Horror

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc 20 gadu prombūtnes savā dzimtajā Melingtonas mazpilsētā (varbūt pie ASV un citu lielvalstu standartiem) atgriežas Slaughter sērijas galvenais varonis Alans Kārters. Tieši tik sen Alana Kārteru ģimene piedzīvoja traģisku dienu, kad par šoku visiem tika nolaupīta Alana māsa Katrīna un tā arī vairs līdz šim neatrasta.  Vēl jo traģiskāks notikums bija arī Alanam, kurš attiecīgajā momentā bija turpat blakus un bezspēcīgi varēja noraudzīties, kā no zemes izlīdusi pārdabiska un šausminoša paskata roka parauj māsu nebūtībā. Notikums, kas saprotami atstāj paliekošas sekas uz Alana psiholoģisko stāvokli vēl tagad, īpaši, kad neviens viņa stāstam nenotic un noraksta uz pārāk aktīvu fantāziju un traumatisko notikumu kā tādu.

Slaughter triloģijas pirmā grāmata Children to the Slaughter iesākas ar prologa ievadu no 19.gadsimta, kas visas grāmatas gaitā, ‘’tagadnei’’ mijoties ar pagātnes fragmentiem, dod ieskatu iemeslos un izcelsmes sākumpunktā, kāpēc tieši Melingtona un tās bērni pat teju divus gadsimtus vēlāk joprojām cieš ne vien no pārdabiska terora, bet arī piespiedu kārtas slepeniem upuriem, kas tikai īslaicīgi apmierina Kopera Tibita garu, lai tikpat drīz tas prasītu jaunu ‘’ziedojumu’’.

Pagājuši 20 gari gadi un neviena no dienām nav Alanam pagājusi, kad viņu nešaustītu vainas apziņa. 20 gadi, kuru neziņai, kas īsti tad noticis ar māsu, kas to pagrābis, Alans gatavs pielikt punktu. Vēl jo vairāk, ka pa visu šo laiku Katrīna ne tikai nav bijusi pirmā un pēdējā, bet skaits, cik nu paša spēkiem ir spējis savākt informāciju, pārsniedz vismaz septiņdesmit. Varētu padomāt, ka pie tik liela skaita cietušo ģimenes jau sen kā būtu sacēlušas valsts mēroga ažiotāžu un vismaz kādu saukušas pie atbildības, bet tas varbūt aiz tā, ka gan pilsētas Padomei, gan tiem pakļautajai policija ir darījusi visu, lai uz papīra izskatītos, ka ģimenes vienkārši vienā jaukā dienā izdomājušas pamest pilsētu, lai, nevienam nepasakot kur, pārceltos uz citu lokāciju.

Kopers Tibits varbūt nebija oriģinālā nozieguma vaininieks un slepkava, bet kāds starp Melingtonas iedzīvotājiem parūpējās, kuri jau tā sašutumā sevi uzkurinājuši, lai vainīgo atrast un taisnu zobs pret zobu tiesas piespriešanu alkstošie atrastu kādu, kurš šķietami pēc viena netieša pierādījuma varētu tikt par tādu kā līdzcilvēku apsūdzēts, tā arīdzan uzreiz ar pienākošamies nāvessodu sodīts. Vien, kad jau par vēlu Kārteru dzimtas sencis sāk aizdomāties, vai tik tiešām būs atrasts un sodīts īstais, ir jau par vēlu un Kopera pirmsnāves agonijā izteiktais lāsts uztur atriebīgo garu pie ‘’dzīvības’’ vēl joprojām.

Alana atgriešanās pēc tik ilga laika, zinot vēl galveno iemeslu, kāpēc ģimene pametusi Melingtonu, ātri pāršalc mazpilsētu un top zināma gan bērnībā nešķiramai draudzenei Debrai Adamsai(un ne kā trešajam ritenim izklaidēs kopā ar māsu), it īpaši, ja tā pieņem darba interviju par angļu literatūras skolotāju vietēja skolā, gan Padomes un policijas personāžiem, kuri no iepriekšējās paaudzes pārņēmuši bērnu upuru izvēli Kopera Tibita tēlam. Attiecībā uz Debru nedaudz iezīmējas romantiskas jūtas vienam pret otru, bet vismaz šī sižetlīnija nepāraug un nepārmāc citas, lai reizē ar šausmu žanru vajadzētu ieskaitīt sēriju arī citā kategorijā.

Loģiski rodas jautājums, kāda gan Padomes līderiem pielabināties Kopera spokam, kāds gan pašiem un pilsētai labums no tā. Ja ļaundaru gadījumā pasargāti un par upuriem nekļūst pašu ģimeņu bērni, tad attiecībā uz Melingtonu pilsētu kā tādu tā pēdējos gados spējusi lauzt iedzīvotāju skaita lejupslīdošo tendenci un nu jau pārsniegt divdesmit tūkstošus. Veiksmes stāsts, kas tā teikt no malas šķistu rožaini, vien tāds mazītiņš slepenās receptes noslēpums, kuru apslēpt jaunās tehnoloģijas un sociālie tīklie tikai apgrūtina.

Ja premises ideja šausmu stāstam gods kam gods, tad diemžēl izpildījums un jo īpaši visas sērijas kulminācija ne tikai ir bez pienācīga uzrāviena un jaudas, kas pats par sevi nesabojātu piedzīvojumu un tēlu gaitas no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Diemžēl, sižetu līniju atrisinājumi, sākot jau ar pašu galveno Kopera Tibita veidolā vai nu nonāk pie atrisinājuma ļoti novienkāršoti un līdz ar to izraisa zināmu vilšano, vai tā arī paliek savā ziņā karājamies gaisā, kas varbūt pat ir vēl sliktāk. Lai arī, ja Alanam prasītu, tad viņš drošivien būtu pozitīvi noskaņots par visa iznākumu tīri viņa mērķu jautājumā, bet atkal atgriežoties pie lielā, ļaunā Kopera Tibita, tad gan ir jautājumi, kas gan pēc šo trīs grāmatu notikumiem tad ir mainījies, kāda citiem tēliem un to pār(iz)dzīvotajam bijusi nozīme.

Bet pirms tiekam līdz kulminācijai, triloģijas otrajā Shadow’s Embrace ietvaros Alanam Kārteram liek iziet cauri jauniem un vēl izaicinājumu prasošākiem pārbaudījumiem, kuru gaitas to aizved arīdzan ārpus mūsu pašu fiziskās realitātes. Tādā kā alternatīvā kabatas dimensijā, kur Kopera Tibita gars ieslodzījumā tur savus gūstekņus. No kurienes neviens līdz šim nav spējis pats izmukt, bet Alans, kā sižets rādīs, nav kurš katrs.

Reizē pazudušo bērnu neatklātās lietas piesaista uz Melingtonas mazpilsētu nosūtītu žurnālistu Deividu Velmu no nevienas citas pilsētas kā Ņujorka. Žurnālists ar lielām ambīcijām, bet līdz šim bez kādas iespējas izsisties uz lielajiem, ietekmīgajiem laikrastiem. Bet viss mainās, kad tā profesionālā intuīcija saka priekšā, ka šerife Fiona nesaka visu līdz galam un kaut ko apzināti slēpj, ka pirms tam jau atstrādāta mazpilsētas idilles rakstiņa vietā Melingtona varbūt beidzot sniegs tam tik gaidīto iespēju kļūt par žurnālistikas zvaigzni. Un ja kāds Deividam pirms tam prasītu, vai ir kāda cena, kuru tas nebūtu gatavs maksāt, tad visticamāk atbilde būtu bijusi negatīva, bet stipri jāšaubās, ja notikumu gaita nav šim tēlam domas mainījusi.

Ja Children to the Slaughter ietvaros ‘’tagadnes’’ stāsts mijas ar pagātnes fragmentiem, tad jau otrajā Shadow’s Embrace ietvaros tā jau ir vien 6 mēnešu pagātne īsi pēc nosacītās kulminācijas un noslēdzošajā Copper’s Keeper grāmatā jau atkal cita pieeja iestarpinātiem fragmentiem no nu jau FIB izmeklēšanas, kuri ir nu jau dod tiešākus un ne tik tiešus mājienus par notikumu gala iznākumu. Interesants veids, kā, kombinējot racionālos FIB ziņojumus pēc fakta, ar tagadnes trauksmainajām sižeta gaitām. Jāpiezīmē, ka konkrētās FIB aģentes uzmanību pazudušo bērnu izmeklēšana nepiesaista, ka vietējie saviem spēkiem nav spējuši nevienu atrast, ja vispār centušies, vai lūguši aģentūras palīdzību, bet papildus žurnālista Deivida saceltajai jezgai, tas, ka viens no nesen pazudušajiem bērniem ir tās ģimenes rads.

Aspekts, kas savā ziņā, ja ļoti meklē, cenšas un grib saskatīt, pieskaitāms pie Slaughter triloģijas plusiem, bet atmiņa cita sērija Scare Street nav palikusi ar tik pliekanu pēcgaršu, kā šī. Paskatoties bloga arhīvos, kas tad vēl no šī autora klausīts, tad tā ir The Sin triloģija, kurai līdzīgi sākums šķitis krietni labāks nekā autora spējas efektīgi nobeigt iesākto. Laikam jāsecina, ka tīri personīgi nebūs man ar šo autoru gluži pa ceļam, pat ja kopumā par nebaudāmu nevienu no abām sērijām gluži nenosauksi.

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Ja tevi pārņemt vēlme sākt kolekcionēt kādus konkrētus priekšmetus vai salīdzinoši atšķirīgus objektus pēc to funkcijas, bet ar vienu vienīgu vienojušu neordināru aspektu, tad der ļoti rūpīgi apsvērt un izvērtēt, vai tik tiešām būs un ir tā vērts. It īpaši, ja runa, kā tas ir Death Hunter sērijas ietvaros, ir par spoku apsēstiem objektiem. Fakts, kas, ievērojot visus piesardzības pasākumus, ar lielu varbūtību nerezultētos paša kolekcionāra vardarbībā nāvē, jo vairāk, ja kolekcijā ir arī asinskāri spoki, bet pavisam kas cits, ja kāds sērijas sākumā anonīms šo objektu pasūtītājs nolīdzis vairākus kriminālās pasaules pārstāvjus, lai tie viņam šos apsēstos objektus sagādātu lielā kvantumā.

Algotnim, kas sērijas pirmajā City of Ghosts grāmatā vēl pie tam ir atvaļināts detektīvs Enoch Liddell ir spējis izveidot sadarbību ar spoku Hariju, kurš pats reiz bijis detektīvs. Kā rezultātā pašam pat nav jāveic nogalināšana, tādejādi sarežģījot pēcāko vardarbīgās nāves izmeklēšanu, ja nav pat ielaušanās pazīmju atrodamas. Un arī ja ir pazudusi pati kolekcija, tad nereti monetārā vērtība pašiem objektiem kā tādiem tik zema, ka policija neuztver to zādzību, kā slepkavības galveno motivatoru.

Par vienu tādu mistisku slepkavību padzird Makas Finčas tēls un, zinot kādu objektu kolekcionārs upuris bijis, tad nosūta informatīvu epastu un palīdzības lūgumu tai pazīstamam spoku medniekam Šeinam Raienam. Un labi, ka tā, jo Harijs to pašu teju mirkļus pēc epasta nosūtīšanas likvidē. Varbūt agrāk vai vēlāk Šeins būtu padzirdējis padzirdējis par sērijas gaitā jau par pieaugošo vilni nosaucamu mistisko nāvju vilni, kur starp nāvēm spoki nespēj nenoturēties un nenogalināt nejaušos tēlus, kuri pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā, bet Makas nāve, ar kuru Šeinam reiz bijušas romantiskas attiecības un apzinās, ka, tieši sakot, savas vainas dēļ sadirsis ar tās kopdzīves iespējas, turklāt vēl uzreiz pēc attiecīgā epasta, ir izšķirošais faktors, lai Šeins uzreiz dotos uz Deitrotu izmeklēt, kas gan tur īsti notiek.

Vienmēr autora Rona Riplija grāmatās, kur dalību ņem Šeins Raiens, pat ja tas ir vien epizodiski kāda cita galvenā tēla sērijā, atsaucos uz Berkley Street sēriju, ar kuru vislabāk sākt, lai saprastu šī tēla būtību un cīņu pret ļaunajiem spokiem. Jo ne visi ir slepkavnieciski noskaņoti un paša Bērklija ielas namā starp draugiem saucamu ir Pirmajā pasaules karā mirušais Vācijas armijas pārstāvis Karls. Nepieminēt nevar arīdzan meitenes spoku Eloīzu, kurai bijusi tā nelaime bērnībā kļūt par tās paša Bērklija nama pārdabisko elementu upuri. Lai arī attiecībā uz problēmsituācijas atrisināšanu un galvenā ļaundara apturēšanu Death Hunter sērijā Eloīza dod mazāku pienesumu, tad saskare ar Šeina sabiedrotajiem ne vienmēr tā gludākā.

Paralēli galvenajam un sēriju caurvijošajam sižetam katra grāmata tās ietvaros risina arī savu problēmsituāciju un tās atrisinājuma sižetu. Ja arī otrajā Moran and Moran grāmatā Šeinam ir jādzen pēdas mirstigam lielā, ļaunā tēla noalgotam darbonim, kurš no trio komandas ir vienīgais, kurš izdzīvo pēc Moranu ģimenes veikala apzagšanas, tad pēcāk nākošajās trīs grāmatās savu neglīto galvu paceļ un slepkavošanas vilni uzsāk kāds maligns spoks, kuru reizē nolūkojis ļaunais ‘’bosa’’ tēls.

Intriga par lielā ļaundara identitāti netiek paturēta anonīmā noslēpumā līdz pat pašām beigām, un pirmie lasītājam dotie mājieni ir jau otrās grāmatas noslēdzošajās daļās. Šeit jāsaka, ka lieti noderēja paša Haunted Village sērijas raksts, lai atsauktu atmiņā jau agrāk iepazītus tēlus tēlus. No tiem vienam vārdā Markuss pieminētajā sērijā tikusi galvenā labā tēla loma, bet par spīti visam, kas tik nav ticis pārdzīvots un uzveikts, šajā nākas piedzīvot nelabu galu. Vēl jo bēdīgāk, kad nāvei to nolemj tēls, par kuru Markuss visu šo divu sēriju starplaikā rūpējies, kuru paglābis no līdzīga tipa samaitāta ļaundara, bet reizē pret kuru aiz paša mīlestības un rūpēm nav spējis laicīgi pamanīt un nokontrolēt pārmaiņas, kuras to nejauša kritiena un galvas traumas rezultātā (starp Death Hunter un pieminēto Haunted Village sērijām) no teju vai jaukākā puikas pasaulē pārvērtušas tādā pašā samaitātā personāžā, pret kuru vajadzējis cīnīties.

Lai arī katra Rona Riplija sērija ir intriģējša pati par sevi un gana labi sarakstīta, lai to varētu lasīt vai klausīties neatkarīgi no citām (ar Berkley Street kā izņēmumu), tad attiecībā uz sevi ļaundara (būs vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss) vai Džeimsu Moranu, kurš savā biznesa praksē vadās pēc godīgākajiem morāles principiem, lai aspēstajos objektos esošie spoki nevarētu sākt patvaļīgi uzdarboties, kāpēc tam pirmais izmisuma zvans pēc zādzības (un arī vēlmes atriebt nogalinātos darbiniekus) ir tieši Šeinam, jo zina, ka darbiņš tiks padarīts. Ja neievērotu secību, gan jau liela skāde nebūtu, bet toties paietu krietni ilgāks laiks, lai saprastu, kas ir kas, ja nevadītos pēc pašas Scare Street izdevniecības ieteiktās sēriju secības. Tāda tiem izveidota arī attiecībā uz citu autoru sērijām.

Labi, ka Šeina tēls jau šīs sērijas pirmajā grāmatā ne tikai iepazīstas ar detektīvi Denīzu Hoperu, bet arī ātri vien gan pats, gan ar citu draugu un sabiedroto palīdzību saprot, ka jūtas ir krietni stiprākas par vienkāršām simpātijām. Tā arī citi dzīvie draugi kā jaunais Toms un tā patēvs Viktors Danieli (arī jau citā sērijā iepazīstināti) ir acīmredzami būtisks psiholoģiskais atbalsts tēlam, kuram nebūt nav viegli jau sev, kur nu vēl kādam citam atzīt, cik smaga ir cīņa ne tikai pret malignajiem spokiem, bet jo vairāk saskara ar to darbības sekām, īpaši, kad par upuriem tiek padarīti bērni. Vienbrīd pat domas sliecas visai depresīvā un pat pašnāvniecisku domu virzienā, kas zina kur domas aizvestu, ja nebūtu šī atbalsta. Lasītājam, protams, mierinājumu sniedz, ka šī sērija Šeina Raiena Visumā ne tuvu nav pati pēdējā.

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau vairāk nekā divus gadsimtus kopš 1812.gada četras Black River ietekmīgākās un salīdzinoši ar citiem turīgākās ģimenes lielāka labuma un tā starp citu arī vienkāršas izdzīvošanas vārdā ir bijušas spiestas piedalīties dēmoniskā ražas rituāla pārbaudījumā, kur katru gadu no katras ģimenes tiek izvēlēts viens pārstāvis. Ne vienmēr visi izdzīvo un daža laba ģimene, kā Belli, ir no paaudzes uz paaudzi palikuši krietni šķidrā sastāvā, bet šoreiz raganas Katrīnas Hamiltones spoka izvēle krīt uz četrotni, kura būs tai ļoti liktenīga.

Divu gadsimtu gaitā status quo izdevies noturēt aiz tā, ka gan ģimenes, gan visa Blekrivera par atlīdzību iegūst regulāru, pārbagātu un citādi perfektu ražu bez jebkādām slimību un patoloģiju pazīmēm. Pat ja viena laba daļa no ģimeņu atvasēm vairs nedzīvo pašā Blekriverā vai tās reģiona teritorijā, tad neviens pa visu šo laiku vien retu reizi ir centies uzdrīkstēties pārtraukt lāstu, pārtraukt reizē arī upurus, kuri nereti gadās, lai cik labs būtu kopējais iegūtais labums.

Katram no raganas izvēlētajiem pārbaudījuma kandidātiem moments, kad to izraudzīšanās tiek ‘’pavēstīta’’ baisas mūzikas ladītes (gan pēc skata, gan mūzikas izvēlē) veidolā nāk kā saprotams šoks un nepatīkams pārsteigums. Un iepazīstināšana tiek sākta ar Kadvinu Vintropu, pieredzējušu medbrāli garīgi slimu pacientu slimnīcā, kur daļai no tiem nebūs lemts atgriezties brīvībā pastrādāo kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību, dēļ. Vēl jo vairāk Kadvinam nav tālu jāmeklē motivācija beidzot visam murgam un lāstam pielikt punktu, jo vēl dzīvā atmiņā un nereti murgos rādās Katrīnas raganas, kā arī dēmona dēļ, ar kuru tā slēgusi vienošanos, kurš tai dod spēku, zaudētais brālis Eibrahams.

Kadvina sagatavotība darba ietvaros tikt galā ar izaicinošām un stresa pilnām situācijām labi kalpo, lai pārbaudījuma ietvaros jaunais vīrietis varētu neoficiāli tikt nominēts kā četrotnes līderis, jo, lai arī 20gadīgā Bašiba Bella no visiem izceļas ar izdzīvošanas nolūkos pat ļoti noderīgu tendenci uz vardarbību un slepkavība, ja tāda vajadzīga, kā izrādīsies tai nav gluži sveša, tad citādi Bašiba gluži neizceļas ar tām labākajām rakstura īpašībām, lai varētu viņu saukt pat par nominālu līderi. Pat ja Bašibas tēls, kuru sērijas gaitā tikpat kā vienmēr ir kopā ar atbalstu gan emocionāli, gan kā cīņu biedrs, tās visnotaļ izmēros vērā ņemamo rotveileru Baku. Viena no iemīļotākajām Bašibas atbildes frāzēm, kad kāds no tās jaunajiem sabiedrotajiem un laika gaitā draugiem ir šokēts par tās rīcību un citu potenciālo reakciju, ir ‘’ko gan viņi man var padarīt?!’’. Filozofiska nostāja, kas ir iespējama vien aiz paranormālās Blekriveras situācijas, uz kuru pat likumsargi desmitgadu gaitā skatās caur pirkstiem un visu ar paranormāliem incidentiem saistītajām nāvēm atrod kādu citu racionālu un ārpasaulei pieņemamu izskaidrojumu. Kas arīdzan nav vienīgais ar ko Bašibas tēls izceļas un izraisa izbrīnu, šoku, reizēm pat riebumu Ozijā, Mīna un arīdzan Kadvinā.

Ne visi izvēlētie ir vienlīdz labi sagatavoti un informēti par to ģimeņu kā pārdabisko, tā asiņaino vēsturi un raganas Katrīnas ikgadējo pārbaudījuma rituālu. Tā 17 gadīgā Vilamīna vai vienkārši Mīna Kreina visu tās salīdzinoši īso dzīvi ir bijusi kā tās vecāku acu raugs, kuru tās vecāki, nav uzskatījuši par vajadzīgu izglītot. Kura visus nostāstus par un ap raganu uzskata vien par izdomātām leģendām un ar pilnu pārliecību ir droša, ka tai piesaistītās nāves var kā citādi racionāli izskaidrot. Pat pēc mūzikas lādes saņemšanas un citiem trauksmainiem, nervu kutinošiem un teju letāliem momentiem ir jāpaiet teju visai pirmajai The Harvest grāmatai, lai domas sāktu mainīties.

Līdzīgi nesagatavots ir Ozguds vai vienkārši Ozijs, kuram papildus dezorientējošu šoku sagādā atklāsme, ka tā tēvs nemaz nav tā bioloģiskais tēvs. Ka tuvs ģimenes draugs un krusttēvs Persivāls Sīvāls patiesība ir tas, uz kuru šo godu attiecināt. Lai arī ne māte vai tēvs, ne Persivāls netur viens uz otru ļaunu prātu un arī pēc visai savdabīgās paternitātes apstiprinājuma, kad Ozijs tiek izvēlēts rituālā, jo pretējā gadījumā varbūt par tādu Oziju sērijā lasītājs neuzzinātu, var just līdzi Ozija tēlam, jo laika, lai aprastu ar jaunumiem, pirms nepieciešams iesaistīties dzīvībai bīstamajā pārbaudījuma rituālā, nav daudz.

Bet, lai kā nebūtu, neviens no izvēlētajiem kandidātiem nav ar pliku roku ņemams, bet to kombinācija jo bīstamāka. Fakts, kas liek izbīties gan raganas Katrīnas spokam, gan tiem, kuri slēguši savas slepenas vienošanās, lai pārbaudījumu un upuru slogs tiktu novirzīts uz citiem. Kuri pārāk labi iedzīvojušies privilēģiju un labumu komfortā, lai uzzinot, ka varoņu četrotne apņēmusies mēģināt iznīcināt raganu, atbrīvot Blekriveru no tās lāsta, ir gatavi uz visu, pat upurēt pirms tam tik tuvos un visādos mīļvārdos sauktās atvases, lai tikai to visu nezaudētu.

The Bell Witch sērija šoreiz labi saskan ar tās sadalījumu lielākajā sižeta arkā pirmjās trīs grāmatās (audio formātā tās ir pieejamas apvienotā omnibusa versijā), pēc kuras seko trīs noteikti pēcāk lasāmas vai klausāmas grāmatas ar kulmināciju noslēdzošajā Black River grāmatā. Kā ceturtā Spring Slaughter, tā arī The Leviathan, pirms, diemžēl, ne tās pašas spriedzes pilnākās kulminācijas ar to gandarījumu sniedzošāko atrsinājumu, papildus sniedz ieskatu galveno labo varoņu motivācijās un iemeslos, kas izveidojuši to personības kādas tās redzam stāsta ”tagadnē”, un reizē dod pat pārāk labu iemeslu, lai lasītājs pievienotos īpaši jau Bašibas ienaidam vai vismaz ļoti izteiktai nepatikai pret tās nedaudzajiem radiem, kuri starp mirstīgajiem sērijas gaitā ierindojami starp galvenajiem sliktajiem tēliem.

Ja ir cerība no pārdabiskās un paranormālās The Bell Witch sērijas sagaidīt izteiktus šermuļu uzdzenošus momentus, tad personīgi nevarēšu iepriecināt, pat ja bez raganas spoka sērijā sastopami asinskāri minotauri un krakena (Leviathan) dēmonisks radījums, kas ar prieku pievienojas varoņu ceļā liktajiem izaicinājumiem. Bet citādi jānonāk pie atziņas, ka šīs sērijas gadījumā labāks un nozīmīgāks ir varoņu kopīgi izciestais pārdzīvojumu ceļojums un izaugsme starp pirmo un noslēdzošo sērijas grāmatu.

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

David Longhorn – Mortlake #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.

Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.

Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.

Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.

Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.

Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.

Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.

Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zombiju apokalipse jau sāk ieiet tās otrajā mēnesī, bet dažādu grupu piedzīvojumi gan ar dzīvajiem miroņiem, gan ar citām izdzīvojušo grupā, no kurām daļa nereti naidīgi un agresīvi noskaņotas pret citiem un šķiet to cilvēki palaisti no ķēdes, lai varētu sākt realizēt agrākās civilizētās pasaules iegrožotos sapņus, sagāda tās pašas problēmas, kuras iepriekšējo Dead America sērijās jau manītas.

Pirmā mini sērija El Paso: Creeping Death, teju kā katra vismaz šajā Otrā Mēneša ciklā esošajām sērijām ne tikai var tikt lasīta atsevišķi, neuztraucoties par kādu maitekli saistībā ar citu Dead America mini sēriju, bet tām vienai ar otru gandrīz garantēti nebūst tikpat kā nekādas saistības. Sižeta problēmsituāicjas mājienu dod apakšvirsraksts Creeping Death, kur El Paso virzienā pa šoseju dodas teju miljons zombiju un kaut kas jāizdomā, lai no to postošajām sekām izvairītos kā labie tēli, tā Rivasu karteļa kontrolētā teritorija. Vismaz īslaicīgs moments, kur vajadzīga abu pušu zināma sadarbība.

Starp mini sērijām nosacīta sasaiste seko ar Idaho (#7-12)un noslēdzas ar The SoCal Mission (#19-24),kur tēlus saista Sietla un piederība tam, kas nu palicis pāri no agrākās ASV valsts. Par cik visa veida resursu, sākot ar pārtiku un munīciju, ir stipri ierobežotā skaitā, nepieciešams sūtīt patruļas, lai tos mēģinātu sagādāt no lokācijām, kur vēl kaut kas būtu iespējams atrast, kā arī jo svarīgāk, saglābt kādu ražotni ar cerību maz pamazām tā teikt sākt palaist no jauna agrāko mašinēriju. Bet apokalipses izcelšanās sākumā pieņemtais lēmums likt armijai atkāpties un atstāt neskaitāmus civilos, lai cīnās paši, kā nu māk, daudzus atstājis ar ienaidu, kur tie pat nedomā tiem pievienoties. Rezultātā autoram Derek Slaton ir gana kur smelties, lai labajiem tēliem nebūtu garlaicīgi un jācīnās vien pret zombijiem.

Diemžēl tēlu tipāži no vienas mini sērijas uz otru ir acīmredzami līdzīgi un ar pāris variācijām ir gandrīz identiski. Tā paramilitāru grupu (QXR iekš Lowcountry, The Chosen šeit un tā vēl vairākas) līderi, kuri valda ar dzelzs dūri un jau sāk sapņot par teju vai savas pārvaldes teritorijas izveidošanu ir vairāk par vienu vai divām trīsdesmit sešu grāmatu ietvaros. Tik īpatnēji, ka mirklī, kad labajiem tēliem pret tiem jāsāk cīnīties, tad visnotaļ ātri kāds pamanās atrast vājās vietas, kā arī paramilitāristu profesionalitātes faktors nemaz nav tik augsts, lai iznākums sadursmēm būtu ar paredzamu iznākumu, pat ja pa starpu par labu lielākam dramatiskumam šis tas nerit tik gludi.

Trešās Nedēļas un Northwest Invasion sēriju noslēgumā tiek pieminēts uztraukums par AES un Otrajā Mēnesī par tām gluži netiek aizmirsts, bet The SoCal Mission mini sērija kalpo drīzāk vien kā ķeksītis, ka šis aspekts ir pieminēts, kad ar vienu tādu AES kompleksu Sietlā esošajiem zūd attālinātā vadība un nepieciešams sūtīt komandu ar pieejamajiem ekspertiem, lai novērstu, ka stacija katastrofāli avarē, izplatot radiāciju un tuvā un tālā apkārtnē.

Noslēdzoši vēl pieķēru klāt The Texas Panhandleun The Portland Conflictminisērijas, kuras, lai arī tajās manāmi daži labi jau iepazīti tēli (īpāši Portlendā, bet arī Teksasā), tad to sižetiem ar citviet Dead America sērijā notiekošo gandrīz nekādas saistības. Īpaši uzskatāmi tas ir iekš The Texas Panhandle ar it kā jauniem tēliem, bet tiem jau atkal bez zombijem jācīnās pret nez kādu motociklistu bandu.

Vismaz The Portland Conflict par labu nāk Ziona tēls, tā līderība pār citiem izdzīvojušajiem. Vēl jo vairāk, kad jau atkal armijas, kā arī paša prezidenta lēmumi ar raķetēm apšaudīt teritorijas Portlendā, iznīcināt pa kādam tiltam, lai kavētu zombiju virzību, novirzītu tos citviet, liek domāt par jaunu teritoriju apmetnei. Ai kā armijiniekiem un Sietlā esošajiem paveicies, ka Zions nav tāds kā citi sērijā manītu grupu/bandu līderi, jo bez Ziona un tā sekotāju un draugu palīdzības, vismaz The Portland Conflict ietvaros tiem pat ļoti iespējami klātos visai plāni.

Un sākums nebūt nav daudzsološs, kad pirmā grupa no Sietlas, sūtīta kā labas gribas un sadarbības vēstnieki, lai censtos starp izdzīvojušajiem un dažādām paramilitārām grupām rast sabiedrotos, situāciju jau pirmajā to sastapšanās reizē salaiž grīstē un neviens nebūtu varējis vainot Zionu, ja tas pēcāk noraidītu jebkādu turpmāku aicinājumu uz sadarbību. Par laimi, otrās (no Sietlas) grupas līderis Dženkinss ir krietni diplomātiskās par iepriekšējās Borisu, un starp viņu un Zionu pat izveidojas laba draudzība, kura lieti noder, kad no abu sadarbības atkarīgs, vai tiem izdosies izdzīvot, kad sastop vēl citus paramilitāristus.

Lai arī kopumā Dead America nebūt nav atrodama starp sliktāko zombiju romānu sērijām, tad jūtama sižetiskā un tēlu vienveidība ļoti bieži liek vēlēties pēc kā vairāk.