Historical Fiction

Alan Moore – Jerusalem

41917711._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažos vārdos Jerusalem varētu raksturot kā verbālus grafomāna plūdus, kuros pieskaras daudzām filozofiska, reliģiska rakstura tēmām un papildus tam vēl vairākkārt apšaubāmi vēstures informāciju ekspozīciju ainas, kur krietni vairāk par citām vietām rodas jautājums, kādēļ kas tāds ir ielikts izdomātā romānā.

Būtiska romāna daļa ir pēcnāves dzīve, kuras aizsaules pasaules centru autors visai egoistiski ir novietojis virs Lielbritānijas. Nešaubos, ka autors šeit ielicis savus uzskatus un pārliecību par to, kas sagaida cilvēku pēc nāves, bet atšķirībā no citiem momentiem, kā vēstures informācijas ekspozīcijas, tad šeit labi vien ir ka autors šo ir nosaucis par romānu, jo citādāk bez mazākajām grūtībām varētu norakstīt visu teoriju par šo aizsaules versiju; vairāk par to neizplūdīšu pats, jo tas tik ļoti vairs neattiektos uz grāmatu kā tādu.

Alan Moore versija vienkāršojot varētu aprakstīt kā Elles un Paradīzes miksli un nodēvē to par Mounsul, kur nav ne mūžīgas ciešanas, ne svētlaime. Tajā nonāk pilnīgi visi, tai skaitā dzīvnieki un objekti, kur katrs indivīds spēj saskatīt laikatelpu kā ceturto dimensiju un tādejādi arī pa to pārvietoties, cik vien sirds patīk. Vari pieturētos savam dzīves laikaposmam vai pārvietots kaut vai no aizsvēstures līdz tāltālai nākotnei. Ir pieejamas vēl citas iespējas, ka ntās reizes no jauna izdzīvot dzīvi, skatīties to kā filmu (vien bez apzināšanās, ka to dari), vai knastīties pa Zemes virsmu un žēloties par sevi.

Būtisks jēdziens, kas tiek apspēlēts uz nebēdu ir liktenis un brīvā griba, vai maz tāda ir, jo viens tak izslēdz otru. Kamēr grāmatas pirmā trešdaļā vairāk jūtams uzsvars uz dzīves izvēlēm, kad dzīves nogalē vai kādā citā nozīmīgā punktā tēls atskatās uz pagājušo un to, kur tas viņu ir novedis, cik nozīmīga bijusi dzīve, vai kāds viņu atcerēsies, vai blakus ir kāds tuvs cilvēks, lai viņu aiz/pa-vadītu. Tad pēcāk otrā un trešā daļa ir pilnīgā pretrunā, kur tiek pausta ideja, ka viss, kas ir bijis, ir un būs jau ir noticis un notiek vienlaikus. Kāds jau to ir izlēmis un atliek izspēlēt dzīves teātri ar muļķīgu ilūziju par brīvo izvēli. Šāds dzīves uzskats ļoti ērti noņem atbildību par pastrādāto vai gluži pretēji neizdarīto, jo vienmēr vari atrunāties, ka tā taču bija lemts. Prieksit var vien domai, ka ļoti būtiski dzīves gaitu un iespējas, cik situēts būsi utt., gan ģimene un tās apstākļi, gan reģions, kultūra, kurā piedzimsti, un daudzi, daudzi citi pat neuzskaitāmi faktori.

Jerusalem ir grāmata, kurā sižets pavisam droši ir sekundārs vai pat vēl mazāk nozīmīgs faktors tajā, ko autors Alan Moore ir vēlējies pateikt. Šī nebūs grāmata tādam vidusmēra brīvdienu lasītājam, kurā iegrimt, atpūsties un ļauties, lai tā ved pati, un pat gribētos teikt, ka Jerusalem būs domāta ikvienam nopietnam lasītājam, kā vien jāsaka, ka lēmums par gandrīz 1 300lpp (pieļauju tas vien daļu atbaidīs) garās grāmatas lasīšanu jāpieņem pašam un jārēķinās, ka Jerusalem prasīs lielu koncentrēšanos no pašam lasītāja puses, lai saprastu, kas notiek, ko autors ir izklājis uz lapas un grib pateikt, ko papildus sarežģī konstanta lēkāšana laika pat vairāku gadsmitu amplitūdā.

Šeit vēl pienošu citu lasītāja izvērstu rakstu no Goodreads.

Carlos Ruiz Zafon – The Labyrinth of the Spirits (Cemetery of Forgotten Books #4)

40362471

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

The Labyrinth of Spirits galvenā varone ir bārene Alicia Gris, kuru savā paspārnē no bērnu nama paņem detektīvs/kapteinis Leandro un personīgi ierāda sava amata prasmes, padara viņu par savu protežē, bet, kā rādīs laiks un kompleksais vairāku līmeņu/pakāpju sižets, tad šāda rīcība no viņa puses nav motivēta vien no labas sirds.

Alisijas raksturs ir savdabīgs, kas ne vienmēr grib pielaist tuvāk kādu un ļaut viņu iepazīt, ass humors un reizēm kodīgs piezīmes u.c. kalpo par aizsardzības mehānismu, lai pasargātu sevi no jauniem pārdzīvojumiem, kuru bērnībā nav trūcis. Pirmoreiz grāmatā lasītājs Alisiju satiek trauksmainā brīdī, kad viņai ir vien kādi pieci gadi un notiek 1938.gada martā spāņu pilsoņu kara laikā notiek uzlidojumi Barselonai. Alisija gūst traumu, kuras izraisītās sāpes viņai sekos līdzi visu mūžu, bet no vēl traģiskāka likteņa paglābj neviens cits kā Fermin Romero de Torres, kuru labāk pazīstam kā strādnieku Semperes grāmatnīcā. Haosa apstākļos abiem nāksies pašķirties, lai tik vēlāk dzīves līkloči liktu atkal sastapties.

Gadi iet un Alisijai padodas atrisināt ne tikai prastas zādzības, bet viņa grib mainīt amatu, izmēģināt pārmaiņas pēc ko citu. Tādēļ pēc apstiprināta lūguma no Leandro puses, viņš Alisijai kā pēdējo iedod ļoti augsta svarīguma lietu. Kopā ar savu galveno miesassargu ir pazudis ir Kultūras ministrs Mauricio Valls. Apstākļi pirms pazušanas neko labu nesola, parokot pat virspusēji dažus gadus atpakaļ top skaidrs, ka būs uzmanīgi jālavierē, lai kādām citam neuzkāptu uz varžacīm un no augstākstāvošo puses Franko Spānijas laikā nenāktu nekāds brāziens un dienas beigās paliktu ar galvu uz pleciem.

Pirms ministra amata Mauricio Valls vairākus gadus bija cietuma priekšnieks. Tieši tā paša cietuma, kur trešajā sērijas grāmatā Prisoner of Heaven iepazinām Fermina pagātnes stāstu. Tieši zem viņa lupas cieta kā The Angel’s Game galvenais varonis rakstnieks  Deivids Martins, tā arī daudz citu sistēmas priekšā bezpalīdzīgu ļaužu, kuru dzīves tādejādi tika izpostītas, un pavisam noteikti dzīves gaita iegriezta pa pavisam citām sliedēm.

Izmeklēšanu Alisijai nav jāveic vienai, ar norādēm no augšas viņai tiek piespēlēts pārinieks, lāga ierindas policists, Vargas, pret kuru Alisijai sākotnēji ir skepse, vai izdosies sastrādāties, vai viņš nebūs pakalpiņš, kas visu noziņos savai priekšniecībai, bet ar kuru izveidojas laba koleģiāla draudzība. Izmeklēšanas gaita abus aizved pa Barselonas tumšākajiem nostūriem, kur apgrozās ne tikai rūdīti noziedznieki, bet arīdzan ne par kapeiku labāki likumsargi, no kuriem nevar nolaist acuskatienu, jo viņi pārstāv tos, kuri gadās par savu labklājību, lai tur vai kas, un neskādēs par līķiem pataisīt tos, kuri to apdraudēs. Šajā aspektā nedaudz varētu piekasīties par divu identiski vardarbīgu policistu tēliem. Viens no tiem ir Fumero, kurš vēl grāmatas sākumā pavīd šur tur, bet tad tiek aizmirsts, kad viņa vietu ieņem cits policists vārdā Hendaya. Varbūt ar to ir gribēts parādīt sistēmas samaitātību, bet tomēr varēja piešķirt tēliem vairāk atšķirību vienam no otra.

Pēc Prisoner of Heaven noklausīšanās uzreiz neķēros klāt The Labyrinth of Spirits lasīšanai, bet nejutos, ka tādēļ būtu kas zaudēts. Vajadzīgā informācija attiecīgajos mirkļos tiek pasniegta, vien ne pa tiešo uz paplātes. Varbūt daļai romāns šķitīs pārlieku izstiepts, vai nevajadzīgi garas liksies pēdējās 80 līdz 100lpp, kad jau romāna kulminācijas brīdis ir bijis, bet personīgi šāda veida nesteidzīga apgriezienu samazināšana trāpīja desmitniekā, lai bez lieka stresa un steigas noslēgtu stāstu un atvadītos no tēliem. Noslēgums, kuram neprasās sērijas turpinājums, vismaz ne par šiem konkrētajiem tēliem, varbūt par citiem, kuru dzīvē Aizmirsto grāmatu bibliotēkai ir bijusi liela nozīme.

Vēl noslēdzoši gribu piebilst ieteikumu izlaist grāmatas apraksta izlasīšanu un bez uztraukuma ķerties tai klāt, jo vismaz mana izdevuma kopijas apraksts pēc grāmatas izlasīšanas šķiet vairāk nekā maldinošs, dodot nepamatotas gaidas.

Iepalicēji #15

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

37819082

War of the Wolf (The Saxon Stories #11) by Bernard Cornwell

Beidzot sērijas desmitajā Flame Bearer grāmatā Uhtredam aptuveni 60 gadu vecumā, pēc gadu desmitiem ilgas karošanas kristiešu labā, tika ļauts atgūt dzimto un brālēna uzurpēto Bebanburgas cietoksni, bet par skādi Uhtredam viņa stāsts nebeidzas ar laimīgi līdz mūža galam un idilles vietā viņam joprojām nākas reizēm cīnīties pienaglotā dieva pusē.

Blakus Uhtredam parasti varēs atrast viņa uzticamo palīgu un labo roku īru Finan, bet bez viņa būtiska loma jau vienpadsmitajā sērijas turpinājumā ir viņa vecākās meitas vīrs Sigtryggr. Diemžēl iemesls tam ir traģisks, un manifestējas kārtējā vikingu iekarotāja veidolā. Šoreiz vārdā Sköll, kurš tika padzīts no Īrijas salas, bet par spīti tam, lielākoties ar iebaidīšanas taktiku, ir spējis noturēt padoto uzticību, lai mēģinātu izkarot vietu uz blakus esošās lielākās salas. Tieši ap Sköll lielā mērā vijas grāmatas pamatsižets un Uhtreda uzmanība ir piesaistīta viņam, lai atriebtu zaudēto meitu.

Bet grāmata, protams, nav tikai un vienīgi par un ap to, bet arīdzan kā abi, Uhtreds un Sigtryggr, ir palikuši kā pēdējie pagānu valdnieki, un cik gan ilgi vēl viņiem tādiem izdosies palikt, vai pēc viņiem mazs vēl kāds būs, kas pielūgs Toru, Odinu u.c., un vienlaikus kontrastu starp abiem, kuri nevajā kristiešus savā pārvaldītajā zemē, ko nevar teikt par kristiešu karali Edvardu. Nevar noliegt, ka Edvards tēva Alfrēda sapni par vienotu salu zem viena karoga savā valdīšanas laikā ir pietuvinājis tuvāk realitātei. Tomēr vienlaikus no labas dzīvošanas brašais un spēcīgais jauneklis ir kļuvis par apresnējušu un slimīgu vīru, kura vietu iekāro dažs labs sabiedrotais. Ja ne gluži sev, tad noteikti radiniekam, kurš tikai pēc pielabināšanās baznīcai tiek atzīts, kā leģitīms pirmais kandidāts rindā uz troni.

War of the Wolf tās sērijas faniem domāju, ka neliks vilties, un kaut arī Bebanburgas Uhtredam priekš viņa laika būt ne tikai dzīvam, bet arī vēl piedalīties kaujās, šķiet ir retums, tas neliedz viņam veikt brīnumus, vairāk paļaujoties jau uz stratēģiju.

***

35018916

Crimson Lake (Crimson Lake #1) by Candice Fox

Teds Konkafi no lielpilsētas Sidnejas pārceļas uz Crimson Lake mazpilsētu ar cerību atsākt mierīgu un rāmu dzīvi, īpaši neizcelties un būt vienkāršam ierindas iedzīvotājam. Vienīgi iemesls tik krasai dzīves maiņai ir bēdīgi īpašs – apsūdzība mazgadīgas meitenes nolaupīšanā un izvarošana, kas nenonāk līdz tiesai pierādījumu trūkumu dēļ.

Darbs policijā zaudēts, kur vien dodies ne tikai Tedu atpazīst (nepalīdz arī neierastais uzvārds), bet vēl ir labi, ja tikai nosodoši uz viņu noraugās. Jau no pirmās nodaļas, Crimson Lake ir no Teda skatpunkta, Teds pastāv uz to, ka apsūdzība ir nepatiesa un policija (bijušie kolēģi) ir iefokusējušies uz nepareizo mērķi, kamēr patiesais ļaundaris ir brīvībā. Sākumā vēl šķiet, ka grāmtas būtība būs izkost, vai Tedam var uzticēties, vai arī viņš tikai cenšas aizmālēt acis. Tomēr tas ir tikai viens no grāmatas aspektiem. Apsūdzības nenonākšana līdz tiesas zālei neliedz visai pasaulei ar mediju skaļajiem virsrakstiem priekšgalā uzvesties tā it kā Tedam būtu jāpierāda nevainīgums noziegumā, nevis apsūdzībai bez šaubām pierādīt, ka tieši Teds ir tas nelietis.

Crimson Lake miests izceļas ar neparastu privātdetektīvu firmu, kuras dibinātāja Amanda pati ir ar kriminālu pagātni, kura vienīgā Tedam pēc visas neslavas vēl dod darbu un iespēju pierādīt sevi, turklāt vēl jomā, kurā lieti noder policijā iegūtās iemaņas. Paralēli dinamiskai attīstībai Teda un arīdzan Amandas lietās, abu pirmā kopīgā izmeklēšana saistīta ar pazudušu populāru rakstnieku. Pavērsieni abās galvenajās sižeta līnijās liks šķirt nākamo lapaspuses minūti bez pauzes.

***

19435422

Wild Cards III: Jokers Wild edited by George R.R. Martin

Ar trešo Wilds Cards stāstu krājumu šoreiz piedzīvoju dziļu vilšanos. Lielākā kļūda šoreiz bija dažādu autoru sarakstītos stāstus miksēt kopā un rotēt pēc kāda Mārtina izvēlēta principa. Viens ir vienotas tematikas un pasaules stāsti, kuri beigās kopā labi veido vienu lielu bildi, bet kas cits, ja ik pa brīdim viens tiek aprauts, lai turpinātu citu arī iepauzētu noveli/stāstu. Arīdzan atšķirībā no pirmajiem diviem krājumiem, kurus ierunāja viens cilvēks, šoreiz bija vesels ansamblis, kas citreiz ir tieši tas kas vajadzīgs, bet ar Jokers Wild audio producentiem šoreiz sanāca nošaut greizi, tā kā pat ierunātāji (dažs labs, protams, izcēlās uz citu fona) nespēja pacelt vispārējo iespaidu.

Iepalicēji #14

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

21112640

Shaman by Kim Stanley Robinson

Interesants pirmsvēstures stāsts no mednieku un vācēju dienām. Shaman iesākas ar jauna puiša Loon (vārdi tiek doti ne uzreiz pēc dzimšanas, lai atrastu piemērotāko) iniciācijas pārbaudījuma, lai varētu kļūt par šamani. Grāmatas darbības laiks ir daži gadi, kuros stāsts koncentrējoties uz galvenā varoņa Loon dienām un nedienām, seko arī līdzi viņa cilts ikdienai visos četros gadalaikos un tajā, ko nepieciešams paveikt, lai izdzīvotu skarbās ziemas mēnešus un sagaidītu pavasari.

Salīdzinot ar citiem lasītiem līdzīga tika romāniem par līdzīgu laika periodu, Shaman nav ne ar ko sliktāks, vien varētu nedaudz piekasīties, ka attiecībā uz mednieku un vācēju sadaļu drusku novārtā tiek atstāta vākšanas puse, fokusējoties vairāk uz medniekiem, kā arī vietām tēlu dialogs, īpaši pāris lamāšanās reizēs, šķita ar pārāk mūsdienīgu vārdu izvēli.

29396

***

Furies of Calderon (Codex Alera #1) by Jim Butcher

Furies of Calderon ir standarta fantāzijas stāsts, kurā puisim vārdā Tavi no neievērojama ciemata ir Codex Alera pasaules maģijas sistēmas aizture. Kamēr visi citi vairāk vai mazāk ar lielāku vai mazāku talantu spēj to pielietot, Tavi šis prieks tā vien izskatās ir laupīts pavisam. Tas, protams, viņu padara par ideālu kandidātu varoņa lomai, kuram cīnīties pret valdošo kungu netaisnību.

Kā pretstats Tavi ir Amaras tēls, maģiski apdāvināta un lojāla aristokrātijai, kuras ilūzijas par tās taisnīgumu un darbībām pavalstnieku labā tiek brutāli sagrautas. Izvēles iespējas ir kādas tās ir – pakļauties pavēļu diktātam un dzīvot droši, vai izšķirties par labu saviem principiem un cīnīties pret tiem, kuri tos vēlētos nospiest kā nevēlamu kaitēkli.

Nenoliegšu, ka liels nopelns, kādēļ klausījos Codex Alera sērijas pirmo grāmatu, ir The Dresden Files audiogrāmatu nopelns. Diemžēl šai sērijai nebūs izdevies trāpīt tik precīzi desmitniekā ar ierunātāja izvēli, bet arī pats grāmatas sižets nevienā brīdī pats par sevi nesāka izraisīt dižu līdzi jušanu kādam no tēliem.

10967

***

The Fiery Cross (Outlander #5) by Diana Gabaldon

Outlander sērijas piektā grāmata The Fiery Cross lielā mērā ir Džeimija un Klēras Freizeru, Briannas un Rodžera ikdienas dzīves turpinājums, kurā dramatiskos nolūkos ik pa brīdim notiek kaut kas vairāk asinsriti uzdzenošs nekā, ja tēli nebūtu daļa no vēsturiski romantiska romāna ar ceļošanas laikā elementiem. Ir 1771.gads un visi varoņi, kuri ir dzimuši 20.gadsimtā labi apzinās, ka nekur tālu aiz kalniem nav pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Nedaudz ziņkārības pēc  ielūkojos, kurš gads minēts sestās grāmatas aprakstā, lai pārsteigtu sevi ieraugot 1772. Pārsteigums vairāk no tā, ka bija jāsagatavojas gandrīz 1500lpp tik īsā laika posmā, un, pieminot lielo grāmatas apjomu, piefiksēji sevi domājot par +/- 700-800lpp garu grāmatu kā salīdzinoši īsu.

Iekš The Fiery Cross detektīvmomenti, kad kāds no kalpotājiem/vergiem tiek saindēts un nogalināts kāda cita svarīgāka kunga vietā, un ap to ievītie vairāk amatieriskie (no tēlu puses) izmeklēšanas centieni, vijas ar varoņu savstarpējām intrigām, romantiskām un cita veida attiecībām. Viens negatīvais aspekts, kas par tēliem no nākotnes šajā grāmatā izceļas (varbūt bija manāms arīdzan iepriekšējā), ir attieksmes maiņa attiecībā uz vergiem, kuru eksistence šķietami pieņemta par pašsaprotamu, un, kamēr bija vismaz simboliski noraidoša attieksme sērijas sākumā un mēģinājumi to mainīt, tad tagad reizēm līdzīgi citiem laika biedriem vergi šķita arī viņiem kļuvuši par mēbeli/instrumentu. Iespējams vien jāpaciešas līdz klausīšos sērijas turpinājumus.

Jāšaubās, vai tik lapaspušu apjomīgā sērijā lasītājs būtu nonācis līdz piektajai sērijas grāmatai, ja viņam tā nepatiktu, kur nu vēl neko par to nezinātu, lai sāktu šo lasīt, nezinot par pārējām. Ar to gribu pateikt, ka Outlander pieder pie sērijām, kuru liktu sēriju kategorijā, kuras vajadzētu lasīt pēc kārtas.

38672585._SY475_

***

The Fallen (Amos Decker #4) by David Baldacci

Pēc visa šī laika kopš atmiņuvīrs Dekers kopā ar bijušo žurnālist Aleksu strādā īpaši viņiem izveidotā īpašājā un speciāli viņiem izveidotajā vienībā, abi nav pazinuši vārda ‘’atvaļinājums’’ definīciju. Tādēļ, kad ne bez mazām pūlēm vairāk attiecībā uz Dekeru un ņemot vērā viņa neordināro personību un ar to saistītos talantus, zinot, ka darbs/vainīgo meklēšana pašlaik ir Dekera dzīves būtība, Aleksa viņu uzaicina ciemos pie māsas ģimenes uz kaut kādu tur mierīgu Baronville mazpilsētu.

Baronville jau pati par sevi nerada idilliskas dzīves iespaidu. Visur kur skaties var manīt aizgājušo laiku pārticību, kuru modernie ekonomiskie apstākļi mazpamazām pārvērš arvien skarbākā realitātē. Labi apmaksāts vai vispār algots darbs meklējams ar detektīva talantu. Nevarētu pilnībā apgalvot, ka nav uzņēmīgu cilvēku, kuri nedomātu kā paša spēkiem nopelnīt naudiņu dienišķajai maizītei, bet, kā Dekers un Aleksa tā atklās pilnā krāšņumā, tad ne visi izvēlas to godīgāko un mazāk asiņaino ceļu, lai to sasniegtu.

18900805

***

Prisoner of Heaven (Cemetery of Forgotten Books #3) by Carlos Ruiz Zafon

Prisoner of Heaven sniedz ieskaitu Semperes grāmatu veikala darbinieka (un ne tikai) Fermina Romero de Torres un nedaudz arīdzan Daniela Semperes pagātnē. Izrādās Fermina pagātnē bijuši krietni trauksmaināki un dzīvībai bīstamāki notikumi nekā varētu likt domāt viņa sākotnējais stāvoklis pirmajā Vēja Ēnas grāmatā.

Grāmatas maniere turpina būt līdzīga pirmajās divās sērijas grāmatās esošajai un vēsturiskais romāns mijās ar fantāzijas, mistērijas un droši vien vēl kādu citu žanru elementiem. Ja starp vienu un nākošo grāmatu tiek ievērots lielāks laika atstatums un šis tas no detaļām piemirstas, tad Prisoner of Heaven atmosfēra un audio grāmatas gadījumā arī ierunātājs ļauj tik un tā sajusties kā mājās attiecīgās sērijas kontekstā.

Šeit vēl pievienošu kāda cita lasītāja viedokli.

Neal Stephenson, Nicole Galland – The Rise and Fall of D.O.D.O. (Audio book)

32075825._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Vispārējas tehnoloģiju un, kā nagla maģijas zārkā, fotogrāfijas attīstības rezultātā 1851.gada Londonas Lielā (tehnoloģiju) izstāde kļūst par to brīdi, kad jau desmitiem gadu aizvien vājāk paliekošā maģija izzūd pavisam. Tomēr 19.gadsimta vidus neapzīmē maģijas pilnīgu izmiršanu, jo grāmatas tagadnē ASV valdībai ir interese atkal to atjaunot un, protams, izmantot militāriem mērķiem. Jau vēl pirms pašiem ir izdevies palaist projektu tam pienācīgi raitā darbībā, pastāv aizdomas, ka citām lielvarām ir aizsākti līdzīgi projekti.

Sākotnēji D.O.D.O. ar neko dižu izcelties nespēj, papildus tam ‘’aģentūra’’ ir bērna autiņos ar tikai dažiem darbiniekiem. Par aģentūras vadītājs ir iecelta persona Tristan Lyons  (no armijas puses), kurš nejaušības ceļā nolīgst plaša spektra valodu eksperti/tulkotāju Melisanda ‘’Mel’’ Stokes, lai viņa ķertos klāt lielam apjomam senu tekstu dažnedažādās valodās, kas uz to brīdi ir viņa vienīgais pierādījums, ka maģija reiz ir eksistējusi. Varbūtība, ka personas no dažādiem pasaules reģioniem varētu būt tik līdzīgi domājuši un visi sarakstījuši vienlīdz līdzīgus fantāzijas darbus, ar katru tekstu kļūst mazāka un mazāka, un pienāk mirklis, kad vislielākais jautājums ir izdomāt, kā gan atjaunot maģijas darbību un izņemt no vienādojuma problēmu, kas to bloķē.

No absurdu patentu pagrabu dziļumiem tiek izrakts izgudrojums, kurš izceļas starp visiem pārējiem vien pēc Tristana un Melas prātošanas un domu apmaiņas ap un par Šrēdingerga kaķa domu eksperimentu. Nemaz pašam nezinot patenta autors Frank Oda, kurš līdz šim bija kļuvis par apsmieklu akadēmiskajās aprindās, bija uzdūries tehnoloģijai, kas spēj radīt telpu (iekārtas ietvaros), kas tās ietekmes sfērā spēj neitralizēt tehnoloģiju ietekmi uz maģiju.

Īsi vēl jāpiemin atlikušie oriģinālie D.O.D.O komandas biedri, vēl pirms visā iejaucas birokrāti un armijnieki no augšas. Frenka sieva Rebecca Oda, kaut arī sākotnēji viņa no savas puses nepiedāvā zināšanu vai kādu citu iemaņu specializāciju, tad tomēr gadu gaitā kopdzīvē ar vīru (tuvāk seniora gadiem abi) Rebeka ir kļuvusi par pirmo un galveno Frenka uzticības personu, bez kuras atbalsta grūtie gadi, kad nācās pamest darbu akadēmijā, nebūtu izturēti. Un visbeidzot, bet ne pavisam pēdējā kā vismazāk nozīmīgā, ir jāpiemin ragana Erszebet no 19.gadsimta. Nedaudz jāpieslēdz griba ticēt, jāpārvār pāris prāta mežģi un drusku arīdzan jāpieņem izdomātā stāsta spēles noteikumi, plus ceļošana laikā, jo Erszabetes pirmā tikšanās ar Melu no Melas skatpunkta vēl nemaz nav notikusi, bet tikai tāpēc, ka ir, Erszabete izmantoja savu pēdējo burvestību 1851.gadā, lai paildzinātu savu mūžu un pieredzētu nākotni, kurā maģija atdzimst. Raganas kā tādas pēc rakstura ir kaut kas un nemaz tik viegli paciešamas, bet (un ar pamatotu iemeslu) Erszabete ir īpašs stāsts.

D.O.D.O. jeb Department of Diachronic Operations mūža sākums nenoliedzami ir naivs, pilns ar domām par labiem darbiem, līdz brīdim, kad jau viegli pieminētās personas no augšas sāk iejaukties ar savām idejām un ieteikumiem, nepārzinot līdz galam pat kripatu no nepieciešamā un to kādu risku viņu ‘’ģeniālās’’ idejas var izraisīt. Erszabetei kā galvenajai maģijas ekspertei un pārzinātājai 21.gadsimtā nepārtraukti, pilnībā tos neatklājot, jāatgādinā par to, ko nu nekādīgi ar maģiju nedrīkst darīt, lai izvairītos no bēdīgām sekām, un pat tad ne vienmēr ar to pietiek.

Aģentu ceļošana laikā stāstā iesaistā interesantus tēlus, kuru iespaids uz sižetu, ir vērā ņemams un citiem varoņiem nebūt ne sākotnēji paredzēts un tādējādi labvēlīgs. Gan starp galvenajiem tēliem Melisandu un Tristanu, gan starp viņiem, D.O.D.O komandu un pārējiem iesaistītajiem tēliem attiecību dinamika ir papildus faktors, kas grāmatu padara interesantu bez pašas lielās idejas. Pasaules un maģijas uzbūve, neiesaistot citus fantāzijā ierastas radības, plus ievijot sižetā multi-pasauļu/dimensiju teoriju, padara Rise and Fall of D.O.D.O. par ļoti saistošu darbu no abu autoru puses.

Turklāt, kaut arī pagaidām ir lasītas/klausītas vien dažas grāmatas no Stīvensona daiļrades, D.O.D.O. ir retā, kura pilnā mērā no sākuma līdz beigām ir patikusi, kura nopelnā noteikti atzinums jādod arī audio grāmtas ierunātāju komandai.

Carlos Ruiz Zafon – The Angel’s Game (Cemetery of Forgotten Books #2) (Audio book)

5196764

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deivida Martina dzīve vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi saistīta ar grāmatām, bet tās diemžēl vai par  laimi ir bijušas lielā mērā vienīgais mierinājums skarbajā dzīvē, īpaši pēc tēva nāves/slepkavības jaunībā (māte pametusi abus). Arī karjeras ziņā kā žurnālistam ar sapņiem kļūt par diženu autoru Martinam viegli neiet, bet vismaz ir laipni draudzīgi kolēģi, vai ne? Tomēr, kad Martinam beidzot uzsmaida veiksme un viņa sacerēto pulp fiction krimiķi zem pseidonīma nevien izdot, bet tas arī iegūst popularitāti, atklājas kolēģu patiesās sejas, kuri ir vien tādi paši sapņotāji par kļūšanu par autoru, vien bez panākumiem. Seko sūdzības, kāds grib aiz spīta iegriezt un Martinam zūd darbs žurnālistikā, bet ir vismaz uz kā atbalstīties.

Saprotot, ka kaut arī pēc stila un atmosfēras The Angel’s Game ir līdzīgs Vēja Ēnai, tad dienas beigās abas tomēr nevajadzētu salīdzināt, jo kā skatos citu atsauksmēs daudziem šī ir sagādjājusi vilšanos. Enģeļa Spēle, ja tā varētu izteiktiesm, ir pat vēl īpatnējāka par pirmo sērijas grāmatu, ar kuru to saista vienīgi Semperes grāmatu veikals, kas var nodot vien papildus iemeslus, lai šo norakstītu kā neizdevušos.

Pats grāmatas stāstu ir sadalīts divos lielos un šķietami nesaistītos sižetos. Viena centrā ir mistērija ap Martina īrētās ēkas iepriekšējo īrnieku un viņa neparastos nāvi. Jo vairāk Martins rakņājas pa pagātnes pēdām, jo lielāku pretestību var sākt izjust no kāda, kas nevēlas, ka Martins bāztu savu degunu kur nevajag. Tikmēr otrs saistīts ar mazpazīstamu franču tautības izdevēju, kurš nez kādā veidā ir ne vien dzirdējis par tādu Deividu Martinu, bet par lielu summu ir gatavs nolīgt Martinu, lai viņš sacerētu jaunu reliģiju. Kā naudas summa, tā arī pasūtījuma darba būtībai vajadzētu likt ieskanēties vairākiem trauksmes signāliem Martina prātā, bet jau ja muļķim naudas par daudz, tak neies atteikties no tāda piedāvājuma.

Kā vienam tā otram sižetam sākums ir daudzsološs, bet līdz beigām palika drusku neizmantota potenciāla sajūta. Varbūt būtu iederējies vairāk šausmu žanra elementu piedevas, ne tikai psiholoģiskā mistērija un savdabīgs maģiskais reālisms. Ar to iztulkotu vienu epizodi, kuru nevar nepieminēt, kas būtu Deivida Martina diagnosticēšana ar vēzi galvas smadzenēs un šīs mirstamās kaites izārstēšanu, kas norit maģiskas operācijas viena grieziena ‘’čiks un gatavs’’ veidā, bet pēc tam autors par to vispār piemirst. Kādēļ kas tāds vispār bija nepieciešams grūti saprast. Atliek vien izliekties, ka nekā tamlīdzīga nav bijis, lai nesabojāto iespaidu par pārējo grāmatu.

Ar Enģeļa Spēli autoram nav izdevies notvert to pašu īpašo dzirksti kā ar Vēja Ēnu, bet, piedodot dažus sīkumus šur un tur, un nesalīdzinot pārāk ar to, grāmata var dot lasītprieku.

Bernard Cornwell – The Flame Bearer (The Saxon Stories #10)

28949218

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Cik neskaitāmas neskaitāmas reizes Bebanburgas Uhtreda plāni atgūt dzimto cietoksni nav tikuši novirzīti otrajā vai pat trešajā plānā, jo vajadzība palīdzēt vispirms karalim Alfrēdam, tagad viņa dēlam vai kādam citam kristietim, no kuriem vien retais atdarītu ar to pašu, ja Uhtredam būtu līdzīga vajadzība pēc palīdzības, armijas papildspēkiem. Arī tagad, grāmatas sākumā, kad jau Bebanburgas aizsargsienas ir tikpat kā ar roku aizsniedzamas, notikumu pavērsieni tā vien šķiet speciāli sazvērējas, lai kārtējo reizi atstātu Uhtredu ar garu degunu. Bet ne šoreiz!

thumb_so-we-all-die-no-no-no-we-fight-them-56563903

 

Uhtreds vairs nav nekāds jauneklis. Mati jau šur tur sāk sirmot, dēls Uhtreds (pie sevis saucu par Uhtredsonu) jau pats ir liels karotājs, bet neviens vēljoprojām uz kaujas lauka nesāk līkt ceļiem trīcēt, kā apziņa, ka pretējā pusē atrodas Bebanburgas Uhtreds. Kaut arī viņa spriganās dienas ir aizgājušas un reizēm šis tas iesāpas, tad vēl joprojām uz mūsdienu Lielbritānijas salas nav uzradies kāds cits līdzvērtīgs karavadonis. Uz viņa talants pārvērst šķietami bezcerīgu kauju sev par labu ir tik izteikts un zināms, ka nereti naidīgi noskaņotie viena vienīgā pienaglotā Dieva pielūdzējiem, kuri citkārt ar kliegšanu pieprasa vai nu citu pāriešanu viņu ticībā, vai šo ķeceru iznīcināšanu, neatliek nekas cits, kā vērsties pie Uhtreda par spīti tam, ka viņš joprojām pielūdz Odinu, Toru un pārējos vecos dievus.

thumb_you-should-always-plan-your-battles-form-the-enemys-point-45711973

Desmitā grāmata The Saxon Stories sērijā The Flame Bearer ir trakoti īsa, vien dažas lapas virs trīssimts, kas atstāj labu mazuma pēcgaršu. Prasās vēl! Labi, ka sērija ar šo nebeidzas (teorētiski nevarētu tam piesieties) un nedomāju, ka līdz #11 grāmatai paies tik ilgs laiks, kā starp devīto un šo. Drusku jau bažījos, vai tik nebūšu piemirsis tēlus kurš ir kurš, neskaitot pašu galveno, bet Kornvela rakstnieka talants ir tik labs, ka jau no pirmajām lapaspusēm sajutu, ka varu nomierināties, jo esmu prasmīga autora rokās, kurš zina, ko dara un kā to paveikt.

Carlos Ruiz Zafon – The Shadow of the Wind (Cemetery of Forgotten Books #1) (Audio book)

1232

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Publishing Group Limited

Manas pārdomas

‘’Aizmirsto grāmatu bibliotēka’’ kalpo kā pēdējā mājvieta tām grāmatām, kuras neviens cits vairs neatceras, kurām cerība vēlreiz tikt pārpublicētām un lasītāju mīlētām ir ārkārtīgi niecīga. ‘’Aizmirsto grāmatu bibliotēka’’ ir ne vien īpaša vieta grāmatmīļiem, bet arī slepena un tāda, kuru jebkuram katram nedrīkst atklāt, jo pasaulē atradīsies ne mazums samaitātu cilvēku, kuri savu naidu un dusmas pret iedomātu netaisnību tieši pret viņiem centīsies izgāzt vai nu pret kāda tipa grāmatām vai konkrēti vienu autoru, lai cik neievērojamas un neveiksmīgas nebūtu sarakstītās grāmatas.

1945.gada Barselonā 11gadīgā puiša Daniela dzīve pēc minētās īpašās bibliotēkas apmeklējuma ieņem kursu, no kura vairs nekādiem spēkiem viņam nenovirzīties. Šajā pirmajā tēva iniciētajā apmeklējumā Daniels izvēlas vienu grāmatu, kuru viņam dots aizsargāt un neļaut tikt iznīcinātai ne par ko. Par liktenīgo grāmatu, varbūt vienkārši prastas nejaušības dēļ kļūst Julian Carax pēdējais sarakstītais romāns The Shadow of the Wind, un jau no pirmajām dienām tad viens, tad kāds cits gan pa labam, gan ar spēku un gatavību pastrādāt jebkādu kaitējumu citam, lai iegūtu attiecīgo grāmatu savā īpašumā.

Tas būtu tikai loģiski, ja jaunā Daniela interese pievērstos mazpazīstamajam Huliana Karaksa pagātnes izpētei, lai uzzinātu visu, ko vien būtu iespējams uzzināt. Paša Karlosa Ruisa Safona sarakstītā Vēja Ēna tādejādi interesantā veidā savij gan Daniela, plus vēl vairāku interesantu un pat īpatnēju tēlu iesaistē un palīdzība, detektīvcienīgo izmeklēšanu, gan viņu atrasto Karaksa draugu un paziņu atmiņstāsti. Tomēr viss nenorit laiski un bez satraukumiem, jo pieminētajiem literatūras naidniekiem, Danielam un viņa draugiem uzglūn grāmatas ļaundaris un likumsargs Fumero, kurš nav spējis nomirināties pat pēc Karaksa nāves.

Drusku varētu piekasīties labai ziepenei piederīgas drāmatas attiecībā uz Daniela romantiskās dzīves nedienām, bet uz kopējā fona par to iedomājās vien tagad, iemetot acis citu atsauksmēs un viedokļos. Vairāk par to ieintriģēja mistērija ap autoru Hulianu Karaksu. Šķiet kā man ir patikušas gandrīz visas lasītās grāmatas, kurās darbību ņem ceļojošs cirks, tā līdzīgi ir arīdzan ar izdomātiem autoriem un viņu noslēpumiem un intrigām apvītajām pagātnēm. Kā piemēri pirmie nāk prātā Bolanjo 2666 un J.J. Abrams un Doug Dorst sarakstītais unikums S.

Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

14849233

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

1936.gadā Bernie Gunther nespējot paciest pārmaiņas policijā ir to pametis un jau kādu laiciņu darbojas kā privātdetektīvs, un laikā, kad bezvēsts pazūd arvien vairāk cilvēku (ne tikai ebreju), par darba trūkumu Bernhards sūdzēties nevar.

Kaut arī viņš neatbalsta pārmaiņas valstī, kuras ieviesušās Nācionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai nākot pie varas, Bernhards šajā sērijā (vismaz tās pirmajās trīs grāmatās) vairāk cenšas sadzīvot ar sistēmu un lavierēt pa tās labirintiem, lai paliktu dzīvs. Par Bernharda detektīva un izmeklētēja prasmēm bažu nerodas, ja tas būs iespējams, viņš lietu atrisinās. Vien no lasītāja puses jāpiedod viņa un/vai autora Bernharda tēla attēlojums, jo pirmajās vietās sieviešu tēlu vērtību skalā ietilpst krūšu izmēri, slaidas kājas u.c. fiziskas pievilcības kritēriji.

Pāri pat pār nozieguma izmeklēšanai un tās beigu atrisinājumam var stādīt grāmatās radīto atmosfēru. Kaut arī pagaidām neesmu lasījis daudz dokumentālas vēstures grāmatas par šo tēmu, tad neapskaužu nedz reālu personu situācijas, kuri saprot, ka labāk paša drošībai ir mukt nekā pretoties uz vietas, nedz iedomātā Bernarda tēla situāciju, kura prasmes pamana gan pie varas esošas personas, gan bijušie kolēģi un kuri var ‘’palūgt’’ šo to izmeklēt, jo nevēlas, ka tas kaut kas tiek izmeklēts oficiāli, un tā teikt tik pamēģini sniegt nepareizas atbildes un rezultātus. Un tad nu atliek atrast veidus kā izpatikt un paglaudīt pa spalvai.

Īpaši pēc pirmās, bet arī pēc otrās un trešās grāmatas beigām pat pēc nosacīti atrisinātas lietas paliek depresīvs, skumjš noskaņojums, jo lielos vilcienos situācija Bernharda Berlīnē un Vācijā kopumā vai nu nemainīsies, vai pat kļūs vēl sliktāka; gandrīz vai jābrīnās, ka Bernhardam nenolaižas rokas un viņš turpina palīdzēt kā nu to māk. March Violets darbība noris 1936.gada un noslēdzas ar Olimipsko spēļu uzņemšanu, daļa un tai skaitā Bernhards vēl cer, ka sliktāk taču nevarētu palikt; otrā The Pale Criminal notikumi jau vērpjas uz briestošā Otrā pasaules kara fona un Bernhards pie sevis var tik drūmi pasmiet par pasaules centieniem novērst Hitlera agresiju ar dažu teritoriju upurēšanu. Bet trešā A German Requiem jau noris neilgi pēc kara beigām 1947.gadā, un caur Bernarda acīm varam lasīt gan par viņa pieredzētajām grūtībām vienkāršā ikdienas dzīvē, gan par neziņu par Vācijas jauno nākotni, kad Berlīni kontrolē citu lielvaru spēki u.c.

Žēl, ka Bernie Gunther sērijai ir tikai viens trīs grāmatu apvienots omnibuss, jo gadījumā, ja pēc pirmajām trim attopies ar nelielu mazuma piegaršu, tad ir kur ieskrieties – šogad ir iznācis jau četrpadsmitā grāmata par Bernharda piedzīvojumiem.

Ian Tregillis – Rūgtās Sēklas (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #1)

18877341

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Alternatīvās vēstures Asinszāles Triptihs sērijas pirmā grāmata Rūgtās Sēklas izspēlē scenārju, kura traks vācu profesors fon Vestarps izmanto bārēņu brīvo pieejamību pēc Pirmā pasaules kara, lai izmantotu tos eksperimentos. Upurus tas prasa daudz, bet kas gan to neprasa, ja vēlies sasniegt lielus mērķus. Kas gan ir pārdesmit vai vēl vairāk nenozīmīgu bārēņu dzīvības, ja balvā vari iegūt Vācijas dominaci pār pārējo pasauli.

Gala rezultātā ‘’laimīgie’’ daži ne tikai ir veiksmīgi pārdzīvojuši nežēlīgus eksperimentus, bet tie arī viņos atmodinājušas dažādas individuālas superspējas, un spāņu pilsoņkarš kalpo kā ideāls izmēģinājuma lauks, lai pārbaudīto jauno Trešā reiha ieročus. Tādi viņi ir gan mīļotā profesora acīs, gan nenoliedzami valsts režīmam, nekas vairāk par noderīgu instrumentu.

Kā atbilde uz jauno pārdabisko draudu britos dzimst ‘’Asinszāles’’ grupa ar aģentu Reiboldu Māršu kā vienu no tās līderiem. Tās biedriem nepiemīt nekādas acīmredzamas superspējas, ja neskaita stereotipisko un tikpat kā neivainojamo aģentu Māršu, tādēļ vēl jo noderīgāk talkā nāk Mārša draugs Viljams ’’Vils’’ Bauklerks, kurš no vectēva ir apguvis šādas tādas burvja spējas. Šeit gan uzreiz pa lielam jāatmet ierastais priekštats par burvjiem, kā nūjiņu vicinātājiem, lai izsauktu nebūt kādu triku, tomēr burvju vārdi gan ir un tie paver durvis uz mūsu dimensiju būtnēm (eidoloniem), ar kurām labāk nejokoties. Taču, ja jāizvēlas starp kapitulāciju Vācijai, vai sīku risku attiecībā uz eidoloniem, tad laikam izvēle nav grūta, kaut gan cenu šie veidojumi prasa smagu – nevainīgu, dzīvotgribošu cilvēku asinīs. Tas labo spēku pārstāvētos angļus ar vienu vēzienu gandrīz vai nostāda līdzās viņu pretiniekiem, vai vismaz sākt likt tēliem, kuri pieņem lēmumu par eidolonu izmantošanu, ielūkoties sevī, lai izprastu vai un kā tas izmaina viņus pašus.

Interesanti būs redzēt, kādu alternatīvo pasaules versiju autors ir izvēlējies uzburt sērijas otrajā grāmatā, ka (cerams nebūs pārlieku liels maiteklis), ja atklāšu, ka Otrais pasaules karš ar Vācijas sakāvi beidzas jau 1941.gada septembrī. Vai man tad pieņemt, ka šajā versijā ASV karā neiesaistījās, vai arī ja tomēr ņēma dalību, tad ne Pērlhārboras dēļ? Jau laikus ieskatījos otrajā daļā, lai apsaktītos, kad sērija atsākas, un varbūt arī labi, ka ir tik liela starpība (kaut arī nezinu vai tēli pilnībā citi), jo neviens no tēliem diži nelika just līdzi viņa vai viņa kolēģu personīgajai veiksmei.

Pagaidām Visaukstāko karu esmu pabīdījis zemāk iedomātajos TBR listes plānos, lai nelektu pa taisno uz to ar drīzāk negatīvu iespaidu no šīs. Bet, ja nemaldos, tad latviskotās grāmatas iznākšanas laikā no citiem blogeriem pārsvarā bija pat ļoti pozitīvs novērtējums.