Kirill Klevanski

Kirill Klevanski – Dragon Heart #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc diženās, lielās kaujas #12 grāmatas Path to the Glory noslēgumā, Hadžars nevēlas neko vairāk kā dzīvot mierīgu dzīvi pats sev. Reizē uzlabodams to citiem, cik nu ir viņa iespēju robežās, kad atver cīņu mākslas skolu, lai mācot citus, varētu attīstīt arī pats sevi. Šis posms, vai pareizāk starpposms, jo tik vienmuļu dzīvošanu Dragon Heart sērijā jau tak nevar atļauties iekļaut, parastai cilvēka dzīvei ir pat ļoti garš, bet vien īss mirklis ilgmūžīgo kultivatoru pasaulē.

Pirmos lielos pārmaiņu vējus ievieš pusdēmones Arkamejas atkaluzrašanās Hadžara dzīvē, kuru uz īsu mirkli varēja sastap agrākā, septītajā Land of Demons grāmatā, tādēļ attiecīgi #13 grāmatas Demon City nosaukums sniedz mājienus, kur abu ceļš vedīs.

Ilgais starplaiks sižetā starp iepriekšējo ‘’.. of Glory’’ un šo ‘’.. City’’ mini sēriju būtu ideāli ļāvis teju pa jaunam atsāktvispārēji lielo Dragon Heart sēriju, jo nepamet sajūta, ka pirmā tās triloģija ar konkrētu sižeta arku ir līdz šim bijusi labākā no visas lielās sērijas. Pēcāk Hadžaram lasītājs var sekot no viena it kā svarīga piedzīvojuma un politisku intrigu pilnu un varas spēka spēļu mahināciju, kur citi tēli Hadžaru cer vien izmantot savu mērķu sasniegšanai, lai pēcāk no viņa kaut kā nebūt atbrīvotos. It kā attiecīgajā momentā tam būtu jāpievērš pilna uzmanība, kā iekš Demon City ir tās pārvaldes sistēmas destabilizācija, lai vājinātu dēmonu ietekmi atteicībā uz cilvēkiem, bet Dwarf City un Dragon City turpinājumos šis notikumus teju nebijis un varbūt vien pa starpam pieminēts. Vismaz tā vietā stājas grūtākas pakāpes mērķis, ne gluži paša izvēlēts – un tas ir Pūķu imperatora, cilvēces virsvaldnieka gāšana no troņa. Turpinās tendence jo spēcīgāks Hadžara kultivācijas līmenis, jo spēcīgāki viņa sastaptie pretinieki, kurus gan izdodas kaut kā nebūt, ja ne uzveikt, tad izvairīties ļaut tiem nogalināt galveno varoni.

Tā arīdzan līdzīgi ir ar Hadžara pa ceļam sastaptiem tēliem un cīņu biedriem, kurus, piemēram kā Abraham un viņa grupu, iekš Dwarf City (kritiski maz pašu rūķu grāmatas ietvaros) saukt par draugiem, lai cik negaidīti tie tādi neizvērstos, kad pirmais iespaids pēc to sastapšanas nav tas pats labākais. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka Ābrama grupa savu reizi par iztikas ieguvi izmantojusi citu ceļinieku grupu ievešanu neceļos, lai pēcāk tos aplaupītu, ja ne vēl vairāk. Bet Ābrams liks Hadžaram nojaust un saprast, ka ne vienmēr pirmais iespaids ir tas pats akurātākais, ka bieži vien nedrīkst spriest par vīru vien pēc viņa cepures un ka savu reizi tas, kurš uzdodas par baltu un pūkainu ir tas pats neģēlīgākais, ko atrāda Dwarf City sižets.

Diemžēl šo trīs ‘’…City’’ grāmatu triloģija neattaisno liktās cerības, ka 75gadu starpība starp #12 Path to the Glory un #13 Demon City varētu iedvest jaunu dzirksti un pamainīt jau vairāk nekā desmit grāmatu garumā vairāk vai mazāk līdzīga sižeta stila gaitu. Nav gluži, ka pats Hadžara tēls būtu iestagnējis, ka nebūtu tā attīstības, bet ir momenti, kad autora izvēles, maigi sakot, izbrīna, kad Hadžars sāk jau iet pretrunā ar sevi no agrākām sērijas grāmatām.  Tā arī sevis ‘’Es’’ nepazaudēšanas motīvs ceļā uz lielāku kultivācijas līmeņa spēku jau atkārtojas. Līdzīgi ir ar tuvu draugu un kompanjonu atriebšanu, kurus atšķirībā no Hadžara nepasargā sižeta bruņas, kas dod motivāciju turpināt cīņu, lai cik grūti vai pat reizēm jau apnicīgi nebūtu cīnīties un nogalināt no reizes uz reizi.

Klausīšanās vai lasīšanas laikā Dragon Heart ir gana saistoša tīri individuālas grāmatas ietvaros, bet no vienas sērijas turpinājuma uz nākošo rodas iespaids, ka tās sižets izstiepts krietni par garu un autora Kirill Klevanski centieni būtu bijuši lietderīgāki jaunas sērijas, pilnīgi citu tēlu un pasaules izveidē.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī kopš sērijas sākuma Hadžara kultivācijas līmenis un spēks nenoliedzami ir audzis, tad ar visu līdz šim pieredzēto nevar ne tuvu salīdzināt viņu ar pašiem labākajiem Darnasas impērijā un tās galvaspilsētā Dahanatanā, kur kopā ar šībrīža draugu un kompanjonu Ainenu, kuram pašam pēc dotajiem mājieniem interesanta pagātne dzimatajā salu arhipelāgā kā pirātam, abi nolēmuši iestāties prestižākajā skolā Holy Sky, lai vēl jo vairāk uzlabotu savu līmeni.

Pati skola gan nav no tām, kurās to audzēkņi pavadītu ikdienu starp galdu un solu. Drīzāk jālūdz dievi, kam tici, un/vai bez tā arīdzan jācēr uz laimi pilnīgāko, lai sanāktu palikt dzīvajiem pirms beigšanas, jo katra diena var izvērsties par to, kuras ceļā likto pārbaudījumu šķēršļi izrādās liktenīgie, un nesatraukts pat vairāku simtu bojāgājušo skaits vienā dienā. Bet, par laimi, galvenajam tēlam un mazāk trauksmaino un satraucošo notikumu iznākuma paredzēšanā, vismaz attiecībā, vai Hadžars izdzīvos, viņa talkā no autora puses nāk Sižeta Bruņas, un šķiet nekas līdz pat visas lielās sērijas beigām kaut kad vēlāk nespēs viņu apturēt, un pagaidām drošs var justies arī Ainens. Kaut gan ne pilnībā, ja atceras par pirmo trīs sērijas grāmatu Hadžara draugu Nero. Diemžēl šajās piecās ‘’Land of…’’ mini sērijas grāmatās Hadžara ne gluži mājdzīvnieka tīģeres Azrijas darbība ir ļoti minimāla. Autors par viņu atceras vien pirmajā no piecām un pēcāk ļaut eksistēt kaut kur fonā.

Kā tas pienākas, tad jo spēcīgāks kļūst galvenais varonis, jo spēcīgākiem jākļūst arīdzan Hadžara pretiniekiem un dažādiem ļaunajiem tēliem. Vieni gadsimtiem ilgi par upuriem pataisījuši citus un citiem nezinot slēpušies teju deguna priekšā, bet paši sev izdomājuši aizbildinājumus, ka vairo savu spēku, jo to virsmērķis ir augstāks un lielāks labums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, kas attiecīgi attaisno to dažus upurus, kuriem jāmaksā savas dzīvības cena, lai to nodrošinātu. Citi pirms tam gan ir godīgāki gan pret apkārtējiem, gan sevi un jau no sākta gala neslēpj kas ir kas.

Holy Sky skolā uzņemti dažāda sociālā statusa jauno censoņu, sākot ar aristokrātiem un beidzot ar vienkārši attālu ciematu labākajiem kultivatoriem, bet ne visi no augstākajiem slāņiem pieraduši dalīt ne telpu, ne gaisu, kur nu vēl ko citu ar tādiem prastiem ļaudīm, kas sevi parāda daža laba kaitinošajā un starp vairākiem pamanāmi līdzīga un tikpat kā vienāda tipa tēliem, kuru augstprātībā un iedomība brīžiem kļūst pārlieku kaitnoša. Bet Hadžars un Ainens jau nebūs no tiem, kuri ļausies sev kāpt uz galvas. Drīzāk vajadzības gadījumā noliks pie vietas, kuru vajadzēs, un pie viena nopelnīs tādu kā personīgā mācekļa vieta pie kāda no profesoriem.

Hadžara gadījumā pasniedzēja vārds ir Orūns, profesors, kurš, kā vēlāk izrādīsies, varētu mēroties spēkiem ar pašu Darnasas imperatoru Morganu, bet kādu savu iemeslu pēc dod priekšroku būt tūvāk cīņaslaukam, ja tāda nepieciešamība rodas. Tā teikt, ne visiem vajadzīgas galvassāpes, ko sniegtu imperatora postenis. Bet pirms vēlāk Hadžars neviļus iesaistās atentāta novēršanā, Orūns viņu nosūta teju kā kurjeru pēc vērtīga artefakta. Tomēr, kā jau izdomātā romānā pienākas, vienmuļais ceļojums izvēršas krietni lielākā pasaules glābšanas piedzīvojumā.

Pārbaudījumi, testi un ļaundaru pieveikšana, pēc kuriem Hadžars un viņa draugs Ainens kļūst arvien spēcīgāki ir būtiska gan šīs mini, gan visas Dragon Heart sērijas sastāvdaļa, kas pie desmitās lielās sērijas grāmatas jau liek vēlēties drusku ko vairāk, bet reizē var just, ka lielajam pasaules mērogam autora Kirill Klevenaski talants atpaliek līdzvērtīgi atspoguļot liela mēroga notikumus un pasaules politiku, ne tikai ar pašu Hadžaru saistīto. Tā vairāku grāmatu garumā daudzinātais starpimpēriju karš starp Darnasu un kaimiņu Laskaniju, kas iesākas vien devītās grāmatas Land of Pain epilogā, sērijas turpinājumā tiešā veidā atrādīts vien fragmentāri. Vismaz, cik var noprast, tad vismaz šis fakts nebūs gluži atstāts fona darbībai, turklāt vēl orkiem, kuru draudzību Hadžars iegūst artefakta kurjera misijā iekš Land of Demons arīdzan sakāms savs vārds.

Vismaz līdzi spēkam cenšas augt arī paša Hadžara tēls, kuram galvassāpes periodiski sagādā gan viņā iekšēji ieslēgtais senča Black General dvēseles fragments, gan arvien biežāk par dievu dēvējams, bet noteikti ilgdzīvotājs Helmers, murgu dievs. Ja Melnais Ģenerālis savu iznīcības kampaņu veidojis ntās tūkstošgades agrāk un pat dievi vien spējuši tā dvēseles fragmentus izkaisīt starp mantiniekiem, ne nogalināt, bet tagad nosacīti mēģina caur Hadžaru ko pasākt. Tad Helmera epizodiskās uzrašanās brīžiem gan šķiet ar lielāku potenciālu. Bet ar visu to un citiem Hadžara pretiniekiem, kuri tā vien kāro puisi nogrūst zemē un pielikt punktu viņa dzīvībai, tad būtiskākais Hadžaram ceļā uz arvien lielāku spēku ir neļaut tam kļūt par pašmērķi, nepazaudēt iemeslu, kāpēc pats grib tāds palikt, kāpēc grib citiem palīdzēt un nenoklīst maldu ceļos, kā noticis ar dažu labu citu tēlu, kas šo savu ceļu uzsācis, kā labais tēls, bet tagad tāds nebūt nav.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ilgi kārotās vecāku slepkavības vaininieka atriebības sasniegšanas, Hadžars alkst sasniegt Dariusas impērijas zināšanu centru un uzlīmeņot savu kultivācijas spēku jo lielāko. Bet Dragon Heart sērijas pasaule ir tik vājprātīgi liela (vai maz ir apaļa planēta?), ka ceļš, lai to sasniegtu, pats par sevi ir iekšējā rakstura un spēka izaugsmes stāsts, kas pirmkārt mērojams karavānas ietvaros cauri milzu tuksnesim.

Sākotnēji Hadžars nosliecas par labu slēpt savus patiesos talantu apmērus. Mazums kāds no nostāstiem un leģendām par Trako Ģenerāli, kā viņu reiz iesauca padotie, spēs viņu atpazīt, bet savstarpējās cīņu pārbaudes, kā arīdzan citi naidnieki, būtu tie no savas cilvēka sugas vai cita veida mošķi, dara savu un liek atklāt, ka puisim piemīt reti kad un kurā redzēts spēks un pūķa varenības diženums.

Lai arī izvēlētās karavānas biedri, kurai Hadžars izvēlējies pievienoties, pārsvarā ir lāga ļaudis un uzticas pilnībā karavānas līderiem un tās karotājiem, lai tos droši nogādātu līdz galamērķim, tad Hadžara situācija atšķiras. Viņš var gan būt atklātāk aizdomīgs, ja nosliecas par labu tam, taujājot par karavānas līdera Rahaima un viņa mazdēla Karadmotivāciju attiecīgās situācijas, reakcijās uz tām, ja uzskata, ka moments to prasa. Kā arī Hadžara potenciāls karavānas aizsardzībā tiek laikus pamanīts, lai tiktu pielaists tuvāk noslēpumiem, kuri citiem ceļabiedriem tā arī paliek apslēpti.

Par laimi, Hadžaram ceļš gan burtiski, gan izaugsmes ziņā nav jāturpina vienam, un tā par tuvu cīņubiedru un potenciālu draugu (teju Nero tēla aizvietotājs no sērijas pirmajām trim grāmatām) kļūst salu arhipelāgu pārstāvis Ainens. Puisis ar plašām zināšanām, atšķirīgiem kultivācijas spēka talantiem, bet vismaz uz šo brīdi noteikti spēj mēroties spēkiem ar Hadžaru, būt vismaz cienīgs sparingpartneris. Kaut gan tam nav dižas vajadzības, jo gan Sea of Sand, gan Sea of Sorrow, ceturto un piekto sērijas grāmatu gana plašā apjomā piepilda dažāda rakstura un garuma cīņu ainas.

Ainas, kuras reizēm pēc savas būtības atkārtojas, bet ne uzkrītoši uzmācīgā stilā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām, kuras jau sāktu kļūt kaitinošas savas vienveidības dēļ. Visnotaļ attiecīgās fantāzijas stilam atbilstoši, bet atkal, kā par pirmajām trim, jāatzīmē, ka autoram vēl joprojām patīk pārāk lieli skaitļi, kurus varētu dalīt vismaz ar desmit, ja ne reizēm simtu, kas izskatītos loģiskāk un racionālāk.

Kā jau kārtīgam stāstam piederas, vajadzīgs arī ļaundaris, šoreiz vārdā Sankešs, kuru motivē vēlme kļūt spēcīgākam un varenākam, kas atšķirībā no Hadžara un citiem, attiecībā pret citiem izpaužas… ļaunākos veidos. Kaut arī lasītājam tiek piedāvāts ieskats motivācijā, kas meklējams sūrā un grūtā tuksnešu prinča pagātnē, tad ar nolūku vai kā, bet tas nešķita gana atspēkojošs līdz tam romāna ietvaros pastrādātajam.

Sea of Sorrow ietvaros Hadžara un uz šo brīdi arī Ainena piedzīvojumi tos aizved uz divām leģendu un mītu apvītām lokācijām – Underground pilsētu un Magu pilsētu. Kā viena, tā otra sevī glabā neredzētus un retus dārgumus gan materiālā, gan zināšanu ziņā. Ja vēl Pazemes pilsēta ir dzīva un apdzīvota, tad Magu pilsēta jau kur tas laiks, kā zudusi laiku rata ceļu putekļos, bet to pašu gan nevar teikt par vēl jo vairāk izslavēto Magu pilsētas bibliotēku, pilnu ar dažnedažādiem kultivācijas tehnikas skruļļiem. Kāda gan laime, ka eksistē tāds Hadžars, jo citiem līdz šim jau tūkstošiem gadu, kas varbūt pat mērāms desmitos, nav paveicies to atrast.

Bet tāpēc jau Hadžars ir galvenais varonis, lai to mainītu. Lai, neskatoties, cik reizes nāktos krist vai kāds censtos nogāzt, kā šoreiz Sankešs, pierādītu jau galvenokārt sev un reizē arī pūķa sirds devējam (sērijas nosaukums *wink, wink*), ka galvenais ir piecelties un no jauna un ar vēl lielāku sparu un gribasspēku turpināt cīņu par taisnību, par draugiem un par citu ar kultivācijas talantu mazāk apdāvināto drošību.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas gan varētu mēroties labsajūtas un prieka pieredzē kā dzimšanas diena esot mazam princim troņmantiniekam, sagaidīt visvisādus viesus no tuvas un tālas apkārtnes, priecāties kopā ar vecākiem un jaunāko māsu (vēl zīdainis), kā arī tēva Havera brāli Primusu. Tomēr gan karalistes Laidasas un tās iedzīvotāju, gan paša galvenā varoņa Hadžara dzīve sagriežas kājām gaisā uz neatgriešanos, kad Primuss īsteno apvērsumu un gāž brāli no troņa ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā jau uz to norāda viens no Primusa padomniekiem, tad kā pati pirmā grāmata Stone Will, tā visa Dragon Heart sērija aprautos jau prologā, ja vien Primuss rīkotos gudri, neatstātu dzīvajos nevienu, kas pēcāk varētu pretendēt uz troni, turēt uz viņu ienaidu un pašu pēcāk no tā gāzt. Tas, protams, nenotiek, un ne Hadžars, ne viņa māsa Eleina tiek nogalināti, bet pašam Primusam arīdzan ir līdz tam slepenībā turēts dēls, ko sākotnēji varētu uztvert kā galveno motivāciju šādi izrīkoties.

Bet pirms Hadžars var pat uzsākt lolot domas par tēva un mātes atriebšanu, vispirms pašam jākļūst krietni spēcīgākam, un tā lūk Hadžara piedzīvojumu stāsts aizsākas, kad viņa pazemes cietuma sargi kārē aiz naudas šo notirgo verdzībā, jo ne tikai par kaut kādu tur jau aizmirstu bijušā karaļa dēlu vairs neviens neinteresējas, bet pat pašiem būtu jāpiepul savas smadzeņšūnas, lai atcerētos viņa aristokrātisko titulu.

Dragon Heart sērijas iemītnieki mitinās fantāzijas pasaulē, kurā ir iespējams kultivēt savu maģisko talantu. Lai arī netiek pieminēti līmeņi un pieredzes punkti, lai tajos kāptu, tad tos aizvieto komplicēta pakāpju sistēma un tūkstoškārt vairāk eksistējošu tehniku visās iespējamās profesijās un dzīves situācijās. Autors Kirill Klevanski arīdzan vēlējies, lai viņa radītā pasaule būtu ļoti ekspansīva, apgalvojot, ka tās kopējā zemes masa vairākkārt pārsniedz to, ko varam pieredzēt šeit uz Zemes. Diemžēl dažādu karaļvalstu un biežāk jau impēriju politiskās intrigas, kādām nenovēršami jābūt, vairāk paliek lasītāja paša ziņā, krietni būtiskāku lomu piešķirot Hadžara zobena un cita veida ieroču cīņām un piedzīvojumiem.

No verga statusa ceļojošā frīku/izdzimteņu cirkā jāpaiet pieciem gadiem pirms viņu ievēro kāda bagātniece vārdā Senta un pārpērk Hadžaru, bet vien vēl vēlāk seko prologa epizode, kurā kādā nebūt veidā Hadžaram tiek tā laime sastapt mirstoša pūķa garu, kas tam sekojoši piešķir daļu savas sirds (‘’ah, sērijas nosaukums!’’), kas vēlākajos pārbaudījumos un arīdzan pirms tam spēka trenēšanā lieti noderēs, jo citādāk jau galvenais varonis nevarētu pienācīgā laika perioda uzlīmeņoties un panākt atriebes saldo taisnību.

Ui, gandrīz vai aizmrsu pieminēt vēl papildus ieganstu, kas ļauj Hadžaram ātrāk par citiem kļūt spēcīgākām, un tas ir Neironets, kas puisim vēl piešķirts esam mūsu pašu realitātē, kurā Hadžars ir uz gultas nolemts pacients, par kuru ieinteresējies kāds bagātnieks, bet, par cik, vēlāk, šis aspekts ļoti reti un tikpat kā netiek pieminēts, tad puiša izcelsme no mūsu pašu prastās un ikdienišķās Zemes ir vien kā iegansts, lai galvenajam varonim būtu papildus veids, kā to ātrāk uzlīmeņot. Tikpat labi varēja jau uzreiz sākt izdomātajā fantāzijas pasaulē ar pašu galveno varoni no tās.

Jāsaka gan, ka Hadžara spēka pieauguma temps drusku par ātru, lai šķistu dabisks. Saprotams, ka vajadzīgs gavleno varoni līdz ar viņa ceļā esošiem ļaundaru šķēršļiem pamazām padarīt spēcīgāku, lai lielās sērijas ietvaros pirmās trīs grāmatas varētu noslēgt ar pienācīgu kulmināciju, bet tad jau vienmēr var stāstu kuplināt ar papildus lpp. Kaut gan šajā ziņā varbūt pat labi, ka tā netiek darīts, jo vairumā piedzīvojumos tēli, kuri nav kļuvuši par Hadžara draugiem un kompanjoniem ir gandrīz vai kā kartona ielikteņi, kuri būtu itin viegli aizvietojami ar citiem. Vai drusku neizprotams lēmums pievērst vairāk lpp uzmanības, kā Hadžars iepazīstas ar kalnu cilšu raganu Nejhenu un nokļūst zem viņas palagiem, nekā pirms tam piesolītai cīņai ar tūkstošu tūkstošos mērāmu zvēru okeānam pielīdzinātu baru (dažādās spēka pakāpēs), kuri paši savukārt bēg no kaut kur tālienē divcīņu uzsākušiem Alfa klases monstriem.

Pirms paturpināt ar attiecīgajiem draugu varoņiem, jāatzīmē, ka autoram iespaidīgumam un grandiozitātes radīšanai patīk lietot visnotaļ lielus skaitļus sākot jau ar armijām, kuras mērāmas miljonos, un pēckauju upuru skaitam, tā viegli ieskicētai pasaules vēsturei, kur par piemēru var minēt sērijas otrajā grāmatā Iron Will kapenēs sastaptu tā sarga garu, kurš apgalvo, ka starp dzīvajiem bijis pirms sešiem simtiem gadsimtu, kas būtu krietni vairāk kā, piemēram, Warhamme 40k laikposms. Bet varbūt nolūks norādīt uz maģijas esamību, kā būtisku faktoru, kas ne tikai aizkavē tehnoloģisko attīstību, bet padara to pat par nevajadzīgu.

Vismaz par Hadžara tuvāko kompanoju un draugu Nero, īstajā vārdā Erins, var teikt labākus vārdus. Abu attiecību dinamika kā vienam, tā otram ļauj vieglāk pārciest un labāk atgūties no likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem. Vienlaikus Nero izcelsme, par kuru Hadžaram vien atklāsme šīs triloģijas noslēgumā, piešķir stāstam papildus tik ļoti nepieciešamo daudzslāņainību. Ko nosacīti vēl papildina fakts, ka pats Nero ir informēts par paša Hadžara statusu un par spīti gana agri abu draudzībā noprotamajam Hadžara virsmērķim, nogalināt Primusu, tas nepatraucē draudzības faktam. Abu dinamiku papildina vēl Iron Will ietvaros pirms kulminācijas lielās kaujas no barbariem izglābtas daiļas, gudras un spēcīgas lēdijas Sāras izglābšana, kura piesien pie nosacītas kārtības pirms tam ašo un knašo brunču mednieku Nero.

Pati par sevi Dragon Heart sērija ir gana izklaidējoša un saistoša, pat ja ar paredzamiem kulmināciju brīžu iznākumiem, (lai arī ne visi, par ko plusiņš) lai būtu interese vispārējo sēriju (virs 20 grāmatām tajā), bet reizē arī noteikti ir vēlme, lai stāstu sāktu papildināt kas vairāk no pasaules uzbūves, daudzajām vien reizēm pieminētajām impērijām un to valdnieku un aristokrātu savstarpējām attiecībām. Galvenokārt jau ar Darnasusas impēriju (vispēcīgākā ‘’tuvākajā’’ apkārtnē), kurai Laidasa skaitās kā vasalis, kas vismaz šobrīd jūtami paliek tālā fonā. Labi, ka vēl ir Hadžara tuvāko sabiedrotu attiecību dinamika, kā arī vienā no piedzīvojumiem iegūta ļoti īpaša kaķēna (par mājdzīvnieku to neklātos saukt) Azrijas pieaugšana sērijas turpinājumos, par ko spekulēt un prognozēt, cik būtisks lomas pieaugums tai lemts, jo jau tagad ir pa reizei, kurās Hadžars būtu bijis ‘’bēdīgākā’’ situācijā bez viņas.