Liesma

Trīs vienā – dzeja

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Lai arī dzeja nav no tiem žanriem, kurus apzināti izvairos lasīt, tad, lai pēcāk par tiem kaut ko puslīdz jēdzīgu pārdomās uzrakstītu, gan attur no to krājumu biežākas iegādes un izlasīšanas. Bet šie trīs, parevidējot jau esošo grāmatu plauktus, tomēr atradās starp neizlasītajiem, un pieķēru sevi pie domas, kāpēc ne, ja vēl jo vairāk, ja visi trīs krājumi pēc izmēra formāta ir kabatas lieluma un lielu laika patēriņu to izlasīšanā neprasa.

Par cik dzejas krājumi, tad arī to lasīšanas kārtību izvēlējos izveidot +/- dzejisku vadoties pēc grāmatu nosaukumiem sākot ar Ojāra Vācieša Aiz Simtās Slāpes, turpinot ar Friča Bārdas Zemes Dziesma un noslēdzot ar Imanta Auziņa Nomodā. No visiem trim jāatzīstas, ka par tādu Imantu Auziņu kā dzejnieku nebija dzirdēts, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņa krājums ierindotos pēc personīgās patikšanas noslēdzošajā trešajā vietā.

Šis (ne)gods pienākas Aiz Simtās Slāpes gan daža laba dzejoļa dēļ, kas pēc tā izlasīšanās liek jautāt, kāds sakars, kāda tajā bijusi doma pat novienkāršotā līmenī, bet reizē ļoti iespējams akmens jāmet krājuma sastādītāja lauciņā, jo arī dzejoļi tematikas bija vienam no otra diezgan atšķirīgas un neļāva izveidot vienotu grāmatas iespaidu, pat ja ir atrodams dažs labs starp visiem, kurš patiktu vairāk.

Tas gan mazāk attiecas uz pašiem dzejoļiem, bet vienīgi Nomodā bija centieni tos nesadalīt uz atsevišķiem lapaspušu atvērumiem, ļaujot nesadalīt arīdzan dzejoļa lasīšanā uzņemto plūdumu, kas gan bieži vien atstāj manāmus tukšus laukumus un it kā izniekotu telpu uz lapas. Atzīmējams dažs labs dzejolis par vēsturisku personību, kā Stenders un Blaumanis, kā arīdzan divi garie, vairāku daļu dzejoļi/poēmas ‘’Tek upes, tek lielceļi’’ un ‘’Moderna pasaka’’, kuros var sākt saskatīt pat tādas kā sižetas iezīmes.

Atšķirībā no vēl pārdomu rakstā nepieminētās Zemes Dziesmas, kur vairāk vai mazāk, ar dažiem izņēmumiem, ieturētais vienotais stils palīdz izvilkt, notušēt mazāk izdevušamie dzejoļu atstāto iespaidu. Arīdzan no trim autoriem Friča Bārdas dzejas plūdums, labāk uztverama doma un līdz ar to vieglāk uztverama, lai ļautu to iztēlot, pieskaitāmi pie faktoriem, kas atstāj vislabāko iespaidu šo trīs krājumu kontekstā. Pat ja uz krājuma otru pusi bija vairāk dzejoļu ar reliģisku tematiku, ko atsver periodiski par nāvi, aiziešanu, dzīves norieta sagaidīšanas dzejoļi.

Andris Kolbergs – Ēna

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau gadiem Zaiga Petrovna nav iedomājusies par savu jaunības dienu mīlestību, to personu, kuru reiz uzskatīja par īsto un vienīgo, bet ar kuru tik sāpīgi gan viņa paša, gan citu dēļ attiecības un varbūt pat vēlme veidot ģimeni nākotnē izjukusi. Bet viens negaidīts zvans no draudzens par kādreiz volejbola uzlecošās zvaigznes Raivo Kambernausa nāvi un vai viņai ir vēlme doties kopā uz bērēm. Draudzenei kaut kā atmiņā stāv, ka Zaiga ir bijusi toreiz skolas laikā viņa draudzene, bet Zaiga liedzas un tikai noliekot klausuli ļaujas asarām un ar jaunu sparu naida gunij, kuru uzkūrusi atgriezusies pagātnes ēna.

Tālāk romāns ved pie izmeklētāja Harija Daukas. Ne gluži tāds starp citu tēls, nav arī pavisam nenozīmīgs, bet arī nebūs pieskaitāms pie galvenajiem grāmatas personāžiem. Iepazīstināšana ar viņu gan sanāk visai komiska, kad pie izmeklētāja iesniegt sūdzību par izkrāptiem 800 rubļiem ierodas citas republikas izcelsmes indivīds, kurš pats gribējis pārdot zagtus materiālus no būvlaukuma. Tomēr iesniegums tiek pieņemts un fotorobots izveidots.

Fotorobots, kuru pamanot Ērika Vecbērza kolēģis, ar kuru nesen sakašķējies, uzreiz atpazīst kā Ēriku. Joks tik tāds, ka Ēriks, kuram ir sieva un meita, stabils darbs stikla fabrikā ‘’Varavīksne’’ un nekad agrāk nav noziedzies, pat par pārdesmit rubļu vērtu krāpniecību nav iedomājies, kur nu vēl bijis attiecīgajā laikā Centrāltirgus apkaimē. Diemžēl nespēj iedomāties kādu, kurš spētu apliecināt viņa izmeklētāja Harija acīs diezgan šaubīgo alibi. Lai kā Ēriks liegtos, ka nav neko noziedzies, tad līdzību apkrāptā izveidotajam fotorobotam nevar noliegt.

Uzslava izmeklētājam Harijam Daukam, šķiet piedzīvojuma garu uzvārds automātiski piešķir, jo cits tādās šķidrās un baltiem diegiem šūtās atrunās pat necenstos ieklausīties. Tas tad sekojošie aizved pie pēdējā romānā Ēna nozīmīgā tēla Viktora, no kura perspektīvas, tagadnes un pagātnes ainu fragmentiem mijoties, lasītājam ļauts uzzināt, kāpēc gan Ērikam tik identiskais personāžs uzaudzis par tik atšķirīgu cilvēku. Nebūt nav audzis kritiski sliktākos apstākļos par līdz šim nezināmo brāli, bet citu iedēstītā tieksme pēc prestiža un cieņas, kuru var sniegt vien materiāli labumi, vēlme dzīvot šiki, bet neieguldot smagāku darbu, lai to sasniegtu, novedusi jau agrīnā vecumā uz noziegumu takas un sliktas kompānijas līdz pat stāsta tagadnei.

Autoram Andrim Kolbergam padevušies labi noprotama atmosfēra un individuāli tēlu portreti. Viss labi, kamēr uzmanība tiek pievērsta vienam vienīgam tēlam, kas gan pamainās uz slikto pusi, kad ir vajadzība sākt likt lielo bildi vienā kopainā. Nenoliedzami intriģējošs stāsts, kurā dažreiz uz neatgriešanos aizmirstības laukos atstātā pagātne tomēr nepaklausa cilvēka vēlmei un liek par sevi atkal manīt. Kā arīdzan uz traģisko pusi velkošs Zaigas jaunības dienu pieredzes stāsts, kurā lielā mīlestība izrādījies gatavākais gļēvulis un māmuļai paklausības pilns puisītis. Kas sekojoši sasaucas ar dvīņiem Ēriku un Viktoru, kas jau zīdaiņu vecumā izšķirti, bet tagad augstākās nejaušības pēc sastapušies.

Beigas romānam gan liek krietni vēlēties pēc kā vairāk, atstājot vairākas sižeta līnijas karājamies gaisā. Teju sajūta, ka būtu apnicis tālāk rakstīt vai pienācis strikts termiņš, kad manuskripts jāiesniedz un tāds arī pieņemts. Nav pat tāds noslēgums, kas liktu lasītājam pašam izšķirties no piedāvātajiem potenciālajiem variantiem kas un kā būs tālāk. Stāsts vienkārši apraujas un samierinies ar to.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jaunākajam brālim Kallem dzīves likteņspēle piešķīrusi pavisam nevēlamu laicīgās dzīves ceļu, kas izpaužas kādā stāstā neminētā, bet noprotami letālā un neārstējamā patoloģijā. Jau no apkārtējo izturēšanās pats noprot, ka ilgi viņam nebūs lemts dzīvot un atliek vien paļauties uz par trīs gadus vecākā brāļa Jonatana izdomātās fantāziju zemes Nangijālas idilliskajiem sapņiem, kurā pēc nāves nonāk, kurā esi vesels, vari visu dienu spēlēties, ja ir tāda vēlēšanās, un vispār visi ir jaukāki par jauki viens pret otru.

Tik nelaime tā, ka mājā, kur mitinās Jonatans ar Kalli un mammu, izceļas ugunsgrēks. Turklāt dienas laikā, kad māte prom darbā, lai censtos nopelnīt un papildināt jau tā trūcīgo ģimenes kasi, un vienīgais, kurš laikus vēl var spēt glābt Kalli no liesmām ir vecākaias brālis. Diemžēl liesmas dara savu, vienīgais ceļš laukā no tām piedāvā logi, kas noved pie traģiska pavērsiena stāstā, kad spēka un veselības pilnais Jonatans, kuram priekšā vēl visa dzīve, lai uz labu mainītu dzīves sākuma trūcīgos apstākļūs, kādos šķiet nācies augt, ir tas pirmais, kuram dzīve apraujas.

Kas sekojoši lasītāju aizved pie stāsta būtības uz pasaku zemi Nangijālu, kur sākums jau par Kārli pārtapušo Kalli, jo tas taču labāk skan, ja uzvārdā Lauvassirds, ir gluži, kā brālis solījis. Bet pavisam aši tik priecīgais piedzīvojums sāk nomākties, to no ārpuses apdraud ļaunum ļauns valdnieks, gatavais tirāns Tangīls, kurš uzbrucis un paverdzinājis kaimiņu ielejas iedzīvotājus. Vienīgi brāļi Lauvassirdis no Ķiršu ielejas ir spējīgi izglābt pasaku zemi, kurā nonākuši. Kāpēc diviem mazgadīgiem puikām tas būtu pa spēkam, ja brīvības cīnītājiem tas līdz šim nav izdevies, kāpēc kādam valdniekam par tādiem būtu maz jāuztraucas – nav ne jausmas. Vai tiešām Tangīla paša karaliste Karmanjaka tik trausla, ka nebūtu kāds cits, kas valdniekam mirstot stātos viņa vietā? Tā un vēl uz priekšu varētu jautāt un brīnīties par labo varoņu visa varēšanu un Tangīla ļaundara nemākulību, it īpaši, ja viņa rīcībā ir tāds ierocis kā pūķis.

Šķiet personīgi būšu izaudzis Brāļi Lauvassirdis tipa bērnu literatūras stāstu, kurā ne tikai labāk neuzdot ‘’Kāpēc?’’ tipa jautājumus, bet arī pieņemt, ka tā vienkārši notiek, ka labajiem varoņiem nekas nespēj stāties ceļā un atgadīties. Šajā ziņā par dažs labs spriedzes trilleris, kur lodes un citi ieroči neskar galveno varoni, šeit nestāv pat tuvu. Pretrunas pat dažu paragrāfu ietvaros, notikumu attīstības secība un sakritības par labu labajiem varoņiem, slikto tēlu intelekta trūkums un absolūtas loģikas un loģistikas trūkums ar tam sekojošiem sižeta caurumiem ir drusku par daudz, lai varētu ļauties lasītpriekam un to neievērto.

Tāpat ceru, ka jaunākam šīs grāmatas izdevumam ir labāks tulkojums vai vismaz uzmanību novērsošas ilustrācijas, manās rokās bijā Liesmas 1979.gada izdevums, jo citādi grūti izprast, kādēļ lai kas tāds būtu kļuvis par klasiku. Tā arīdzan beigas ar jaunizdomātu citu pasaku un idilles zemi Nanilīmu var vienīgi nosaukt par īpatnējām. Vēl jo vairāk, ja Brāļi Lauvassirdis skaitās bērnu grāmata.

Hans Fallada – Dzērājs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Ervīns Zommers līdz pat 40 gadu vecumam bijis labi cienījams dažādu lauksaimniecības preču un pārtikas veikala īpašnieks nelielā Vācijas pilsētā. Visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam tikpat kā nemaz nedzēris un šņabja smaka vien pati par sevi riebusies. Bet tad pienāk grūti laiki, biznesā tik gludi vairs neiet, banka vairs nav ar mieru kreditēt tādā pašā līmenī un pa virsu visam vēl mājās strīdi ar sievu kļuvuši teju par ikdienas sastāvdaļu. Ko gan var gribēt, kad viss tā sakrājas, un dzeršanā nepieredzējušais Ervīns iedomā, ka nebūs jau nekas traks, ja šoreiz tik reizi vien atvieglos smago dienu ar kādu grādīgu dzērienu.

Jāsaka gan ka lielā mērā Ervīns neveiksmju cēloņus, vainu par jebkuru likstu meklē citos. Varbūt uz mirkli ierunājas zemapziņas un sirdsapziņas duets, bet tas ir tik īsi un pārejoši, ka pat nevar pamanīt, Ervīns noteikti pat nepamana. Laulības dzīvei un biznesam bijis no paša mazumiņa un vien tagad iekrāta zināma mēra turība, bet āķis tajā, ka līdzās arī veikala lietās sākumā bijusi sievas Magdas palīdzīgā roka un organizatoriskais, kā arī klientu un noņēmēju atrašanas talants. Vien atskatoties tagad varētu teikt, ka sievas kļūšana par mājsaimnieci ir bijusi kļūda, bet tas jau nebūs Ervīns, lai to atzītu. Tā vietā pirmajā vietā tiek turēta iedomāta pašcieņa un gods, ka biznesa lietas jāvada vīrietim.

Ja vēl Ervīns veikala lietas nepalaistu pašplūsmā, spētu uzturēt jau tos pašus iegūtos kontaktus, kur nu vēl runa par jauniem un labākiem, bet nekā. Jāsaka gan ka romāns rada iespaidu, ka Ervīns kļūst par rūdītu alkoholiķi, kuram vienīgās domas saistās ar nākošas pudeles atrašanu, teju diennakts laikā un no vienas kārtīgas pietempšanās. Ervīns pieļauj arīdzan pašlepnuma grēku, sāk slēpt gan neveiksmes biznesā, gan tieksmi iedzert. Bet agrāk vai vēlāk viss atkājas, un cena par pastrādāto nav no tām zemākajām, kāds varētu pat teikt, ka gandrīz viena no augstākajām.

Dzērāju varētu iedalīt divās nozīmīgās daļās, kur pirmā Ervīnam noslēdzas ar brīvības zaudēšanu, kad krists ir tik zemu, gribasspēks, ja tāds kādreiz bijis, tagad tik zems, ka nekaunas apzagt pats savu mājsaimniecību, lai tik būtu kāda vācu marka, par ko nopirkt grādīgā pudeli. Ar kārtējo neapdomīgo rīcību, turklāt vēl ar rokas pacelšanu pieķeršanas brīdī pret sievu aizsākas Ervīna ne gluži noslēdzošais dzīves posms, bet noteikti sadaļa, kas potenciālo gadu desmitu virkni ieber vienā brīvības zaudēšanas maisā.

Autors Hanss Fallada ar Ervīna tēlu dod ieskatu ‘’dziedinātavā’’, kuru par ārstniecības iestādi būtu grēks saukt. Iestādījums, kurā nokļūstot cerība reiz izkļūt uz brīvām kājām ir teju nereāla. Iestādījums, kurā kādam palīdzēt tā iemītniekiem palikt labāk ne tuvu nenāk. Ārpasaulē dzīvojošie tik priecājas, ka ir vieta, kur tādus problemātiskos kadrus ir iespējams nogrūst un par viņiem aizmirst. Tikmēr Ervīnam jāiemācas, kā izdzīvot ar zemas kvalitātes un nepietiekamas pārtikas daudzumu, kad dažādu patoloģiju un slimību uzrašanās ir vien laika jautājums, kad no tām tādas pašas kvalitātes medicīniskās aprūpes mirst tikpat kā ikdienu. Bet ar visu to ir kadri, kuriem sanāk noturēties ilgstoši pie dzīvības, arīdzan vien nesen pilngadību sasnieguši, bet jau ar nolemtu likteni. Jāuzmanās par katru skaļi izteikto vārdu, jo vari būt drošs, ka pilnībā visu kāds tālāk noziņu uzraugiem un administrācijai.

Drūms liktenis, acīmredzami paša izvēļu radīts, tai skaitā paša izvēle nelūgt palīdzību, kad tas vēl iespējams. Vienlaikus arī izteikti dramatisks gadījums, lai romāna ietvaros būtu, ko attēlot.

Anna Dāniela – Avārija

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jauniešu savstarpējo attiecību stāsts. Stāsts, kurā dažiem klasesbiedriem šķietami nav par ko satraukties, sākot jau ar kabatasnaudu, kur nu vēl panākumiem mācībās, kamēr citiem jāskaita pēdējās kapeikas un mājās tik pamēģini atnākt ar nesekmīgu atzīmi. Jau tā par šķietami neko, par tīriem sīkumiem reizēm sanāk dabūt atrauties no vecākiem.

Stāsts arīdzan par Esteres un Šāndora jeb Šaņi draudzību jau no pirmajām klasēm, kad vēl prātā bučošanas vai kas vairāk nebija prātā, bet tagad jauniešu vecumā, tuvojoties pilngadībai piezogas pirmās domas, iespējamības. Par plaisām draudzības saitēs itkā nekas neliecina līdz klasei pievienojas no Kenijas atgriezusies Ildiko jeb Ildi. Varbūt vēl viss starp Esteri un Šaņi būtu vairāk vai mazāk kā līdz šim, ja ne mirkļa skūpsts, pēc kura nesaproti, kas tālāk. Kamēr Šaņi pie sevis prāto, kā var vienlīdz patikt divas dažādas meitenes, katra savu iemeslu dēļ, un pieņem, ka ar Esteri varētu turpināties tā pati ierastā draudzība bez situācijas noskaidrošanas par attiecību tālāko gaitu, tad nu puisis aizsāk ciešākas attiecības ar Ildi.

Ja vēl līdz šim otra rocība, reizēm bezrūpīgā attieksme pret naudu nav kremtusi, tad tagad šķietami sakrājies par daudz. Kāpēc gan dažiem dzīve atvēlējusi to maigāko ceļu, kad var atļauties gandrīz jebko (arī uzvedības ziņā) un uzskatīt to par pašsaprotamu, lai citi izstrebj pēc tevis, ja nu tomēr sagadījies, ko savārīt? Savstarpējām attiecībām nepalīdz arī no kompānijas vecākais Gābors jeb Gabi, kurš līdzīgi Ildi var būt bezrūpīgs, reizēm pat ar augstprātības piesitienu.

Pašam Gabi jau ir draudzene, kaut arī nešķiet, ka Gabi tas diži iepriecinātu, bet tā kā puisis atklāti meitenei vārdā Tinde neko negatīvu nav teicis, tad viņa turpina būt daļa no grupas, pat ja iet citā klasē. Diemžēl Tinde nav no tām tievākajām, reizēm pat draugu grupā pasprūk pa komentāram, kur nu vēl no citiem, un Tinde bieži vien izjūt vajadzību ar savu uzvedību un izteicieniem to kaut kā kompensēt, izturēties ne, kā pati to vēlētos.

Papildus jauniešu savstarpējām attiecībām romāns Avārija prasmīgi stāsta sižetā iepin varoņu dažādās attiecības mājās ar vecākiem, kur galvenā lomā pienākas Šaņi un vēl konkrētāk viņa tēvam Jānošam, kurš nezinādams, kā labāk, bet gribēdams, kā labāk, ietur stingras rokas audzināšanas politiku. Tā teikt labāk grūta dzīve un attieksme no vecāku puses, lai līdz augstai gatavības pakāpei sagatavotu atvasi skarbajai realitātei, kura ar tevi neaklēsies. Māte kā jau tad šajā aspektā skaitās kā ‘’labais policists’’ un pat ja vienmēr nepiekrīt, vai tik tiešām nevarētu drusku saudzīgāk, tad ne reizi skaļi neko nesaka un neiebilst. Bet, kad Šaņi vai arī citu grāmatas jauniešu gadījumos atvase sāk glabāt noslēpumus, visu vairs līdz galam nepateikt, tad brīnās, kāpēc tā, ja vēl tik tikko stāstījis visu, kā ir.

Kad seko grāmatas titulā minētais ceļu satiksmes negadījums, tad jau iepazītanās attiecību gultnēs var vērot, kā kurš vecāks pārdzīvo par notikušo, it īpaši Šaņi gadījumā, kurš cieš visvairāk. Kā tēvs Janošs sev jautā, vai ir bijusi nepieciešamība būt tik skarbām, līdzīgi māte, bet, kā nepaiet nemaz tik ilgs laiks, lai viss atkal atgrieztos ierastajās sliedēs. Vai kā šofera Gabi vecāki saprotamni vairāk uztraucas par dēlam potenciālo sodu, par skandālu, ko šāds negadījums varētu izraisīt. Vien jāpateicas apstākļu sakritībai, ka šoreiz pats Gābors (vienīgais grupā pilngadīgais) nav dzēris.

Avārija īsi un kompakti un bez pārspīlēta ‘’jauniešu leksikona’’ dod ieskatu gan pašu jauniešu, gan viņu attiecībās ar vecākiem vai vismaz dažos iespējamos to variantos.

Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pēc drauga ieteikuma folklorists Andrejs Belareckis dodas uz romānā nenosauktu (N.) novadu, bet labāk nebūtu paklausījis, jo senu, lokalizētu pasaku, leģendu un mītu vietā sanāk atrast šķietami pārdabisku, atriebības kāres nepiesātināmu karali Stahu un viņa karadraudzi par noslepkavošanu teju pirms divdesmit paaudzēm.

Atmosfēra Andreajam dodoties un knapi dzīvam izkļūstot cauri purvu muklājiem, lai šķietami nejauši uzdurtos pilij tās teritoriju kompleksam, kas izvērtīsies par viņa šī stāsta galamērķi, atmosfēras ziņā ir īsteni gotiskā stilā drūma, šķietami bezcerības un nolaistības sajūtas piesātināta. Par tā saimnieci pirms diviem gadiem pēc tēva nāves kļūvusi Nadzeja Janouska, kura par spīti Staha un viņa karadraudzei, turklāt vēl divu pašas mājā mītošiem spokiem nav vēl zaudējusi veselo saprātu, pat ja ilgstošā stresa slodze acīmredzemi ietekmējusi jaunās sievietes ārējo izskatu.

Pats Andrejs jau no paša sākuma neslēpj savu skeptisko nostāju pret paranormālām parādībām, bet īsie mirkļi, kuros nojaušams jaunietes daiļums, kuram liedz uzplaukt šķietamie spoki un gari, liedz pamest Janousku dzimtas mājas, lai dotos ievākt folkloras cienīgu materiālu bez briesmu dvašas kaut kur citur. Mazpamazām par motivējošo spēku kļūst arī romantiskākas jūtas pret Nadzeju, kaut arī sākotnēji liedzas tām par labu kādam citam vietējam censonim no sievietei līdzvērtīgas muižniecības kārtas. Par šīm romantiskajām iecerēm gan ne censoņi uz Nadzejas iekarošanu ir vienlīdz priecīgi un pateicīgi.

Autors Vladzimirs Karatkēvičs brīžiem it kā cenšas lasītājam piedāvāt kādu viltus aizdomās turamo, kurš būtu atbildīgs par citu mobilizēšanu savā konspirācijā pret Nadzeju, bet tas darīts visai pavirši un nerada vēlamo spriedzes efektu, kad vajadzētu tikt skaidrībā par ļaundaru grupas līderi pirms to izdara pats autors. Varbūt pat vēlamāk būtu bijis saglabāt pārdabisko kā kaut ko reālu.

Karaļa Staha Baismajā Karadraudzē tiek ieturēts atmiņstāsta stils, kurā tās galvenais varonis būdams jau kā teicējs 96gadu vecumā tālā cita laika drošībā izklāsta par trākāko reiz piedzīvoto, bet ar piezīmi, ka vairs nerūp ticēs vai neticēs lasītājs tam. Viņam galvenais to uzlikt uz papīra, lai pieredzētais nepazūd līdz ar viņa nāvi. Diemžēl pats atrisinājums arī izvēršas tāds pliekans un bez uzrāviena, turklāt vēl ar pārlieku gariem iz-/paskaidrojumiem, lai tā teikt būtu līdz galam drošs, ka pilnīgi visiem lasītājiem būtu palīdzēts tikt skaidrībā gan par konspirācijas vainīgajiem, gan motivāciju aiz nekrietnās rīcības pret jauno Nadzeju. Ar šo arī stāstam nepārprotami tiek piedāvāta versija par sķiru cīņu, kurā muižniecības kārta ir tā ļaunā, dzer un ēd pilnus vēderus, kamēr nabadziņi, labie strādnieki zemnieki, uz kuru sūro darba augļu nastas tas iespējams, paši cieš regulāru badu.

Ja pacenšas atmest padomju režīma nodevu stāstā, tad cauri tam visam var just patriotiskas dabas mīlestību pret savu Baltkrieviju, cerības, kas ar to saistās. Ja vien vēl pats romāns būtu aizraujošāks, būtu bijis vēl labāk.