Latvijas valsts izdevniecība

Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1870.gadā un pēcāk uzskatīta par somu literatūras aizsēcju vai vismaz kā pirmo nopietno grāmatu somu valodā, kuru sarakstījis somu izcelsmes autors. Septiņi Brāļi vispirms iepazīstina ar brāļiem to dzimtajās Jukolas saimiecības mājās un faktu, ka lielāko daļu dzīves un pats jaunākais Ero brālis vēl vien zīdainis būdams bijis, kad lāču medībās miris to tēvs. Paši brāļi, pirms sasniedz romāna beigas un tēlu izaugsmes arku, arīdzan vairāk prieka tver no mednieku gaitām mežos nekā gatavi palīdzēt mātei saimniecības darbos. Tā viņi arī nodzīvo un sasniedz jau lielu, pieaugušu vīru vecumus sākot ar vecāko Juhanu (tam 25gadi) un beidzot ar jaunāko Ero, kuram aizsākoties pamatsižeta gaitai par septiņiem mazāk.

Septiņu Brāļu prozas teksta skatpunkts ir no anonīma teicēja, stāstnieka puses, kurš par svarīgu kopējo puišu delverību raksturojumam uzskata par svarīgu sākt gan ar par Ero sešu vecāko brāļu kopīgu piedzīvojumu un sirmu matu taisīšanu gan māmuļai, gan ciema un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Bet reizē, kad jau pieauguši pēc fizionomijas, tad vēl ne pēc gara un prāta. Tomēr, lai kā brāļiem savā starpā nesoktos un kas tik netiktu piedzīvots, tad to savstarpējās attiecības vienmēr ir ciešas un draudzīgas, kuru spēks spēj izturēt pat ierasto viena otra pakacināšanu vai pat reizēm skarbāku vārdu un brālīgu dūru pavicināšanu, bet, ja vajadzīgs un lieta spiež, tad kopīgi kā mūris tie ir gatavi viens otru aizstāvēt pret citu ciemu balamutēm.

Ja uz lauku un citiem saimniecības darbiem brāļiem prāts nenesas, tad uz lasītprasmes apguvi, uz ko vietējais ķesteris un prāvests tos katru gadu ne tik vien kā mudina, bet arī uzstāj, lai tiktu apgūta un sekojoši pārbauda vēl jo mazāk. Tomēr kas vajadzīgs, vajadzīgs un, ko idejiski pēc mātes nāves un pārņemot saimniecības grožus, lai tie tikpat ātri netiktu zaudēti, ar vecāko Juhanu priekšgalā dodas pie tā paša ķestera to apgūt. Bet tavu nelaimi, ka tik vienam, tam pašam jau vairākkārt pieminētajam Ero galva tā vieglākā uz lasītprasmes apguvi. Tad nu ar vecākā Juhana gādību un ideju tie ar varu uz attiecīgo momentu nepakam vairs nav gatavi tupēt ilgāk par divām dienām, lai kaut ko tik šķietami tupu turpinātu apgūt, bet mukšana, kas ne bez sadauzītiem stikliem.

Tomēr ar to nedienas nabaga septiņiem brāķiem vēl nebeidzas un, ja vēl dzīve tiem nebūtu gana smaga, tad no ķestera mūkot, pa ceļam sastop dikti skaļo un kaitinošo par ‘’Robežkalna armiju’’ iesaukto Miko un Kaisas pāri ar to pieciem bērniem. Bet tas vēl nav viss, jo vēl nešpetnākie kaimiņu ciema Tuokolas puiši vēlākā brīdī paši izrunājas un uzkacina jau tā neomā esošos brāļus, lai sekojoši izvērstos pamatīgs kautiņš.

Viss kopā kalpo par gana lielu pamudināju kā vienam, tā otram brālim, lai, iznomājot dzimtās Jukolas mājas uz desmit gadiem vietējam ādminim un tā ģimenei, paši dotos prom no liekām acīm, prom no, lai cik tiem mazās, tad tomēr pasaules kņadas un nodotos pārsvarā medībās piepildītiem piedzīvojumiem. Brāļiem nav gan nez kur pasaules plašumos laimi meklēt jādodas, jo to īpašumi tik lieli, ka, pat sadalot uz visiem septiņiem, tiem katram, kā epilogs rādīs pietiks atlieku likām. Pietiek vien mērots tiek, bet tas pats par sevi nav tas vieglākais un briesmas, nakts tumsai iestājoties, sagādā arīdzan izsalkuši vilki, bet, tie jau nebūtu Jukolas septiņi brāļi, ja ar ko tādu nespētu tikt galā.

Brīžiem ne ar tām labākajām īpašībām izceļas par līderi ieceltais, jo gados vecākais, Juhans, ka jo izteiktāk par sevi liek manīt, kad pēc paša izteiktas idejas, būtu tas skaidrā vai ne tik skaidrā prātā likts citiem priekšā, tas kaut kas noiet greizi, bet pēcāk tā vietā, lai uzņemtos vainu un atbildību, kā pirmais rādīs un mēģinās novelt vainu uz citu un tik vien citu brāļu iejaukšanās noregulē konfliktu, lai plēšanās vietā tiktu meklēts risinājums.

Tikmēr jaunākais Ero, kurš jau lasītprasmes apguvē izceļas ar to gaišāko galvu, tad nu salīdzinoši ar citiem ir tas gudrais. Kas ja ne gluži spēlē to izšķirošāko lomu veiksmīgi novest kādu nedienas piedzīvojumu uz labāku un veiksmīgāk atrisinājumu, tad jo izteiktāk manāms, kad pienāk epilogs.

Epilogs ar kuru atkal var just, ka romāns ir gan kā autora debija, gan ka sarakstīts nu jau pirms drusku vairāk kā pusotra simta gadu. Epilogs, kura garums izstiepts tik gari, ka ir kārtīgas 34 lapaspušu garas nodaļas garumā, kas jau ne mazākajā mērā vairs neatttiecas uz pamatsižetu, bet autors acīmredzami izjūt vajadzību gandrīz katra brāļa laimīgo aizkulišu dzīvi pēc kārtīgajām stāsta beigām tomēr lasītājam atrādīt. Gandrīz, jo viens vienīgais brālis, kurš vēlāk dzīvē neapprecēsies, piedzīvo tās grūtākās un smagākās dienas, bet vismaz atkal nāk talkā glābēja ticība un varbūt tomēr tik traģiski ar viņu nebūs.

Autora Aleksa Kivi vienīgais sarakstītais romāns nav gluži pasakveida, bet reizē nav arī pilns iekdienas dzīves grūtību un reālisma nopietnības piepildīts. Savukārt reliģijas tematika jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk par sevi liek manīt, bet arī ne gluži sprediķī, no kura ne atkauties un kurš nomāktu vispārējo sižetu. Bet to, ka pievēršanās ticībai un tai pienācīga respekta un cieņas izrādīšana kalpo kā būtisks solis, lai no delverīgiem, nenopietniem puikām, kuriem biežāk prāts nesas uz palaidnībām un neretu izkaušanos nesas, nostātos uz kārtīgu cilvēku dzīves ceļa, kuriem līdzcilvēks varētu izrādīt tiem pienākošamies godu.

Reizē gan romāna sākumā, gan noslēgumā tiek uzsvērta doma, ka kārtīga saimniecība bez labas un strādīgas saimnieces nevar iznākt, bet interesantā kārtā, ja attiecīgā saimniecība saskaras ar nedienām un grūtībām, tad vainas piemērs tiek atrasts izšķērdīgā saimniecē, bet nereta saimnieka lielāka iedzeršana ir piedodama un pašsaprotama. Kaut arī nav gluži tā, ka alkoholisms ļaunā un nešķīstā daba (galvenokārt šņabis, bet ne alus) netiktu brāļu dienās un nedienās uzsvērta. Jo ne bez izrāpšanās no tik viltīgās un vilinošās šņabīša bedres brāļu kopa bez visa cita rod izeju uz izaugšanu par kārtīgu cilvēka bērnu.

Vēl jāpiemin, ka Septiņu Brāļu stāstu papildus to pašu piedzīvojumiem papildina nerets teikas atstāstijums, kas romāna ietvaros biežāk saistās ar kāda dižakmens vai pat par Milžakmeni saistīta teika, kura kavē laiku, kamēr veselas trīs dienas tie rod patvērumu no satrakojušamies buļļu bara. Teikas, kuras kā paši brāļi spēj reizēm gan iedvesmot, gan bišķi arī pabiedēt.

Adam Mickiewicz – Pan Tadeusz

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.

Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.

No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.

Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.

Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.

Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.

Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.

Alfred Amenda – Apasionāta

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ludvigs van Bēthovens – viens no klasiskās mūzikas dižgariem, kuru cerams, ja ne gluži jebkurš, tad arī tāds, kas neklausās puslīdz regulāri klasisko mūziku vai pat neuzskata sevi par tās cienītāju, būs vismaz pa ausu galam tā vārdu dzirdējis, atpazīs vismaz ‘’Oda Priekam’’ fragmentu. Alfrēda Amendas ‘’Apasionāta’’ dramatizētā romāna izpildījuma, cik nu saistoši tas bijis pa spēkam, pasniedz lasītājam šī mākslinieka dzīvi no piedzimšanas līdz pēdējai stundiņai un pat bēru ainai.

Diemžēl nevaru pirms šī romāna lepoties ar faktu, ka būtu lasījis īstu dokumentālu Bēthovena biogrāfiju, bet, kā liecina romāna links uz YouTube saiti un pat ne vienu konkrētu izpildījumu, tad mūsdienu resursi, tai skaitā daudzkārt citos pārdomu rakstos pieminētā Vikipēdija, dod labu palīgmateriālu, kur ieskatīties un salīdzināt kādu interesantāku detaļu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par komponistu, tad dažu klikšķu attālumā atvēlēt laiku un noklausīties no paša mājas ērtībām.

Amendas ‘’Apasionāta’’ noteikti rada iespaidu, ka autors centies ne vien pieturēties pie reāli notikušiem faktiem un vien dažviet romāniski dramatizēt, piešķirt kādu nebūt varbūt savu spekulāciju, ko vairāk varētu saskatīt Bēthovena romantiskajā dzīvē. Reizēm tas var rezultēties ar ļoti sausu gabalu, kur no romāna baudāmības nekā neatrast, bet laba, saistoša un plūstoša proza, kura ir manāma, bet ne gluži no vāka līdz vākam, var tieši palīdzēt radīt vajadzīgo lasīprieku. Apasionāta gan vairāk cieš no šķietamās autora vēlmes iekļaut teju katru vairāk vai mazāk būtisku personāžu, kuram bijusi tā laime un gods vismaz reizi sastap Ludvigu. Ja vēl lielākā daļa būtu kaut cik ar raksturīpašīmām apaudzēti tēli, kā romānam pieklātos, būtu bijis jaukāk, bet tā vietā to epizodiskums un lielais skaits bez jūtama sižetiskā pienesuma rada ne to labāko iespaidu. Pat ja ‘’reāli’’ un patiesi dzīvē vairāk vai mazāk tāda situācija bijusi, tad ķeksīša pēc dažādo personu iekļaušana kopiespaidam par labu nenāk. Tā par izteiktu piemēru vien vārda iekļaušanai var minēt Ferencu Listu, vai vien drusku labāku variantu Franci Šūbertu.

Būtu lieki pārdomu rakstā iet cauri plikiem un citviet atrodamiem vēstures faktiem, ja nu vienīgi aina no sniegiem bagātas ziemas Ludviga bērnība, kad nākas ne tikai patverties mājas bēniņos, bet pat pa jumtiem iedrošināt māti un citus bēgt un paglābties – tā teikt, aina, kur ieslēdzas alternatīvas pasaules ‘’kā būtu, ja būtu’’ versijas. Viens gan iekrita acīs sākot ar aprakstiem par Bēthovena muzikālās karjeras sākumu, tās gaitu un noslēguma fāzi, ka bez kaislīgiem ‘’bēthoveniešiem’’, tuvākajiem draugiem un atbalstītājiem, starp kuriem diemžēl romāns neliek domāt bijuši tā brāļi Kārlis un Johans, Ludvigs van Bēthovens bijis tālu no slavas saulē un zenītā vienmēr celta. Drīzāk romānā un noteikti laika biedru kritikās minēti mūziķi un komponisti, kurus diemžēl neviens vairs neatceras un neklausās, izņemot attiecībās sfēras darboņus un mūzikas fanātus, un arī tad varbūt dažs no visiem. Par laimi, Ludvigs van Bēthovens nav viens no tiem.

Pēc rakstura Amendam visai labi padevies ļaut noprast, cik sarežģīts tāds Ludvigam bijis, cik sarežģīti ar dižo mākslinieku noteikti bijis sastrādāties. Bet reizē var tikai apbrīnot, ka pie tādas veselības, vairāk domājot dzirdi vai pat tās neesamību un kurlumu, komponējot savu mūziku. Kā vēl, ja ne bez apbrīnas varētu apzīmēt šo kompozīcju (un noteikti par piemēriem varētu minēt nevienu vien citu) – dzīva kauja mūzikas izpildījumā. Mūziku kuras publikskajā uzņemšanā dominējošie iespaidi, liek nodomāt, nereti vai pat biežāk ‘’jā’’ nekā ‘’nē’’ nav iekļāvusies attiecīgā laika nospraustājās normās un rāmjos par to, kas skaitītos ‘’laba mūzika’’.

Pats ‘’Apasionātas’’ 1962.gada izdevums piesaista uzmanību ar interesantu faktu, ka tā pirmajām divām daļām Spaniols (kā to bērnībā kaimiņpuikas saukājuši) un Varoņsimfonija (komponēta par godu Bonapartam pirms tas pasludina sevi par ķeizaru) tulkojis viens (Lūcija Rambeka) un trešo ‘’…nemirstīgā mīļotā’’ un ceturto Titāns jau cits tulkotājs (Mudīte Danneberga). Varbūt tīri psiholoģiski, bet noteikti arī lasāmības ziņā gana pamanāmas atšķirības, lai viena no grāmatas pusēm šķistu labāka. Kaut gan to diez vai varētu attiecināt uz pamanāmu stilu iekļaut reizēm pat dialogos tēla/personāža izteiktu gada skaitli pilnā apjomā ne tikai, kā varētu sagaidīt, piemēram tur ‘’16.tajā gadā’’, kad mēs šodien domātu 2016.gadu, bet citā gadsimtā būtu cits automātisks pirmais pieņēmums. Bet uz kopējā iespaida fona tas vien tāds sīkums, kur piekasīties, ja gribas dikti.

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ja vien kas literatūras mācību vielā nav mainījies, tad vismaz fragmentu no jau tā īsās noveles Salna Pavasarī būs liels vairums lasījuši. Vai vismaz priecīgākā momentā mācību stundas ietvaros skatīta 1955.gadā uzņemtā filma, kura pati ir vēl divu autora Rūdolfa Blaumaņa noveļu sižetiskais apvienojums.

Lai arī ļoti īss un ātri izlasāms darbs, tad emocionalitāte un tēlu iznestais pārdzīvojums izjūtams to pilnā apmērā. Sākot jau ar Vanagu Andra jau tā priecīgo noskaņojumu un flirtu ar Lieni, kad tā viņam uz lauka atnes pusdienas, kad prātu vēl jo priecīgāku padara viņas ‘’jā’’ vārds, kad ļaujas pierunāties precībām.

Salna Pavasarī lieliski parāda, ka ne vienmēr vajadzīgs tūkstošlapu vai pat dažu simtu lapaspušu apjoms, lai varētu lasītājam ļaut noprast virspusēji tik vienkāršo sižetu, bet reizē tik daudzslāņaino tēlu jūtu gammu, kurām tiem jāiziet cauri, turklāt vēl tik īsā laika periodā, kad šķietami tik tikko vēl nebūtu varējis būt priecīgāks, lai pēcāk būtu jālej gaužas asaras.

Bet, nu nenovēršami jāieslīgst maitekļa zonā, jo citādi pārdomas jāaprauj vien pēc dažiem teikumiem un nelielām rindkopām, jo tavu sakritību, kad kalponi Lieni pārsteidz kaimiņu saimnieka Mālnieka piedāvājums pārcelties pie viņa un kļūt par saimnieci. Lai arī māc lielas šaubas, kādu brīdi vilcinās un tielējas, tad pārliecina paša Mālnieka vārdi, ka šaubās, cik gan ilgi tam vēl lemts dzīvot, un ka visu lielo mantu varētu mantot visai drīz. Kurš muļķis gan laistu garām tādu iespēju? Atliek vien cerēt, ka puisis pēc pirmā šoka vēlāk nonāktu pie līdzīgām domām, saprastu un būtu gatavs gaidīt.

Izvēles cenas sekas, kad jūtas un salīdzinoši paknapāks pieaugušā dzīves sākums tiek likts pretim garantētai mantai un labumam, ja vien ir zināma pacietība. Protams, principiālāk noskaņots varētu bez ierunām nosodīt Lienes izdarīto, kad vēl tik tikko Andram apsolījusies, bet tāds nu izvēršas šīs noveles noslēguma sižets.

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1955.g.)

Manas pārdomas

Divi Martini Čezlviti. Viens ar ievērojamu mantojumu jau tuvu dzīves beigām, bet otrs grāmatas sākumā ir gana augstās domās par sevi un ļoti bieži, ja vispār, pat neizdomājas par savu attieksmi pret citiem, kā draugiem un paziņām, tā arī pret kādu padoto vai kuru varētu citādi uztvert par zemāk stāvošu.

Bet jaunākais Martins nav vienīgais, kurš cierē uz vecākā Martina mantojumu. Par vienu no uzskatāmākajiem sliktajiem tēliem grāmatā nostādīts arhitekts misters Peksnifs, kurš vismaz savos izteikumos ir pats tikumības, smalkjūtības un visu citu iespējamo labo īpašību apkopojums, bet tāds ir tikai vārdos, kam kā viens no piemēriem kalpo no saviem skolēniem mācību nolūkos uzdoto projektu vēlāka uzdošana par saviem vien izmainot pāris detaļas jau reālos naudu un reputāciju ienesošos projektos. Tomēr vismaz līdz šim Peksnifs ir spējis uzcelt pietiekami spēcīgu reputāciju, lai patiesā projekta izstrādātājs(skolēns) nesaceltu brēku, vai arī, lai neviens nenoticētu, ja kādam būtu tik liela drosme. Peksnifa galvenais manipulēšanas ierocis ir viņa māka apvārdot savu mērķauditoriju, kā arī nekautrējoties mainīt kažoku, kad sāk just, ka tas nāktu viņam vairāk par labu.

Bet misters Peksnifs teju 1000lpp garajā grāmata nav vienīgais tiešām nicināms tēls, un par tādu nosaucams vecākā Martina brāļadēls Džonass. Lai gan vairākkārt tiek atzīmēts, ka Džonasa tēvs Entonijs dēla audzināšanā pieļāvis kļūdu, nostādot puikas vērtību sistēmā naudu pirmajā, otrajā un varbūt pat trešajā vietā, bet tas tomēr cilvēciski neattaisno Džonasa rīcību visas grāmatas garumā, lai pēc tās tiektos veidos, kādos viņš to dara.

Starp citiem tēliem uzmanības vērti ir slimnieku kopēja misis Gempa, kuras idejas par to, kā palīdzēt slimajai personai drīzāk tiemm vairāk kaitē un lielāka rūpe ir par pašas vēdera piepildīšanu gan ar pārtiku, gan alkoholu. Vai arī jaunākā Martina draugs un kompanjons Marks Teplijs, kura dzīves moto ir būt pozitīvā noskaņojumā, lai kādus šķēršļus dzīve nostādītu viņa ceļā, un pat apzināti meklē grūtākus apstākļus, lai pārbaudītu, cik stipra ir šī apņemšanās.

Bet lielāko grāmatas daļu kā favorīttēls no visiem citiem bija mistera Peksnifa palīgs/kalps Tomass Pinčs, kurš ilgi jo ilgi par savu kungu ir bijis tajās pašās labākajās domās. Par spīti tam, kāda attieksme seko no Peksnifa puses, neskatoties uz to, cik čakli un apzinīgi Tomass strādā viņa labā. Par spīti tam, ko Tomasam saka gandrīz jebkurš cits, kuram ir bijusi kaut mazāka saskarsme ar Peksnifu.

Ja neskaita ekranizētas Christmas Caroll versijas, tad šī ir mana pirma saskaršanās ar Čārlza Dikensa daiļdarbu. Bija reizē jāpacīnās ar attiecīgā perioda stāsta manieri – sižetu un tēliem, no kuriem daudzi velk uz karikatūras pusi ar kādu izteikti akcentētu īpašību; kā arī ar 1955.gada latviskā izdevuma valodu. Ja tas būtu tikai garumzīmju trūkums, varētu vēl padomāt par metiena drukas kļūdām, bet vārdi kā summa ar vienu m vai architektūra un citi vārdi ch u.c. piemēri pamudināja pat ieguglēt tulkotājas Annas Baugas vārdu.

Kalevala: Somu tautas eps

908b8e14-bb3d-4b92-a14d-9350f6f0efac

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Līdzīgi kā ar nesen izlasīto lugu Spartaks arī šo es nebūtu uzņēmies lasīt un notraust putekļus, ja vien tā neatrastos manos grāmatplauktos, kā arī, ja neviens no Kalevalas izdevums nebūtu atrodams iekš Goodreads.

Atšķirībā no šodien agrāk publicētajām pārdomām par The Sandman trešo krājumu, kur minēju, ka, pirms uzsākt lasīšanu, nebiju ielūkojis grāmatas beigās, šoreiz gan tā izdarīju, cerot atrast kādu pievienotu materiālu, par cik priekšzināšanas par Kalevalu, tās vēsturisko nozīmību man nebija. Atradu trīs priekšvārdus, kaut gan kādēļ tādā gadījumā viņi nav atrodami grāmatas sākumā/priekšā nepateikšu. :D Pirmais ir no 1849.gada izdevuma un rūnu oriģināla apkopotāja Eliasa Lenrūta, kur viņš ar nožēlu atzīst, ka, ja vien būtu agrāk sācis savu darbu, no mutvārdu tradīcijas, kuras jau tad sāka apsīkt, būtu saglabājušās krietni vairāk par 50rūnām. Otrs (1924.g) ir no tulkotāja L. Laicena latviskajam izdevumam. Trakāk ir ar trešo O. Kusinena priekšvārdu Kalevalas izdevumam krievu valodā. Tajā paustais viedoklis ir ne tikai apliets ar kārtīgu ideoloģisko mērci, bet arī padsmit lapaspušu apjoms jau vairs neiet kopā ar priekšvārdu, bet drīzāk gan kā referāts.

Epā pausto tēmu plašums ir ļoti liels. Ir gan panti, kuros pieminēta Saules, Mēness u.c. rašanās, gan par meitu, kura pret pašas gribu tiek aizprecināta un lielās bēdās pamet dzimtās mājas, lai dotos pie jaunā vīra un viņa ģimenes. Netrūkst daudz pantu par dažādām nozarēm vai amatiem kā zemkopība un lopkopība, zvejniecība, kuģu būvēšana, kalēja amats u.c. Nedaudz pārsteidz rūna, kurā tika apdziedāti padomi jaunajam vīram gadījumā, ja sieva pagadījusies nepaklausīga – kur un kā sist, lai tuvinieki un apkārtējie to nepamanītu. Kaut arī O. Kusinens savā ‘’priekšvārdā’’ min, ka varam vēl lasīt par tautu, kuru nav samaitājusi kristietība, kapitālistiskās dziņas vai nezin kas vēl, man vairāk šķita, ka rūnās vairāk atspoguļojas kristietības un rūnu mītiem sajaukšanās un mijiedarbība vienai ar otru.

Kaut arī saprotu, ka epam nav viena autora, tās nav radušās, lai pavēstītu vienu lielu un episku stāstu no vāka līdz vākam, par spīti vairākām lielākām stāsta līnijām, pietrūka tieši vērienīguma. Arī ar karu saistītās rūnas pazuda vajadzīgais skarbums, brutalitāte un kara kā tāda briesmīgums. Brīžiem arī pazuda loģiskums, tā vietā atstājot pamatīgus sižeta līniju caurumus, tādā ziņā, ka tēlu rīcība šķita pretrunā ar stāstā nodibinātās pasaules likumiem, ko ir iespējams izdarīt. Kā arī daudzkārt atkārtojas skaitlis trīs (reizēm deviņi), kādēļ jau pēc pāris reizēm kļuva paredzams, ka pirmais un otrais mēģinājums kaut ko paveikt cietīs neveiksmi vai arī nokļūšana vienā vai otrā lokācijā prasa trīs dienas.

Tagad interesanti pameklēt plašajā internetā un paklausīties dažādus rūnu dziedājumu fragmentus, vai dažādu mākslinieku darbus variācijas. :)

Rabindranath Tagore – The Gardener

e05c77e3-40bb-480b-a2eb-af2e1b489182

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Ieguvu no cita lasītāja

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Tik labs ritms vārsmām, ka attopies vien tad, kad sasniegts grāmatas otrs vāks! Grūti pat noticēt, cik labi autors spējis ieslēgt savos vārdos emocijas, un pārnest no sevis lasītājam. Jāuzteic tulkojums par to, ka tas viss nav pazudis vai drusku noklīdis tulkojumā.

Pārsvarā vērojama romantikas, attiecību un mīlestības, kā arī drusku sadzīviskas tematikas. Ir gan par dabas skaistumu un nemateriālo, gan arī Neiztikt, protams, bez nopietnākām lietām kā Nāve, jo nebūt visu laiku viss ir skaists un rožains. Domājams būtu īsti piemērots cilvēkiem attiecīgā dzīves mirklī, kad vēl vairāk varētu saskatīt autora domāto, kas paslēpts aiz šķietami īsajām un vienkāršajām rindām, bet tas, ka domāts cits dārzs un dārznieks, ne tas, kurā plaukst puķes un citi augi. Īpaši patika pats pēdējais dzejolis, kur autors vēršas arī pie lasītāja, kas lasīs viņa rakstīto arī pēc vairākām desmitgadēm un gadsimtiem.

Īpatnēji izvēlēts satura rādītājs, kas ticis sakārtots pēc alfabēta, nevis secības vai vienkārši numuriem par cik vārsmām/dzejoļiem nav nosaukumu.

Šī grāmata izpilda Poetry collection kategoriju manā bingo kartītē.