Kontinents

Casey Moreton – Hit and Run

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Viens pārgalvīgs brauciens nakts laikā, turklāt vēl reibumā izmaina divu jaunu vīriešu dzīves, kad nejauši tiek aizķerts garāmgājējs, bet ne tuvu nejauša nav Stīvena līdz tam par draugu saktā drauga Nika rīcība, kurš līdz šim dzīvē ir paļāvies uz vecāku turības vairoga spēku. Bet ne vienam ne otram, nedz upurim šajā grāmatās sižetā būtiskas lomas nebūs.

Viens ikdienišķs rīts, kas šķietami neatšķiras ar neko no citiem, tomēr ieviesīs virpuļviesuli Vašingtonas augstākajos varas gaiteņos, kad savās mājās pieklājīgā seniora vecumā mirst viens no augstākās tiesas tiesnešiem. Tiesvedības, protams, tādēļ netiks pārtrauktas, bet līdz ar šī tiesneša nāvi izjūk tik ļoti republikāņu mīlētais balanss ar ierasto trim pret divām balsīm viņu labā. Ziņas par šo nāvi izplatās zibens ātrumā un neviens kā divas tehnoloģiju kompānijas milzu korporācijas Amethyst Technologies boss Kostass Gudčeipels un viņa pretinieks, bankrotam gaidāmā, ja ne pozitīvs viņiem tiesvedības iznākums, Cone Intermedia kompānija.

Vienīgā Stīvena loma sižetā, ir lai nostādītu tēvu Alanu nespkaužamā situācijā, kad vēlme palīdzēt savam bērnam tiek nostādīta pretstatā ar finansiālām grūtībām atļauties tik labu advokātu, kas spētu izlavierēt no sarežģītās situācijas, kad studiju biedrs un līdz tam par draugu sauktais Niks noveļ visu vainu uz Stīvenu. Par glābiņu dēlam nāk Cone Intermedia izvēlētais uz papīra tik ideālais, pirms atklājas tālās 17 gadus senās pagātnes noslēpumi, Augstākas tiesas tiesneša kandidāts Getijs Fērfīlds. Tik tīras sakritības rezultātā Alans pirms attiecīgajiem gadiem, dienējot armijā, bijis šī Getija šoferis tieši tajā brīdī, kad Getijs piekopis īslaicīgu sānsoli, turklāt vēl ar īsi pēc tam notiesātu spiedzi.

Diemžēl izpildījums, notikumu attīstības loģika un savstarpējā sakarība ir tālu no vēlāmā, pat tālu no pieciešama sakarīguma. Arī tulkojums lasītajai latviskotajai versijai ar piemēru, kur miljarda vietā ir biljons, nespēja kompensēt autora Keisija Moretona nepavisam ne izcilo prozu. Acīs krītoši daudz nevajadzīgi īsi teikumi, kas sarausta sižetu, kas pēc idejas, ja atmestu dēla problēmsituāciju, būtu pat gana interesanta. Notriekt un Bēgt piemeklē arī liksta ar kartontēliem, ar tēliem, kuri stāstā ievietoti tik ar nolūku virzīt sižetu uz priekšu, lai tikpat ātri pazustu no skatuves.

Ja Goodreads autora lapā minētajam var ticēt, tad Notriekt un Bēgt, kas pēc idejas neslikta, bet gala rezultāts liekams citiem nerādāmā atvilknē/datora mapē, ir otrā no kopumā trim grāmatām, kas pats par sevi ir rādītājs, no kurām neviena nevar izcelties ar spožu skaitlisko novērtējumu piecu zvaigžņu sistēmā. Tā teikt, spriežot vien pēc šīs grāmatas, literatūras pasaulei autora pietiecīgā bibliogrāfija nav bijis liels zaudējums.

Sarah Waters – Fingersmith

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divas jaunietes, topošas sievietes no divām dažādām pasaulēm, viena, Moda Lilija, turīga profesora, tēvoča māsasmeita, otra, Sjūzana ‘’Sjū’’ Trindere, pat ne sabiedrības vidusslāņa daļa un iztiku kopā ar dažiem ‘’kolēģiem’’ sakasa zogot, dzīvojot kopā ar dažiem citiem amata brāļiem un māsām pie Ibsa kunga un Saksbijas kundze, kura paralēli piepelnās audzinot zīdaiņus (ne savus), kurus vēlāk par samaksu nodot tālāk ģimenēm, kuras pie bērna pašas nespēj tikt.

Varbūt tā arī katra būtu 19.gadsimta Anglijā nodzīvojušas savu dzīvi, ja ne Džentlemenis jeb Ričards Riverss, kurš vienā jaukā dienā iegriežas pie Ibsa un Saksbijas ar diženu ideju piemuļķot Modu, iekarot viņas sirdi un aprecēt, lai pēc tam viņu pamestu. Viss vien aiz tā, ka eksistē Modas mirušās mātes testaments, kuru, lai saņemtu, Modai vispirms ir jāapprecas, bet iemesls, kas ļautu Modu tā apmānīt, slēpjas aiz tā, ka tēvocis, īsts burtu kalps un par pasauli nekas cits neinteresē, tur viņu mājās kā būrī ieslēgtu, neko citu no pasaules Moda nezina un nepazīst. Tiek pasniegta Sjū kā īstākā naivule, kuru apšmaukt. Sjū atliek vien uz laiku kļūt par Modas personīgo kalponi, ar mīļiem vārdiem šur un tur vajadzīgos brīžos pārliecināt par Ričarda jūtu patiesumu pret viņu, lai visi trīs šķietami jūtu neprātā aizbēgtu no Modas tēvoča (ir nepieciešama strikta atļauja pirms 21gada vecuma), slepus apprecētos, bet tad iespundētu Modu trakonamā un sadalītu mantojumu savā starpā.

Tikmēr Modas dzīve pie tēvoča ne tuvu nav tā idille, kura, kā Sjū, nākdama no zemāka sabiedrības slāņa, varētu iztēloties. Varbūt situācija būtu atšķirīgāka, ja tēvocis izrādītu kaut mazāko sirsnību pret mirušās māsas meitu, bet viņa acīs jaunajai radiniecei nav lielākas vērtības par sekretāri, kuru izmantot pret paša ieskatiem, kurai nedot lielāku izvēles un rīcības brīvību pār citu apkalpojošo personālu. Tāda dzīve ar katru dienu kļūst arvien neizturamāka, vien rutīna spēj iedvest mieru, bet ar visu to tādas nākotnes iztēlošanās bez jebkādām pārmaiņām, tēvoča veselība neliek par sevi manīt neko sliktu, uzdzen Modai teju nelabumu ik dienas. Tā nu kad uzrodas Džentlmenis Ričards, piedāvā citas nākotnes iespēju, Moda to izmanto, jo, kā jau Ričards pats saka, kādi gan prospekti, citas vīra materiāla iespējas varētu sastapt tēvoča mājās. Labāk šādi ar viltu tikt pie sava mantojuma jau laicīgi.

Tomēr seko pavērsiens, apgrieztas lomas, pēc kā tikpat kā neviens tēls, varētu atrast vien argumentus Modas aizstāvībai, neiznāk otrā galā līdz grāmatas vākam kā labs, pozitīvs tēls. Kaut arī Sjū lielāko daļu no Fingersmith/Zagles ir galvenais skatpunkts, no kuras lasītājs iegūst informāciju par notiekošo un dabiski, ka viņa pēc sev sliktu notikumu atgadījumiem nostādīs sevi upura lomā, nenolieduz, ka ar viņu izrīkojas nepamatoti skarbi, bet atbilstoši tā laika ‘’aprūpei’’, tad pati grāmatas sākuma daļā otru būtu novēlējusi tādām pašam liktenim.

Tikmēr tādi fona tēli kā sauksim viņus par Sjū audžu vecākiem kā Ibsa kungs un Saksbijas kundze galvenokārt pavelkas uz sev izdevīgākas naudas plūsmas pusi. Lai arī pirmajā viņu sastapšanas brīdī Sjū ir acuraugs un sargājama no bīstamākiem darbiem, tad vēlāk ar vieglu roku kažoks tā teikt tiek ātri nomainīts.

Fingersmith/Zagle sižets brīžiem satuvina abas galvenās varones pat tuvāk par parastas draudzības saitēm, brīžiem nostāda par lielākajām naidniecēm, tas viss mijoties ar apstākļiem, kuros informācija vienai par otru līdz pat grāmatas beigām ir nepilnīga.

Daniel Levin – The Last Ember

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divi senās Romas vai konkrētāk senā vēsturnieka Josefa Flāvija entuziasti Romā šoreiz gan ierodas citu iemeslu dēļ. Džonatans Mārkuss pirms septiņiem gadiem pēc traģiska, šķietama nelaimes gadījuma, sabrūkot katakombām zaudēja ne tikai tuvu draugu un kolēģi, bet arīdzan karjeru izvēlētajā profesijā. Nu spiests darboties advokātu pasaulē un reizēm pat aizstāvēt nelegālus relikviju medniekus un kolekcionārus. Tikmēr doktore Emīlija Travija visus šos gadus, kopš nav sazinājusies ar Džonatanu, ir turpinājusi pašaizliedzīgu darbu ANO, lai palīdzētu aizsargāt vēsturiskās vietas no neatļautiem izrakumiem.

Abi pat ne tuvu nevar stādīties priekšā, kādos trillera un Holivudas cienīgos notikumos abi tūlīt tiks ierauti. Jāliek malā tās nelielas nesaskaņas, kādas starp abiem izveidojušās, jāizlīdina jebkādi falši pārpratumi, lai gan viens, gan otrs dzīvajos sasniegtu Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma jeb The Last Ember otru vāku, jo grāmatas ļaundaris ar kriminālpasaules segvārdu Saladīns darīs visu iespējamo, lai atrastu leģendām apvīto artefaktu (vērtīgs gan materiāli, gan leģendas un mīta dēļ), ko pirmajā gadsimtā Romas uzbrukumā Jeruzalemes Tempļa kalnam no tā atjautīgā veidā iznesis Josefs Flāvijs un pēcāk ģeniāli ar neskaitāmu cilvēku palīdzību atstājis visvisādas norādes, kur to atrast, ja vien māki saskatīt.

Vispakārt varoņiem vai nu Romā vai Jeruzalemes rit parasta ikdiena, kur iedzīvotāji un galvenokārt citi vēsturnieki un attiecīgā perioda eksperti pašiem nezinot visu šo laiku gājuši garām kaut kam tik sensacionālam. Atraduši un atklājuši visu ko, bet ne relikviju, kas piešķiļ dzirksteli Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma sižetam. Interesanti gan kā grāmatas galvenajiem varoņiem pretēji citiem pirms viņiem šķietami tik raiti izdodas nonākt no viena pavediena uz otru. Varbūt ne gluži viegli, jo nākas cīnīties ne tikai pret ļaundari Saladīnu un viņa pakalpiņiem, bet arī paralēlu policijas darbību, kura ne tikai nezinot var pat palīdzēt Saladīnam, kuri iesaistās galvenokārt tā iemesla dēļ, ka noliktavu reida laikā par pārsteigumu ikvienam atrod sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās ideāli saglabājušās, ka varētu padomāt, ka mirusi vien nesen.

La arī relikvijas vērtība mūsdienās būtu mērāma smukā skaitļa ar daudzām nullēm pēc pirmā cipara, tad nevienam no varoņiem tā nav galvenā motivācija. Vieniem kā Džonatanam un Emīlijai viņus motivē vienkāršs vēstures atklājēja un piedzīvojumu gars, ko šoreiz papildina vēlme nepieļaut kaut kā tik vērtīga nonākšana Saladīna rokās, kurš, lai atrastu šo vienu vienīgu objektu, savā ceļā ir iznīcinājis citas neskaitāmas vēsturiskās vērtības.

Mūžīgās Pilsētas Vēstījums neizpaužas ar dižu, izcilu proza, bet, zinot ko sagaidīt, nebūs arī vilšanās. Tā teikt Stīva Berija, Cotton Malone sērijas autors, kā citāta avots uz grāmatas vāka ir ideāls pirmā iespaida raksturotājs.

Iepalicēji #40

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Pīters Džeimss – Mirušajiem pa Pēdām (Roy Grace #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāds vēl labāks veids, kā pilnībā pazust un uzsākt (gandrīz) jaunu dzīvi, kā izmantot negaidītu liela mēroga traģēdiju ar tūkstošiem upuru un neskaitāmiem bezvēsts pazudušajiem. Tieši tā nodomā Ronijs Vilsons 2001.gada 11.septembrī, kad viņam paredzēta biznesa tikšanās vienā no Dvīņu torņiem, bet teroristi tieši pirms tam izdomā ar lidmašīnām tajās ietriekties.

Gandrīz vārdiņs pieslēdzas galvenokārt, jo Ronijs nekad dzīvē nav spējis atrast legālu veidu, lai nopelnītu, un pat tad starp amata brāļiem izceļas ar to, ka nauda pie viņa ilgi nemēdz turēties. Kas sagādā problēmas, kad viņa pirmās sievas mirstīgās atliekas nejauši atrod būvlaukumā, kādā no caurulēm, kas saistīta ar notekūdeņiem un kanalizāciju. Upuris ar manāmām pazīmēm par vardarbīgu nāvi, kas pamudina policiju sīki izpētīt upura pagātni un nāves apstākļus, kas nebūt nevar nākt par labu Ronijam un viņa pašreizējai identitātei.

Paralēli kanalizācijā atrastā līķa izmeklēšanas sižetam, norit trīs mazākas nozīmes sižetu līnijas. Salīdzinoši mazsvarīgāks saistīts ar Ronija otrās sievas līķa atrašanu noslīcinātā auto Austrālijā. Drusku interesantāks sižets par un ap Ronija rīcību pēc 11.septembra traģēdijas dienas un sekojošajām nedēļām pēc tās. Nozīmīgākais, interesantākais sižets izvēršas ar Ebiju, kura no kāda bēguļo un slēpjas, bet, lai lasītājam būtu saistošāk grāmatu lasīt, tad viņai tas izdodas ne pārāk labi. Lai arī viņa min citus vārdus kā Deivijs, tad zinot, ka Ronijs ir starp dzīvajiem, tad var noprast viņa patieso identitāti, un ka šis nelaimīgo meiteni izmantojis kādā ‘’darbiņā’’, par ko meitenei tagad nākas ciest.

Dead Man’s Footsteps jeb Mirušajiem pa pēdām būtiskāka loma atvēlēta vainīgā slepkavas pasaules apkārtējo sfēru pasaulēm Ebijai un arīdzan ir no viņas un Ronija/Deivija apkrāptā un apzagtā, vien pašās beigās lasītājam lemts sastāpt šīs grāmatas slepkavu vien uz mirkli, un arī ar to ir pietiekami.

***

One Foot in the Grave (Night Huntress #2) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četri gadi pagājuši kopš sērijas pirmās grāmatas Halfway to the Grave notikumiem. Ne Katrīna ‘’Kate’’ Crawfield-Russell, ne Master klases vampīrs Bones ir spējis aizmirst jūtas vienam pret otru un abu karstasinīgos (arī vampīra gadījumā) un elpu aizraujošos (pat ja Kaulam nav vajadzības elpot) piedzīvojumus gan cīņas, gan mīlas frontē.

Tiek turpināta Katrīnas tēla un viņas pagātnes dziļāka izpēte un autorei labi sanāk apaudzēt viņu ar interesantu stāstu, bet šis tas no tā pazūd, kad tik daudz uzmanības un enerģijas tiek paterēts romantiskajai grāmatas pusei ar noslieci uz vieglu erotisko pusi. Vai arī vienkārši neesmu gana daudz lasījis no šī subžanra un tas nekas tāds nemaz neskaitās.

Dinamiskā saspēle starp Katrīnu un Bones spēcīga, laba, kas kompensē salīdzinoši ne tik pārliecinošus sliktos tēlus, kas saistīti gan ar Katrīnas nākotni kā pus-cilvēkam un pus-vampīram, gan atriebības kāri pret tēvu vampīru, kas pirmākārtām pamudināja Katrīnu vispār medīt un nogalināt vampīrus. Ja pie galvenajiem sērijas tēliem ir piestrādāts, tad citi labie vai puslīdz neitrālie tēli kā Katrīnas kolēģi no FIB četru gadu garumā ieskicēti lielos vilcienos viņu galvenājās raksturojošās īpašībās.

Brīžiem pa labam jokam, smieklīgam momentam, kas tēliem dod zināmu atslābumu, atelpu pēc saspringtas epizodes. Citādi nekas tāds, kas pārliecinātu turpināt ar At Grave’s End par labu kam citam.

***

T. Džefersons Pārkers – Zilā Stunda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nozieguma vieta bez līķa, vien zem liela koka palikusi asinspeļķe un citas liecības, ka tajā vietā norisinājies kas šausmu filmām cienīgs. Kad pazūd jau kārtējais upuris (sieviete), priekšnieki pieņem lēmumu darbā atsaukt Timu Hesu, lai viņš palīdzētu ambiciozajai Mērsijai Reibornei beidzot vainīgo notvert.

Neviens no diviem galvenajiem tēliem, izmeklētājiem nav atveidots ne kā patīkams tēls, ne detektīvs, par kuru gribētos lasīt sērijas turpinājumos. Ja ir bijusi vēlme atveidot kaut ko no reālās dzīves, kurā detektīviem visas metodes attaisnojamas, piem., liecinieku fiziska ietekmēšana, kuru varētu pat saukt par spīdzināšanu, ja vien gala rezultātā slepkava tiek noķerts, vai pat atklāta un vairrākkārtēja izteikšanās par vēlmi, lai aresta laikā rastos izdevība slepkavu nogalināt pirms tiesas prāvas. Tāda ir sērijas nosaukuma varone detektīve Mērsija Reiborne, tikmēr gados vecākais un ar vēzi sirgstošais pārinieks Tims Hess, ir vien par centu labāks, jo, lai gan pats neveic iepriekš minēto, tad attiecīgajos mirkļos skatās pretējā virzienā, klusē un pieļauj, ka tā notiek.

Maķenīt interesantāku sižetu ik pa brīdim padara labi izskaisīti personību raksturojoši fragmenti par Mērsiju (reti vien kāda kripata no žēlastības) un vēl jo vairāk par Timu, kurš, apzinoties, ka vēža dēļ pat ar visu ārstēšanu nav daudz atlicis dzīvot, atskatās uz nozīmīgākiem dzīves lēmumiem, brīžiem. Ir gan ko nožēlot, kā bērnu neesamība vairākās laulībās, gan par ko būt priecīgām, to skaitā garā, salīdzinoši veiksmīgā karjera. The Blue Hour savu darbu tā teikt padara un vainīgais savu sodu saņem, bet tās varoņi, dienas beigās, uz varonību neiedvesmos.

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Šķietami nevainīgo teikumu uz grāmatas vāka par trim slepkavībām, vienu aizdomās turamo un pierādījumu neesamību nemaz tā uzreiz nepamanīju un izlasīju līdz biju ticis līdz pusei, bet tajā brīdī to noteikti varētu uzskatīt par maitekli, jo vien beigu kulminācijas brīdis tā paīstam atklāj, kas romāna gaitā ir bijusi trešā jeb pareizāk sakot pati pirmā slepkavība, ja vien pats neesi to atšifrējis pirms tam.

Slepkavība turīga laulāta pāra ģimenē, vīrs pelna lielo naudu, kamēr sieva (neslinkojot) pilda visvisādus pienākumus dažādās labdarības organizācijās, rīko saviesīgo dzīvi u.c. Par slepkavības faktu vīram paziņo viņam esot uz golfa laukuma un pirmā reakcija par traģisko jaunumu ir jautājums policistiem ir, vai viņš drīkst pabeigt iesākto golfa spēli ar citiem turīgiem draugiem/paziņām. Nebūt ne tas labākais pirmais iespaids, ko izmeklētājiem radīt, zinot, ka vīrs vai citi upurim zināmas personas ir pirmie aizdomās turamie, un vīrs Braiens Bišops šādam nolūkam kalpo pavisam labi.

Tikmēr slepkavībās galvenajam izmeklētājam Rojam Greisam neiztikt bez problēmām personīgajā dzīvē. Kaut arī varētu šķist, ka jaunās attiecības ar kolēģi Klio, strādā tiesu medicīnas morgā, rit gludāk par gludu, tad zvans no draugu ar negadītu ziņu, ka viņam šķiet, ka esot Vācijā, Minhenē, ir nejauši manījis un atpazinis pirms deviņiem gadiem pazudušo Roja sievu, uzjundī atmiņas un ievieš attiecībās ar Klio pirmos nopietnos strīdus un šaubas par abu kopīgo nākotni. Vien Roja ziņā ir tikt skaidrībā ar sevi, kas notiktu vai nenotiktu, ja reiz bez vēsts pazudusī sieva tomēr atrastos.

Labs, izklaidējošs kriminālromāns, kas reizē liks piedomāt par vainīgā identitāti, sijājot viltus mānekļus un aizdomās turamos, bet kas vienlaikus prasa pazemināt skepses līmeni, it īpaši attiecībā uz atrisinājumu un vainīgā identitāti, kurai ārpus izdomātās pasaules nebūtu vietas. Atrisinājums tāds, kuru neviens sakarīgi domājošs neapsvērtu kā varbūtēju opciju, kas tādējādi romāna ietvaros dod gana daudz lpp, kurās izvērsties. Arī slepkavas motivācijas ir pavisam vienkārša un kaut arī tas nebūtu nekāds pārsteigums vai kas citādi slikts, tad tomēr izpildes veids tikpat lieliski iederētos romāna ekranizācijā.

Nikolass Spārks – Drošais Patvērums

30689405

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nolūkos iziet ārpus savas literatūras komforta zonas speciāli esmu grāmatu maiņas punktos ņēmis dažas romantiskā žanra grāmatas. Ar nožēlu jāsaka, ka Drošais Patvērums/Safe Haven nebūs no tiem, kuri iedrošinātu lasīt šo žanru vairāk. Vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka varbūt netulkots grāmatas variants varētu būt bijis maķenīt labāks, jo šķiet ir vairāk tulkots vārds vārdā, bet ne tā, lai arī galvenā doma un izjūta vienmēr saglabātos neskarta. Tā teikt autora balss vietā vairāk jūtams tulkotājs. Varbūt papildus visam nepatika Contemporary kategorija, jo vēsturiskā Outlander sērija vēl nav tik ļoti likusi vilties.

No malas šķiet, ka romantiskajā žanrā autora izpildījums, labi apzinoties laimīgo gala iznākumu, ir vēl svarīgāks kā citos žanros, līdzīgī kā tas ir kriminālromānos, kuros parasti slepkava tiek noķerta. Drošā Patvēruma gadījumā gan galvenais sieviešu tēls Keitija, gan viņas nenovēršamā jaunā mīlas interese Alekss ir dziļi emocionāli daudz pārdzīvojuši tēli; katrs ar savu pagātnes bagāžu, kura reiz likusi domāt, ka nekas romantisks nākotnē vairs nav iespējams. Par spīti visam, abu nedrošībai par sevi un/vai savu nākotni, liktenis lēmis vienam otru tomēr atrast…

Keitija atgūstas no fiziski un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Šis ir viņas otrais mēģinājums aizbēgt, bet lai kādos vārdos viņas vīru Kevinu varētu saukt, jo par normālu cilvēku grūti nodēvēt, par neatlaidīgu arī viņu nesauksi. Vienīgais, kas šķiet viņu glābj, ir darbs policijā, kura attiecīgi nekādīgi nereaģēja uz Keitijas izsaukumiem un palīgā saucieniem, piespiežot rast risinājumu bēgot. Laikam arī šķiršanos Keitija nesaskata kā izmantojamu variantu, cer paglābties tāltālā klusā Sautportas pilsētiņā. Tikmēr Alekss, divu bērnu tēvs, joprojām pārdzīvo pēkšņi no vēža mirušās sievas Džo nāvi. Izbijis armijnieks, tagad maza vietējā veikaliņa īpašnieks (pārpircis no Džo vecākiem), Alekss aizvada dienas rūpēs par bērnu uzturēšanu. Bernu laime nu ir viņa dzīves galvenais mērķis. Nevienam sākotnēji nav prātā jaunas attiecības, laikam tas būs tikai tāds Likteņa pirksts. :D

Kevina tēls kā visa sliktā iemiesojums nogurdināja un nokaitināja, jo ilgāk viņam tika pievērsta uzmanība, jo gan tēls palika kaitinošāks, gan pati grāmata kā tāda. Visās nelaimēs un grūtībās vainīga ir sieva, kura pati, protams, sava stulbuma dēļ izprovocē uz sevi vērsto vardarbību. Pretējā gadījuma tak Kevins savai sievai nesistu, jo mīl viņu vairāk nekā jebko citu. Tēls bez jebkādiem pelēkā toņiem, kamēr Keitija un Alekss ir enģeļbalti. Hroniski un smagi nelaimīgs cilvēks, kurš par sevi ir nedrošāks par nedrošu. Ja viņš nav daļa no kompānijas, kas smejas, tad noteikti apsmiets un aprunāts tiek viņš. Ideālā sieva nekad nepamet māju un nepazīst nevienu citu kā vien viņu.

Ja uz to visu un vēl citām klišejām vēl varētu pievērt acis, tad grāmatas kulminācija ar spriedzes ainām bija izteikti grūti lasāma. Diemžēl lēmums vēl piemest klāt no nekurienes izrautu spoku, kad līdz tam brīdim nav ne smakas par kaut ko pārdabisku, bija pavisam lieki un vēl vairāk sabojāja iespaidu par visu grāmatu. Ne tas prasījās, ne arī bija vajadzīgs, tik vien kā ērta izvēle, lai bez pūliņiem nobeigtu romānu.

Atliek cerēt, ka citu fizisko grāmatu eksemplāri manos grāmatplauktos no šī žanra ir labāki par šo.

Hārlans Kobens ”Klubs Jaguārs”

klubs-jaguars

Grāmatas apraksts no Goodreads:

Tia and Mike Baye never imagined they’d become the type of overprotective parents who spy on their kids. But their sixteen-year-old son Adam has been unusually distant lately, and after the suicide of his classmate Spencer Hill – the latest in a string of issues at school – they can’t help but worry. They install a sophisticated spy program on Adam’s computer, and within days they are jolted by a message from an unknown correspondent addressed to their son – ‘Just stay quiet and all safe.’

Meanwhile, browsing through an online memorial for Spencer put together by his classmates, Betsy Hill is struck by a photo that appears to have been taken on the night of her son’s death and he wasn’t alone. She thinks it is Adam Baye standing just outside the camera’s range; but when Adam goes missing, it soon becomes clear that something deep and sinister has infected their community. For Tia and Mike Baye, the question they must answer is this: when it comes to your kids, is it possible to know too much?

Izdevniecība: Kontinents

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Nopirku to

Vērtējums: 2.75/5

Mana recenzija

Šo droši var dēvēt par psiholoģisku trilleri, bet diemžēl ne par spēcīgu, kā tiek solīts uz grāmatas vāka. Vien uz beigām bija kaut kas uz to pusi.

Tia un Maiks Baiji jūt, ka viņi un dēls Edams atsvešinās viens no otra, tāpēc, neredzot citu iespēju, ieinstalē programmu, kas ļauj viņiem uzzināt visas aktivitātes pie dēla datora. Tas noved abus pamatīgos uztraukumos un briesmās, īpaši Maiku. Baiju pārim ir arī jaunāka meita Džila. Viņa, par spīti savam vecumam un arī kā otrā plāna tēls, tomēr spēj visai ievērojami ietekmēt kopējos notikumus, un sagādāt šādu tādu pārsteigumu.

Edama(ieslīdzis gotu periodā) uzvedībai jau uzreiz tiek dots sākotnējs iemesls – nesena tuva drauga pašnāvība, bet apstākļi un iemesli nav no tiem vienkāršākajiem.

Vairākkārt tika pieminēta uzticība starp bērniem un vecākiem, cik daudz būtu jākontrolē un jādod vaļa. Šoreiz teiktu, ka Tia un Maiks pārspīlēja, bet tas vismaz devu sižeta iespēju.

Paralēli tiek risināta šķietamas parastas prostitūtas slepkavība. Izmeklēšanu vada Mjūza, kurai, kaut arī atrodas augstā amatā, sava dzimuma dēļ nākas noņemties ne tikai ar izmeklēšanas saistītām lietām.

Nepatika un traucēja, ka tika risinātas vairākas sižeta līnijas, kaut arī savā ziņā saistītas. Tas neļāva kārtīgi izjust nevienu no tām, katru vien daļēji.

________________________________________________________________________

Paldies par atbalstu! – Patreon