederējusi, lai būtu iemesls aplaupīt. Tomēr, kas zina, arī par dažiem grašiem reizēm cits otram spēj atņemt dzīvību, un tavu sagadīšanos, kad iepriekšējā dienā divi ‘’paraugpilsoņi’’ drusku iedzēruši večiņas dārziņā.

Interesantā kārtā ne Antons, ne viņa kolēģis Boriss Vaņins izmeklēšanas gaitā nemeklē to vieglāko ceļu, neķeras klāt pirmajam kaut cik cienīgam aizdomās turamajam, kuram tad piemērot pierādījumus, lai tik būtu ko notiesāt. Kaut arī sižeta gaitā pavīd pa tādam tēlam, tad abiem tiek dots gana daudz laika, lai būtu pārliecināti, ka netiek apsūdzēta noziegumā nevainīga persona.

Vecā Advokāta Kļūdā izmeklēšana vairāk izpaužas liecinieku un potenciālu slepkavu nopratināšanās, nav tur strauju, spraiga sižeta vai cita veida cīņu ainas. Tā vietā Antonam un viņa kolēģim jātiek skaidrībā, kurš kad saka patiesību, kad mānās un melo, lai tik neiekultos kādās nepatikšanās par mazākiem sīkumiem nekā slepkavība vai vienkārši māc uztraukums, jo varasiestādes ieinteresējušās par viņa necilo personu, kad gribi negribi mēle pati mežģas un atmiņa sāk pievilkt kas, kur un kad darīts, bet atmiņas trūkums un stostīšanās iztaujāšanas laikā izmeklētājiem sāk šķist pārlieku aizdomīga. Papildus tam, tad kā jau gadās, katram ir savi noslēpumi, privātas lietas, kuras nav vēlēšanās tā uzreiz izklāstīt.

Bet kopumā secinājums, ka autoram labāk būtu bijis atrast vismaz kādu spoku rakstnieku savā vietā, lai padarītu profesionālas pamatkarjeras piedzīvojumus un izmeklēšanas aizraujošākas.

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.

Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.

Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.

Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.

Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.

Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.

Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.

Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.

Regīna Ezera – Nakts bez Mēnesnīcas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Nakts bez Mēnesnīcas sniedz lasītājam vien īsu ieskatu nelielā romāna varoņu dzīvēs mirklī, kad tie savstarpēji mij ceļus un atrod viens otru vienā un tajā pašā lokācijā, Dzegu stacijā gaidīdami vilcienu no vai uz Rīgu. Katrs ar savām dzīves likstēm, nožēlām par neiespēto, par aizritējušo laikum, kas vairs nenāks atpakaļ, un ir vien jāsadzīvo un jāpieņem notikušais, agrāk veiktās izvēles, lai varētu turpināt uz priekšu tikt.

Tā Toms Melnalksnis, reiz viena no uzlecošajām zvaigznēm mākslas pasaulē, vismaz pašam tādi sapņi, grāmatai iesākoties dodas Dzegu stacijas virzienā pavisam ar bēdīgu, gandrīz vai bezcerīgi grūtsirdīgu noskaņojumu. Lai arī tiek doti vien mājieni, ne skaidri un tieši pateikts, tad var noprast, ka Toms nesen diagnosticēts ar kādu neārstējamu pataloģiju, iespējams vēzi (vēlīnā stadījā), kas nu vedina uz pastiprinātām domām par nāvi, par atlikušās dzīves bezjēdzīgumu. Bet pa ceļam uz staciju sanāk veselu mūžību neredzēto Annu kopā ar māsas Laumas meitu Dainu, kas varbūt paver citu perspektīvu salīdzinoši jaunajam puisim.

Tikmēr pašai Annai arīdzan ir savas bēdas, jo ceļš uz staciju tiek mērots ar mērķi iesēdināt Dainu vilcienā, lai piecgadīgā meitene beidzot atgrieztos pie savas mātes. Atvads nav un nevar būt vieglas, pat māc šaubas, vai tiek darīts pareizi, jo pēdējos četrus gadus meitēns audzis pie tantes Annas un vecmammas, bet tagad Lauma pēc precībām ar Edgaru ir gatava ņemt Dainu atpakaļ audzināšanā. Pirms tam, pirms iepazīšanās ar jauno vīru, ārlaulībā dzimušās meitenes audzināšana bez vīra laikam būtu bijis pārāk skandalozi. Tomēr, lai cik saprotama būtu Laumas vēlme nu atgūt meitu, tad tam var dot citus pretargumentus, kāpēc Dainai būtu labāk palikt pie Annas un vecmammas, kuri apzinātā vecumā kļuvuši daudzkārt tuvāki par īsto, bioloģisko māti.

Bet ir vēl trešais, starp citiem spilgtāks tēls, un tas ir Voldemārs Pīlādzītis. Šķiet cilvēks ar prasmi uz dažādiem noderīgiem darbiem, cilvēks, kuram rokas prot amatu un darbu, bet arī tāds, kurš savas bēdas reiz sācis slāpēt ar alkoholu un tagad šis ieradums jau kļuvis par daļu no ikdienas. Kad nonāk Dzegu stacijā, mute gandrīz nevienu nomoda brīdi neturas ciet. Pats apzinās, ka derētu sākt mazāk dzert vai pātraukt pavisam, bet roka teju pati sniedzas pēc pudeles, it īpaši, ja pašam samets sevis dikti žēl. Tiek sniegts pat interesants ieskats pagātnes fragmentā, kas dotu izskaidrojumu alkoholisma ligas aizsākumam.

Noslēdzošajā daļā, aktīvākai citu tēlu iesaistei tiek piedāvāta papildus maza drāma, kuras galvenā vaininiece ir neapdomīga grūtniece, kura būtu varējusi palikt lielpilsētā, ne ciemoties ārpus tās, kad dzemdību moments tik tuvu. Citādi pat nedaudz mazuma piegaršas, jo var just autores Regīnas Ezeras prasmi šajā darbā, kā arī vietu vēl izvērstākam darbam un varoņu, kā Toms, Anna un Voldemārs, dzīvēm, to līkločiem.

Marģeris Zariņš – Dēli

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Interesants kabatas formāta tāds kā stāstu krājums, nieka 121lpp apjomā, kurā pirmais Stāsts septiņās daļās un itkā kopumā ir savstarpēji saistīts, gandrīz vai garstāsts sanāktu, bet otrs Divi vecīši, būda un govs ir par laulātu pāri, kura labajiem nodomiem netiek gluži ar to pašu atmaksāts.

Tad septiņdaļīgais stāsts tiek aizsākts ar Teodoru Šīronu, kurš kā goda virsdiriģents atrodas koru priekšā, bet drusku kremt, ka dažs labs kolēģis nocēlis pa dažai labai prestižākai dziesmai kā ‘’Gaismas Pils’’, bet tik un tā tas neliedz izjust saviļņojuma prieku un uz brīdi piemirst citu reiz izsapņotu sapni par kļūšanu par vijolspēles meistaru, kuram nācās izkūpēt 1905.gada nemieros un kura izcelsmes iemeslu un ieganstu lasītājam autorsMarģeris Zariņš atklāj septītajā daļā.

Kopiepsaids par septiņu stāstu virkni atstāj zināmu mazuma vai drīzāk nepabeigtības piegaršu. Tiek iesākti sižeti par dēliem Tālivaldi un Pēteri, no kuriem jaunākais Pēteris atrādīts ar nenopietnākām interesēm un dabu. It īpaši, kad draugs brīvdomātājs Pinkulis sapazīstina ar pirtskungu un viņa sievu, kas vēlāk noved pie viesošanās čigānu bērēs. Kaut gan atbilstošāks stāsts šim raksturojumam ir stāsta otrajā daļā, kad ar draugu grupu nepaklausa vecāku aizliegumiem un ceļo uz grupu konkursu citā republikā, bet atgriežas mājās ar meiteni, teju jau topošo sievu.

Tikmēr Tālivaldis, kurš par četriem gadiem vecāks, atrādīts nobriedušāks vai vismaz ir centieni radīt šādu iespaidu. Vien žēl, ka viņa sižets tiek tā aprauts, kad akadēmiski pētnieciskos nolūkos beidzot atradis alu, kuras atrašanās vietu līdz tam pirtskungs (cik maza gan pasaule…) tik cītīgi cītīgi slēpis, kurā šis kara laikā no vāciešiem slēpies. Līdzīgi varētu teikt par Pēteri, kaut arī attiecībā uz viņu vismaz tiek atrisināta sižeta līnija par un ap sastapto meiteni.

Noslēdzoši stāsts Divi vecīši, būda un govs aizsākas salīdzinoši pasausi, gandrīz vai kā notikumu savirknējums un ar jūtami zemāku kvalitāti kā Stāsts septiņās daļās. Vismaz paša stāsta noslēgums liek just līdz minētajiem diviem vecīšiem. Vecīši gan abi, laulāts pāris, stāsta sākumā vēl nav. Cītīgi, čakli strādā, lai kāds režīms būtu pie varas.

Kad Jēkaba un Anas ģimeni papildina dēls Dzintars, strādā jo cītīgāk, lai varētu nodrošināt labāku, ērtāku dzīvi kā bašiem bijis lemts. Diemžēl šajā gadījumā ne vienmēr dots devējam atdodas, ne vienmēr labuma saņēmējs prot bez grūtībām gūto novērtēt, un, kad mīļais Dzintariņš pats uzsāk lielā cilvēka dzīvi, pateicības algā jāsaņem ne gluži gaidītais.

Daina Avotiņa – Zuze

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Nelielā gandrīz 200 lapaspušu garā kabatas formāta grāmatiņa vēsturiskajā romānā vēsta par vienkārša cilvēka Zuzes dzīvi ar tās kāpumiem un kritumiem, ar priekiem, bet viņas stāsta vairāk gan izceļas bēdas un to nestās grūtības un nedienas.

Iesākuma prologs gan ar priekšēnu jau itkā priekšlaikus dodot ieskatu beigu posma aizkulisēs, kad jau jāsāk prātot, kur un varbūt arī kuram blakus mūžīgajā dusā gribēsies un sanāks gulties, un pēcāk sekojošais dzīvesstāsts aizsākas 16 gadu vecumā kā strādniecei saimniecībā, kad viņā ieskatās vai varbūt tik par ērtu ‘’atpūtas biedreni’’ izraudzījies saimnieku dēls Kārlis. Jauna būdama neiebilst, bet, pat ja zinātu, Kārļa pusē ir varas pozīcija pār meiteni, kurai svarīgi ir tie paši mazie ienākumi.

Tikmēr mājās dzīve ar vecākiem nesokas jo vieglāk un/vai rožaināk, it īpaši pēc bēdu vēsts, ka brālis Jānis miris tālumā no diloņa, bet tēvs, kurš jau pirms tam mīlējis iedzert, bēdas un grūtības veldzē ar alkoholu, kas šoreiz beidzas jo letālāk. Zuze tomēr nav bez savas lepnuma un goda izjūtas, tomēr nav jau arī lemta nezin kādiem fantāzijas stila piedzīvojumiem un ir vien jāizraugās citi, kur iet palīgos strādāt.

Diemžēl citas mājas un citi saimnieki nenozīmē, ka Zuzei nu pēkšņi sāks klāties diametrāli jautrāk un jaukāk. Tomēr šoreiz pie vainas būs strādnieku puisis Andžus. Nu neiet Zuzei mīlestības frontē. Lai arī pati Zuze ne vienmēr pieņem tos labākos lēmumus, tad autore Daina Avotiņa nolēmusi savu tēlu kopumā salīdzinoši gana sirdi sāpinošiem dzīves notikumiem.

Paredzami, ka visam dzīvesstāstam labā romānā nevarētu iziet cauri nieka 200lpp, tā nu ir pārrāvums 20 gadu veidolā, pirms kura Zuze tomēr atgriezusie darbos pie Kārļa un ironiskā kārtā draudzenes Ilzes, bet nu laikam vien nosacīti, jo pa garajiem gadiem Zuze kļuvusi drīzāk par vienu no parastajām strādniecēm, kurai uz pirkstiem skatīties, ka tik kaut ko lieku neapēd un nepareizu neizdara. Sāk rasties nepietiekamas novērtētības laiks, ka pienācis atkal laiks pārmaiņām.

Tikpat interesanti, ka šie 20 gadi vairāk vai mazāk sakrīt ar Latvijas brīvvalsts laiku, un sākoties Otrajam pasaules karam, ienākot komunisma varai, jūtama slavinoša nodeva no autores puses eksistējošajam režīmam, bet vien kā nodeva, kas saprotama un neaizēno pašu stāstu un tā būtību.

Tā līdz ar noslēdzošo daļu pienāk arīdzan Zuzes dzīves beigu posms, ja ne gluži uz lapaspuses, un varbūt aiz tās vēl lemti gari dzīves gadi, bet kuru viens no bēdu iemesliem manāms bijis jau prologā.

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

Andrejs Upīts – Spartaks

79d96a42-34e3-4454-a06b-24597caf42cb

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Domājams, Spartaks ir viena no tām vēsturiskajām personībām, kura stāstu par vergu un gladiatoru sacelšanos daudzmaz ir dzirdējusi lielākā daļa un vēstures interesenti jau nu noteikti. Šajā gadījumā Andrejs Upīts un viņa stāsta interpretācija lugas formā četros cēlienos un divpadsmit skatos.

Pieļauju, ka skolas laiku gan kāds lugas fragments būs ticis lasīts, bet tagad Spartakam ir tas gods būt pirmajai lugai, kuru izlasu no vāka līdz vākam un no brīva prāta. Kaut arī jāpiebilst tāds sīkums, ka diezin vai grāmatu varētu šobrīd ierindot pie izlasīto listes, ja vien grāmatplauktos nebūtu atstājis iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks.

Tad nu ķeramies īsi pie paša Spartaka un lugas. *Maitekļa trauksme!* Pēc trīs gadu cīkstēšanās un mocībām, pēc impērijas pārstaigāšanas no viena gala līdz otram un atpakaļ, Spartaks kopā ar līdzgaitniekiem tiek pārliecinoši sakauts. Manā skatījumā šis Spartaks galīgi nebija piemērots, lai būtu par līderi. Spartaks ir pārāk maigs, pārāk ‘’pareizs’’ un cēls, nepietiekoši brutāls un agresīvs. lai spētu kontrolēt un vadīt gan tuvākos domubiedrus, gan desmitiem tūkstošu lielas masas. Bet lielais mērķis atbrīvot visus vergus un pārtraukt verdzību šķita visai utopisks, neņemot vērā apkārtējo situāciju un laiku. Tādos brīžos varēja sajust darba izdošanas laiku un vietu, kā arī autora pieskāriens, kurā izpaužas tēlu izteicienos/pārdomās, piemēram, nedabiskas šķita frāzes par varbūtēju Romas sabrukšanu pēc četriem gadu simtiem. Vēl pie mīnusiem var pieskaitīt pēkšņas un aprautas beigas.

Bet ja nedaudz par lugas formātu kā tādu, tad pietrūka apkārtējās pasaules uzbūves plašāki apraksti un lielāks skatījums uz kopējo bildi, un salīdzinoši brīdis, kad skatpunkts no Spartaka pāriet pie leģiona komandiera, ir pavisam neliels. No dialogiem vien to neuztvert, bet gan jau, ka jāizlasa vēl kāda luga, lai būtu labāks priekšstats. :)

Regīna Ezera – Grieze, trakais putns

30181844

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Ieguvu no cita lasītāja

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Četri īsie stāsti ar pašu garāko, kuram arī tas gods nest grāmatas nosaukumu, kā pašu pēdējo. Katrs no tiem ar tajā esošo dabas aprakstu spēj prātā uzburt labu vārdu gleznu.

Katrs stāsts sevī ietver arī vieglu attiecību noti un saistošus, ar dažādām dzīves likstām un domām apkrautus, kā jau visiem. Vai nu tas būtu Ojārs, mežsarga brālis, kurš nejauši sastop apmaldījušos sēņotāju ‘’Mēļajā viršu laikā’’, kurai palīdz atrast vīru. Vai arī ‘’Elēģijā’’ Dzenis brizdams mežā pa sniegu pie atsvešinājušās meitas sērīga iemesla dēļ, bet nonākot galā, īsti sarunas nevedas un temati prātā nenāk. Par favorītu četru stāstu konkurencē varētu uzskatīt ‘’Aprīļa sniegu’’, un ne tāpēc, ka pats īsākais :D.  Bet ne sliktāks ir arī ‘’Grieze, trakais putns’’, kur Gustavs, +/- atpazīstams dzejnieks, tikai tad, kad jau sieva prom, atskārš, cik tomēr labi bijis, un ‘’baterijas’’ uzlādē uz salas ezera vidū, kur pirms pieciem gadiem bija gūtas patīkamas atmiņas. Protams pa starpu pavīd arī tāds traks putns kā grieze. Nav jāuztraucas, ka viss pa nopietno, ir arī pa nelielai humora dzirkstij.

Tā, paskatoties uz grāmatu, nemaz nepateiksi, kā tās vienkāršajos, sarkanajos vākos slēpjas tik labi stāsti, atslodzei starp biezākiem, smagākiem darbiem. (:

Šī grāmata izpilda short stories collection kategoriju manā bingo kartītē.

Daina Avotiņa – Dadžu Vijoles

23173344

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Ieguvu no cita lasītāja

Vērtējums: 3/5

Manas pārdomas

Kā pavisam mazais grāmatas apraksts vēsta, tad Dadžu Vijolēs ir apkopoti dzejnieces pazīstamākie, izņemot man, darbi no vairākiem cietiem krājumiem. Iepriekšējā/pēdējā reize, kad lasīju dzeju, kas nemaz tik bieži nenotiek, bija Jura Kronberga ‘’Uz balkona/bet ja visu laiku…’’, un atšķirībā no tā krājuma šeit varēja just, ka vieni dzejoļi sarakstīti 14 gadu agrāk par citiem un nebija tās savstarpējās vienotības visas grāmatas garumā.

Autores stiprā puse noteikti ir dabas motīvs, tajos brīžos valoda kļūst raitāka, vieglāk lasāma un uztverama. Patika tās retās reizes, kad panta izkārtojums nebija no parasti redzamajiem.

Atmiņā visvairāk palikusi dzejoļa ‘’Piesnidzis dārzs’’ noskaņa, iespējams, svētku laika dēļ, no kura arī izvēlējos teikumu/pantu šīs nedēļas Pirmdienas teikumā.