Horror

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.

Sara Clancy – Hellbound #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš agras bērnības Rose ģimenes trīs atvases, Wren, Shrike un Lark, ir godā turējuši tēva Dieva doto dāvanu – vīzijas, kuras ļauj priekšlaikus paredzēt dažādus sīkus negadījumus, kuri nelaimīgajam upurim beigtos letāli un rezultātā izglābt dzīvību, kura būtu tik muļķīgi izdzisusi. Tāpēc šoks ir vēl jo lielāks, kad ne tikai viens no nesen izglābtajiem brutāli noslepkavo tēvu viņa paša mājā, bet vēl piedevām apgalvo, ka dāvana patiesībā ir bijis lāsts, kas nolēmis ‘’izglābtos’’ kā vieglākus, ērtākus mērķus dēmoniem.

Ne viens no trijotnes tik viegli tam loģiski, ka nevēlas uzreiz noticēt, bet daži veikti interneta meklējumi ar dažu cilvēku vārdiem, kurus atceras, ātri vien pierāda pretējo. Te viens vienkārši izdarījis pašnāvību, te cits pēkšņi un bez acīmredzama iemesla uztaisījis masu apšaudi. Tikmēr citur tā vien šķiet ir arī pa kādam attapīgākam dēmonam, kurš savu slepkavošanu veic pa mazam, ne vienā piegājienā, bet tik un tā bez zināmas publicitātes neiztikt, pat ja citiem nav ne mazāko aizdomu par īsta ļaunuma iesaisti.

Varbūt dēmona uzrašanās, ļauna un citiem visnepārprotamākajā veidā slikta izdarīšanā, ir tas vieglākais veids, kur rast izskaidrojumu kaut kam tādam, kad līdz tam labestīga persona pēkšņi bez acīmredzama iemesla no malas pārvēršas līdz nepazīšanai, sāk rīkoties ļaunprātīgi, citiem darīt pāri, un vienkāršāk ir meklēt iemeslu pārdabiskajā, nevis tajā, ka pasaule un dzīve nereti ir pati par sevi skarba un nežēlīga.

Konfontēt dēmonus, kad tie ir noskaņoti uz visu izdarīt sevu un sēt savu likstu tālāk, kad citi neko nenojauš un pēc notikušā uzskata, ka trijotne noslepkavojusi cilvēku, ne dēmonu, nav tas vieglākais. Pat (ceļu) policista Barsati negaidīta uzrašanās viņu dzīvēs pēc tēva slepkavības, pat ar visu to, ka viņš šķiet vismaz aptuveni nojauš par paranormālo un pats saviem, cik nu spējis, uzzinājis ko var, lai labāk ar to cīnītos (ar visu to nereti un saprotami roka sniedzas pēc alkohola), neiedrošina Vrenu, Šraiku un Larku viņam tā uzreiz uzticēties. Drošāk ir pazīstamais un zināmais, tuvs radinieks, kuram varējuši uzticēties no bērna kājas, un tik un tā nereti zaudētais tēvs pietrūkst, ka raudiens nāk, bet nevar tam ļauties, ja nevēlas ļaunumam dot uzvaru. Atliek vien atkārtot tēva sniegto drošības frāzi ‘’still breathing’’, tā teikt vēl dzīvi esam, un jāturpina cīņa vien uz priekšu.

Hellbound triloģija nenoslēdzas ar lielu kulmināciju un dēmonu bara sakāvi, sērija drīzāk ir kā ieskats trijotnes un triloģijai noslēdzoties tai tomēr pievienojas arī Barsati. Kā nekā, ja ir vēlēšanās turpināt cīņu pret dēmoniem, kamēr vienmuļā pasaule rit savu gaitu, lieti noderēs policists sabiedrotais, lai izvairītos no aresta vai vēl kā nopietnāka.

Ceļš uz labāku pasauli ar mazāk dēmoniem tajā nav viegls, bet kurš gan cits to darīs, kurš gan cits labos neviļus tēva sastrādāto, ja ne viņa paša atvases.

Sara Clancy – Wrath & Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aleksandra Sokolovsky bērnību domājams nevarētu apskaust itin neviens, ja nākas uzaugt vidē, kur tavi abi vecāki ir rūdīti sērijveida slepkavas un šo ‘’amata’’ prasmi ir centušies nodot tālāk savām atvasēm. Turklāt nav kautrējušies ar to radīšanu, katru reizi pa dvīnim. Varbūt, ja vēl Aleksandrs nebūtu viens savā pacifisma filozofijā, vēl viņam ar kādu citu būtu iespējams izlauzties no vecāku važām, bet tā kā situācija tāda nav, ir bijuši precedenti, kuros kāds no radiem/viņu bērniem ar letālām sekām centies tomēr par to pastāvēt, turklāt vēl ir jaunāks dvīņu pāris Ivans un Nadja (pirmajā triloģijas grāmatā vien 9gadus veci), tad Aleksandram neatliek nekas cits, kā plūst līdzi straumei.

Evelīna Figueroa ir Aleksandra vecāku Petjas un Olgas nākošais noskatītais upuris, upuris kā dzimšanas dienas dāvana dēlam, lai viņa taptu par Aleksandra pirmo sieviešu kārtas upuri. Vien Evelīna pati par sevi nav nekāda bailule, ierastais upuris, kura šķietami nenovēršamas nāves un īstu slepkavnieku priekšā sabrūk asarās un žēlabās. Pašiem vēl nezinot noskatījuši kikboksa cīņu mākslas sportisti, kura gatava paraut sev līdzi arī kādu no ļaundariem, pat ja sērijai sākoties ir vien 17gadus jauna.

Tā apstākļu situācijas spiesti, Aleksandrs un Evelīna attapsies kā sabiedrotie. Visnotaļ loģiski, ja sākums aliansei ir tāds kā ar izmēģinājuma raksturu ar galveno mērķi abiem palikt dzīvajos. Bet iemesls šai sadarbībai meklējams vēl pirmās grāmatas Pound of Flesh prologā, kurā Aleksandra upuris ar pēdējiem dzīvības spēkiem it kā nolāda Aleksandru un visu viņa ģimeni ar fūriju lāstu. Negaidītā iespēja izglābt kā sevi, tā dvīņus Ivanu un Nadju ir klāt, tik jautājums, kāda cena par to būs jāsamaksā.

Wrath and Vengeance triloģijā ne tik ļoti centrālā loma veltīta pārdabiskajam elementam, kas drīzāk ieņem ne mazāk būtisku otrā plāna lomu. Vairāk galveno tēlu prātus nodarbina Aleksandra vēl dzīvajos esošie radi, kuri visi kā viens ir ņēmuši tuvu pie sirds mīļos vecākus, viņu dotās profesionālās ‘’dāvanas’’.

Tikmēr lai kā Evelīnai gribētos atstāt baisāko, kas ar viņu vēl salīdzinoši īsajā dzīvē noticis, tad arī divus gadus pēc Pound of Flesh notikumiem, pieminētās citas Olgas un Petjas atvases nav aizmirsušas savu atriebības pienākumu. Pietiek ar vienu iedomīga rakstura brīdinājuma īsziņu, ka beigas ir tuvu, lai liktu Evelīnai meklēt palīdzību pie Aleksandra. Ja jau vienreiz abiem izdevās pārvarēt nāves briesmas, kāpēc gan lai nepaveiktos vēlreiz. Turklāt arī fūrijas ir atmodušās un prasa kādu upuri sava bada slāpēšanai.

Atliek vien Aleksandram un Evelīnai, kā arī nedrīkst piemirst Ivanu un Nadju, pat ja vien mazgadīgie, stāties pretim savām bailēm, neļauties fūriju manipulācijām uzkurināt baiļu sajūtas savos noskatītajos upuros, lai kumoss gardāks. Pie viena izmantot slikto Sokolovsku atvašu neticību pārdabiskajam līdz brīdim, kad jau šiem būs par vēlu.

Interesanta, kompakta triloģija ar draudiem to pārākajā pakāpē, kurā pirmajā grāmatā paralēli noris iepazīstināšana ar sērijas diviem galvenajiem varoņiem, otrā veic sagataves tās noslēgumam un trešajā, lai izvarītos, ka nu beidzot fūrijas paņem līdz arī viņus, prasa gan citu iesaisti (Evelīnas tēva palīdzību, informētību par fūrijām), gan noslēdzoši labas runas spējas un sava veida upurēšanos (ne no savas puses) tālāk nākotnē.

Stephen King – The Outsider (Holly Gibney #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Flint City mazspilsētas respektablais, pat savā ziņā vietējā mēroga slavenība, un vairāku bērnu sporta komandu treneris Terry Maitland šķietami ir pastrādājis nežēlīgu 11 gadīga puikas slepkavību. Daļēji šī iemesla dēļ, daļēji gan aiz tā, ka iegūtie pierādījumi un liecinieku sniegtā informācija tik pārliecinoši norāda vienā virzienā, kā arī, ka Terijs reiz trenējis paša dēlu, detektīvs Ralph Anderson, ne bez DA (district attorney) spiediena pieņem lēmumu veikt tik publisku arestu, ka ziņa par to dažu minūšu laikā būtu zināms visiem Flint City un tās apkārtnes iedzīvotājiem.

Diemžēl pirmā momenta prieka emocijas, ka slepkava aizturēts, ātri vien jāapslāpē, jo par šoku Andersonam un DA Terijs spēj norādīt uz tikpat labiem pierādījumiem, ka puikas nolaupīšanas un slepkavības laikā atradies pavisam citā pilsētā. Kā jau tas piederas Stīvenam Kingam, tad izskaidrojums, kā gan viņš it kā būtu varējis atrasties divās vietās vienlaicīgi ir paranormāls izskaidrojums, bet detektīvs Andersons ir racionāli domājošs cilvēks un par visām varēm līdz pēdējai iespējai turas, ka spoki un citi pārdabiski mošķi ir vien fantāzijas bagātu prātu izdomājums. Jāatkārtojas ar vārdu diemžēl, bet Terijs un viņa ģimene (sieva un divas meitas) dabū vēl ciest papildus, lai Andersons sāktu ceļu uz šo domu maiņu.

Varētu pat teikt, ka ar to grāmata tikai sāk uzņemt apgriezienus. Varētu domāt, ka par spīti visam, kas liecinātu par pretējo, Terijs ir īstais slepkava, par ko liecina gan pirkstu nospiedumi uz slepkavībā izmantotajiem objektiem, gan DNS iegūtie paraugi, bet kaut kas Andersonam tomēr neliek mieru un liek turpināt ‘’rakt’’. Rakt līdz iegūst informāciju par līdzīgas manieres dubultslepkavību un vainīgo slepkavu, kas pēc paša teiktā tajā brīdī atradies pavisam kur citur. Tā top vēl viens grūdiens, lai detektīvs Andersons sāktu ticēt, ka tur laukā nevis ir tik ikdienišķs un normāls, kā tam gribētos ticēt.

Vien ap grāmatas vidu uz skatuves uznāk sērijās vārdā nosauktā Holly Gibney, kuru pirms tam bija iespēja iepazīt no Bill Hodges triloģijas. Jau reizi saskārusies ar pārdabisko, Holijai ir krietni vieglāk noticēt, ka arī šeit noris kas līdzīgs. Grūti nodefinēt tieši kas, bet pēc no Holijas perspektīvas nodaļas, atgriežoties pie kāda cita tēla, gana ātri uzradās vēlme, lai autors atgriežas pie Holijas. Viņai pēc Andersona, citu sniegtās informācijas un pēc pašas veiktās izmeklēšanas uzreiz top skaidrs, ka ne Terijs, ne otras dubultslepkavības šķietamais pastrādātājs patiesībā bijuši bez vainas. Var sākties duellis ar pārdabisko radību!

Viss iekš The Outsider līdz tam atstājis labu iespaidu, bet vienmēr prātā uzturējās doma, kā gan Kings būs nostrādājis romāna noslēgumu, jo nereti viņam gadās brīnišķīga grāmata līdz jāatrod veids kā visus sižetus atrisināt un labi nobeigt attiecīgās grāmatas sižetu. Viss spilgtāk atmiņā palikušais negatīvais piemērs ir Under the Dome, bet ir prieks ziņot, kas nav lasījuši šo, ka The Outsider nav liekas tajā pašā kategorijā.

Ron Ripley – Scary Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz šim autora Rona Riplija daiļradi šausmu žanrā esmu izbaudījis klausoties pilna izmēra sēriju vienā piegājienā, trīs no četrām deviņu grāmatu garumā, tā nu šī piecu īso stāstu kolekcija ar fantāzijas žilbinošu nosaukumu Scary Stories ir nedaudz neierastāks, bet noteikti krietni ātrāk pieveicams/izbaudāms darbiņš.

Walking stāsts brīdinā, ka garas pārgājienu pastaigas, it īpaši tālu no apdzīvotas vietas var izrādīties bīstamas veselībai, kur nu vēl, ja sastopi spokus, bet bez kaitinošas rēgošanās netici, ka tādi spēj kādam nodarīt pāri. Squatting stāstā ziemas spelgonī kāds bezpajumtnieks cerot paglābties no aukstas nakts atklāj ko krietni biedējošāku un asins stindzinošāku par pāris mīnus grādiem.

Interesantāks gan sižetā un tā pavērsienos jau tā ierobežotā laukā, un var teikt favorīts no visiem pieciem, bija The Bridge, kurā laulāts pāris mēro ceļu (sievas ideja, nesen pārcietusi cīņu ar krūšu vēzi), lai aplūkotu tiltu nekurienes vidū, kas neved pāri ne upei, ne kādam citam šķērslim, bet uz kura uzkāpjot, par spīti brīdinājumiem ‘’par tā stabilitāti’’, laika ritējums vairs neatgriezīs laulāto pāri tur pat atpakaļ. Turklāt papildus laikam arī laulības saišu stabilitātes spēks tiek pārbaudīts uz maksimālu slodzi.

Scary Stories stāstu varoņi ir gana dažāda dzīves gājuma un vecuma, lai neprasītos tikt salīdzināti aiz sava līdzīguma viens otram. Tā Maker’s Hill vēsta par entuzistisku un pārlieku ziņkārīgu spoku mednieku, kurš, lai gan ekipēts ar visu vajadzīgo tehniku, lai notvertu skaņā un/vai video kādu garu, ātri vien zaudē drosmi, kad reāli spoki pa tiesi liek par sevi manīt.

Stāstu krājums tiek noslēgts ar atšķirīgo The First Bad Thing stāstu gan minētā briesmoņa, gan galvenā varoņa pirmreizējā vampīrmednieka ziņā, kurš ir augsti funkcionējoša autisma ‘’apveltīts’’ puisis vārdā Jimmy Shoe, kurš, atklādāms aizdomīga paskata mīrušu vāveri savā pagalmā un zinot par it kā no mājām aizbēgušu vienaudzi, aizdomājas, ka gan vienam, gan otram notikumam patiesībā varētu būt paranormāla rakstura izskaidrojums. Labi zinot, ka pieaugušie kam tādam nenoticēs, puisis bīstamo uzdevumu, nogalināt vampīru, ņem savās rokās.

Četros no pieciem stāstiem galvenais dzīvajos esošais varonis sastop spoku, vienā par galveno mošķi top vampīrs, bet ne iespaidīgi spēcīgs. Četri no pieciem paši par sevi gan labi, izklaidējoši un tikai viens no visiem šķita tāds neizteiksmīgs, pliekans un noslēdzas neko īsti neizdarot. Interesantā kārtā liktenīgais liekais stāsts katrā kategorijā nav viens un tas pats.

Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nomirt ar neatlaistiem, nepiedotiem grēkiem daudziem reliģiju ticības piekopējiem atrodas augstu baiļu rangā. Lieli pāridarījumi vai mazi grēki, bet ir vēlēšanās pēcnāves dzīvē un aizsaulē doties ar attīrītu sirdsapziņu. Tāda ir viena no centrālajām tēmām The Sin šausmu žanra triloģijā.

Uz savas ādas, ko nozīmē uz Zemes vēl esošu garu dusmas, kuri vai nu aiz kāda pāridarījuma, kādēļ nespēj virzīties tālāk, bet grib atriebties, tiek dota iespēja izbaudīt populāram autoram Patrick Lahm, kuru pēdējā laikā (daži gadi kopš dižpārdokļa iznākšanas) piemeklējusi radošā krīze, kurš ir ceļā uz tikšanos ar lasītājiem kādā grāmatnīcā, bet auto nekurienes vidū beidzas degviela, turklāt vēl pamatīga negaisa laikā. Attiecīgajā brīdī, kad garām brauc šķietami laipns priesteris, Patrika dēļ gribas teikt ‘’par laimi’’, bet kā rādīs turpmākie notikumi, tad tas būs tālu no realitātes.

Kopā ar priesteri Patriks nokļūst tādā kā vienmuļā šosejas piemalē esošā motelī, par kuru vēl jābrīnās, ka tas spēj vilkt dzīvību, ka atrodas gana viesu, kas šo iestādījumu padarītu rentablu. Šajā reizē motelim acīmredzami jāpasaka liels paldies vētrai, jo reizē ar abiem iepazītajiem viesiem moteli par glābiņu no laikapstākļiem izvēlējušies gana raibs tēlu mistrojums. Diemžēl spoku dusmas nevienu neglābs, katram ir kāds grēks, kuru tie par jebkādu cenu gribēs izvilināt kāroto grēksūdzi.

‘’Confess!’’, ko spoki šajā sērijā ik pēc brīža bļauj mocāmā subjekta virzienā pie sērijas pēdējās grāmatas jau tuvojās bīstami tuvu kaitinošajai robežai, kad jau koncepts pārspēlēts drusku par daudz. Interesantāks gan būtu fakts, ka motivators vai pat drīzāk kūdītāja spēks spoku izdarībām ir kāds lielāks pārdabisks spēks, kura izmantotais ķermeņa dzīvesilguma, tā teikt, derīguma termiņš iet uz beigām un derētu atrast jaunu saimnieka ķermeni, kurā iemiesoties. Un vai zini? Viens no moteļa viesiem ir tam kā uzmērīts!

Ja vēl triloģijas sākums ir spēcīgs un interesants, tā turpinājums gana interesants, tad noslēguma kulminācija un atrisinājums gan šķita tāds pliekans un neizteiksmīgs. Sērija ar lejupslīdošu kvalitāti vai vismaz interesantuma faktoru, bet visu triloģiju kopumā ņemot laba izklaide tumšā rudens, ziemas vakarā.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.