Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.
Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.
Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.
Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.
Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.
Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.
Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.
Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.
Vēsturisko Asian Saga romānu sērijā King Rat gan tās apjoma, gan darbības lokācijas ierobežotības veidā, kad visi notikumi norit vienā kara gūstekņu nometnē Changi, vairāk šķita kā tāda .5 starpgrāmata.
King Rat galvenais varonis ir amerikānis ar iesauku Karalis, bet ne karalis pār citiem ieslodzītajiem, kur tas negods, kā galvenajiem pielīdējiem cietumsargiem un labuma meklētāju statuss pienākas tādiem kā Robins Grejs. Paša eksistence un palikšana pie veselā saprāta, nezinot, kad un vai vispār tiksi brīvībā, vēl kādreiz redzēsi mājas un mīļotos (tiem, kuriem sievas un draudzenes, domas par viņu uzticību) sagādā primārās un varbūt pat vienas no galvenajām grūtībām.
It īpaši apstākļos, kur galvenokārt pārtikas, bet arī citu resursu apjoms ir tālu no optimālā. Katrs cīnās un vēdera tiesu cenšas iegūt kā māk. Plus, par cik nometnē ir arī sievietes, tad tirgošanās ar baudu arīdzan ir daļa no sadzīves. Bet atgriežoties pie Karaļa, pie Robina Greja un vēlāk arī Karaļa tuva padotā un nākotnē topoša rakstnieka Pītera Marlo (interesanti, kā divi no trim margināli sevi atrāda nākošajā sērijas grāmatā), tad situācijas uztvere, kurš, kad un cik lielu labumu ir guvis, var krietni atšķirties no personīgās perspektīvas.
Dažādas trakas shēmas gan kā iegūt kādu lieku naudu, kuru izmantot tirgotjoties ar cietuma sargiem, tā pašiem kādas liekas papildus gaļas resursu iegūšanā, no kura tad grāmatas nosaukumam mājiena veidā pietapināts ‘’žurkas’’ vārds pie Karaļa, ko vismaz pirms tam papildina pieņemamāka vistu audzēšana, bet arī ar to notikumu ietvaros saistīts diskutabls vistu un ieslodzītam piederīga suņa incidents.
Nosacīti interesants sānceļš prom no lielā taipanu biznesa, pie kā sērija atgriežas piektajā Noble House sērijas grāmatā, kad pie Struenu nama stūres stājas jauns taipans Ian Dunross, kuram ticis tas prieks un laimes stāties atbildīgā pozīcijā, kad namam nebūt neklājas viegli, bet jaunajam censonim ir plāni un idejas, kā ievērojamu,bet lokālu Honkongas biznesu pārvērst pasaules vērienīgā un cienīgā tirdzniecības impērijā.
Ceļš gan uz to mērojams caur ērkšķiem un konkurentu izliktiem šķēršļiem, kuri Noble House ietvaros iemiesoti otra ietekmīgākā nama Rothwell-Gornt un tā taipana Quillan Gornt veidolā. Un ai cik izmanīgi, viltīgi un visiem iespējamiem veidiem Struenu nama sabrukums netiek mēģināts panākt. To sakot pats Danross un Strueni nebūt nav nekādi dievgosniņi un labā iemiesojumi, arī viņi izmanto dotos spēles noteikumus, kuri tā pārzinātājiem ļauj labi un pat ļoti labi nopelnīt.
Diemžēl romāns gana tieši atrāda nemaz tik tālas pagātnes realitāti un citos aspektos joprojām eksistējošu tagadni, kurā daži akciju un biržu tirgu uztver, kā spēļu laukumu, kurā rīkoties un riskēt pēc sirds patikas bieži vien ar citu dzīves iekrājumiem, nereti aizraujoties ar situācijām un riskiem, kuriem pašiem pat garantēta peļņa neatkarīgi no iznākuma vai vismaz nedraud bēdu ieleja un dzīves krahs. Kur gan no otras puses netrūkst daudz tādu aklo sekotāju, kuri cer bez darba ātri kļūt stāvus bagāti sekodami citiem šajos spēles laukumos.
Galvenais sižets Noble House ietvaros viennozīmīgi saistāms ar baumu izraisītu paniku Strueniem piederošu un saistītu banku klientos, kuri panikas dzīti nu steidz izņemt visus noguldītos līdzekļus, tā Gorntiem cerot, ka šis liks Strueniem bankrotēt.
Pa vidam arī citas spekulācijas, shēmošanas, kam par piemēru var minēt sarunātas sacīkstes hipodromos, kur arī netrūkst dullo, kuri riskē ar naudu, kuru nevar atļauties zaudēt. Tomēr galu galā vēl neesmu saskatījis sērijā to labo īpatnību, kura liktu sēriju novērtēt augstāk un izbaudīt vairāk.
Par Džeimsa Klavela vēsturiskajām āzijas sāgas grāmatām bija dzirdēts un gandrīz tikpat ilgi nostāvējušas manā virtuālajā grāmatplauktā, bet beidzot esmu saņēmies, lai tām pieķertos klāt. Bija dzirdētas pārsvarā pozitīvas atsauksmes no sērijas faniem, bet ne tik ļoti, ka vismaz pirmās divas sērijas grāmatas vien aiz notikumu darbības reģiona un vispārējā stila, kas ieturēts no autora puses būtu liekamas vienā sērijā. Citādi pavisam atšķirīgi tēli un sižeti.
Tā sērijas debija aizsākas 17.gadsimta sākumā, kad John Blackthorne pats būdams anglis, bet piedaloties Holandes vadītā ekspedīcijā, lai atklātu līdz tam vien spāņiem un portugāļiem zināmu ceļu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēras. Diemžēl Erasmus kuģi ne tikai piemeklē viena no daudzajām vētrām, ar kurām pašsaprotami jārēķinās, bet kuģis reizē arī spiests vētras dēļ avārijas stāvoklī piestāt Japānas krastos, kur vien Džona lemta lielāka rīcības brīvība, bet tā vien šķiet, ka vien Džons ir gatavs jau sākumā censties vairāk izprast tik atšķirīgos japāņus un nesaukāt tos par pērtiķiem.
Kā japāņiem svešinieki šķiet necivilizēti barbari ar neizprotamām paražām, tā Džonam un citiem ir līdzvērtīgas domas pār vietējiem iedzīvotājiem. Visvairāk no tā gan izceļas rietumnieku iedomas, ka pārāk bieža mazgāšanās un citas higiēnas ievērošana drīzāk apdraud veselību nekā uzlabo to. Vai kristiešu (dominē jezuīti) divkosība, kad tie cer izplatīt savu ticību japānas zemē, piesola dažādus labumus un paaugstinājumus sekotājiem, bet, kad tiem jautā, kur tie palikuši, vienmēr atrod dažādu aizbildinājumus un atrunas.
Tikmēr japāņu pusē nāves aspekts ieņem pavisam citu lomu, sākot ar rituālistisku pašnāvību seppuku, kam atļauju prasīt no sava lorda, līdz pat tam, ka teju par katru nopietnu (un reizēm pat par ne tik izteiktu) noziegumu tiek piespriests nāvessods. Nāves aspekts un miršana ne gluži ikdienišķs atgadījums, bet teiksim pašnāvības ideja tiek izteikta gana pamanāmi daudz, lai uz brīdi pabrīnītos, ka iedzīvotāju skaits tik liels.
Bet kā jau (vēsturiskam) romānam piederas, tad Džons neiztiek bez romantiskas intereses, par kuru kļūst viņam piešķirta interpretore, tulks Mariko, kura palīdz saprasties un par nosacītu sabiedroto padarīt lordu (termins daimyo) Toranagu, kurš vairāk no visiem citiem izprot vajadzību attīstīt militāro varēšanu, kur pārspēku svešiniekiem dod lielgabali un šaujamieroči, kamēr pie pašiem dominē zobeni. Līdz ar to jāmainās laikam līdzi arīdzan samuraju godam, jāpielāgojas labākai stratēģijai, kas gan nav šī romāna jautājums, kurā gods pretinieku sakaut tuvcīņā ar zobenu stāv krietni pāri šaujamieročiem, kuri gan vēl ir relatīvs jaunums. It īpaši vēl laikā, kad samuraju tiesības stāv pāri visiem citiem.
Džonam prasmīgi jālavierē starp japāņu uz āru citiem vērstajām pieklājības maskām, aiz kurām nereti slēpjas pilnīgi kas cits. Bet vienlaikus, kad lemts pēc ilgāka laika satikt gūstā dzīvojošos Erasmus kuģa kādreizējos biedros, pašu piemeklē zināms šoks kā par viņu netīrību, kas ir pati par sevi pašsaprotama, tā cita veida uzskatiem un domāšanu, kuri, dzīvojot citā vidē, drusku sākuši, kā japāņi uzskatītu, kļūt kā civilizētam cilvēkam.
Shogun tēlu perspektīvas mijas un bez Džona piedāvā arīdzan ieskatu Japānas politisko intrigu pasaulē, kur jebkurš daimju ar vērā ņemamu varu cer kļūt par Šogunu, kad imperators vairāk ir reprezentatīva vara, kamēr faktiskā valdīšana tiek šim šogunam. Cik var spriest pēc YouTube atrodamiem treileriem, tad Netflix veidojums gana precīzi attēlo romānā atrodamo sentimentu.
Sērijas turpinājums Tai-Pan, kā jau minēts, ir vien nosacīts turpinājums un darbību pārsviež uz aptuveni 1840.gadu (gadiem) un Honkongu, kurai ar laiku lemts kļūt par nozīmīgu ekonomisku, ģeopolitiski svarīgu pilsētu. Kā iepriekšējā grāmatā jāpāņi uzskatīja sevi kā parāko tautu, rasi uz zemes, tā šajā ķīniešiem ir līdzvērtīgas domas par sevi. Vienīgi uzskati par barbariem angļiem un citiem no tāla svešuma nākošiem ir vienādas.
Tāpat līdzīgs ir ne gluži nolemtība dzīvei, bet paļaušanās tai, neaizkavēšanās ‘’kāpēc’’ jautājumā. Kamēr japāņiem tā ir karma, tad ķīniešiem
Tikmēr briti pa divu gadsimtu laiku jau manāmi attīstījuši savu impēriju un jūrās, okeānos pielietojamo spēku. Tirdzniecība kā viens no galvenajiem instrumentiem, lai to tikai arvien vairāk palielinātu. Opijs-tēja-zīds, varbūt ne obligāti attiecīgajā secībā, bet viennozīmīgi visi trīs vērā ņemamas preces, kur tēja kļūst par nozīmīgu kultūras dzērienu starp britiem, opijs notrulina, novājina un vieglāk ļauj manipulēt ar aziātiem, bet zīds un tā kvalitāte līdzvērtīga, ja ne pārāka ar citur pasaulē iegūstamo.
Kā liecina grāmatas nosaukums Tai-Pan, kas apzīmē rietumnieku tirdzniecības firmu, namu hongbiznesa galveno pārstāvi, tad galvenā loma tādam šajā grāmatā tiek Dirkam Struenam. Tomēr, lai cik bagātības netiktu savākts un ar nepārstājošiem centieniem to palielināt, tad nevienmēr nauda spēj visu atrisināt. Tā par vienu no bēdu avotiem kļūst malārija, kura atņem dzīvību nevienam vien tuvam cilvēkam, vai inficē tādu un līdz ar to kļūst par nozīmīgu sižeta punktu, kad Dirks ir gatavs uz visu, uz jebkādu cenu, lai to izārstētu.
Citas raizes un nosacītu spriedzi gana garājā grāmatā sagādā kādreizējs Dirka draugs Gorth Brock, ar kuru draudzība ne tikai pajukusi, bet atstājusi attiecības tādā līmenī, ka tas sākotnēji par to teju vien domā, kā atriebties, kā izjaukt un iznīcināt Dirka plaukstošo biznesa darbību. Ko gan pamaina Dirka dēla Koluma ieskatīšanās Gorth radiniecē Tesā.
Kā Shogun ietvaros lielgabali un citi šaujamieroči bija jaunums, tā tvaikoņu ēras sākums un burukuģu potenciāls noriets tāds ir šajā, kaut gan šoreiz jaunuma aspekts tāds ir pilnīgi visiem. Un kamēr ir dažs labs iesīkstējis, kurš par visām varētm cildina burukuģus, tad jaunākie ir krietni atvērtāk domājoši un labāk spēj pieņemt labumus, ko dod kuģis, kurš spēj kuģot pretvējā un ekonomiskos labumus, ko tāda tehnoloģija sniedz, kuru neierobežo vēja untumi.
Tai-Pan romāns vairāk kā savstarpējo attiecību drāma starp jaunajiem kolonistiem, kuri ir teju kā aristokrāti ārpus mājām, kuriem statusu piešķir materiālo labumu spēks. Pameklējot internetu, atklājas, ka Tai-Pan arī nav izpalicis bez ekranizācijas, kaut arī salīdznoši senāks 1986.gada ražojums tam.
Noslēdzoši Asian Saga trešā grāmata Gai-Jin – barbaru, svešnieku apzīmējošs termins, kas kalpo kā uzskatāms apliecinājums, ka ilgstošo, bet ierobežoto kontaktu laikā uzskati vieniem par otru, rietumniekiem un japāņiem, ķīniešiem nav mainījušies. Romāns reizē ir kā nosacīts turpinājums, jo kā galvenais tā tēls ir Dirka mazdēls Malkolms, kurš alkst pats kļūt par taipanu, bet nenojauš, ka viņa rīcībā nav vēl biznesa galvai pieejamais spēks un vara, ko vairāk no aizkulisēm vairāk kontrolē joprojām starp dzīvajiem esošā Tesa, kuras kļūšana par Struenu nav mainījusi faktu, ka Broki joprojām ir kā lielāki konkurenti un pat naidnieki vismaz biznesa konkurencē.
Vismaz sākotnēji par būtisku sižeta katalizatoru kalpo japāņu samuraju šķietami neizprovocēts uzbrukums britiem, kuru kompānijā ir arīdzan Malkolms, kuram palaimējas palikt dzīvam, bet ne gluži visi viņa kompānijā spētu (ja vien spētu) apgalvot to pašu. Japāņi izmanto valodas barjeras kā tirdzniecības jautājumos, tā šajā gadījumā savā labā, un kamēr mutiski apliecina vēlmi palīdzēt saukt pie atbildības vainīgos, tad drīzāk par patiesu šķiet pretējais, ka tie drīzāk atbalsta un iedrošina tos.
Salīdzinoši vismazāk atvēlēta uzmanība, piešķirtas maznozīmīgākas lomas līdzvērtības ziņā vietējiem, kamēr pārliecinoši vairāk drāmas piešķirts Malkolma Struena mīlestības frontes pārdzīvojumiem attiecībā uz jaunu francūzieti Angelique Richaud, par kuru kā iecerēto Tesa un citi radi, maigi sakot, nav sajūsmā, un uzsakta, ka tā cer vien ieprecēties bagātībā.
Diemžēl Gai-Jin no visiem trim salīdzinoši vismazāk saistošs, kas jūtami par garu izvilktā romānā līdz tā beigām jau arvien mazāk piedodams, tam nemainoties.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.