Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.
Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.
Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.
Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.
Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.
Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.
Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.
Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.
Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddongrāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.
Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.
Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.
Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.
Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.
Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.
Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.
Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.
Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.
Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.
Vēsturisko Asian Saga romānu sērijā King Rat gan tās apjoma, gan darbības lokācijas ierobežotības veidā, kad visi notikumi norit vienā kara gūstekņu nometnē Changi, vairāk šķita kā tāda .5 starpgrāmata.
King Rat galvenais varonis ir amerikānis ar iesauku Karalis, bet ne karalis pār citiem ieslodzītajiem, kur tas negods, kā galvenajiem pielīdējiem cietumsargiem un labuma meklētāju statuss pienākas tādiem kā Robins Grejs. Paša eksistence un palikšana pie veselā saprāta, nezinot, kad un vai vispār tiksi brīvībā, vēl kādreiz redzēsi mājas un mīļotos (tiem, kuriem sievas un draudzenes, domas par viņu uzticību) sagādā primārās un varbūt pat vienas no galvenajām grūtībām.
It īpaši apstākļos, kur galvenokārt pārtikas, bet arī citu resursu apjoms ir tālu no optimālā. Katrs cīnās un vēdera tiesu cenšas iegūt kā māk. Plus, par cik nometnē ir arī sievietes, tad tirgošanās ar baudu arīdzan ir daļa no sadzīves. Bet atgriežoties pie Karaļa, pie Robina Greja un vēlāk arī Karaļa tuva padotā un nākotnē topoša rakstnieka Pītera Marlo (interesanti, kā divi no trim margināli sevi atrāda nākošajā sērijas grāmatā), tad situācijas uztvere, kurš, kad un cik lielu labumu ir guvis, var krietni atšķirties no personīgās perspektīvas.
Dažādas trakas shēmas gan kā iegūt kādu lieku naudu, kuru izmantot tirgotjoties ar cietuma sargiem, tā pašiem kādas liekas papildus gaļas resursu iegūšanā, no kura tad grāmatas nosaukumam mājiena veidā pietapināts ‘’žurkas’’ vārds pie Karaļa, ko vismaz pirms tam papildina pieņemamāka vistu audzēšana, bet arī ar to notikumu ietvaros saistīts diskutabls vistu un ieslodzītam piederīga suņa incidents.
Nosacīti interesants sānceļš prom no lielā taipanu biznesa, pie kā sērija atgriežas piektajā Noble House sērijas grāmatā, kad pie Struenu nama stūres stājas jauns taipans Ian Dunross, kuram ticis tas prieks un laimes stāties atbildīgā pozīcijā, kad namam nebūt neklājas viegli, bet jaunajam censonim ir plāni un idejas, kā ievērojamu,bet lokālu Honkongas biznesu pārvērst pasaules vērienīgā un cienīgā tirdzniecības impērijā.
Ceļš gan uz to mērojams caur ērkšķiem un konkurentu izliktiem šķēršļiem, kuri Noble House ietvaros iemiesoti otra ietekmīgākā nama Rothwell-Gornt un tā taipana Quillan Gornt veidolā. Un ai cik izmanīgi, viltīgi un visiem iespējamiem veidiem Struenu nama sabrukums netiek mēģināts panākt. To sakot pats Danross un Strueni nebūt nav nekādi dievgosniņi un labā iemiesojumi, arī viņi izmanto dotos spēles noteikumus, kuri tā pārzinātājiem ļauj labi un pat ļoti labi nopelnīt.
Diemžēl romāns gana tieši atrāda nemaz tik tālas pagātnes realitāti un citos aspektos joprojām eksistējošu tagadni, kurā daži akciju un biržu tirgu uztver, kā spēļu laukumu, kurā rīkoties un riskēt pēc sirds patikas bieži vien ar citu dzīves iekrājumiem, nereti aizraujoties ar situācijām un riskiem, kuriem pašiem pat garantēta peļņa neatkarīgi no iznākuma vai vismaz nedraud bēdu ieleja un dzīves krahs. Kur gan no otras puses netrūkst daudz tādu aklo sekotāju, kuri cer bez darba ātri kļūt stāvus bagāti sekodami citiem šajos spēles laukumos.
Galvenais sižets Noble House ietvaros viennozīmīgi saistāms ar baumu izraisītu paniku Strueniem piederošu un saistītu banku klientos, kuri panikas dzīti nu steidz izņemt visus noguldītos līdzekļus, tā Gorntiem cerot, ka šis liks Strueniem bankrotēt.
Pa vidam arī citas spekulācijas, shēmošanas, kam par piemēru var minēt sarunātas sacīkstes hipodromos, kur arī netrūkst dullo, kuri riskē ar naudu, kuru nevar atļauties zaudēt. Tomēr galu galā vēl neesmu saskatījis sērijā to labo īpatnību, kura liktu sēriju novērtēt augstāk un izbaudīt vairāk.
Nav pagājis pat ne gadsimts kopš jauna tipa cilvēki ar superspējām ir kļuvuši par daļu no ikdienas, bet ar to pašu jau ir pieticis, lai sociāla hierarhija, kurā ne tikai eksistē ‘’mēs pret viņiem’’ domāšana, bet arīdzan katra no pusēm tiktu uzskatīta par teju atšķirīgu sugu, būtu izveidojusies.
Ne visi superspēju īpašnieki tās spēj kontrolēt un varētu pat teikt, ka tādu (saukti par Supers) ir pārliecinošā mazākumā pret par powereds sauktiem, kuri dēļ šī akūtā, acīs krītošā trūkuma ir pa vidu parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem un Superiem, kuri savukārt uz Powereds skatās nicinoši no augšas. Un ar šo premisi uz sižeta skatuves tiek iepazīstintāti sērijas galvenie varoņi, izmēģinājuma piecinieks, kuri vispirms pēc speckursa katrs apdāvināts ar trigera mehānismu, lai aktivizētu spējas, bet galvenokārt palaisti Landers Universitātes supervaroņu programma.
Vieni, kā piecinieka tiešie uzraugi Mr.Numbers un Mr.Transport būs gatavi palīdzēt jebkurā situācijā, lai redzētu eksperimenta projektu izdodamies, bet būs daudz tādu (starp Superiem), kuri šo saskatīs, kā neapšaubāmu draudu savam statusam spēka rangu virsotnē pāri prastiem cilvēkiem un powereds, kas līdz šim šķitis tik pašsaprotami.
Katrs no piecinieka programmā iesaistījies ar savu pagātnes pārdzīvojumu bagāžu, kam bijis jāiziet cauri līdz tam spēju kontroles nespējas dēļ. Tā visa veida enerģijas absorbētājs, lai pēc tam to pielietotu cīņā, Vincents ir bezgala lojāls, labsirdīgs un par spīti visam vēl pasaulei labu, bet reizē baidās, ka kontrole pār spējām var vienā jaukā brīdī atkal pazust, ka tādejādi var nevien nedaudz kaitēt, radīt citam miesas bojājumus, bet pat nogalināt to pat negribot. Tomēr, kā studenta gadi to rādīs, tad ar laiku katram jāapgūst prasme pārkāpt šim šķērslim, jo citādi par supervaroni nav lemts kļūt.
Grupas/komandas sastāvā kā mātes kontrolētājas statusu iegūst telepāte (+telekinēze) Mērija. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka Mērijas spēks un kontrole neprasa apmācību un to apjoms pārsteidz pat uzraugus, tad ar to Mērijai pietiktu vien, ja viņa eksistētu pati par sevi kādā nomaļā pasaules stūrī. Tam gan nav lemts piepildīties, tai skaitā, jo jau pieminēto spēju varenums licis citiem viņu ievērot, kas būtu noticis agrāk vai vēlāk. Gribētu to viņa vai nē.
Ko var teikt par teju visiem galvenajiem varoņiem, toties ego jautājumā nevienu nepārspēs spēkavīrs Rojs Daniels, kurš no visiem atšķiras vēl ar citu īpatnību. Ar unikālu personības dalīšanos, kur spēka deaktivizācijas laikā, Roja vietā eksistē līdz universitātes laikam kautrīgs puisis Heršels, kura pašapziņai noteikti nepalīdz liekā svara fakts. Roja/Heršela gadījumā ļoti būtisks, lai tiktu atrasts ceļš uz izaugsmi un pilna spēju attīstības potenciāla atslēgšanu, ir paša puiša, konkrētāk Roja, personības pilnveide. Vien saskarsme ar acīmredzamu pretestību, reizi uz reizi sastopoties ar kādu, kurš ir spējīgāks, labāks un citādi pārāks par viņu, tikt aplauztiem jaunības pārgalvības ego ragiem, lai pēc tam būtu cerība pabeigt universitāti un varoņu sertifikācijas programmu.
Tikmēr no piecinieka vismaz sākotnēji varētu izkrist Alise, kurai bez spējām lidot, kuras pirms speckursa izpaudās izteikti priecīgu emociju mirkļos, nekas cits neliecina, ka viņai būtu vēl kāda cita spēju izpausme, kura ļautu pārdzīvot neapskaužami grūtos četru universitātes pārbaužu gadus. Par laimi Alisei nevienam tas šķiet neiekrīt kā dadzis acī, noteikti ir gana citu problēmu, kuri pār to ņem prioritāti, bet varam būt droši, ka ne visiem tas nepaliek nepamanīts. Bet pašas Alises gadījumā pa druskai katrā sērijas grāmatā lasītājam ļauts sekot līdzi potenciālai ģimenes drāmai, kurā kopš zīdaiņa vecuma par mirušu uzskatītā māte varētu būt mirusi.
Toties atgriežoties pie tiem, kuriem Alise nepaliek neievērota par spīti citām uzmanību novērsošiem notikumiem, ir Niks. Puisis, kura spēja saistīta ar veiksmes vai tieši pretēji neveiksmes faktora manipulēšanu, kas pirmajā momentā arī nemaz nešķiet supervaroņa statusa cienīgs. Tomēr Niks jau no pirmajiem mirkļiem pierāda sevi arīdzan ar citiem talantiem, lai spētu ar stratēģa talantu manipulēt ar pieejamo situāciju, lai pagrieztu šķietamu sakāvi par labu sev un saviem komandas biedriem, kuri visi laikā gaitā, pat ja dažs teiktu spiestā kārtā, kļūst par nešķiramiem draugiem.
Super Powereds savā ziņā ir gandrīz kā jauniešu attiecību drāma ar pievienotu superspēju elementu. Turklāt vēl ar sociālo dinamiku, kad pat pie varas esošie pilnībā nepārzin, kur, tieši kad un kā superspēju indivīdi uzradušies. Pirmās attiecības, mācību pārbaudījumu stress, kur iespēja izkrist un neiekļūt ar katru gadu jo vairāk ierobežotā supervaroņu programmas kursā, tiek jo vairāk pastiprināta, kad piecinieka slepenais statuss, ka tie reiz bijuši powereds, nokļūst atklātībā.
Otrs un trešais mācību gads līdzi sev nes jaunus un ar vien izaicinošākus pārbaudījumus klasē, kuri pamazām sāk pietuvoties reāliem apstākļiem dzīvē, kuri sliktie var nostādīt jauno, topošo varoni situāciju, kad neatliek nekas cits, kā nogalināt, uz ko ne visi ir gatavi, pat ne tad, ja iznākums tam būtu paša dzīvības zaudēšana neizlēmības brīdī.
Alise nav vienīgā, kurai tiek ģimenes drāma. Lai gan Vincenta gadījumā tēvs nebūtu par bioloģisko tēvu dēvējams, tad citā veidā pasaules mērogā iegūta ļaundara slava, un precīzāk šajā neslavā krituša un Varoņa statusa zaudējuša indivīda statusa eksistence, saistība ar Vincentu viņa agrīnajos bērnības gados, no visa piecinieka visvairāk liek citiem uz viņu skatīties ar neuzticību.
Noslēdzoši jāatgriežas pie Nika, kura pagātnei no pirms universitātes laika Lasvegasā ir būtiska loma sērijas trešajā grāmatā. Pēc vecāku zaudēšanas zīdaiņa vecumā, kam, zinot savas spējas, to ietekmi, daļu vainas saskata sevī, pēc tam nonācis tantes Ms.Pips audzināšanā. Bet ne konkrēti mis Pipsai ir tik liela nozīmē, kā tam, ka viņa (pieder legāls kazino) ir galva vienai no divām ar noziedzību saistītām ģimenēm vai pat namiem, ja gribam būt labvēlīgi un izklausīties cēlāk. Starp otras ģimenes locekļiem sevi var pieskaitīt Nika vecuma jaunieties vārdā Nathaniel, kuru par spīti tam, ka Niks ir bijis powereds, bet Nathaniel Supers, Niks ir spējis pārspēt katru reizi, kad abi mērojušies ar spēkiem. Nu Nathaniel ir gana, nu ir gatavs uz visu, pat atsvešināties no savas ģimenes, lai pieliktu Nikam treknu punktu, un mērķu sasniegšanai ir gatavs uz visu.
Interesants fantāzijas elementu apvienojums ar studentu attiecību un citu jauna pieaugušā dzīves sākuma grūtību faktoriem.
Sērijas noslēdzošās daļas (cerams) septītā grāmata iesākas, Ērikam uzņemoties audzināšanu par meitēnu, kuru viņas dzimtajā pasaulē radi būtu nolēmuši nāvei, jo māte mirusi dzemdībās un piedevām vēl ārējā izskatā ir pazīmes, kuras liecina, ka viņa neesot dvēseles. Ēriks, kā jau uzņēmīgs un visuvarens vampīrs, to neņem galvā, bet rīkojas, un par dzimto vietu un laiku, kur uzaudzināt par Fībiju nosaukto bērnu izvēlas 1959.gada mazpilsētas vidi Aiovā, ASV, bet arī ne gluži tā uzreiz, ka tā būtu Ērika pirmā izvēle.
Zīdaiņa vecums, bērnudārzi un pirmās klases tiek izlaisti. Tādi sīkumi, lai paliek lasītāja fantāzijai, jo pirmās būtiskākās problēmas, kuru laikā negribot izdosies atrast kārtējo naidnieku, kuram kārojas gan iegūt Ērika maģijas spēku, gan viņa vampīrisko un Haosa ietekmes spēju dēļ viņu nogalināt. Cik nu uz to doti mājieni, cik pašam jāsaprot, tad Fībijas bērnību par parastu un ikdienišķu nosaukt nevarētu, augot mājā, kurā līdzās jau pašam (audžu)tēvam burvim un vampīram, uzturas arī maģisks konstrukts Bronza līdz šim sērijā ierasti zirga veidolā, bet spēj atveidot arī modernākus spēkratus, kā arī ļoti īpašs zobens Firebrand ar pūķa personību tajā, kura izcelsme meklējama pašā sērijas sākumā.
Tā nu Ēriks pie mazākajām aizdomām, ka paši nokļuvuši vietējo aizdomu lokā, uzreiz bez kavēšanās nomainījis mājvietu uz citu vietu un laiku, bet nu tuvojoties Fībijas pilngadībai, izšķiras par labu dzīves skolai, lai pati pieņem lēmumu, cik ilgi uzturēties, kad būtu laiks tomēr sakravāt mantas. Lai arī jau līdz šim 17gadu vecumam Ēriks centies būt visos aspektos pēc iespējas labāks vecāks, tad tā vien šķiet pašas pieredze var nostipirināt to, ko vārdiski var vien saprast, bet ne izprast. Kad jāiemācās kontrolēt savu maģiju, pielietot to vajadzības robežās un dozēti, lai vēlēšanās uzlabot drauga un pēcāk pirmā nopietnā puiša Kamerona veselību, kas arī nosver izvēli par labu ilgāk uzturēties 1959.gada Aiovā, neatspēlējas negatīvi.
Tad nu laiks arī pārdomu rakstā uz skatuves parādīties pieminētajam naidniekam, mācītājam Aldenam. Pat pašam Ērikam rodas pārsteigums, cik spēcīgs izrādās mācītājs Aldens, turklāt ne jau fiziskā ziņā. Pirmās domas, ka kāds cits būs piešķīris Aldenam spējas, norādījis Ērika virzienā un licis ieciklēties uz viņu. Bet patiesībai nemaz nav jābūt tik ļoti samudžinātai, lai tāpat būtu neparasta un neordināra. Diemžēl Aldens izrādās no tiem indivīdiem, kuriem nekad nav gana. Kas viņa gadījumā ir ar jebkādām metodēm iegūtas citu zināšanas par un ap maģiju, lai varotu pats savas spēja, un šī mērķa vārda neviens viņam nebūs šķērslis.
Tomēr ne Ēriks, bet Fībija beigu beigās būs Aldena baisāks pretinieks, jo pašam Ērikam ir savas galvas sāpju un migrēnu izraisošas problēmas, lai neradītu laika paradoksu, lai pagātni aizvirzītu līdz drošai nākotnei, kurā viņa jaunākā versija var atkal droši izpausties, bet par to drusku vēlāk.
It kā starpgrāmata ar kārtas skaitli #7,5 Phoebe’s Tale: From His Shadow teju izvēršas par labāko grāmatu visā sērijā. Nav vairs gari filozofiskas dabas pārdomu monologi, kurus vien brīžiem izraibina kādu spraigāku, dinamiskāku sižeta momentu, lai atkla atgrieztos pie Ērika iekšējām pārdomām. Arī skatpunkta maiņa uz citu tēlu ir kā svaiga elpa Nightlord sērijā.
Vide un laiks šoreiz Ņujorka, 2060.gads. Aldenam, neko vairāk nezinot, loģiski šķiet, ka Ēriks pārvalda ceļošanu laikā, nevis ceļošanu starp dažādām dimensijām un kur nu vēl pavisam atšķirīgiem Visumiem. Pati Fībija vēl vien cenšas atrast savu vietu tajā visā, ar ko gribētu nodarboties, un tēva neizsmeļamo resursu dēļ ir iespēja kļūt par noziegumu apkarojošu ‘’pašnodarbināto’’, konkrētāk izvēloties apkarot narkotiku tirgotājus. Sākotnēji gan tas ir vien mazo tirgotāju, vietējo apstrādes vietu aptīrīšanā un Ērika nolīgtais algotnis Džeisons, kuram uzdots uzpasēt Fībiju un iespēju robēžās papildus apmācīt un izglītot viņa profesijā, pareizi spriež, ka tas vairāk izskatās pēc izlutinātas meitas izklaides, ne nopietnas karjeras izvēles. Arī nostāja pret slepkavošanu ir no ierindas cilvēka saprotama, bet, laikam ejot, pati saprot, ka drīzāk tāds viedoklis radies pretstatam tēva vampīriskajai dabai un vispārējiem viņa situāciju apstākļiem, kuri prasa pret dzīvības atņemšanu izturēties pašsaprotamāk. Vien Aldenam Fībija var pateikties pēdiņās par jau kā pieguša cilvēka dzīves skolu, bet vien draugam Rastijam (vilkatis) un varbūt arīdzan dievībai Dastijam (tēva Ērika ietekmē reiz radies) par noturēšanos pie cilvēcības.
Tā noslēdzoši var atkal atgriezties pie Ērika, kurš septītajai grāmatai Fugue noslēdzoties nozuda, lai nodoties eņģeļu pētniecībai un to sekcijai. Nebūt ne brīvprātīgai no eņģeļu puses. Bet izrādās, ka nemirstībai ir arī sava ēnas puse, jo nododas ‘’izklaidei’’ un pētniecībai tik centīgi, ka paiet vairāki gadsimti līdz ir pienācis tiem gals, un vien tiem noslēdzoties nāk sāpīga nojauta, ka Fībija jau kā sen vairs nav starp dzīvajiem.
Visas astotās grāmatas Penumbra darbība pamatā saistās ar galvenās Rethvenas pasaules atgriešanu darbības kārtībā. Rethvena, kur Ērikas, kļūdams par vampīru, pirmoreiz nokļūst citā Visumā, citā pasaulē, turklāt vēl plakanā. Ja vēl būtu vien kaut kā jānobumbulē laiks līdz viss dēļ ļaunum ļaunas maģiskas lodes dēļ nogāja greizi, tad gandrīz nebūtu nekādu uztraukumu un sērija varbūt jau būtu kā sen noslēgusies. Bet par tavu trakumu reiz Rethvenā mītošie ledus milži izdomājuši iznīcināt tās saules maģisko konstruktu un nav neviens cits kā vien Ēriks, kuram nākas darīt kaut ko lietas labā. Pat viņa dubultnieks un nu jau vairāk vai mazāk nostabilizējusies dievība Dastijs viens pats uz neko tādu nav spējīgs. Kā arī ļoti iespējams nevienam citam arī tik ļoti nerūpētu atgriezt Rethvenas debesīs sauli, izvairīties no potenciāla paradoksa, kas izdzēstu visu ar Ēriku līdz šim notikušo.
Veids kā tas tiek pasniegts, kā Ērika tēls izvēlas risināt kā floras un faunas problēmas, kad saule dabūt debesīs, tā arī cilvēku populācijas problēmas un ledus milžu apkarošanu, ir tālu no ideālā. Gandrīz rodas iespaids, ka Ēriks pats neapzināti rada sev liekas problēmas, kuras tad varētu padziļinātāk risināt, kam par piemēru ir dažādu Romas impērijas versiju iedzīvotāju pārcelšana uz Rethvenu, lai tie sāktu veidot impēriju, kuru vēlāk nākotnē būs lemts sastapt, gan krietni izmainītā versijā. Un tad, piemēram, pašam atliek brīnīties, ka verdzība, par kuru pats ir pret, citi Romas pilsoņi uzskata par pašsaprotamu.
Vai arī autoram vienkārši iepatīkas gari un plaši tās aprakstīt. Diemžēl Penumbras neizteiksmīgais noslēgums bez pienācīgas kulminācijas neliecina, ka tā jau lieki garumā izvilktā sērija būtu noslēgusies.
Zaudējums kaujā starp Lēdijas Magnolijas savākto un ģenerāļa Zela Šiverteila, turklāt vēl šī leģendārā karotāja nāvi, pāršalc visus šīs fantāzijas pasaules kontinentus, bet sensacionāli traģiskā ziņa neskar nevienu citu tik smagi kā Zela tautiešu sugas dreikus. Šāda tik liela līdera un vēsturisku kauju varoņa nāve nevar būt kas tāds, ko var viegli sagremot un atgūties, lai uzreiz saņemtos un sagatavoties bez šīs personas gaidāmajai cīņai, jo visi var būt droši, ka tāda būs, ka Goblinu Lords bez tādas tā vienkārši kaut kur miermīlīgi nenolīdis. Turklāt vien retais zina, ka Goblinu Lorda rīcību diktē kāds cits kungs un saimnieks – Nekromancers Az’kerash.
Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.
Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.
Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.
Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.
Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.
Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.
Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.
Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.
Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.
Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.
Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.
Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.
Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.
Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.
Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.
Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.
Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.
Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.
Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.
Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.
Kad pirmajās trīsWandering Inn sērijas grāmatās iepazīti pavisam galvenie varoņi kā Erina un Rioka, laiks tiem piepulcēt klāt citus, iepazīt jaunus tēlus un vispār vēl vairāk paplašināt pasaules uzbūvi un horizuntu. Jāsaka, ka autors gana labi iepazīstina arī jau ar iepriekš zināmiem tēliem, lai arī salīdzinošs jaunpienācējs sērijā nejustos pavisam apjucis.
Tā sērijas ceturtā grāmata aizsākas pie gobliniem un konkrētāk pie Erinas par Rags(Lupata) nosauktās goblinu virsaites, kura nevēlas pievienoties Goblinu Lordam viņa cīņā galvenokārt pret cilvēkiem, bet ne tikai. Tajā pašā laikā Lupatai virsaites gods nav akmenī iecirsts un, kā jau visur, arī pie gobliniem teju visos svarīgākajos aspektos dominē vīrieši, turklāt vēl augums nav tik liels, lai ar muskuļu spēku kādu varētu vien iebiedēt. Toties pretstatā tam Lupatai piemīt starp gobliniem neraksturīgi atjautīgs prāts, ko jau parādījusi ar savu šaha spēles prasmi, bet tas tā teikt ir tikai aisberga sākotnēji redzamā daļa. Tiem, kuri izvēlēsies sekot Lupatai, sākotnējais atdalīšanās process no kalna troļļa Tramborag, kurš arīdzan cer palikt neatkarīgs no Goblinlorda, nebūs tas vieglākais ar daudziem smagiem pārbaudījumiem, bet dzīvajos paliekošajiem labums īsā laika periodā no Lupatas ģenialitātes būs acīmredzams.
Bet pie Lupatas salīdzinoši ar citiem tēliem laiks tiek pavadīts pavisam īsu brīdi, bet tas nenozīmē, ka goblinu skaita pieaugums un to lielāka koncentrēšanās, jaunu līderu uzrašanās neietekmē citus sērijas tēlus, pat ja pirmās manāmās pazīmes ir vien nākamajā grāmatā un vispirms to uz savas ādas izjūt jauniņais imperators Leikans. Leikans ir zemietis, kuram kā daudziem citiem ‘’palaimējās’’ iekļūt kāda nelieša teleportācijas burvestībā un nokļūt šajā fantāzijas pasaulē, bet atšķirībā no citiem Leikans ir viens, kad tiek transportēts, bet par spīti redzes trūkumam, Leikans kā neviens cits izcīna sev vietu īpatnējajā pasaulē, kura ar līmeņiem un prasmēm tik ļoti reizēm atgādina kādu fantāzijas tipa spēli. Atkārtoti atšķirībā no citiem Leikans izmanto jaunās pasaules īpatnības savā labā un tīri eksperimenta pēc, jo zaudēt nebūtu ko, un atceroties reālu stāstu par pašpasludinātu imperatoru Nortonu iekš ASV, nosauc sevi par imperatoru un kādu spēku ietekmē, kuri acīmredzami valda, par tādu arī kļūst.
Tomēr dzīve nevienam negādā vien labumus, pat ja esot imperatoram tie ir vieglāk pieejami, to vietā nāk citi pienākumi un atbildības nasta, kura goblinu draudu ietekmē vien aug, jo mudina citus tuvējos ciematus vai nu pievienoties Leikana Unseen impērijai. Vienlaikus ne visi ir makten priecīgi par jauna, spēcīga personāža uzrašanos, kā lēdija Magnolija, kura nekavējas rīkoties, lai, ja ne uzreiz likvidētu draudus viņas pozīcijām, jo prioritātes ir citas, bet noteikti aizsāktu plānus, kas vispirms iegūtu vairāk informācijas, iespēju robežās sabotētu un kavētu Leikana un viņa impērijas attīstību, bet ar galveno virsmēķi agrāk vai vēlāk – atentātu.
Bet ne visiem noveicas, kā Leikanam. Citiem ir lemts ieteleportēties tādu valdnieku teritorijās, kuri būtu uzskatāmi kā nākošie draudi pēc gobliniem lēdijas Magnolijas un viņas sabiedroto teritorijām, kurās mīt arīdzan Erina un Rioka. Tā viens no tādiem ir Flos Reimarch jeb King of Destruction, kuru ideāli raksturo viņa titula apzīmējums. Aptuveni 20gadus pasaulei ir bijis miers no viņa ekpansijas draudiem, 20 gadus viņš ir dusējis savu ‘’atpūtas’’ miegu, bet nu pienācis laiks jauniem karagājieniem. Par laimi citiem, šo 20 gadu laikā paša impērija ir sadalījusies sīkākās valstiņās un pirms var acis mest uz citām pasaules daļām, ir jākonsolidē paša spēki, jāatgūst to agrākais apjoms. Bet ne visi agrāki Flosa cīņu biedri tādi ir arī tagad. Turklāt tādu nav mazums, bet ne viss atkarīgs no pretinieku un sabiedroto kvantitatīva skaita, par cik liela nozīme šaipasaulē ir arīdzan līmeņiem.
Viņa aizgādībā, kā nu jau uzticības personības ir divi jauni zemieši, brālis un māsa Trejs un Terēze. Sākotnēji tiek skatīti ar aizdomīgu aci, vairāk gan no citu, ne Flosa puses, jo vienīgi viņš zina brāļa un māsas patieso izcelsmi, bet, laikam ejot un abiem pierādot arī citiem savu varēšanu, iegūst arvien lielāku ietekmi. Ja citur pasaulē Floss tiek uzskatīts vienīgi kā par draudu, tad viņu acīm lemts vērot, ka Floss nav vienīgi uz iznīcību un karošano vērsts valdnieks, vismaz ne tagad. Ik pa brīdim Floss izmanto iespēju izkratīt sirdi par savām šaubām Trejam un Terēzei, kuras citiem ne tikai nedrīsktētu, bet būtu pat bīstami. Tomēr kaut kas Flosa iekšienē, viņa uzbūves matricā liek soļot jau par agrāk iesākto ceļu. Acīmredzami viņš nav parasts mirstīgais, jo 20gadu miegs nav bijusi koma.
Līdzīgā situācijā, kā Trejs un Terēze, nokļūst arīdzan Toms, kuram vēl vairāk nepaveicas ne tikai ar ļoti īpatnējas klases iegūšanu, kas ir Klauns. Ja vēl ar to nepietiktu, tad atrašanās lokācija Tomam ir Blighted karaliste Rhir kontinentā, kuru apdraud par dēmoniem sauktu briesmoņu uzbrukumi (eksistē Dēmonu karalis), un vienā no tādiem Toms pilnīgi zaudē prātu, pazūd par filmu saucamā bilde un attopas vienās asinīs, dēmoni apslaktēti ap viņu, kas būtu pat labi, bet citi no Zemes esošie tautieši ar šausmām un bailēm veras uz viņu. Jucis vai brīžiem tomēr pie pilna saprāta. Varbūt ar bipolaritāti sirgstošs, bet ļoti iespējams arī kas vairāk, jo pēc šī incidenta Toms savā galvā sāk dzirdēt agresīvu, slepkavnieciski noskaņotu balsi. Kas tā tāda, no kurienes nākusi, bet, kad Tomam uz brīdi zūd kontrole pār savu ķermeni, top skaidrs, ka šī balss (skaidrībass labad dēvēju to Toma pilnajā vārdā Tomass) ir individuāla personība. Lai arī Blighted karalis Othius Ceturtais uzskatāms par lēdijas Magnolijas sabiedroto, tad vismaz līdzšim redzētais neliek par to diži priecāties.
Uz vēl īsāku brīdi, kā Rags/Lupata, autors pievērš uzmanību ar Torenu notiekošjam, kuram pēc visas būtības pēc manas reģeneratīvās saiknes pārraušanas ar Erinu būtu bijis jābūt mirušam. Vien nekromancera Paisīsa viņa skeletā ievietoto četru Nekromancera Phil Chandler vai bēdīgi slavenāku un populārāku vārdu Aškarāšs kaulu dēļ Torenam piemīt unikālas spējas, kuras notur pie ‘’dzīvības’’. Tā nu Torenam lemts nokļūt Liskoras pilsētai tuvumā esošajā pazemes labirintā, kurā iespējams Torenam dota iespēja atgriezt sev labo vārdu, novērsties no bezjēdzīgas slaktēšanas, kas gan aizsākas uzģērbjot briesmoņu noslaktēta piedzīvojumu meklētāja drēbes un maskējoties pašam par tādu (mēms), lai sekojoši, noturot paškontroli un palīdzot citiem radītu leģendu par kādu ļoti spēcīgu piedzīvojumu meklētāju, kura viena pati klejo pa labirintu un, ja tavai komandai smagā brīdī paveicas viņu sastapt, tad vari pateikties diviem, jo nu varbūtība palikt dzīvajos ir vairākkāršojusies.
Tēlu tik daudz, notikumu pasaules mērogā tik plaši, ka reizēm gribas atgriezties pie jau iepazītajiem tēliem kā Erina viņas viesu namā/krogā vai pie Riokas, kuras skrējējas (tāda kā šīs pasaules pastniece, kurjere) gaitas arī vairs nav tik vienkāršas, kā sērijas sākumā. It īpaši pēc pūķa Teriarka sastapšanas un viņa nepārdomātā sūtījuma pie Nekromancera Aškaraša. Bet zinot Erinas personību, viņas teju magnētiskās spējas pievilkt sev visinteresantākos personāžus un līdz ar to notikumus, arī viņai grāmatās veltītajos brīžos mierīgi vis nerit dienas. Tā ceturtajā Winter Solstice grāmata pati ievieš jaunu apdāvināšanās svētku tradīciju Ziemassvētkus, kuri vietējiem ir pilnīgs jaunums, bet pašai pa vidu darba dunai paliek tik skumīgi, ilgas pēc mājām un tuviniekiem tik lielas, ka jānobēg prom no citiem, lai varētu kārtīgi izraudāties. Vai sestajā The General of Izril grāmatā, kad seši Lupatas ietekmē par labiem vairāk vai mazāk kļuvuši hobgolini izglābj ne tikai viņu no plēsoņkazām un Erina aiz patiecības piedāvā palikt savā viesu namā un kārtīgi paēst, bet ne visi ir tik toleranti un saprotoši.
Pat ja šī jau pieminētā sestā grāmata lielākoties šķiet ar zemāku intensitāti un mazākiem apgriezieniem salīdzinoši pēc piektās Last Light grāmatas kulminācijas, tad noslēguma fāze un kulminācija ar līdz šim lielāko kauju sērijā starp cilvēkiem un gobliniem to visu atspēko un lieliski sagatavo ap un par Liskoras pilsētai galvenokārt noritošajām nākamajām trim grāmatām.
Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.
Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.
Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.
Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.
Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.
Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.
Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.
Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.
Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.
Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.
Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.
Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.
Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.
Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.
Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.
Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.
Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.
Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.
Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.
Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.
Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.
Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.
Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.
Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.
Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.
Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.