Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.
Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.
Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.
Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.
Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.
Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem. Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.
Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.
Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā
Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.
Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.
Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.
Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.
Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.
Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.
Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.
Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.
Lai arī grāmatas aprakstā no Goodreads varētu noprast, ka Weapons and Wielders sērijas galvenais varonis jau ir tālu un plaši pazīstams savu piedzīvojumu dēļ, tad, pamatsižetam aizsākoties, Keras Selyrian tēlam visi slavenie un reputāciju sniedzošie panākumi jāsasniedz un ienaidnieki jāpieveic. Lai arī Kerass pats nav sev priekšnieks un pavēlnieks un to uzdevumā atrast sešus maģiskos zobenus un palīdzēt tos savākt kopā nosūta cits burvis, tad sērijas sižetā pēc iniciālā katalizatora par tādu citu burvi var pilnībā aizmirst.
Triloģijas pirmā Six Sacred Swords kalpo kā labs ievads, lai iepazīstinātu lasītāju ar galvenā varoņa diviem kompanjoniem pūķeni Reiku un tās sargāto vienu no sešiem zobeniem Dawnbringer vai vienkārši Dawn, bez kurām vēlāki panākumi un uzvaras varbūt pat nebūtu ne tuvu iespējamas. Bet sākums vēlāk visnotaļ tuvajai draudzībai un sadarbībai nebūt nav bez saviem nopietniem šķēršļiem, kuri citkārt būtu pietiekams iemesls, lai nekas pēcāk nesanāktu. Tomēr Kerass savā piegājienā, lai izturētu un pieveiktu pārbaudījumus, kuri jāiztur jebkuram potenciālajam censonim, kurš gribētu iegūt Dawn, kā arī tā filozofiskais skatījums attiecībā uz pašas Reikas ‘’nodarbinātības’’ situāciju līdz šim tik atšķirīgs no citiem, ka nevar neizvērsties ideju un viedokļu apmaiņa, kā rezultātā Kerass ne tikai veiksmīgi izveido saikni ar Dawn zobenu, bet arīdzan aicina Reiku tam nākt līdzi tā turpmākajos piedzīvojumos.
Dawn tēls un triloģija kā tāda apveltīta ar pietiekošo humora piedevu, lai dialogos tie viens otru saistoši mēgtu pakacināt, bet vienmēr pozitīvā, ne ļaunprātīgā veidā. Ne tik izteikti uz to tendēta pūķene (spēj mainīt formu un izskatīties pēc cilvēka), bet kā viena, tā otra ir ļoti lielas romantisko grāmatu fanes. Papildus kam abas tik ilgi pavadījušas divatā iekš alas nošķirti no plašākas civilizācijas, ka Kerasam ne reizi vien jāsmeļas pacietības, lai palīdzētu likt noprast, ka ne vienmēr visu šajos fantāziju romānos var uzreiz viens pret vienu attiecināt uz plašāku pasauli ārpus, pat ja autora Andrew Rowe izveidotajā pasaulē eksistē maģija. Attiecību dinamika starp trio viens no spēcīgākajiem punktiem triloģijā.
Kad nu ievaddarbi pabeigti, tēli gan savā starpā, gan lasītājam iepazīstināti, ir laiks sižetā ieviest kādu nopietnāku naidnieku, kas gan triloģijas ietvaros ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas liek drusku vilties. Trijotnes sākotnējais mērķis gan ir pavisam cits un tas ir turpināt Kerasa plānu atrast nākošo īpaši, maģisko zobenu, kura iegūšanai ir pat speciāls ik pēc sešiem gadiem rīkots Sacred Swords turnīrs, kur fināla censonim tiek ļauts cīnīties pret pašu Edria valsts imperatoru.
Ziņa un fakts, kas no malas varētu izklausīties pat pārāk laba patiesībai un likt brīnīties, vai tik tiešām pa visiem gadiem un agrākajiem turnīriem neviens nebūtu bijis tik spēcīgs, lai spētu godīgā duelī pieveikt kaut pašu imperatoru un iegūt Diamantine zobenu. Šeit gan uzsvars uz vārdu ‘’godīga’’ un tādejādi Kerass un Reika iepazīst tādu kā cīņu mākslas skolotāju, kura piedāvājas kļūt par to turnīra sponsori (dalības maksa nekāda lētā) un arīdzan paša turnīra gaitā palīdzēt ar padomu un treniņu iespējām.
Lai arī Kerass un pastarpināti gandrīz galvenā varone Reika ir ar ievērojamiem talantiem un spēku, tad šīs triloģijas ietvaros tiem vēl ir kur augt un augt. Sekojoši starp citiem turnīra dalībniekiem ir neviens vien vērā ņemams konkurents, kurš arīdzan algst savā īpašumā iegūt Diamantīnu. Bet, ja triloģijas noslēdzošā daļa sastāvētu vien no turnīra un pēdējās cīņas pret imperatoru, tad būtu jāviļas krietni vairāk. Kaut arī ļaundaris, kurš itkā pirms tā uzrašanās iekš šīs pasaules jau ir paspējis pēc cita tēla vārdiem iznīcināt 27 citas planētas (varbūt pat ne tik vienā dimensijā vien), bet nebūt nelūko tik drīz apstāties, tad pat triloģijas noslēdzošajā Soulbrand grāmatā būtiskāku romāna daļu aizņem turnīra pārbaudījumu un pēdējas fāzes (play-off tipa dueļi) apraksti, nekā plāni un tiem sekojoša rīcība, lai glābtu pasauli.
Tas drusku liek vilties, bet fakts, ko varbūt var izskaidrot ar to, ka Weapons and Wielders ir daļa no plašākas Arcane Ascension sērijas, kuru gan vēl neesmu lasījis un kas nebūt netraucēja šo sēriju izbaudīt. Vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētais noslēgums, kas liek rasties sajūtai, ka tāds, kurš jau ir lasījis lielo sēriju un zina tās notikumus, no šīs iegūtu maķenīt vairāk. Vienīgais izņēmums, kuru nedaudz ignorējot, autoram sanākusi laba, baudāma no lielās sērijas atsevšķi nodalāma sērija. Jāuzteic arīdzan audiogrāmatas ierunātāja Nick Podehl veikums.
Noslēdzoties notikumiem Blue Phoenix sērijas piektajā Formation of Lifegrāmatā galvenais varonis Hvī Ju ceļā uz kļūšanu par pašu spēcīgāko kultivatoru, kāds vien eksistējis, un uz ilgi gaidīto kulminācijas cīņu pret pārsvarā fonā eksistējošo ļaundari Anu Hī, zaudē vienu no tuvākajiem draugiem Vangu Žu Longu. Lai arī Vanga ir mirusi, tad process šīs sērijas pasaules ietvaros nav pavisam neatgriezenisks, un ja vien ir gana spēcīga apņemšanās un gribasspēks, tad ir iespēja zaudēto atgriest starp dzīvajiem. Vien, lai vēlamo padarītu par realitāti, Hvī Ju ir jākļūst par vienu desmit Elles Tiesnešiem, un kā pie reizes ir izveidojusies vakance.
Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.
Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.
Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.
Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.
Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.
Atdzimušais senatnes pārstāvis Eldars un tā milzu pūķis Dread, no sajūtas, kāda rodas vien par to iedomājoties, un simtos tūkstošos mērāmā dienvidu kontinenta armijas turpina savu karagājienu pret ziemeļu kontinentā esošo Tukoru, Rasalanu un galvenokārt Vandaras karalistēm. Daudzi Eldara karagājienam seko aiz patriotiska lepnuma un vienkāršas vēlmes atriebt kādu senčiem nodarītu sāpi, bet tikpat liela daļa to dara aiz bailēm pret Eldaru un Dredu, ja tie pat ieminētos par vēlmi palikt mājās.
Tomēr ne visu ir jākrāso tik drūmās krāsās, lai domātu, ka sērijas labajiem varoņiem nebūtu cerības uz panākumiem. To pusē pret pūķu spēkiem ir liekami tādi izcili karotāji ar saviem īpašajiem senatnes spēka zobeniem, kā Elions Deikars un tā tēvs Amerons. Noslēdzoties trešajai grāmatai An Echo Of TitansAmerons vēl ir tikai procesā, lai iegūtu kādu nebūt svētību, kas gan ļautu atjaunot tam sērijai aizsākoties zaudēto veselību, gan ļautu pārliecinošāk likt svaru kausiem cīņā pret dienvidniekiem nosvērties tam par labu. Aizsākoties ceturtajai The Winds of War Amerona rīcībā nonācis leģendārais (viens no pieciem tādiem) un par neatgriezeniski pazudušu uzskatītais Frostblade.
Tikmēr dēla Eliona rīcībā, kamēr tēvs šķietami jau pazudis ar galiem savā kvestā, ir spiests uzņemties jo lielāku līderības lomu. Pozīcija un atbildība, kas sižetam jo tālāk turpinoties, Elionam piestāv jo labāk, vēl jo vairāk, kad Elions lielu daļu dzīves vairāk bijis brunču mednieks, domājot, ka galvenokārt tāda tipa pienākumus būs jāuzņemas vecākajam brālim Aleronam, kura nāve ir viens no katalizatoriem spraigākam sižetam sērijas pirmajā The Song of First Blade grāmatā.
Ziemeļu armijām visnotaļ ir nepieciešams iedvesmas avots drosmei, ko sniedz īpašo zobenu turētāji, kādi ir Elions un Amerons, jo pat bez visiem pūķiem (vismaz daļa no tiem ir bez pilotiem un nosacīti vieglāk pieveicami) ienaidnieka armija ir aptuveni četras reizes lielāka. Sižetam un karadarbībai ritot savu gaitu, vienai nopietnai sakāvei pēc otras, pat gandrīz jābrīnās, ka viss vēl nav zaudēts, kad pienāk sestās The Shadow of Dread grāmatas epilogs.
Daļēji noteikti tas aiz tā, ka pašos dienvidos savāktā armija nav tik vienota, kā to no leģendām un mītiem atdzimušajam līderim gribētos domāt. Turklāt dienvidu karalistē Aramatia (arī trīs), kura izcelta visvairāk, jo Saska, viena no galvenajām varonēm, ir lielhercogienes Safinas Amati reiz pazudusī mazmeita. Varone, kura sēriju uzsāk kā necila un neivērojama kalpone, kura pat nenojauš, cik īpaša tā ir, cik nopietna loma tai piešķirta būs (ne šajos trīs romānos) teju pat pasaules glābšanā no iznīcības posta.
Bet, lai vispār būtu iespēja, uzsākt pareģojumā lemto, jātiek galā ar varaskāriem aristokrātiem Elio Kratora tēla personā, kuri, lai iegūtu ‘’tiem pienākošamies’’ troni ir gatavi slēgt savienību ar citkārt nīstu ziemeļu kontinenta lordu Sedriku Kastoru, no kura un arīdzan no tā tēva, tam dzīvam esot, cietuši neviens vien, tai skaitā pati Saska. Tā teikt nekur tālu nav jāmeklē atriebības motivācija, lai mēģinātu tos dabūt zem zemes, ja ar vecmāmiņas Safinas mantojumu un arīdzan ziemeļu atbrīvošanu no tādiem parazītiem nebūtu gana.
Tikmēr Joniks, kurš tik nekrietni tika izmantots, lai kaitētu paša tēvam un brālim, vēl nezinot savu izcelsmi, un kura paša rīcībā ir viens no maģiskajiem zobeniem (Night blade) ir apņēmības pilns atdarīt par agrāk pastrādāto, ko grib uzsākt ar slepenās Shadow biedrības forta pārņemšanu. Tā prakses pārtraukšanu, kurā jaunu puiku bērnības un dzīvesceļš neatgriezeniski tiek izmainīts, kur nežēlīgās apmācībās tie tiek pataisīti par ‘’algotiem’’ slepkavām. Bet kamēr iecere idejiski ir ar ļoti cēlu un pareizu mērķi, tad atklātās patiesības vai vismaz daļa no tā, liek Jonikam no jauna sev uzdot būtiskus un teju pat eksistenciālus jautājumus.
The Bladeborn Sāgas epika ir ar plašu vērienu un darbību uz sižetiskās skatuves ņem ne viens vien gana būtisks tēls, kuru visu gaitām nepieklātos iztirzājoši katrai pieskarties. Bet reizē nevar nepieminēt Litianu, kuram lemts kļūt par Vandas First Blade zobena turētāju, kaut arī intrigās, kuram tad būs lemts par to kļūt, būtisku daļu sižeta ir pavisam citi tēli, no kuriem viens no tiem liek par sevi atcerēties sestās grāmatas pašā noslēgumā. Tā arī jau tālā atmiņā esošās Agarath karalistes vizītes kompanjons Boriss Kanabars nesēž rokas klēpī salicis un nemaz to nespētu. Kur vispirms tam lemts palīdzēt Jonikam attiecībā uz Shadow ‘’ordeņa’’ sižetu un vēlāk ziemeļu aizstāvības karā.
Tāpat nevar nepieminēt Janalu, kurš beidzot apjēdz savu muļķīgo pašapmānu un iedomību, ka viņam lemts apvienot visus piecus leģendāros zobenus. Tā vietā tas savus spēkus velta teju solo misijai pūķu galināšanā. Sekojoši Janalas meitas Sesīlijas varas spēļu centieni no aizkulisēm, pat ja baumas un valodas dara par tās patieso lomu dara savu, pieļauju nenorit ar tādu scenāriju, kādu tā pati būtu vēlējusies. Un tā varētu turpināt vēl vismaz par pāris tēliem, kā Amrona brāli Veserenu un tā sievu Amaru vai…
Lai arī sižeta un pasaules uzbūves grandiozums ir nenoliedzams, tad drusku jau sāk piezagties sajūta, ka notikumi pārāk sīkmanīgi un detalizēti tiek izvilkti garumā, ka pienāktos visai drīz sākt domāt par labu vispārējā sižeta noslēgumu, lai galarezultātā kopiespaids un pēcgarša par sēriju, kā tādu, netiktu sabojāts.
Galvenā varoņa Hvī Ju pasaulē nekas nav spēcīgāks, kā katru dienu kļūt jo spēcīgākam. Jo vari būt drošs, ka, lai cik ļoti tu nepiepūlētos, lai uzlabotu kultivācijas līmeni, vienmēr būs kāds, kurš ir tev priekšā, kā arī, ka jo spēcīgāks pats kļūsti, jo tavam spēkam līdzvērtīgi aug līdzi arī nākošie ienaidnieki, ar vienu, kurš visticamāk tiek pietaupīts vispārējās sērijas kulminācijai. Bet tāpēc jau jaunajam censonim dūša nesaskries papēžos, pat ja pēc otrās grāmatas Dungeons of Divinenoslēguma Hvī Ju spiests nošķirties no draugu un sabiedroto kompānijas.
Katra no šī raksta grāmatām sērijā pēc būtības lasāma teju kā pati par sevi ar ļoti minimālu ietekmi sižetiski uz nākamo. Tās gan caurvij nebeidzamā alka kļūt arvien spēcīgākam, kas lieti noder, kad trešās grāmatas Drums of War ievadā Hvī Ju no alu labirintiem izkļūst maģisko (ne)zvēru meža karalistē, kuru kārtējo reizi piemeklē ļaunprātīgu un iekarot noskaņotu cilvēku karalistu uzbrukums par spīti tam, ka neskaitāmu gadsimtu laikā neviens izdzīvojušais nav spējis dzīvs atgriezties. Tas gan bijis līdz šim un Hvī Ju uzrašanās visu izmaina.
Nav nozīmes, ka jaunsastaptiem tēliem Hvī Ju ir pilnīgs svešinieks un šķietami nebūtu nekāda iemesla tam tik ļoti uzticēties, kur nu vēl nostādīt par grandmaršalu un armijas komandieri, kad nezvēri un to līdere Vana Čau (one horned jasmine eagle) izdomājuši pielikt punktu, pārstāt tikt cilvēku apdraudēti un dot tiem pienākošamies prettriecienu. Atliek vien izvēlēties, kurai karalistei vai impērijai uzbrukt un likt trūkties vai pat to iznīcināt. Lēmumā, kur lieti noder Hvī Ju ‘’padoms’’ un vēlme pasargāt sērijas sākumā iegūto draugu dzimteni.
Ja vēl var pievērt acis uz faktu, ka Hvī Ju tik strauji un bez aizķeršanās nonāk tik nozīmīgā pozīcijā, tad visas grāmatas garumā var atrast nevienu vien aspektu, kura ticamība ir uz kritiskas robežas. Sākot jau ar to, ka Hvī Ju apbrīnojamā kārtā fantastiski pārzina vēsturisko Sun Tzu grāmatu Art of War, kā arī spēj bez iepriekšējas plānošanas ātri un bez problēmām ieviest kardarbībā jaunas tehnoloģijas kā ielenkuma torņus, katapultas un balistas. Viss kopā nebeidz citus cīņubiedrus pārsteigt un katru reizi nostiprina Hvī Ju varoņa statusu ar iespaidīgu zināšanu bagātību. Rodas gan jautājums, kāda gan līdz šim bijusi kardarbība pasaulē ar itkā neskaitāmiem tūkstošiem gadu ilgu vēsturi, ja Hvī Ju ieviestais ir pilnīgs jaunums. Acīmredzami paļaušanās uz kultivāciju un tās maģijas spēku lielā mērā ir kavējusi vai vispār līdz šim izslēgusi pat salīdzinoši minimālu tehnoloģisko attīstību citos aspektos.
Tā arī vārds ‘’karš’’ visas grāmatas garumā nebeidz šķist pārāk skaļš un neatbilstošs romānā attēlotajai darbībai, kur visa kara darbība ir ap vienu izvēlētās karalistes galvaspilsētu. Bet, ja tas ir tā, tad atkal rodas jautājumi, kur gan ir papildspēki no citiem karalistes reģioniem, ka uzbrūkošajam spēkam ne mirkli par tādiem nav jāuztraucas un pietiek ielenkt vienu. Ja nu vienīgi patiesībā runa nav par pilsētvalsti, bet iespaids tiek radīts cits.
Kā jau raksta sākumā minēts, tad Drums of War sižetam un tā tēliem pārējā uz nākamo Grave of the Unknown nav tikpat kā nekādas nozīmes. Ar nosacītu izņēmumu, kad trešās grāmatas beigās Hvī Ju sastop tēlu Cai Jie, kuram lemts pievienoties tā draugu grupai vēlākajos piedzīvojumos.
Draugu grupai, kurā divus no tiem Hvī Ju prombūtnes laikā un pēc sērijas debijas Riluo City noslēguma, kā sods to ģimenēm, par piedalīšanos mēģinājumā to klaniem pārņemt pilsētas varu, ir visu piederīgo nogalināšana līdz pēdējam, ieskaitot seniorus un bērnus, atstājot dzīvus tikai Dengu Vu un Vangu Žu Longu no to respektīvajiem klaniem. Lēmums, kuru pieņem viens vienīgs Mušvanas pilsētas un pieņemu visas valsts galvenā skaraliskās ģimenes trešais princis Šu Je.
Hvī Ju vairāk nevajag, lai sāktu kalt plānu par draugu goda un cieņas aizstāvēšanu, par tiem nodarītā posta atriebšanu, kad citkārt viens vienīgs indivīds uz savu roku tik nežēlīgi soda ne tikai cīņā iesaistītos, bet visus bez izņēmuma. Paralēli tam Hvī Ju tīrākās nejaušības kārtā mēģina apzagt šķietami prasts ielaspuika, kuru par mēģinājumu pēc visām tiesībām pienāktos sodīt, lai citreiz ko tādu nemēģinātu atkārtot. Par laimi, Hvī Ju tēlā mītošais Zilais Fēnikss (tā izcelme pirmo divu sērijas grāmatu rakstā) sajūt, ka puikā mīt milzu kultivācijas talanta potenciāls, kuru, tam pašam par sevi eksitējot, puisis neizmantotu un izniekotu. Bet vēl jo lielāka sakritība un tīrākā nejaušība, kuras apmēri atklājas vēlāku piedzīvojuma gaitā, ir puikas Lau ‘’māsa’’ Džo un tās talants, ar kuru kopīgiem spēkiem tādā kā graustu rajonā līd Lau šim dzīvojis.
Jāsaka gan, ka no grāmatas uz grāmatu Hvī Ju un tā komandai kļūstot spēcīgākai zūd to kā labo varoņu imidžs. Pašam nemanot galvenais varonis sāk jo vairāk līdzināties saviem pirms tam tik nīstajiem neliešiem un ļaundariem, kas īpaši izceļas ‘’apciemojuma’’ vizītē uz otrajā grāmatā iepazītajām alu sistēmām. Iegansts Hvī Ju grupas iniciētam uzbrukumam itkā labs un cēls, pabeigt iesākto un atbrīvot neskaitāmus gūstā turētus un pat savā veidā spīdzinātus likumu avatarus, bet, lai to panāktu jānododas pārsvarā kultivācijas līmeņa ziņā vājāku alu sargu nogalināšanai. Kaut arī Hvī Ju vienībrīd pat atzīst, ka sāk notrulināties un faktiski slepkavošanas procesā neizjust neko īpašu un drīzāk sāk pret to notrulināties. Turklāt pat savā starpā ar sabiedrotajiem sacenšas, kurš vairāk, tad tas neattur vēlākos piedzīvojumus turpināt vēl jo vairāk sākt lemt citu vietā, kas tiem labāks un piemērotāks. Nu gluži, kā par ļaundariem sauktais Ans Hī un Frozen General Žangs Fajs līdz šim.
Bet attiecībā uz Sasalušo Ģenerāli šķiet piektās Formation of Life grāmatas ietvaros sāk briest un līdz noslēgumam jo vairāk pastiprinās pārmaiņu vēji, kas varētu liecināt, ka Ans Hī varētu būt abiem pietiekoši netīkams, lai noslēgtu vismaz nosacītu pamieru un abi varētu saukties par sabiedrotajiem. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiktu pieveikts. Bet, lai uzticēšanās pamats būtu stabils, neiztikt bez pūliņu pielikšanas no abām pusēm.
Parālēli epizodiskiem piedzīvojumiem, kuros Hvī Ju var paļauties uz ‘’sižeta bruņām’’ un stabilu kultivācijas spēka pieaugumu un īpašām sasniegumu vai konkursu un pārbaudījumu balvām īpaši Hvī Ju, ik pa brīdim autors Tinalynge cenšas iepīt arī pa kādai romantiskai sižeta līnijai, kas gan pārsvarā izpaužas pārāk neveikli, no vispārējā lielā mērā nosacītā sižeta izlec un biežāk ir kaitinošu pēcgaršu. Nabadziņam Hvī Ju, pašam negribot, jau sāk veidoties mazs harēms, kur jāsāk žonglēt ar uzmanību kārājām mīļotajām, lai viena greizsirdībā pārāk neapvainotos vai cita spētu respektēt Hvī Ju autoritāti un neatļauties par daudz. Ir vien tikai prieks, kad kad uzmanība tiek pievērsta kam citam, pat ja salīdzinoši ar citām fantāzijām Blue Pheonix ir labi ja vidusmēra.
Aptuveni 20 gadus The Bladeborn Sāgas sērijas zemēs kopš iepriekšējā lielā kara starp ziemeļu un dienvidu kontinenta karalistēm ir valdījis trausls miers, bet vismaz ir savs gals, lai cik ļoti daži to nevēlētos. Vai varbūt tieši pretēji un kā Tukoras karalis Janala to alkst, būt par varoni, kam lemts pielikt punktu teiksmainajam pēdējam karu ciklam, apvienojot visus maģiskos Vandaras zobenus.
Reiz The Bladeborn Sāgas pa zemēm tik tiešām staigājuši dievi un par izraudzītiem padarījuši nu jau leģendām apvītus tēlus un valdnieks, ieskats tajā katras grāmatas prologā, bet ai kur tas laiks (vismaz trīs gadu tūkstoši). Tomēr aiz sevis laiks, kad dievi bijuši starp mirstīgajiem, atstājis ne tikai artefaktus, bet arī spēcīgas asinslīnijas, starp kurām galvenā izpausme ziemeļos ir tā sauktajiem Bladeborn spēja ar izcilu prasmi rīkoties ar zobeniem kā tādiem, kuru metāla smagums to neļauj pat jebkuram katram tik viegli pacelt. Plus maģiskie zobeni, kuru dēļ Janala ir gatavs vadīties pēc principa, ka visi līdzekļi galvenā virsmērķa vārdā ir gana labi.
Tikmēr dienvidos asmeņu vietā ir šķietami kas iespaidīgāks – fireborn un to spēja izveidot saikni ar drakoniskiem pūķiem, bet balansa vārdā to skaits nav tik ievērojams. Bet vismaz pirmo trīs sērijas grāmatu gaitā uzmanība dienvidiem ir salīdzinoši maza, bet tas nenozīmē, ka tur politiskās intrigas un cīņas par karaļa troņiem rit mazāk spraigi. Un kur galvenā uzmanība jāpievērš Agarath karalistei un Janalas tēlam līdzvērtīgam varonim Tavašam, kuram nav gana vien ar ‘’lokālo’’ dominanci, bet ir vēlme iekarot ziemeļus. Varbūt vienīgi godīgāks ir pret sevi un necenšas to ietērpt vēlmē pēc miera, tomēr ne mazāk diži un ambiciozi tādēļ tam nākotnes plāni.
Sērijas iesākums The Song of the First Blade iesāk sižetisko gaitu un iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem samērā palēnām un nesteidzoties, kur notikumi sāk uzņemt apgriezienus, kad noslēpumos apvītas Shadowmasters organizācijas sūtīts algotnis Joniks pietiekoši savaino Vandaras karalistes Pirmo Asmeni Amron Daecar, lai būtu iemesls rīkot vispārēju bruņinieku turnīru par godu ieņemt attiecīgo posteni. Amrons savu pienākumu ilgajos gados, kā arī iepriekšējā lielā kara laikā, izpelnījies ne vienu vien respektablu un cienīgu momentu. Tā dēli Alerons un Elions ir ar ne mazāk izteiktu zobencīņas talantu un teju neviens nešaubās, ka tieši vecākais Alerons pārņems ‘’stafeti’’, vismaz uz Amrona atkopšanās laiku.
Bet ne visu acīs un prātos Deikaru nams nāk ar vienlīdz patīkamām emocijām, kā tas būtu starp vienkāršākas kārtas ļaudīm. Tā sakritība vai ne, bet minētais Joniks zem cita vārda tiek iefiltrēts starp turnīra dalībniekiem. Sakritība vai ne, bet Jonika vecāku izcelsmē ir ļoti cieša saikne ar Deikaru namu. Fakts, ko tam tā Ēnu saimnieki līdz šim noklusējuši, bet atklāsme, kas gan tiem, gan ‘’spēlētājam’’ aiz to pasūtījuma nebūt nenāk par labu un notikumu gaita ritot uz priekšu, patiesībā tikai jo vairāk sarežģī nākotnes plānus.
The Bladeborn Sāgai uzņemot apgriezienus, autors T.C. Edge paplašina arīdzan skatpunktu un sižeta līniju skaitu, kur uzmanība jāvelta kā Elionam un Janalam, tā vēlāk par nosacīti labo varoni (vai vismaz ne gluži ļaundari) Joniku, tā arīdzan tēlu gaitām dienvidu kontinentā (starp tiem izceļams Litiana tēls un tā gaitas), kuri pirmās grāmatas gaitā neapdomīgi tur nosūtīti, cerot rast izeju no potenciāli briestoša jauna kara starp kontinentiem. Ja vēl pat trešajai An Echo of Titans grāmatai sākoties vēl nav iestājies moments, kad nepieciešamība sadalīt uzmanību tik sīki, sāktu kaitēt kopējam iespaidam, tad jo tuvāk nāk attiecīgā romāna beigas, jo nenovēršami šis faktors tomēr sāk piezagties.
Ja tādi būtiski tēli, kā galvenais labais tēls Elions vai galvenais ļaundaris Janala (savās acīs, protams, tāds nav) būtu jau pieminēti, tad vēl tāds nav Saskas tēls, kuras vecāku izcelsme apvīta vēl lielākos noslēpumu mākoņos nekā Jonika un kura, sērijai sākoties, ir šķietami ne ar ko īpaši neizceļama kalpone. Ja nu vienīgi tās pagātnes noslēpumies ir kas tik ‘’niecīgs’’, kā iepriekšējā saimnieka nogalināšana (pat ja tas to būtu pelnījis un tā dēls tagad nebūt nav labāks). Kurai visai neparastā veidā ir pat lemts iekrist Eliona acīs un varbūt pat sirdī, bet apstākļu sakrītības dēļ ir spiesta pamest ziemeļu kontinentu kā tādu.
Ja vēl Elions ir savos spēka brieduma gadu priekšā un līdzās ar citiem kompanjoniem būtu gana spējīgs sākt meistarot kopā tam gana konkurētspējīgu plānu, tad tēvs Amrons pēc visa pārciestā tā vis gan nejūt. Tā gaitas lielākoties rit fonā un pagaidām vēl neietekmē citus sērijas galvenos varoņus, kas domājams turpinājumos mainīsies, bet cerību Amrons liek uz leģendās minētu spēku, kuru viņa gadījumā tas meklē teritorijā, Vandar’s Tomb, no kuras tikpat kā neviens ar cerēto nav spējis atgriezties.
Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…
Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.
Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.
Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.
Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.
Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.
Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.
Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.
Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, – pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.
Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.
Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.
Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.
Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.
Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.
Simt un pat vairāk gadu ilgais karš starp karalistēm turpina plosīties ar lielākām un mazākām militāru kauju sadursmēm gan starp četrām karalistēm, gan to iekšējās cīņās par godu ieņemt attiecīgās karalistes troni rit uz nebēdu, ka dažbrīd pat rodas iespaids, ka autors David Estes cenšas žonglēt ar pārāk daudz sižetiskajām līnijām, kur politiskajām un militārajām intrigām pa virsu vēl vairāku pārīšu romantiskās attiecības.
Diemžēl gala slēdzienā The Fatemarked Epic sērija rada vilšanās sajūtu, izteiktāk šajās divās noslēdzošajās grāmatās, kur iecere ir nojaušama un pati par sevi grandioza, bet izpildījums liek vēlēties pēc kaut kā tai trūkstoša, bet, ko lielajā lapaspušu apjomā nav izdevies sasniegt. Reizē un varbūt ironiski sērija šķiet nevajadzīgi izstiepta garumā (tā arī pirmajās trīs grāmatās sižets un proza noklīst no lasītprieka pamatmērķiem) un katrā no piecām grāmatām idejiskais sentiments un morāle ir gana līdzīga, lai būtu varēts pietikt ar triloģijas apjomu un kondesentāku, aizraujošāku daiļdarba galaproduktu.
Tā vietā ceturtās Deathmarked un piektās Lifemarked grāmatas ietvaros sērijas galvenie varoņi spiesti nodoties jau iepriekš sērijā redzētam, kā rezultātā rodas izpaušanās variācijās pa tēmu. Vismaz noslēdzošajā sērijas romānā tiek ieviests antagonists HelmutsGeriksun tā savāktās, apvienotās barbaru ciltis (pret civilizēto pasauli) un visu četru karalistu ienaidnieks ar nolūkiem gan tās iekarot, gan atriebt pagātnes bērnības pārestības pret to. Bet atkal idejas grandiozums lielāks un varenāks nekā panāktais rezultāts, kas tiek pasniegts lasītājām.
Varētu domāt, ka nu beidzot karalistēm, uzrodoties kopējam ienaidniekam, būs dots grūdiens un gana motivējošs iemesls apvienoties, bet paaudzēs gūtais ienaids pret kaimiņu, kā arī māņticība pret dzimumzīmju (fatemarked) īpašniekiem, kas tiem piešķir dažādas, katram atšķirīgas spējas, ir pārāk spēcīgi ieēdies cilvēku apziņās, lai tik strauji spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat ja tādiem kā Roanam Lorenam vai citiem labajiem varoņiem ieguvumi šķiet pašsaprotami un acīmredzami.
Katras grāmatas pamatsižeta beigās atrodami pa dažam labam īsajam stāstam, par kuriem iespaids teju labāks un augstāks nekā par pašu grāmatu un sēriju kā tādu. Pie to plusiem visnotaļ var pieskaitīt nepieciešamību būt konkrētākam un gari neizplūst, lai pavēstītu vēlamo no vienas perspektīvas katra stāsta ietvaros. Būtu tas kāda tēla sencis tad vēl jauno Krimejas karalistes koloniju un pēc atdalīšanās vēl tikai topošo karalistu izveidošanās periodā vai personīgāks kāda ‘’tagadnes’’ sižeta tēla tuvāks apskats, atrādot lasītājam iemeslus un apstākļus, kas radījuši personību, par kādu tā tagad kļuvusi.
To pašu gan gluži nevar teikt par epiloga stāstiem pēc piektās grāmatas, kur autors vēl piedāvā ieskatīties dažu tēlu un pastarpināti notikumu attīstībā karalistēs pēc sērijas noslēguma, bet, par cik epiloga stāstiem attiecībā uz pašiem notikumiem pamatsižetā maza vai ļoti maza būtība, tad vairāk rodas jautājums, kāpēc vēl vajadzīgs tērēt lasītājam laiku ar šo.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.