Horror

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Paul Magrs – To the Devil – a Diva!

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Allison and Busby

Manas pārdomas

Pirms vēl To the Devil – a Diva! var nokļūt pie tās premisē piesolītā sižeta, grāmatas pirmā daļa iepazīstina ar divām deviņgadīgām meitenēm Otrā pasaules kara laikā, kuras, kā daudzi citi, tiek evakuētas prom no Londonas. Ne viena no meitenēm nenāk no izteikti turīgām ģimenēm, bet, kamēr Sallijai vēl ir gādīga un mīloša māte, tad Keitijai tā vis nav paveicies. Abas nav gluži svešinieces pirms evakuācijas dienas, bet par labākajām draudzenēm arī viņas nenosauksi.

Ģimene vai precīzāk divatā dzivojošs brālis un māsa – Maikls un Isla, kurā abas meitenes nonāk, pirmajā momentā gan ārējā paskata, gan citu iemeslu dēļ šķiet ārkārtīgi dīvaini, vien vēlāk var novērtēt, cik ļoti Sallijai un Keitijai paveicies, salīdzinoši ar citiem bērniem, kuri to jaunajās aizbildņu ģimenēs tiek dažādos veidos ekspluatēti teju kā bezmaksas darbaspēks. Bet līdz ar pirmās daļas beigām, piezogas jautājums, vai aiz brāļa un māsas jaukās fasādes tomēr nav slēpies kaut kas nešķīstāks, no kura Sallija pamanās paglābties, bet Keitija, alkstot pēc uzmanības, atzinības un komplimentu izteikumiem, kurus vecāki nav spējuši sniegt, uzņem ar aizrautīgu degsmi. Vien, kad dzīves ceļš tuvojas noslēgumam, var jautāt, vai un kura izvēles bijušas tās labākās, vai varbūt pareizās atbildes nemaz nav, jo ne Sallija, ne Keitija nerada iespaidu, ka būtu tās nožēlojušas.

Kad ievadmateriāls pabeigts, var pārcelties uz stāsta ‘’tagadni’’, kurā Keitija – tagad Karla Sorensona, it kā pensionējusies vampīrfilmu (iespaids, ka no B kategorijas ar 18+ piesitienu) leģenda un zvaigzne atgriežas biznesā, lai paceltu tā pirmajā sezonā populāru seriālu Menswear, kura veidotājiem patīk kontroversiāli sižeti un tematikas, bet tā vien šķiet varētu būt pēdējā laikā iestagnējis. Seriāla šībrīža zvaigznei Lance Randall šis fakts, maigi sakot, nebūt neiet pie sirds. Gan tīri personīga ego skatījumā uzskata sevi par gana labu, lai nevajadzētu viņam citu zvaigzni blakus, gan bažu ziņā par paša karjeru pēc seriāla, ja tie izdomātu viņu nomainīt. Bet vēl jo vairāk, izdomāta romāna sakritības pēc Lansa iemesls būt pat naidīgi noskaņotam pret Karlu slēpjas viņa pagātnē un mātes nāves apstākļu vainas likšanā uz Karlu.

Diemžēl biežāk tēli nespēj nekā spēj radīt pamatotības motivāciju savām rīcībām, kad idejiski var izprast ‘’kāpēc’’, bet tam nav atvēlēts pietiekoši ilgs lapaspušu skaits ticamības radīšanai. Tā arī kopiespaids par To the Devil – a Diva ir, ka autors Paul Magrs cenšas salīdzinoši nelielajā grāmatas garumā ietilpināt dažādu subžanru miksli, kā arī pieļauju britu humora piešprici, lai sižets nebūtu pavisam nopietni dramatisks, kā rezultātā neviens no aspektiem neizdodas gana izcili, lai pavilktu līdzi pārējo.

Tā īpatnēja ir visgarākā grāmatas nodaļa tās trešajā daļā no tēla Fox Soames skatpunkta, kurš sava stāsta laikā lauž tā saukto ceturto sienu un iekļauj sarunā lasītāju. Fokss Soamss, kurš kopā ar sievu, pirmās daļas beigās izglābj Salliju no iespējami līdzīga likteņa un dzīves ceļa, kas piemeklēs Keitiju/Karlu. Vai arī citā aspektā, kas uzkrītoši pamanāmi, ka, sākoties otrajai daļai, jāpaiet labam laikam, lai lasītājs sastaptu vīriešu kārtas tēlu, kurš nebūtu gejs, kā arī vēlāk to ir mazākumā. Apvienojumā ar grāmatas visnotaļ savdabīgo stāsta attēlojuma stilu nepārsteidz, ka Goodreads lapā manāmais kvantitatīvais vērtējums ir stipri viduvējs, ko pati grāmata un arīdzan kulminācija un noslēgums vēlreiz apliecina.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir klāt Oktobris, Helovīna mēnesis, kas nozīmē, ka var lasāmsaraksta priekšgalā izvirzīt ar zombiju un citu pārdabisko mošķu saistīto. Jāatzīstsas Dead America par izvēles mērķi galvenokārt kļuvusi, jo lielās sērijas (teju 100 grāmatas) ietvaros tā smuki ļaus iedzīt Goodreads kvantitatīvā izlasīto grāmatu skaita mērķi un, atlicinot šo to nākošajam gadam, iekrāt tur handikapu, lai var ar mierīgāku prātu atlicināt vairāk laika lapaspušu skaita ziņā krietni apjomīgākām sērijām.

Diemžēl Dead America zombijisma ziņā nepiedāvā lasītājam tikpat kā neko unikālu. Sākot jau ar apokalipses iestāšanās iemesliem (bioterorisms) un beidzot ar nebeidzamo cīņu pret zombiju hordām, kuru laikā ļaut biežāk jau maznozīmīgākiem tēliem ņemt galu. Kaut gan ‘’maznozīmīgāki’’ būtu dāsni teikts, jo individuālās grāmatas tik īsas, primāri uzmanība jāvelta centieniem pieveikt šķietami nebeidzamos zombijus, ka autoram Derek Slaton diži neatliek daudz laika, lai galvenos, biežāk manāmos, tēlus padarītu tādus, kuriem var just vairāk līdzi.

Ostina, Teksasas štatā, un pirmās mini sērijas Dead Texas galvenā varone Leisija Spārksa ir vien nesen uzsākusi darbu policijā, vēl cīnās pret seksimu vīriešu dominētajā darbavidē, kad kāds terorists, kurš vēlāk sērijā netiek pieminēts par savu uzbrukuma mērķi izraugās NFL futbola spēli. Stadions pilns arīdzan ar ziņkārīgiem tūristiem, neko sliktu nenojaušot par vīrusu, kas palaists to vidū, un pieļauju, ka pat sērijas katalizatora iegansts nenojauš, cik jaudīgu zarazu palaidis pasaulē. Bet interesanti pēdiņās, ka vēlāk sērijā iespaids, ka tēli vairs neuztraucas par saslimšanu un vienīgais jaunu zombiju rašanās mehānisms ir ar kodiena spēku.

Varbūt ierobežotā apjoma vai kādu citu ietekmējošo faktoru dēļ, bet ar visu to straujais temps, kurā tikpat kā vienas dienas laikā no ‘’viss kārtībā’’ un visi bauda dzīvi līdz sabiedrības un valsts sabrukumam apokalipses dēļ šķita par strauju, vai vismaz nepilnvērtīgi atspoguļots, lai šķistu ticams. Tā arī pie sirds negāja ne viena vien tēla kāre uz lamāšanos, kam, lai tas šķistu pieņemami, pietrūka konteksts par tēlu, kam par labu piemēru var minēt Gibsa tēlu no Commune sērijas.

Turpinot vispārējo Dead America sēriju tās Pirmās un Otrās nedēļas sērijās, var labā nozīmē uzteikt centienus lokalizēto katastrofu atspoguļot plašākā, nacionālā līmenī, kas pietrūka Dead Texas ietvaros. Tā Dereks Sleitons piedāvā ieskatu, kā ar cīņu pret zombiju apokalipsi tiek galā personāži Ziemeļkarolīnas štata Šarlotē, pierobežā ar Meksiku El Paso, vairāk ASV vidiene, Portlendā un vēl vairākās lokācijās. Vienīgais, ka, lai arī lokācijas, varoņu vārdi (bieži vien kartona tēli) atšķiras, tad pēc būtības būtu varējuši būt arī tie paši, jo lielos vilcienos sižeta būtība – zombiju galināšana, jaunu izdzīvojušo uzņemšana savā grupā vai pat cīņa pret tādiem, kuri, likumsargiem un valsts iekārtai teju sabrūkot (kaut arī prezidents eksistē un cenšas saglābt, ko var), uzskata par iespējamu pašiem sākt skaldīt un valdīt.

Dažādajās lokāciju minisērijās, kā Heartland, Portland vai El Paso, ir pa savam tēlam, kurus ar citiem nesaujaukt, bet tādu ir retums. No Heartland sērijas izceļams tās gaitā par kapteinis kļuvušais Džons Kersijs un viņa biedru un kolēģu centieni apvienoties ar citām armijas grupām, to mērķis Sietla, kuras atkarošana šķiet būs viens no lielajiem sižetiksajiem punktiem Trešajā Nedēļā. Vai jaunietis Zions Portlendā, kuram nav tā pati glaimojošākā pagātne pirms apokalipses, bet kurš jau pirms tās bija apņēmies laboties, kļūt par labāku personu un nu atrod sevi, kā līderi, zem kura vadības apvienot tuvākās apkārtnes izdzīvojušos. Vai El Paso pierobežas pilsētas detektīvs Rodžers, kuram jau tā pietiek darba pilnu roku cīņā pret zombijiem, kad papildus jautrībai pievienojas un vara vakuuma vietu ieņem no Meksikas puses iebrucis Riveras kartelis. Labi vēl, ka starp tiem ir kāds ar cilvēciskāku sirdi, kā Rodrigess, kuram atbilde uz visa veida problēmām nav bezjēdzīga civilo nogalināšana, bet arī ar nosacītiem sabiedrotajiem ienaidnieka pusē, ilgtermiņa izdzīvošanas risinājuma atrašana sagādā nevienu vien galvassāpi un upurus.

Dead America nebūt nav kaut kas drausmīgi nebaudāms, bet brīžiem var just iedvesmu vairāk no filmu un seriālu pasaules. Vien jārēķinās, ka, ja ir vēlme lasīt zombiju sēriju, kas ar vismaz kādu niecīgu daļu ar kaut ko atšķirtos no minimālās žanra klasikas standarta, tad šis nebūs tas. Turklāt līdzīgs sižetiskais stils ieturēts visu divdesmit trīs grāmatu garumā, kur vien uz Otrās Nedēļas sērijas beigām iezīmējas kāds lielāks, taustāmāks plāns censties ‘’attīrīt’’ valsti no dzīvajiem miroņiem.

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

David Longhorn – Devil Ship #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sāra un Džo, nopērkot Pirate Cove niršanas skolu un cita veida tūrisma objektu Sainte Isabel salā, ir gatavi riskēt ar lielu investīciju un salīdzinoši drošāku nākotni mājās, ASV, lai pašu spēkiem radītu savu paradīzi uz no malas šķietami tik burvīgās salas. Kur vēl labāk, ja salai ir sava unikālā folklora un leģendas ap kādreiz tās tuvumā tik ietekmīgajiem pirātiem, kuri reiz sagādājuši tik lielas galvassāpes dažādām koloniālajām varām. Bet noteikti kaut kam tādam mūsdienās nav vietas un šāda veida paranormāli mīti, lai gan liela daļa vietējo tiem tic teju reliģiski, ir atstājami pagātnē.

Tā noteikti gribētos domāt Pirate Cove īpašnieku pārim, no kuriem kā galvenā varone triloģijā izrādīsies Sāra. Ar lielāku mentālo spēku un noturību ne tikai pret paranormālajiem draudiem, bet arīdzan pret uz salas valdošo korupciju, kuru izmanto netālu no tās uzradušies bagātību mednieki, kuri cer atrast reiz nogrimušu kuģu vrakus un uz tiem esošos dārgmetālus, bet kaut kādi civili amerikāņi draud to izjaukt.

Par laimi Sāra un uz brīdi Džo, kā arī vēlāk sērijā vairāk prominentiem viņu draugiem un biznesa partneriem Raienam un Kerijai (arī pāris), spoku pirāti un viņu kapteinis Viktors Lemetra, kā savus upurus pārsvarā izvēlas ļaunprātīgus, sliktas dabas un citādi korumpētus personāžus. Kas nosacīti ļauj labajiem sērijas varoņiem uzelpot, bet tikai nosacīti, jo cits drauds, it īpaši Sārai, nāk no kapteiņa Viktora puses un viņa apsēstības pret reiz zaudētu mīlestību Katrīnu pirms aptuveni 300 gadiem, kas attiecīgi gan pamudinājis kļūt par pirātu, gan licis ar laiku kļūt tik nežēlīgam un asinskāram, kad viens vai daži upuri vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Reizēm lieka asinsizliešana prieka pēc vien uz laiku nomāc sēras arī pēcnāves dzīvē būdamam kā spokam.

Triloģijai turpinoties ar otro Dark Soul grāmatu, vēl jo vairāk, kad Džo uz brīdi tiek piespiedu kārtā noņemts no skatuves, kā būtisks palīgs biznesā, pret pirātiem un pret vietējo salas pārvaldību tā gubernatora personāžā, tiek Raiena tēlam. Kopā ar Keriju, kā arīdzan vairākiem nenovērtējamiem iegūtiem draugiem vietējo vidū, kuri labāk pārzin salas mītus, spēj izmantot garu vājās vietas savā labā, kas lieti noder, kad jaunus draudus rada Sāras atrastā Katrīnas mumificētā sirds vai drīzāk tajā esošās jaunās 17 gadīgās sievietes gars, kurš alktin alkst atgriezties starp dzīvajiem. Atgūt tai okeāna ūdeņos nolaupīto dzīvi un atkal sastapt mīļoto Viktoru, pat ja laiks un pirāta dzīve viņu izmainījusi vairāk nekā domāts.

Diemžēl pats triloģijas noslēgums Death Fleet spoku pirātu pie šķietamās paradīzes salas nespēj piedāvāt kādu jaunu pavērsienu, kas līdz tam no autora puses jau nebūtu izmēģināts. Ja nu vienīgi, ka Death Fleet, ja atmiņa neviļ, ir pirmais izdomātais romāns, kurā saskaros ar neseno pandēmiju, tās ietekmi uz biznesu un salas ekonomi, distancēšanās nepieciešamību un citiem ar to saistītiem faktoriem. Vairāk šķita, kā viens liels, neslikts epilogs kopumā izklaidējošai šausmu žanra triloģijai.

Chelsey Dagner – Ghost Mirror #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pārvākties uz jaunu pilsētu, iejusties starp jauniem klasesbiedriem nekad nav viegli. Tā 14gadīgais Dilans vienā pēcpusdienā sper dzīvi izmainošu izvēli bez teikšanas vecākiem ar velosipēdu aizmīties uz tuvējo pilsētu, it kā aizbēgt vai vismaz likt pastresot, kur nejaušības pēc atrod grāmatnīcu, kurā uzstājas hipnotists. Lai kāds nebūtu iemesls, varbūt no malas skepse uz Dilana sejas pārāk labi nolasāma vai kas cits, bet hipnotists ar skatuves vārdu Doctor Dark kā ‘’brīvprātīgo’’ izvēlas tieši Dilanu, un ar to tikai viss sākas.

Hipnozes laikā, ko puika uztver kā patiesu atmiņu, nokļūst tālā bērnībā, vēl zīdainim esot, kurā sastop dvīņu brāli. Pārsteigums un šoks tik liels, ka atmostoties no hipnozes pat īsti nezina, ko domāt, kā rīkoties. Vai redzētais ir patiesība un vecāki visu viņa mūžu slēpuši kaut ko tik nozīmīgu vai hipnozes un citu faktoru izraisīti maldi. Diemžēl, kad Dilans uzzina patiesību, ir jau par vēlu un dēmons, kurš iepazīstina sevi kā Dereku, piecu gadu vecumā negadījumā mirušo dvīņu brāli, ir iekarojis sev ietekmi un teritoriju Dilana apziņā ar vienu mērķi – palēnām pārņemt viņa ķermeni un dzīvi. Kā pats lielās tad tā nebūtu pirmā reize viņa eksistences laikā un jo saldāk, ja izvēlētais upuris ir neko sliktu neizdarījis jaunietis no labvēlīgas ģimenes.

Vēl jo izdevīgāk dēmonam Derekam, ka no malas, ja Dilans pie kāda meklētu palīdzību, mēģinātu informēt vecākus, šķistu, ka puisis sirgst no kādas psiholoģiska rasktura patoloģijas, piemēram, šizofrēnijas. Tā Dilana vecāki, racionāli un loģiski domājoši cilvēki, vispirms mēģina atrast konvecionālu palīdzību dēlam. To sakot, Dilanam, kā jau izdomātā romānā, kur galu galā labie varoņi gūst virsroku, paveicas sapazīties ar neaizvietojamiem palīgiem un cīņu biedriem visas sērijas garumā, lai cīnītos pret dēmona ietekmi.

Periodi Dilana dzīvē, kad dēmons mēģina uzbrukt, no autores puses izvēlēti gana labi. Ja triloģijas sākumā tas ir agrais tīņa vecums, tad turpinājumā Gatekeeper tā ir pāreja jau uz pieaugušāka cilvēka statusu un dažāda cita veida pārmaiņām 18gadu vecumā, bet vēlāk noslēdzoši iekš Grave Games jau ar ģimeni 32gadu vecumā, kad šķietami ir vairāk ko aizsargāt un vienlaikus zaudēt, kad dēmona krustugunīs draud nonākt sieva un meita, vai vismaz grāmatai sākoties viss par to liecina.

Pieminot konkrētāk citus Dilana palīgus cīņā pret dēmonu, bez pašsaprotamiem vecākiem, nevar nepieminēt paranormālo eksperti Evelyn Nardini ar specializāciju taro kāršu nolasīšanā, bez kuras zināšanām un padoma Dilana izredzes būtu krietni zemākas. It īpaši tas sakāms par trešo grāmatu, kurā kaitinoši ilgi Dilans mēģina izskaidrot acīmredzamo ar kaut ko ikdienišķu, ko varētu darīt jebkurā citā situācijā, kurā dēmonu, spoku un visa cita paranormāla eksistence ir neiespējama.

Kopumā laba dinamika un galvenā tēla attīstība, grūtību pārvarēšana no grāmatas uz grāmatu. Kaut arī drusku ar reliģisko piesitienu, pretestībā pret dēmoniem dominē ticība Dievam, dažādu reliģisku tekstu citēšana, eksorcismi un tamlīdzīgi, bet šis faktors nav tik ļoti pārspīlēts, lai sabojātu vispārējo iespaidu.

Sara Clancy – Demonic Games #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mihails Vaduva pēc ilgstošas prombūtnes, ne aiz paša izvēles, kopš četru gadu vecuma atgriežas dzimtajās mājās Rumānijā. Turklāt dzimtās mājas nav tur kaut kādās parastās, bet gan sena pils, kurā tā vien šķiet vecmamma jau labu laiku dzīvo viena. Tieši no viņas izskan lūgums palīdzēt, kaut gan pirmais iespaids par pilī valdošo kārtību liek aizdomāties, jo, ņemot vērā esošo kārtību, drusku aizdomīgi, ka neredz nevienu no apkalpojošā personāla. Ja nu vienīgi Demonic Games sērijas spoki nav tikai ļaunas dabas, bet pie reizes sakopj aiz sevis un citādi uztur pili kārtībā.

Pati pils gan uzbūvētā, lai nezinot kur kas atrodas varētu ņemt ātru galu. Te pēkšņi aiz vienām durvīm paveras bezmaz vai bedre, kurā iekrist, vai gaitenis pēkšņi apraujas un atpakaļceļu atrast ir grūtības un visādi citi triki, kuri laikam jau paredzēti agrāku iebrucēju maldināšanai. Bet tas Mihailam vien sākotnēji sagādā sarežģījumus, tāpat kā spoki, kuri pirmajā grāmatā Nesting par sevi liek manīt pamazām ar vien Mihailam uzglūnošu sajūtu, ka kāds novēro, tūlīt būs no mugurpuses klāt vai slapstās pa redzes lauka stūriem, manāmi vien ar acs kaktiņu, bet paskatoties ir prom. No vides ietekmes puses Demonic Games saglabā klasisko aukstuma radīšanu, siltuma veidā paņemot sev vajadzīgo enerģiju, bet interesanta epizode, kas gan tiek pieminēti tik reizi, ka Mihails nākošajā dienā pēc ierašanās aizmirsis uzlādēt telefonu, bet dienas beigās tas joprojām rāda 100%.

Gods godam, kad jūt un saprot, ka pats netiks galā ar spoku situāciju pilī, turklāt taču ir uztraukums par vecmāmiņu Drasijanu, par kuru Mihails vēl nezina viņas pagātnes noslēpumus, Mihails sameklē vietējos Rumānijas paranormālos ekspertus – galvenokārt jau Eiba tēlā, bet kā atbalstošie tēli, par cik Eibs vēl ir jauns, ir Eiba vecāki Duncan un Ester.

Tieši ar Eiba palīdzību, lai cik spītīgi Mihails turētos pie pretējā, pie miglainājām četrgadnieka atmiņām par vecvecākiem un ko paša māte stāstījusi, Mihails sāk uzzināt par vecmāmiņas patieso dabu. Pavisam loģiski, ka pirmoreiz dzirdot Eiba apvainojumus, ka mīļā vecmamma ir ne tikai ragana, bet ļauna piedevām. Turklāt vecmammas Drasijanas sniegtie attaisnojošie iemesli izklausās tik ticami un pamatoti, ka reizēm taču sanāk izšķirties par nepatīkamām un no malas samaitātām izvēlēm, ja pats neesi spiests būt tādā situācijā.

Lai arī Eibs ir vien dažus gadus vecāks par Mihailu, tad saskarsme ar paranormālo puisi ir norūdījusi ar pieredzi, kuri citi neiegūst līdz pat seniora vecumam. Kas gan zina, kāds triloģijas laikā būtu Mihaila liktenis, vai maz izdotos sasniegt trešo Captive grāmatu, ja Mihailam nebūtu paveicies ar paranormālo ekspertu izvēli sērijas sākumā.

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.