Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933
Manu viedokli varat izlasīt šeit
klausāmgrāmata
Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.
Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.
Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.
Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.
Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.
Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.
**
Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.
Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.
Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!
Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).
Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.
Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin Random House Audio
Manas pārdomas
Red Famine un The House of Government, kuru noklausījos februāra mēnesī, bija vienas no daudzajām vēstures grāmatām, kuras 2017.gadā tapa izdotas par godu revolūcijām simts gadus agrāk. Salīdzinoši sarkanais bads patika vairāk un šķita par kādu klasi labāka.
Personīgi no vēstures stundām bija atmiņā palicis par Ukrainā speciāli izraisīto badu ’30.gadu sākumā, bet arī lielākoties neko sīkāk. Lai saprastu motivāciju aiz Staļina pieņemtajiem lēmumiem, autore vispirms sāk ar Ukrainas neveiksmīgo (jeb Padomju Savienības veiksmīgi) izjaukto mēģinājumu izveidot neatkarīgu valsti un turpina ar badu 1921.gadā, kad vara atzina notiekošu un pat lūdza (kaut arī visai atturīgi) starptautisko palīdzību. Atšķirībā no dekādes vēlāk, kad ne tikai tas tika ignorēts, bet maksimālam efektam vēl ar dažādiem lēmumiem pastiprināts. Tā vietā, lai tiktu atzīts kļūdaini pieņemtais spriedums apvienot visas lauksaimniecības vienotos kolhozos, tiek ar dzelzs dūri maršēts uz priekšu, jo kā gan diženais līderis var būt nepareizs, un pie viena ar to tiek salauzts jebkāds nacionālais dzinulis ukraiņos vēlreiz mēģināt radīt savu valsti, kā arī, piemēram, savākts no badā cietušajiem, kuri vēl ir spējīgi vilkt dzīvību, viņu pēdējās dārglietas apmaiņā pret kaut mazuma pārtikas; un labākais, ka pat krīzes kulminācijas brīdi neapstājas ne graudu, dārzeņu u.c. pārtikas piespiedu savākšana no zemniekiem, nedz eksports.
Par nereālistiskajiem no Maskavas sūtītajām prasībām nerēķinoties ar apstākļiem realitātē vai nepieciešamību atstāt kaut kādu sēklas materiālu un kā cilvēki aiz bailēm pastrādā briesmu lietas gan starp sistēmas pakalpiņiem, gan aiz bada, kad vienīgās domas ir kur un kā atrast kaut ko ēdamu; vai par informācijas apjomu, kuru caur diplomātiem vai kā citādi zināja citas valstis, bet tomēr izvēlējās nesadzirdēt, uzskatot Hitleru par vairāk uzmanības vērtu, tie ir tikai daži no piemēriem, lai nebūtu jāatstāsta katrs sīkums. : )
Pozitīvi vērtējams fakts, ka autore neapstājas tikai ar vēsturisko faktu apskatīšanu, bet arī piemin šodienas Putina Krieviju un nesenākos notikumus Ukrainā. Nav jābūt ģēnijam, lai saskatītu paralēles. Kā toreiz Padomju līderi baidījās, ka neatkarīga Ukraina var sagraut visu grandiozo sociālisma celšanu, tā mūsdienās ir bailes par ES tuvākas Ukrainas efektu ar potenciāli nevēlamu ideju iesēšanu demokrātiskāk noskaņotos Krievijas iedzīvotājos. Kā toreiz ar dezinformāciju un propagandu cilvēki tika nozombēti par ļaunajiem revolūcijas ienaidniekiem, kulakiem un vēl sazinkā vai pēc bada dažādi izmainīti dokumenti, lai noslēptu padarīto laikā vēl pirms sociālajiem tīkliem un elektroniskajiem, kas pēc sava rakstura ir gluži tas pats, ko Krievija (vien zaudējusi apkārtējās republikas) dara šodien.
Red Famine ir Anne Applebaum trešā vēstures grāmata un tajā apkopotais ir interesanta lasāmviela no vāka līdz vākam, saistoša no pirmās minūtes līdz pēdējai. Šeit vēl skatāms viens no YouTube pieejamiem video, kur autore pati izsakās par grāmatu un vēl atbild uz interesentu jautājumiem.
Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15) (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin Audio
Manas pārdomas
Ir pagājis gads kopš burvim un Ziemas feju Bruņiniekam Harijam Drezdenam izdevās novērst pasaules mēroga katastrofu un nogalināt inficēto Ziemas feju Lēdiju, tādejādi paturot ieslodzījumā uz Demonreach salas ļaunākajos murgos mītošas radības, kuru izdalītā siltumenerģija darbina ley-lines visā pasaulē.
Par cik Harijs ir šīs salas (mirstīgais) sargs, tā Hariju attiecīgi ļauj pasargāt no viņa prātā mītošā ‘’parazīta’’ un nepieļaut tā izlaušanos, kā dēļ galvassāpju biežums un intensitāte gaidu gaitā ir tikai palielinājusies, pretējā gadījumā pēc Ziemas feju Karalienes Mab vārdiem, brīdī, kad tas izkļūs no viņa prāta, pirmkārt mirs viņš pats, bet otrkārt būs apdraudēti arī viņam tuvi cilvēki. Bet kā jau ierasts, patiesība par šo ‘’parazītu’’ izrādās visnotaļ negaidīts; nebūtu jābrīnās zinot feju manipulatīvo dabu, bet, apzinoties Harija dzimumu, varētu izraisīt nenopietnu reakciju.
Tomēr patiesības atklāsme seko krietni pēc Mab brīvprātīgi piespiedu kārtā piedāvātā risinājuma ‘’parazīta’’ draudu likvidēšanai. Mab jaunais uzdevums ir saistīts ar viņas Bruņinieka pakalpojumu aizdošanu visļaunākajam kritušajam eņģelim Nicodemus, lai atlīdzinātu parādu. Zinošs sērijas lasītājs zinās, ka Harijam ar Nicodemus ir bijušas pāris saķeršanās, ko Mab labi apzinās, kādēļ zem četrām acīm viņa Harijam atgādina par feju tendenci pieturēties burts burtā slēgtai vienošanās, un tiklīdz tā ar pirmo sekundi ir tehniski izpildīta, un līdz ar to viņas vārds nav apkaunots, tā Harija rokas vecu rēķinu kārtošanai, tā teikt, var būt brīvas. Tas vēlreiz apliecina, ka ar fejām ir vēl trakāk kā ar bitēm, un reizēm, kā to parāda iepriekšējā sērijas grāmata Cold Days, nevar pat paļautos uz feju nespēju atklāti melot.
Un beidzot esam tikuši līdz grāmatas pamata sižetam – Nicodemus ieplānotajai grandiozajai laupīšanai, kuras mērķis ir ielauzties neviena cita kā sengrieķu pazemes valdnieka un dieva Hades dārgumu glabātuve, kā dēļ viņš ir savācis ar dažādām prasmēm apveltītu komandu, piesolot miljonos mērāmu materiālu atlīdzību, bet pats cerot iegūt spēcīgu maģisku artefaktu. Āķis vien tajā, ka Hades dārgumi atrodas Nevernever, lai tur varētu nokļūt vispirms ir nepieciešams ielauzties mūsu realitātes ekvivalentā, t.i. Čikāgas kriminālās pasaules bosa Džona Markoni bankā.
Nudien uzdevums, kas pārbauda Harija Drezdena gribasspēku nepazaudēt savu patieso ‘’es’’, bet izdara to pašu un vēl vairāk ar Harija draugu ticību viņa varēšanai. Jau kuro reizi Harijs paļaujas uz Mērfijas palīdzību. Abi ir sākuši apzināties, ka mazpamazām koleģiāli draudzīgās attiecības ir kļuvušas par ko vairāk, bet atruna par Harija kā burvja garo mūžu un tagad vēl Ziemas feju Bruņinieka statusu ir bijis par iemeslu nespert nākamos soļus. Situācija ar Nicodemus (un ņemot vērā arī citur pasaulē notiekošo) ir pat tik nopietna, ka Harijs ir spiests saukt atpakaļ lielajā cīņa labu draugu, kurš cīņā gūtas traumas jau labu laiku nav spējis pildīt Krusta Bruņinieka pienākumus; turklāt Mollijas nesenā kļūšana par jauno Ziemas feju Lēdiju sola nākotnē interesantu abu attiecību attīstību. Un visbeidzot bez pieminēšanas nevar atstāt Waldo Butters, kura tagadējā personība tik krasi atšķiras no tās, kādu mēs viņu redzējām pirmoreiz parādāmie šajā sērijā, ka tie būtu saucami par diviem atšķirīgiem cilvēkiem; īpaši jau pēc tam, kad pēc Harija šķietamās nāves galvaskausā mītošais un ar plašām zināšanām apveltītais gars Bobs ir Waldo rīcībā.
Kaut arī Skin Game izbaudīju un par sliktu nebūt nesauktu, trīs Harija Drezdena grāmatas pēc kārtas drusku ir par daudz, un labi vien ir, ka tagad nāksies gaidīt, kamēr iznāks nākošā.
Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14) (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin Audio
Manas pārdomas
Gandrīz visas The Dresden Files sērijas 13.grāmatas Ghost Story garumā tikām maldināti ar domu, ka iemīļotais burvis Harijs Drezdens patiesi ir miris, lai tikai pašās beigās sekotu pavērsiens ar Ziemas feju karalienes Mab uzrašanos, atklājot, ka visu šo laiku, kamēr Harija gars ir bijis brīvsolī, viņa uz īpašas Demonreach salas ir palīdzējusi Harija ķermenim atkopties ar mērķi panākt, ka Harijs izpilda savu vienošanās daļu un kļūtu par Ziemas Bruņinieku.
Būtu aplami teikt, ka Harijs nebūtu paspējis iegūt ienaidniekus feju pasaulē vēl pirms jaunā amata, ko gan nevarētu teikt par daļu sīko feju/laumiņu, kurus Harijs ar picām kā samaksu ir rekrutējis par vieniem no sabiedrotajiem (un plaši zemu novērtētiem). Ņemot vēra, ka tieši Harijs ir bijis tas, kurš nogalināja gan iepriekšējo Vasaras feju Lēdiju, gan Ziemas Bruņinieku, tas tikai kalpo kā papildu iemesls neuzgriezt nevienam muguru.
Lai kā nemainītos Harija loma un vieta paranormālajā pasaulē, tie vairs nebūtu Drezdena faili, ja viņš konstanti neatrastu sevi esam situācijas ar ļoti lielu letalitātes potenciālu, kur neveiksmes cena ir ne tikai paša dzīvība, bet arī visas Čikāgas, ja ne visas valsts vai pasaules liktenis. Tādēļ nelielus smieklus izraisa epizode starp Hariju un viņa vampīrisko brāli Tomasu, kurā Harijs viņu īsumā informē par jau notikušo un vēl par to, kas jāpaveic, un Tomasa reakcija, nedaudz pārfrāzējot, būtu – ‘’Tātad viss pa vecam?’’ :D
Bet nevajadzētu ļauties Harija Drezdena ārējās bravūras apmānam un noticēt, ka tas nekādi viņu neietekmē un nebaida, ka nekādi šķēršļi viņam nesagādā grūtības. Pirmās iekšējās debates pēc kļūšanas par Ziemas Bruņinieku (bez cīņas, lai saglabātu savu ‘’es’’) ir par kontaktu atjaunošanu ar draugiem. Kā gan lai Harijs atgriežas viņu dzīvēs, labi apzinoties, ka pietiek kādam Hariju redzēt viņu klātbūtnē, lai Ziemas feju ienaidnieki izmantotu to pret Hariju.
Jau kopš sērijas pirmsākumiem Harijam radās aizdomās, ka aiz visām ‘’palaidnībām’’ patiesībā varētu slēpties vienots ienaidnieks, kurus, pieņemdams, ka tie ir burvji, nodēvēja par Melno padoma (kā pretstatu Baltajai), bet rokoties dziļāk, lai atrastu veidus, kā izpildīt šķietami neiespējamo karalienes Mab pirmo pavēlēto uzdevumu, Harijs atklāj visnotaļ pārsteidzošus faktus gan saistībā par šo problēmu, gan par sevi un Demonreach salu.
Lai kā šķietami pats Harijs necenstos nokļūt (nešaubos, ka tāda viņa būtība) dzīvībai bīstamās situācijās un tādejādi sarūgtināt sērijas fanus, viņā mājo spiedzīgs dzinulis realizēt pat pašus trakākos scenārijus un tā vienkārši nepakļauties ne viena cita gribai, kas apvienojumā ar burvju garo mūžu (Goodreads sola vismaz, ka ir gaidām pat 17.gr) ļauj cerēt uz ilgu šīs lieliskās sērijas turpināšanos.
Shirley Jackson – We Have Always Lived in the Castle (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Blackstone Audio
Manas pārdomas
Pirms sešiem gadiem daļa no Blackwood ģimenes nomira no saindēšanās ar arsēnu, kas bija sajaukts kopā ar cukuru, atstājot Mēriju Katrīnu (iesauka Merricat ), māsu Konstanci un saindēšanās dēļ ratiņkrēslā palikušo onkuli Džulianu vienus pašus. Šis laiks ticis pavadīts arvien vairāk izolējoties no ārpasaules un tuvumā dzīvojošajiem ciematniekiem, padarot viņus par upuri negantām baumām un izsmejošiem mazu bērnu skaitāmpantiņiem.
Tā vien šķiet Džulians nav spējis aizmirst liktenīgo dienu, kad visi mājokļa iemītnieki vēl dzīvi esam bija un pats vēl spēja pārvietoties uz savām kājām. Aizbildinoties ar ieganstu, ka raksta grāmatu par ģimeni un tās dienas notikumiem, Džulians nemitīgi gremdējas atmiņās. Ir cietis un noveco ne tikai viņa ķermenis, bet arī prāts un saprašana par notiekošo; ne reizi vien viņš sāk runāt ar Mēriju vai Konstanci, uzrunājot viņas kā vienu no nu jau mirušiem radiniekiem.
Astoņpadsmitgadīgā Mērija no visiem trim ir tā, kura uzņemas to drosmi reizi nedēļā pamest drošos mājas un teritorijas mūrus, lai reizi nedēļā iegādātos nepieciešamos pārtikas produktus un paņemtu šo to no bibliotēkas. Kaut arī ir mājieni par Blekvudu ģimenes turīgumu un pārticību, bet tieši cik liela tā ir paliek visai neskaidrs. Vēl jo vairāk rodas jautājumi, vai diži vēl pēc sešiem gadiem maz kas ir palicis, jo ne vārda nav par kādiem stabiliem un regulāriem ienākumiem, turklāt atlikušie trīs Blekvudi ir vienīgie, kas apdzīvo lielo ēku; nav neviena strādnieka, kas palīdzētu mājas solī un/vai teritorijas uzkopšanā.
Mērija ir ārkārtīgi māņticīga; katram sīkumam un priekšmetam viņa piešķir nozīmi un maģisku spēku, kas var vai nu aizsargāt vai tieši pretēji, vēstīt par neveiksmju pilnas dienas sākšanos. Jo vairāk noklausījos, jo vairāk šķita, ka arī ne Konstance, nedz Mērija nav pie pilna prāta, ka arī viņām abām ‘’bēniņi’’ ir tādi sašķobījušies. Īpaši Mērijas, kuru nenosauksi par uzticamāko tēlu, par kādu ir lasīts, dēļ emocionāli gribētos pavilkt grāmatas kvantitatīvo vērtējumu uz leju, bet vienlaikus saproti, ka tāda ir tēla būtība, nevis pašas grāmatas vaina.
Visu kājām gaisā apgriež negaidīts ciemiņš – brālēns Čārlzs, kurš pēc tēva un Džuliana brāļa nāves (abu ģimenes savstarpēji nesatika) bez bažām var apciemot ilgi neredzētos draugus. Kaut arī ir pamatoti iemesli, kādēļ Čārlzu nevar nosaukt par pašu jaukāko cilvēku pasaulē, Mērija ir pati pirmā, kas viņā saskata nelieti un briesmoni, kas vēl tikai ļaunu. Tādēļ pabeidzot grāmatu, paliku ar vēl vienu jautājumu, vai viss tik tiešām ir bijis tik melns kā Mērija to stāsta, vai viņas atšķirīgā pasaules uztvere ir tam par galveno iemeslu.
Mēneša grāmata #37 – Februāris 2018
Jim Butcher – Ghost Story (The Dresden Files #13) (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin RandomHouse Audio
Manas pārdomas
Sākoties Ghost Story un arīdzan visas grāmatas garumā burvis un privātdetektīvs Harijs Drezdens ar svaigu skatu uz paranormālo pasauli ir no jauna jāapgūst līdz šim tik ļoti ierastās attiecības gan ar draugiem un sabiedrotajiem, gan ar nelabvēļiem, pie viena iegūstot nevēlamu un vienlaikus nenovērtējamu pieredzi par pēcnāves šķietamo. Tieši tā! Harijs (tā vien šķiet) ir kļuvis par spoku, kas nozīmē tikai to, ka viņš ir miris…!
Parasti sērijas paša galvenā varoņa nāve vienalga seriāls vai grāmatu sērija nozīmētu arī paša projekta noslēgšanos. Tomēr Harijs Drezdens kārtējo reizi pierāda savu ilgdzīvotāja dabu (tā teikt nenospiedīsi viņu kā prusaku), un ka pat paša slepkavība nekļūs par iemeslu, lai viņš pārstātu būt Čikāgas aizstāvis. Āķis vien tajā, ka Harijam tiek ļauts atgriezties uz Zemes spoka formā, lai noskaidrotu slepkavas identitāti. Pretējā gadījumā viņam lemts mūžīgi mūžos iestrēgt šeit, vērot, kā tuvie cilvēki cieš un/vai noveco, kamēr viņš neko nespēj ietekmēt, kas loģiski novestu Hariju līdz ārprātam un kļūšanai par atriebīgu garu, kādus pats, dzīvs būdams, ir iznīcinājis. Turklāt kopš Harija prombūtnes ir pagājis pusgads, kura laikā viņa draugiem un sabiedrotajiem papildus personīgajām sērām ir bijis jācīnās kā nu māk, lai Čikāga nekļūtu par upuri dažādu mošķu grupējumiem; vēl jo vairāk pēc tam kad (12.grāmta Changes) pateicoties Harijam vampīru Sarkanais galms ir beidzis pastāvēt.
Īpaši smagi Harija nāve ir ietekmējusi viņa tuvu draugu (potenciāli kas vairāk) un līdzšinējo caurlaidi piekļuvei dažādām noziegumu vietām un vērtīgai informācijai – izbijusi policijas detektīve Kārena Mērfija, kura mazpamazām ir palikusi arvien paranoiskāk noskaņota. Par nelaimi, lai izdzīvotu un nosargātu Čikāgu ir bijis jānolaižas tik zemu, ka jāpieņem palīdzība no mirstīgo cilvēku mafiozo bosa Džona Markoni.
Vēl krasāki emocionālie postījumi vērojami Harija Drezdena māceklei Mollijai. Iepriekšējās grāmatas grand fināla kauja jau tā atstāj Molliju fiziski ievainotu, bet atkopties no garīgi pārciestā pēc mentora nāves ir daudzkārt grūtāk izpildāms uzdevums. No sava jaunā skatpunktā un ar simtprocentīgi nekļūdīgu pieeju atmiņām Harijs var vien nožēlot savu muļķību, ievilkdams arī Mollija cīņa par meitu ar Sarkanā galma vampīriem, bet vienlaikus var arī būt priecīgs par Mollijas izaugsmi spēju ziņā.
Noslēdzoši vien pieminēšu divus sīkumus un arī mājienus. Pirmkārt, maija vidū Čikāgā vēl ir vairākus centimetrus bieza sniega kārta; zinošam cilvēkam tā būs zīme un brīdinājums par Ziemas feju klātbūtni un mahinācijām… Otrkārt, Čikāgas policijas tiesu medicīnas eksperts un galvaskausā visvairāk mītošā gara Boba pašreizējais īpašnieks Waldo Butters, kura draudzīgā palīdzība un drosme (pierādīta jau sērijas septītajā grāmatā Dead Beat) līdzās jau sērijā sastaptam ectomancer-am Mortimeram Lindkvistam. Ņemot vērā situāciju, šo divu tēlu loma ir pat ļoti nenovērtējama.
John Fowles – The Magus un The French Lieutenant’s Woman; Wilkie Collins – The Moonstone
Manas pārdomas
Miljonāra sagrozītās psiholoģiskās spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, par kuru upuri, kā skolotājs nonākdams uz nomaļas Grieķijas salas, kļūst Nicholas Urf. Ātri vien Nikolass un ne tikai viņš ir kļuvuši par aktieriem par prieku jauniegūtajam paziņam/draugam, lai dzīvajā tie izspēlētu katram individuāli dotas instrukcijas.
Varu vien piekrist šai lasītājai, ka The Magus liek apšaubīt kas ir kas, un vaicāt, kurš saka patiesību; līdz esi izdomājis, kā lietas iegrozīsies, tā autors apgriež visu kājām gaisā. Neziņa un neparedzamība par gaidāmo, gluži kā dzīvē, viens no romāna plusiem.
Viktoriāņu stila romantiskais stāsts par dilemmas priekšā nonākušo Čārlzu (32), kad, saderinājies būdams, viņš pēkšņi iemīlas citā. Atšķirībā no šīs lasītājas, diži vairāk arī nesaskatīju; varbūt grāmatu, kuru pārlasīt/noklausīties vēlāk.
Būdams, ja pirmais klasiskais detektīvs, tad noteikti 1868.g publicētais The Moonstone (sākotnēji sērijveidā) ir viens no pirmajiem sava žanra celmlaužiem, un nevar nesaskatīt, kur ir tikusi smelta tādiem tēliem kā Šerloks Holmss, Erkils Puaro un daudz citi.
Jau pirmajā naktī pēc dāvanas (krāšņais Mēness akmens) saņemšanas tas tiek nolaupīts un aizsākas vēlākos darbos tik ļoti iemīļotais ‘’kurš to izdarīja’’/vainīgā meklējumi. Aizdomas krīt uz ne vienu vien, ko tikai paspilgtina fakts, ka lasītājs gan par pašu zādzību, gan notikumiem, kas noveda pie dārglietas nonākšanas pie Reičelas Verinderas.
Jāpiebilst gan vien tāds sīkums, ka pirms gadsimtu mijas dārglieta tika nozagta no Hindu tempļa, piedevām zaglis (britu karavīrs) nežēloja trīs cilvēku dzīvības, lai to iegūtu savā īpašumā, tādējādi iegūdams ne tikai nu jau asiņaino Mēness akmeni, bet arī lāstu kā piedevu…
Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma
Manas pārdomas
Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.
Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.
Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.
Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.
Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.
***
Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa
No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.
Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.
Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.