Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu šāvieniem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.
Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.
Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.
Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.
No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.
Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.
Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.
Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.
No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.
Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.



You must be logged in to post a comment.