James Swallow

James Swallow – Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.

James Swallow – Nemesis (The Horus Heresy #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Horusa sacelšanās jau ir miljoniem prasījusi to dzīvības un varbūt pat miljardu miljardi vēl nākotnē pirms viņu apstādināt. Bet, ja nu pastāvētu variants, iespēja, kā to visu novērst pirms vēl tā spēki sasnieguši Saules sistēmu un cilvēces dzimto planētu, ja nu varētu nokomplektēt specaģentu, īpaši trenētu slepkavu komandu, kuras uzdevumus būtu nogalināt Horusu, tādejādi apstādinot pilsoņkaru pirms tas vēl īsti sācies.

Pat ja sekmīga izpilde prasītu visu to dzīvības un daudzu skatījumā izmantotās metodes, lai arī šķietami bez goda un slepenībā veiktas, būtu tā vērtas. Tā Nemesis grāmatas pirmās daļas sākumā diezgan būtisks lapaspušu apjoms tiek veltīts par Execution Force nosauktās komandas sapulcēšanai, ko dara paši, sākot ar tās līderi snaiperi Eristede Kell. Komandas savākšanu vienkopus jāveic pašiem, jo nevar atļauties, ka pat mazākā bauma par Horusa atentāta plānu taptu saklausīta nevajadzīgajās ausīs, jo var būt drošs, ka Imperatora nodevēja Horusa pusei par labu gan uz Terra, gan citviet darbojas tam lojāli personāži.

Paralēli tam, nešauboties, ka vien sakritības pēc, arī Horusam par labu tiek perināts paša Imperatora atentāta plāns, kas varbūt aizsākts krietni senāk. Pat ja sākotnēji projekts aizsākts ar citiem slepkavošanas mērķiem, tad nu pienācis brīdis, tas liktenīgais vēstures moments, kad to pavērst pret augstākā ranga mērķi, kāds vien var būt. Ja Execution Force sastāvā ir seši biedri un nevienu no tiem par parastu mirstīgo nenosauksis, tad pretējā pusē ir tik viens vienīgs, kurš sevi sauc par Spear. Lai arī Šķēps darbojas vienatnē, tikai tādēļ vien viņa izredzes nav sešreiz mazākas par Execution Force. Kaut gan atklātā cīņā ar astartes leģionāru, būtu kā vieniem, tā otram jānopūlas, tad katram piemīt īpašas, dažs labs varētu teikt pārdabiskas un ar warp ēteri saistītsas spējas, kuras ne visos cilvēces apgūtajos Visuma nostūros būtu ieredzētas un paciestas.

Nemesis sižets sadalīts divās daļās un ar Šķēpu saistītā norit uz stratēģiski un ģeogrāfiski nozīmīgas planētas Dagonet, kura turklāt bijusi viena no pirmajām, kuras toreiz vēl Imperatoram lojālais Horuss pievienojis Impērijas sastāvam. Uz tās pēdējā laikā pastiprinājušās īpatnējs slepkavību vilnis, mīklainas pazušanas, kuras tā vien šķiet saista čukstus, pār plecu atskatoties, pieminēts Horusa vārds. Dažā labā, turklāt vēl brutāli asiņainā un šķietami bez vainīgajam slepkavam atrodama izskaidrojuma, nozieguma vietā atrodami asinīs (ar savām vai upuru) izveidotām astoņstūru zvaigznes simboliku. Šo satraucošo slepkavību izmeklēšana uzticēta detektīvam Yosef Sabrat un viņa pāriniekam Daig Segan. Bet drīz vien abi atklās sevi atrodamies citu plānos krietni virs pašu galvām, vai citiem vārdiem un tieši sakot, dziļos sūdos.

Būtiska grāmatas tematika ir arīdzan Lectitio Divinitatus reliģiska kustība, kas pagaidām vēl darbojas vien paklusām, jo Impērijā jebkāda veida reliģiska dievu vai cita līdzīga veida pārdabiskā pielūgšana ir aizliegta, dominē vien strikta ‘’ticība’’ visam zinātniskajam un nekādiem tur pesteļiem. Šajā ziņā Lectitio Divinitatus iet soli vēl uz priekšu, jo tie pielūdz pašu Imperatoru kā Dievu ar lielo burtu, kā cilvēces glābēju un teju visu zinošu. Ticīgs biedrs atrodams arīdzan starp Execution Force komandas biedriem, un ne visi ir tiek iecietīgi, lai to atklājot, to tā vienkārši atstātu eksistējam, kas visiem sižeta gaitā netop zināms, bet spēlē gana būtisku lomu, lai tiktu pieminēts.

Imperatoram par labu noteikti nāk faktors, ka viņš ir teorētiski reāli satikt iespējama persona, nav abstrakts ideju kopums, kas kaut kur neviena neredzēts mīt. Bet viszinošajā un ārkārtīgi spēcīgajā faktorā (spēcīgāks par primarkiem) ienāk debatējams jautājums, kādēļ gan tad vajadzīgs pieļaut postošos nemierus, cita veida netaisnības un pārdzīvojumus, kas, protams, rodas jebkurā ticībā, dzīves realitātē, bet attiecībā uz Horusa nodevību šķietami nevajadzīga traģēdija, kas sev līdzi parauj daudzus jo daudzus, un nav attiecināms vien uz pašu Imperatoru un tā ‘’dēliem’’ primarkiem.

Age of Darkness – Horus Heresy #16

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.

The Horus Heresy books #3-5

#3 – Galaxy in Flames by Ben Counter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešā sērijas grāmata ir tā, kurā piepildās vispārējās sērijas premise – karavadoņa un līdz tam Imperatora labās rokas Horusa nodevība. Par cik šāds pavērsiens domājams nevienam sērijas lasītājam nesagādās pārsteigumu, tad izpildījuma nozīme ir vēl jo svarīgāka. Varbūt ik pa brīdim vērienīgās kauju ainas un tēlu meistarīgo kustību apraksts atkārtojas, tad kopumā Galaxy in Flames lieliski iekļaujas sērijas stilā.

Līdz šim Warmaster Horuss tur laukā Visumā ir bijis uzticams uz goda. Krusta karš, lai atbrīvotu to no nešķīstām citplanētiešu rasēm un atgrieztu pie Patiesības reiz Strife ēras dēļ zaudētās planētu kolonijas, lielākoties ir bijis liels uzvaras gājiens. Diemžēl saskare ar Warp Visuma pusi, kas ļauj mērot gaismas gados izmērāmas distances stipri īsākā laikā, un tur mītošajoem pārdabiskajiem Haosa spēkiem ir spējuši korumpēt gan Horusa, gan viņa tuvāko atbalstītāju prātus. Jāatzīmē fakts, ka Imperators ne reizi nav uzskatījis par vajadzīgu brīdināt Horusu un viņa brāļus Primarch tipa komandierus par patieso Haosa dabu.

No malas Horusa iegansti, lai saceltos pret Imperatoru, varētu šķist puslīdz racionāli. Klātneesamība (atrašanās uz Terra/Zemes) un atrautība no aktīvā Krusta kara un tā sagādātajām grūtībām un jaunas reliģijas izveidošanās, kas Dieva vietā nostāda Imperatoru, lai arī visa Krusta kara un Impērijas pamatā ir tikai un vienīgi zinātne un racionāla domāšana, atmetot jebkādus pesteļus. Tomēr nodaļu segmentos no Horusa un viņa atbalstītāju segmentos cauri spīdam var saskatīt varaskāri. Horusa acīs viņš ir krietni labāk piemērots Impērijas vadīšanai. Nenoliedzot Imperatora padarīto cilvēces labā, lai tā maz eksistētu, Horuss nespēj, neko nedarīdams, ļaut viņam tagad to novest neceļos. Vai vismaz tā viņš pats sev to cenšas argumentēt.

Kā nenovēršamai vilciena, lidmašīnas u.c.katastrofai lasītājs var sekot, kā saujiņa labo galveno tēlu, apjautuši, kas tiek plānots, cenšas brīdināt Imperatoram lojālos spēkus. Lai nepieļautu, ka Horusa nodevība, kas aizsākas kādā no Terra attālā galaktikas nostūrī, neatstātu dzīvajos nevienu Imperatoram lojālu un pārsteigtu viņu nesagatavotu.

#4 – The Flight of the Eisenstein by James Swallow

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmā puse un vēl drusku pēc būtības ir trešās grāmatas notikumi no Deathguard leģiona kapteiņa Nathaniel Garro puses. Pirmajā momentā bija neliels nepatīkams izbrīns, jo grāmatas nosaukums un premise sola kaut ko citu, bet gods godam autoram James Swallow izdevās lieliski pasniegt notikumu attīstību un atšķirīgo pieredzi par Horusa nodevību. Un par sēriju kopumā ir prieks – četri dažādi autori, bet neviena pēc stila un manieres ievērojami neizceļas sliktā ziņā. Protams, šāda tipa projektā ir vadlīnijas, bet, par cik Warhammer nav tāda tipa ekranizāciju kā Star Treck, tad ceru, ka autoriem domājams varētu būt lielāka izvēles brīvība attiecībā uz sižetu un tēliem.

Lielākā daļa Astartes leģionāru ir pieraduši akli sekot komandām, ļaut citiem izlemt viņu vietā un principā būt vien kā ierocim/instrumenta citu rokās. Kapteinim Garro ir paveicies, ka viņš šajā aspektā ticis drusku apdalīts. Kaut arī nereti rodas situācijas, kurās jāšauj vispirms un jautājumus uzdot pēc tam, šoreiz jāpieslēdz veselais saprāts, lai neļaut sevi ievilkt prātam neaptveramajā Horusa nodevībā, kas bez šaubu ēnas izraisīs pilsoņu karu starp daudzajiem leģioniem un prasīs simtiem un vēl vairāk tūkstošu dzīvības. Ja kāds apšaubīs Garro lojalitāti Imperatoram, tad dabūs dārgi par to samaksāt.

Impērijas un tās Krusta kara pamatā ir visa veida reliģiju, māņticības un ticības pārdabiskajam izskaušana. Tomēr gan pirms, gan īpaši pēc Horusa rīcības dzīvību starp leģionāriem un to kosmosa kuģu apkalpes rindās rodas reliģija, kura Dieva statusā ierindo Imperatoru. Ne viens viens tēls, kurš dedzīgi pirms tam ticējis paša Imperatora diktātam, ka dieviem utml tic tikai pēdējais muļķis, jaunāko notikumu gaismā sāk mainīt domas. Šajā aspektā izceļamo divi tēli – svētās statusu ieguvušo Euphrati Keeler un viņas uzticamo kompanjonu un “apustuli” Kyril Sindermann. Autors nedaudz apspēlē ticību kādai personai kā līderim, atmetot jebkādus dievišķuma aspektus, bet kopumā var just autora pārliecību augstāku spēku eksistencei.

Vien caur dažu tēlu pērspektīvu autoram izcili izdodas radīt iespaidu par Warhammer Visuma grandiozumu. No cīņas pret dažādiem citu rasu citplanētiešiem līdz iekšējai cīņai Impērijā par ideāliem un principiem.

#5 Fulgrim by Graham McNeill

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts par Primarch Fulgrim, kā gan tas varēja notikt, ka pirms tam tik augsti godājams un cildināms X leģions Emperor’s Children varēja krist tādā negodā, nodot savus brāļus citos leģionos, nodot cilvēces glābēju Inperatoru un pievienoties Horusa nodevības kampaņai.

Fulgrim ir X leģiona vadonis, primarch, uz kuru kā uz jebkuru Primarch paskatoties vien parastajam mirstīgajam sāk ļodzīties ceļi. Draugam no neizmērojamā dievišķā skaistuma, naidniekam no acīmredzamā spēka, kas pret viņu bez žēlastības tiks pielietots.

Pa nodaļai vien no vienas militāras sadursmes uz otru, būtu tie citplanētieši vai nodevīgi cilvēki no Exploration Age, autors parāda Fulgrima, viņa tuvāko padoto un līdz ar viņiem arī ierindas kareivju nolaišainos augstprātības pagrimuma bezdibeņos. Kā nejaušs citplanētiešu artefakta atradums, nenojaušot, ka tas saistīts ar Immaterium un Warp dimensijas Haosa ļaunajiem spēkiem, spēj tik dramatiski soli pa solim, lai saimnieka, Fulgrima, organismam tā šķistu paša ideja, izmainīt personību uz slikto pusi.

Šī ir pirmā atkārtotā grāmata no kāda autora Horus Heresy sērijā, iepriekš Horus Rising. Atmiņā no iepriekšējās reizes nav palicis, ka autoram tajā ir bijusi tik daudz sakāpināta un epitetu pilna lillā proza, kas īpaši izpaužas kaujas ainās, kuras uz grāmatas beigām kļūst jau nogurdinošas no to vienveidības vien. Krietnu daļu, neko nezaudējot, būtu iespējams izņemt. Lai arī Warhammer novelizētā pasaule šķiet fascinējoša, šķiet būs labāk, ja ieturēšu pauzi pirms nākošās. Īpaši, ja arī Descent of Angels pēc premises spriežot galvenokārt ir par notikumiem kādā no daudzajiem leģioniem upirms Horusa nodevības un pēcāk sekojošo reakciju no viņu perspektīvas.