Humor

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.

Ken Akamatsu – Love Hina, Vol.1-14

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

Četru gadu vecumā Keitaro Urashima un kāda atmiņu dzīlēs pēc vārda aizmirsta meitene reiz smilšu kastē viens otram devuši solījumu, ka abi reiz iekļūs Todai universitātē vien aiz tā iemesle, ka jau tādā vecumā padzirdējuši, ka diviem mīlētājiem kopā esot Todai mīlestība garantēta uz mūžu.

Sērijai sākoties ir pagājuši 15 gadi, bet tās galvenajam varonim Keitaro jādomā, kur palikt vismaz uz kādu laiku, jo jau otro gadu pēc kārtas nav spējiis nokārtot iestājeksāmenus prestižajā universitātē un vecāki nav gatavi turpināt zem sava jumta uzturēt tādu neveiksminieku. Tā teikt pašam jāsāk sevi uzturēt – skarbi, bet realitāte.

Kā vienīgo alternatīvu Keitaro spēj iedomāties vecmāmiņas viesu savu Love Hina, bet tavu pārsteigumu, kad Keitaro komiski sāpīgākajā veidā nākas uzzināt, ka viesu nams kādā brīdī pārtapis par tādu kā meiteņu kopmītni. Ar šo momentu arī sākas multeņu fizikas loģika, galvenokārt sērijas galvenā varoņa fiziskās ietekmēšanas un saņemto sitienu, spērienu ziņā, pēc kuriem puisis teju azlido debesīs, lai iemirdzētos tālumā kā zvaigzne, vai vismaz aizlidot pārdesmit metrus tālāk, bet pārsvaru bez jebkādām tālejošām sekām. Un arī savstarpējās attiecības ar kopmītnes iemītniecēm tas neizbojā. Drīzāk pat tas kļūst par komiskās rutīnas galveno joku, kuru autors diemžēl līdz sērijas beigām nodrillē krietni par daudz.

Love Hina ir kā romantiska humora rakstura sērija par Keitaro un vienas no kopmītņu iemītnieču, jaunietes Naru Narusegawa (sērijas sākoties ir 17g, bet sērijas laikā kļūst pilngadīga) pirmo mīlestību, neveiklumu, lai pat tiktu līdz pirmajam skūsptam, kur nu vēl tālāk, un par drosmi atzīt gan sev, gan viens otram savas jūtas. Tā arī Love Hina lielā mērā ir sērija par nepadošanos, nenovēršanos no nospraustā mērķa, lai cik grūts ceļš līdz tam nebūtu. Spēt pārvarēt neveiksmes, pēc kritiena vēlreiz piecelties un nepārdzīvot, bet turpināt cīņu, jo arīdzan ar trešo reizi Keitaro nespēj iestāties Todai universitātē, bet tas neliek dūšai pilnībā sašļukt.

Tas gan varbūt daļēji aiz tā, ka arī nolūkotā Naru, potenciālā ‘’apsolītā meitene’’, arī nespēj ar savu pirmo reizi nokārto iestājeksāmenu (iespaids par krietni atšķirīgu izglītības sistēmu). Bet ar solījumu/apsolītās meitenes statusu autors arī veic milzu riņķa un pārpratumu danci, kam lieliski noder, ka varoņi tā došanas brīdī bijuši tik jauni, Naru vispār vien divus gadus jauna. Tā potenciālo statusu piešķirot nejauši abu sastaptai simpātiskai meitenei Mutsumi, kuras varbūtību uz šo godu palielina fakts, ka ir tikpat kā vienā vecumā ar Keitaro. Bet dzīvē nekas nav viegli un kaut arī Keitaro un Naru jūtas vienam pret otru tiek abpusēji atgrieztas, šaubas par liktens un solījuma spēku izjaukt laimi un mīlestību nesamazinās tikpat kā līdz pat pašam sērijas epilogam.

Kopumā Love Hina var atzīmēt kā patīkamu, pozitīvu sērijas iespaidu ar labu humoru un daudziem dažādiem sekundāriem tēliem, no kuriem vairumam tiek doti interesanti iepazīstinoši pagātnes stāsti vai pat pa kādai mazai sižeta līnijai. Kā Naru kādreizēja privāta skolotāja (toreiz pats kā Todai students) Seta uzrašanas, kurā Naru pat ieķērusies un kura dēļ apņēmusies iekļūt Todai.

Diemžēl sērija kā tāda likās drusku par daudz izvilkta garumā, arī notikumu sekvenču loģika fantastikas garā, kas reizēm izpaužas kā lieks pildījummateriāls, un multeņu fizikas noteikumi jau šķita krietni par daudz, kas sabojā pašu pēcgaršu aptvuni kādu pēdējo četru, piecu krājumu (vol.) garumā.

Drew Hayes – 5-Minute Sherlock #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdams pēdējais kājās palikušais pēc smagas deju kluba ballītes Sherman Holmes nav vis visizturīgākais dejotājs, bet gan ļaunprātīga un neatļauta eksperimentālu vielu vienīgais izdzīvojušais. Vielas ir ar tik traumatizējošu ietekmi, ka Šērmans pat neatceras savu īsto vārdu vai vispār kaut ko no tā, kas būtu noticis pirms kluba apmeklējuma. Toties vielu kombinācijas ‘’ieguvumi’’, kādēļ tā radītāji vispār nopūlas, ir prāta spēju palielināšana līdz ģēnija apmēriem. Par nelaimi ļaundariem, Šērmans nonāk valsts aģentūru un ne viņu kontrolē.

Kāpēc Šērmana prāts iefiksējies uz diženā detektīva Holmsa tēlu, nevienam arī nav tapis skaidrs, bet fakts paliek fakts. Arī tas, vai Šērmans bijis tikpat ekscentrisks un īpatnējs arī pirms vielu ietekmes paliek atklāts un debatējams jautājums. Bet vielu pozitīvā ietekme, ģenialitātes faktors diemžēl nav Šērmanam pieejams neierobežoti un kad vien vēlas, vien reizi dienā uz aptuveni 5 minūtēm, pēc kurām automātiski kā komā iekrīt miegā. Turklāt Šērmanam vienmēr kaut kā savs prāts jānodarbina, nedrīkst iestāties ne uz mirkli informācijas ievades deficīts, jo pretējā gadījumā arī ārpus piecminūtes loga Šērmana prāts pašiznīcināsies (plus nebūs pieejams izpētei ne valdībai, ne ļaundariem).

Tāpēc tiek pieņemts lēmums Šērmanu pārvest uz citu lokāciju, bet ne kaut kādā tur busiņā kā ieslodzīto, bet ar slepenā aģenta 221 jeb segvārdā Vatsona pavadībā, ļaujot izbaudīt ‘’brīvo dabu’’, stimulēt prātu un iegūt jaunas atmiņas un pieredzi. Bet nebūsim pārsteigti, kad ļaundari, ar algotņu starpniecību, nekavējas izmantot šādu burvīgu iespēju atgūt kāroto eksperimenta subjektu.

Pašam Vatsonam šī ir iespēja atgūt savu labo reputāciju kolēģu vidū, kura pazaudēta pēc tuva drauga un uzticama kolēģa nodevības darba laikā, bet kas tagad liek aiz katra stūra saskatīt potenciālas briesmas vai nodevību. Sākotnēji arī Vatsons, tāpat kā visi citi, Šērmanu redz kā vien nelaimīgu jukošo, kurš, neskatoties uz nenoliedzamo ģenialitāti, knapi turas pie realitātes. Tomēr kopā pavadītais laiks un izvairīšanās no dzīvībai bīstamām situācijām izveido jaunu un negaidītu parnterību, kura ir Šerloka un Vatsona vārdu cienīga.

Otrs Šerloka un Vatsona piedzīvojums abus aizved uz vēsturisku muižu, kura nu pārvērsta par spoku apsēstas mājas tūristu izklaidi, bet darbinieki noraizējušies, ka tik izklaide nav pārvētusies negaidītā patiesībā. Visi citi privātdetektīvi darbinieku bažas noraidījušas, kā nepamatotas bažas, bet pasaulē labākais privātdetektīvs Šērmans Holmss nebūs no tādas pašas šlakas, un kopā ar uzticamo palīgu Vatsonu dotas palīgā noskaidrot, kas īsti cenšas aizbaidīt tūrīstus un visādi citādi izjaukt nelielo biznesu.

Interesanta un vismaz man nedzirdēta pieeja Holmsa pastīža romānos, kad autors nemēģina ne pārvietot Šerloku Holmsu uz mūsdienām vai pārstāstīt pagātnes vēsturiskajos ietvaros. Tā vietā nelaimīga eksperimenta upuris neviļus par tādu tiek pārtaisīts, bet varam būt droši, ka pats Šērmans sevi par ‘’nelaimīgo’’ neuztver vai vismaz cenšas tā nedarīt, jo konstanti nodarbināt prātu un tikt galā ar visu informācijas gūzmu, ko citi muļķa mierā ignorē nav nekas viegls. Labi, ka ir tāds draugs un palīgs kā aģents Vatsons.

Obert Skye – Wizard for Hire #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve jau kopš agra vecuma, kad acu priekšā vecāki nolaupīti nezināmā virzienā, nav Oziju Tofiju appuišojusi. Pašam ir bijis jākūļās un jāmācās kas ir kas un kas ir īsts un patiess. Pirmā triloģijas grāmatā Harijs nejauši pamanītā sludinājumā nolīgst burvi vārdā Rin, lai tas palīdzētu viņam atrast vecākus. Diemžēl sniegtā atbilde nav tā, ko zēns visus šos gadus ir kārojis, bet tas nenozīmē, ka pasaulē nav ienaidnieku, kuri vēlētos situāciju izmantot savā labā.

Āķis tajā, ka Ozija zinātniskie vecāki, pirms abu nolaupīšanas, ilgstoši strādāja pie ļoti īpaša seruma, kas ļautu kontrolēt citas personas rīcību ar savu domu spēku. Īpašā projekta finansētās, ļoti bagāts un varaskārais Rejs alkst iegūt savā kontrolē šādu spēku, bet, par cik, Ozija vecāki vairs nav tā teikt pieejami, bet ir zināms, ka viņi eksperimentējot it kā dāvājuši šo īpašo superspēju savam dēlam, Rejs ir gatavs uz visu iespējamo, lai nu puisis nonāktu viņa rīcībā un varētu iegūt asinis un konsekventi no tām izgūt attiecīgo ‘’prāta kontroles serumu’’.

Par laimi Ozijam viņam nav jācīnās pret ļaundari Reju vienam pašam. Ozijam ir draugi, kuri var viņam palīdzēt, un par tādiem puisis var saukt gan Sigiju, burvja Rina meitu, gan nu jau arī pašu Rinu, kā arī metālisko putniņa konstrukciju vārdā Klārks, kas spēj pats domāt, sarunāties un pieņemt lēmumus. Kopā kā vienota komanda viņi spēj stāties pretim Rejam un viņa nolīgtajiem muskuļotajiem apsargiem un pakalpiņiem.

Wizard for Hire triloģija kā tāda ir arīdzan piedzīvojumiem bagāts maģisks stāsts, kurā burvis Rins liek galvenajiem varoņiem Ozijam un Sigijai noticēt maģiskumam, ko ikdienā katrs no mums pieņem par pašsaprotamu un vienīgi zinātnē balstītu. Kā daudz kas ja ne nobruktu, tad šķistu krietni apgrūtinošāks un čakarīgāks, ja nebūtu pieejams pat īslaicīgi. Tā teikt, cik daudzi tagad glaudāmos/vied- telefonus pieņem par pašsaprotamiem, cik daudziem telefoni un datori būtu tumša bilde, ja neeksistētu pasaules plašais internets u.c. Novērt šķietamo maģiskumu tajā visā nav nemaz kaut kas viegls un uzreiz notverams. Varbūt reizēm nepieciešams kāds varaskārs un samaitāts personāžs kā Rejs, kas liek to visu novērtēt citā gaismā. Lai vai kā kāds cits uz tevi šķībi skatītos vai nez kā padomātu.

Un galu galā zvans no Wizard for Hire pirmās grāmatas, kontrakts starp zēnu Oziju Tofiju un burvi Rinu arī tiks izpildīts un triloģija veiksmīgi noslēgta.

Jasper Fforde – The Woman Who Died a Lot (Thursday Next #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis krietns laiciņš, vairāk nekā četri gadi, kopš noklausījos sesto One of Our Thursdays Is Missing grāmatu, bet patīkami, ka vien pārlasot savus iespaidus par to, plus autora prasmi atgādināt lasītājam vajadzīgo ir iespējams izbaudīt uz absurdu humoru un nedaudz farsu (labā nozīmē) tēmētu grāmatu sēriju, kas lieti noderēs, ja var ticēt Goodreads, ka pēc 11gadu pārtraukuma (šī publicēta 2012.g.) plānots izdot astoto sērijas grāmatu.

Viens no lielākajumiem pieturpunktiem septītajā The Woman Who Died a Lot sērijā ir iestāžu un valdības meklējumi, kā vislabāk izpildīt stulbuma kvotu. Ja vēl nesen šķita, ka ar pret Dieva anti-smitten vairogu pietiks, jo pa visu šo laiku Dievs nav atklājis savu klātbūtnes esamību, tad pietiek vien pietiekošam Zemes populācijas procentam (nojaušu, ka aptuveni 80%) sākt patiesi ticēt, lai Viņš parādītos atklātībā. Tā nu nākas domāt jaunus risinājums, kas vispirms izpaužas ar Ceturtdienas atgriešanos aktīvajā dienestā, ar literārās SpecOps Literatecs aģentūras atjaunošanu, lai vēlāk atkal visu šķietami nejauši sačakarētu un varētu sasniegt nepieciešamo stulbuma kvotas apjomu.

Paralēlas dimensijas ar atšķirīgām tehnoloģijām un ar to saistītām savstarpējām tirdzniecības attiecībām. Dievs, kurš ik pa brīdim izpaužas ar kāda sasperšanu. Meteorīts, kurš it kā draud palidot Zemei bīstami tuvu, bet varbūt tomēr ietrieksies tajā, jo aizvien vairāk cilvēku sāk tam ticēt, turklāt Nākotens Likteņa noteicēji reti kuram spēj noteikt dzīves turpinājumu pēc konkrēta datuma. Kloni, kas cenšas par tevi izlikties un ir citas privātas korporācijas sūtīti, lai pārņemtu tavu dzīvi, bet ātri vien attopas un palīdz tiem, kurus būtu jākompromitē. Prāta tārpi ar viltus atmiņām, ka speciāli jāuztaisa tetovējums redzamā vietā, piemēram, uz plaukstas, lai ik pēc brīža no jauna varētu sev atgādināt patiesību, bet vienlaikus cīnoties pret minētās korporācijas aģentu, kurš spēj ievietot citas atmiņas vai aizmirst nesen notikušo, lai būtu grūtāk ar viņu spēkoties.

Viss kopā padara Thursday Next sēriju par gana aizraujošu lasāmvielu, kura pamanās neieslīgt pārspīlētībās un jēlu joku galējībās.

One, Yusuke Murata – One-Punch Man, Vol.1-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tīņa gados apcelts, bet jau tad sērijas galvenajam varonim, kurš reiz kļūs par One-Punch Man bija drosme, lai censtos citiem palīdzēt, ja kāds to apceļ. Tagad Saitama ir tā satrenējies, kam tik vienkāršam neviens nenotic, ka visus monstrus spēj pieveikt ar vienu sitienu, kas jau kļūst drusku garlaicīgi. Vienas no vislielākajām alkām puisim ir atrast kādu, kas spētu viņam izrādīt kaut cik lielāku pretestītbu.

Par cik Saitama jūtas un ir tik spēcīgs, ka cīņas viņu nosacīti pat šķiet uzjautrinoši amizantas, kaut arī nepateiksi to pēc viņa sejas izteiksmes, tad atliek laika arī pa kādam filozoskas dabas jautājumam, galvenokārt jau pašam sev un pastarpināti arīdzan lasītājam.

Autors vismaz sērijas pirmajā krājumā dod ieskatu arī ļaundaru nometnē, kaut arī pārsteigumu pārsteigums, ka tur mērķi ir klasiski vecie labie – pārņemt varu pār pasauli.

Par ilustrācijām un it īpaši cīņu ainām, kuras sastāda nozīmīgu katra krājuma daļu, var teikt labus, atzinīgus vārdus. Viegli izsekojams. Diemžēl par pašu mangu var atrast arī kritisku vārdu, kas attiecināms uz vienveidību no krājuma uz krājuma, paredzamību tajā ziņā, ka Saitama jeb One-Punch Man bez problēmām uzvar, lai cik Over Powered pretinieks nebūtu. Kā rezultātā izveidojas gana daudz lieka pildījummateriālu.

Labi, ka vēl ir skaidri noprotama galvenā varoņa, kā arī mācekļa kiborga Genos, izaugsmes un attīstības arka. Viens no aspektiem, ka Saitama atšķirībā no citiem varoņiem, kuri mīt šajā pasaulē, lai cīnīties ar pieaugošo monstru sērgu, dod priekšroku cīnīties vienatnē un acīmredzami viņam nav nepieciešama komanda, lai uzvarētu. Tādēļ par lielu pārsteigumu nāk ziņa no Genosa, ka viņam nepieciešams iestāties Varoņu Asociācijā, lai varētu turpināt savus varoņdarbus. Autors arī pie pasaules uzbūves un Saitamas vietas tajā pieet ar zināmu humora un nenopietnības devu.

Pirmajos desmit krājumos, kuriem pieķēros klāt (uz plaukta ir vēl līdz 19.) autors One paspēj iziet cauri visiem iedomājamiem draudiem no seniem jūras ļaudīm, kuri tagad izdomājuši ierādīt cilvēkiem viņu īsto vietu, citplanētiešu iebrukumam, līdz pat meteorītam, kas ne tikai apdraud dzīvību uz Zemes, bet sadomājis krist tieši uz pilsētu, kurā atrodas sērijas galvenais varonis. Ne reizi vien pat caur sci-fi fantāzijas prizmu skatoties nākas pazemināt skepses līmeni, ko gan šajā gadījumā nav grūti panākt.

Atmiņā ar savu atšķirīgumu vislabāk palicis prātā astotais krājums, kas patīkami pārsteidza ar tā pamata sižetu, kas atklāj patieso stāstu par vienu no spēcīgākajiem varoņiem sauktu par King, kas īstenībā par varoni kļuvis daudzu jo daudzu nejaušu sakritību rezultātā. Karalis, kuram tagad nākas uzturēt falšo imidžu, ja vien nevēlas saskarties ar negatīvu un naidīgu reakciju, kad atklātos patiesība. Saitama, lai arī to atklāj, ir lāga džeks un ne dusmo, ne grasās viņu nodot.

Noteikti pēc kāda laika turpināšu sēriju, paturot prātā gan cringe cienīgus briesmoņu un ļaundaru izcelsmes stāstus, gan šur tur pamanāmus sižeta caurumus.

Brandon Graham – King City

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas


King City – pilsēta, kurā viss dīvainais ir realitāte, bet nepus(ne)nopietnu konspirāciju veidā. Tikpat uz jautru humoru tendēts, un kaut arī fonā, kas gan ir sadalīts trīs galvenajos sižetos, glūn potenciāli katastrofālas paranormāla rakstura kataklizmas, gandrīz nevienā brīdi tas neatspoguļojas parasto pilsētas iedzīvotāju uzvedībā.

No personīgās podkāstu klausīšanās pieredzes prātā nāk salīdzinājumi ar izdomātu pilsētu Night Vale tuksneša vidū. Kurā līdzīgā veidā ir iespējams viss dīvainais. Citam noteikti tas būs kāds cits fikcionāls variants, jo nešaubos, ka līdzīgu dīvaini neparastu lokāciju iterācijas nav nemaz tāds retums. Klasificētu šo grāmatu kā Weird fantasy/maģisko reālismu, kurā galveno varoņu ikdiena lasītājam būtu lielizmēra piedzīvojums.


Kaķu meistars Džo(speciāli trenēts) un viņa kaķis Earthling izmantojams kā ierocis un instruments, ko pielietot dažnedažādās nepieciešamības un āķības situācijās. Džo labākais draugs Pete – unikālā iezīme, ka teju visu laiku valkā cepuri pāri sejai (ar carumiem acīm, deg, mutei), kura pamatdarbs grāmatai sākoties ir ar kriminālu raksturu, bet pēdējais darbiņš liek visu pārdomāt un rīkoties sirdsapziņas vadītam. Pat ja krājuma sākumā šķiet, ka abus sižetus vieno vien draudzība starp tēliem, tad nevajadzētu rasties lielam pārsteigumam, kad līdz grāmatas beigām pierādās, ka sižeti tomēr ir viens ar otru saistīti.

Trešais sižets, ne tik sasaistīts ar pirmajiem diviem, bet arīdzan ne pārāk atrauts, saistīts ar Džo ex-draudzenes drauga Xombie (zombiju) kara veterānu – par un ap to izrietošajām problēmām. Interesanti ieskicēts variants par zombiju tematu, pret kuriem karš, cik nu varēja nojaust, kaut kur šajā pasaulē varētu joprojām norisināties.


Ilustrācijas tik detalizētas, ka var pavadīt krietni ilgu laiku tās pētot, proza, sižets un tēli labi, uzslavējami un iederīgi radītās pasaules/pilsētas ietvaros, vienīgais, kas atstāj sliktu nepabeigtības pēcgaršu, ir pats grāmatas/sērijas noslēgums. Pārāk daudz paliek karājamies gaisā, tai skaitā galvenie sižeti. Autors noslinkojis un šo darbu uzgrūž lasītājam, lai tas tālāk izgudro, kas nu notiks. Tāds klifhengeris, ka ar mazu neticību ieskatījos lieku reizi Goodreads, vai tiešām šī ir visa sērija un nav turpinājuma.

Varbūt beigas jāuztver “There are other worlds than these” stilā, kurā izpaužas Džo tēla pasaulea uztvere, ka attiecīgais drauds viņam un visai King City nav nekas ekstraordinārs, par ko pārlieku satraukties. Ka labvēlīgs iznākums un kaut kad vēlāk kārtējs kritiski bīstams drauds pilsētai nenovēršams.