James S.A. Corey

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēcei negaidīti paveras ceļš uz vairāk nekā 1300 apdzīvojamām planētām, pat ja flora un fauna, kas uz tām attīstījusies, nav piemērota tūlītējam cilvēka uzturam, varētu domāt, ka visiem būs gana ko sadalīt, nevajadzēt plēsties savā starpā, kā līdz šim. Diemžēl, tā domāt būtu naivuma augstākā pilotāža un The Expanse sērijas ceturtais turpinājums Cibola Burn ir vien iesildošais numurs piektajai un sestajai grāmatai.

Vērtīgi izrakteņi, zemes īpašniecība, kuras teritorijā tie atrodami un nauda pati par sevi joprojām dominē un rada konfliktsituācijas, kuras daļai iesaistīto beidzas letāli, kā tas aizsākas uz par New Terra iesaukto kolonijas planētu, kad RCE korporācijas kuģis, kurai uz Zemes piešķirtas tiesības apgūt jauno planētu saskaras ar nelūgtiem visiem, kuri jau tur apmetušies un uzskata izrakteņu lokāciju par savu. Tam seko bumbas sprādziens RCE kuģa nolaišanās laukumā un vispārēja augstas saspīlētības atmosfēra.

Līdz ar to, kuram gan labāk uzticēt konflikta deeskalāciju, naidīgās situācijas atrisināšanu, kā Rocinante komandai ar Holdenu priekšgalā. Papildus tam, kāpēc Holdens piekrīt uzdevumam, ir pati planēta, tās īpatnējā tektonika, kas pēc būtības gandrīz vai neeksistē, jo citplanētieši, kuri kādreiz to apguvuši, spējuši planētu (un gan jau arī citas) tā pārveidot, ka gandrīz varētu padomāt, ka pati planēta ir mākslīga vai vismaz nav vairs no oriģinālā stāvokļa atpazīstama. Turklāt tas viss paveikts salīdzinoši tik labi, ka daža laba tehnoloģija ir spējīga darboties pat pēc aptuveni divu miljardu gadu dīkstāves.

Diemžēl protomolekulas sižets puslīdz aktuāls vien Cibola Burn ietvaros, kur Millera gars vai tā imitācija ar Holdena palīdzību paralēli pašai protomelukulai (nav sevis apzināties spējīgā tādā pašā līmenī, kā Millers) izpēta uz planētas palikušos artefaktus, varētu mēģināt labāk izprast tiem naidīgo spēku, kas tāltālajā pagātnē būtu licis to izveidotajai impērijai sabrukt.

Vienlaikus interesanta ir sižetlīnija par cilvēkam nedraudzīgās planētas apgūšanu, pielāgošanos sarežģītajiem dzīves apstākļiem uz tās, kad negaidītus šķēršļus un potenciālu bīstamību veselībai, ja ne dzīvībai sagādā kaut kas pat tik vienmuļš kā lietus. Bet, lai potenciāli atgrieztos pie šiem sērijas aspektiem, vispirms cilvēcei kā tādai jāiziet cauri ļoti izaicinošam sava veida pilsoņkaram.

To tad aizsāk no belteru (apdzīvo par stacijām pārveidotus lielus kuģus, planētu pavadoņus utml. ārpus Zemes un Marsa) nācis tautiešu atbrīvotājs no nodokļu un cita veida paverdzinātības jūga Marco Inaros. Gadu desmitos uzkrātais aizvainojums, apspiestības smagums, kas ierobežojies attīstības potenciālu, šķietami visus svarīgākos labumus pievācot sev Zemes un Marsa virzienā, reizēm aizkavējot svarīgu resursu, piem, medicīnas preču nokļūšanu belteru apdzīvotajās teritorijās, tagad nu ļauj oportūnisma brīdim, lai harizmātisks līderis ar savu šarmu spētu mobilizēt vienotam mērķim tik plašā teritorijā esošos biedrus. Vienlaikus spēdams nepievērst tik lielu uzmanību saviem kā līdera trūkumiem, kuri pat citu līderu pamanīti, nešķiet tik būtiski, lai to dēļ aizkavētu pašu pretošanās procesu.

Tā būtisks un Cibola Burn ietvaros noteikti par maitekli vēl uzskatāms pavērsiens ir Marko iniciēts uzbrukums Zemei ar vairāku asteorīdu trieciniem tai. Kā vēlāk pierādīs Nemesis Games un Babylon’s Ashes notikumi, tad Marko stiprā puse nav ilgtermiņa plāni un domāšana, kā gadījumā šāda veida cilvēkam vienīgās bioloģiski piemērotās planētas biosfēras, ja ne iznīcināšana, tad tuvu tam, nebūtu izvēles rīcības opcija. Vien ar laiku, kā sestajā sērijas grāmatā uz sižeta skatuves vairāk kāpjošā Michio Pa, kas Zemei veltītā uzbrukuma brīdī vēl ir Marko sabiedrotā, tā arī citi spēs pamanīt, ka Marko vairāk motivē savtīgi, personiski mērķi un retorika par belteru glābšanu no apspiestības jūga ir vien fasāde, lai liktu citiem darīt viņam vēlamo.

Pēc Cibola Burn sižeta un vēl pirms uzbrukuma Zemei, Rocinante kuģim nepieciešama plaši labošanas darbi uz ilgāku laika periodu. Lieliski ļauj autoram šķietami neuzspiesti izskaisīt galvenos varoņus pa dažādām Saules sistēmas lokācijām, lai pavērsiena brīdī varētu sniegt tikpat dažādas perspektīvas uz notiekošo. Tā pirmo pieminēšu ieroču ekspertu uz Rocinante ar raibu kriminālās pasaules pagātni un neapskaužamu bērnību uz Zemes, kura dēļ galvenokārt Klarisa Mao vēlāk kļūs par vienu no Rocinante komandas, kas vēl trešās Abbadon’s Gate grāmatas ietvaros būtu kaut kas neiedomājams.

Klarisa nav vienīgā, kura pēc šīs sava veida otrās triloģijas The Expanse sērijas ietvaros pievienosies Rocinante, bet daži apstākļu sakritības dēļ ir vien uz salīdzinoši īsu brīdi, ka nav pieminēšanas vērti. To pašu gan nevar teikt par marsieti Robert ‘’Bobbie’’ W.Draper, kura pirmoreiz sevi atrāda sērijas otrajā Caliban’s War grāmatā, bet periods pēc aktivās militārās karjeras vien brīžiem bijis gana aizraujošs, pateicoties politiķei un pēc uzbrukumiem Zemei ANO vadītājia Avasaralai. Bobiju visā notikumu virpulī iesaista gan pati Avasarala, kurai dzelzs lēdijas tipa statuss, gribasspēks un varēšana tiek pārbaudīta uz pilnu klapi, bet tādi kā Marko uz ko līdzīgu var vien sapņot, gan Rocinante pilots Alekss.

Sestais turpinājums Babylon’s Ashes prologs ir vien trīs mēnešus pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem. Visi vēl ir šokā, par ko tādu, bet Marko jau sāk pārlieku ātri svinēt katru mazāko uzvaru, bet ar katru mazāko neveiksmi turpina jo uzskatāmāk atrādīt savus trūkumus. Katrs negaidīts pavērsiens itkā bijis daļa no kāda no neskaitāmajiem paralēli esošajiem plāniem, lai liktu citiem noticēt, ka viņš ir gatavs pilnīgi jebkāda veida varbūtībām. Tomēr, ja kaut kas tiešām noiet greizi, tad vai, kā jau minēts, tas arī bijis daļa no lielāka plāna, vai arī pie neveiksmes vainojams vienmēr kāds cits, bet ne viņš pats.

Lai arī mēreni noskaņotās Outer Planet Alliance (OPA) līderis Freds dara visu iespējamo, lai mazinātu Marko ietekmi, apvienotu zem sava karoga sakarīgi domājošos un pārliecinātu mainīt puses šaubīgos, tad kā viņš, tā arī pat Avasarala nav vairs jaunības spēka brieduma pilni un sāk izjust gadu nastu, konstanto spriedzi, ko nemitīgi klāt liek politiskās spēles un mahinācijas, lai kaut ko panāktu. Bet tā vien šķiet vismaz uz attiecīgo brīdi, ka neviena labāka, papildus Holdenam un viņa komandai nav, kuri jau tā milzu problēmas nesačakarētu vēl vairāk.

Kaut arī visnotaļ izprotams The Expanse sērijas pavērsiens, kurā cilvēcei nosacīti jātiek galā pašai ar sevi pirms ir iespējams vērst skatu uz 1300+ citām zvaigžņu sistēmām, tad protomolekulas, citu potenciālu citplanētiešu draudu sižetlīnijas kaut kā šķiet saistošākas. Turklāt, ja vēl piektās grāmatas noslēdzošajos momentos, kāds nozog līdz tam Freda kontrolē esošu protomolekulas paraugu.

James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.

Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.

Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.

Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.

Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.

Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.

Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.

Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.

Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.

Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.

Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.

Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.