Historical Fiction

Vasily Grossman – Stalingrad (Stalingrad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harvill Secker

Manas pārdomas

Pamata sižets 1942.gada vasara – Nacistiskās Vācijas un Hitlera neprātīgā ideja iebrukt un iekarot PSRS/Krieviju, vienlaicīgi karojot arī Rietumu frontē. Zibenskara astoņu nedēļu plāns izgāšas jau pirmajā gadā, bet maldīga nenovēršamas uzvaras sajūta vāciešiem pēc konstantas PSRS atkāpšanās gada garumā rodas tik un tā.

Lai gan neuzskatu sevi par galīgu vēstures nezinātāju, tad jāatzīstas, ka, uzsākot lasīt grāmatu, biju domājis, ka Staļingrada (tagad Volgograda) un Ļeņingrada (tagad Sanktpēterburga) ir viena un tā pati pilsēta, kurai vienkārši mainoties valsts līderiem nomainīts arī pilsētas nosaukums. Labi vēl, ka ātri tiku skaidrībā (paldies Vikipēdijai) un veltīgi negaidīju, kad tad beidzot sāksies aplenkums.

Var piekrist Staļingradas ievadā minētajam salīdzinājumam, nosaucot autoru par 20.gadsimta Tolstoju. Labā nozīmē var neapšaubāmi saskatīt, ka Karš un Miers ir bijis liels iedvesmas avots. Sižeta vēriens vērā ņemams, tēlu skaits, ja ne gluži galvu reibinošs, tad personīgi bija jāpiepūlas, lai vēl ar visiem tēva vārdiem un pamazināmajām formām, atcerētos, ka tiek domāts viens tas pats tēls, kurš pirms brīža nosaukts atšķirīgāk. Īpaši, ja viena uzrunas forma no otras atšķiras vairāk par tā paša vārda mīlināmo formu.

Spēcīgas, viegli iztēlojamas ainas vairāk kā vien pāris nodaļās. Nevar apgalvot, ka ir teju uz katras lapaspuses, bet neiestājas arī ilgi sausuma periodi starp teksta fragmentiem, kuri ainu un sajūtu uzbur tev acu priekšā. Tikpat labi, kā autora talantu, varēja saskatīt arī momentus, kuros tiek slavināta PSRS vai akcentēts Vācijas ļaunums, kuros autors pielabinās attiecīgajam režīmam, tā itkā pašā PSRS nekas līdzīgs nenotiktu. Nebija neviena slikta vārda par armijas apgādes kvalitāti vai aizstāvošās armijas rīcību pret civiliedzīvotājiem, vai par ko citu.

Liela uzslava pienākas tulkotājiem (Robert and Elizabeth Chandler). Cik zinu tad šis ir tuvākais oriģinālajam manuskriptam (bez cenzūras) eksistējošais tulkojums angļu valodā (publicēts 2019.g.). Beigas grāmatai tādas, ka, ja ne šogad, tad nākamgad noteikti izlasīšu arī vienlīdz garu turpinājumu, kas par tādu kļuva vien pēc šīs grāmatas jaunatklāšanas.

Hans Fallada – Wolf Among Wolves UN Tad Williams – Sea of Silver Light (Otherland #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1962)

Manas pārdomas

Tēli šajā grāmatā nav tie paši galvenākie, reizēm daža laba stāsts uz labu laiku tiek pilnībā piemirsts vai kaut kā nebūt atrisināts. Plus vairumam no tēliem vairāk vai mazāk kāda no rakstura iezīmēm ir stipri pārspīlēta, karikatūras līmeni, lai savā veidā izceltu domāto.


Vairāk uzsvars likts uz attiecīgā laika iezīmju attēlošanu. Darbības notikumi 1923.gada nogalē, kad markas vērtība no dienas uz dienu krīt arvien zemāk. Ietaupījumi, kurus esi krājis visa sava darba mūža garumā izkūp kā nebijuši, to vietā uzrodas šķietami bezvērtīgi papīrīši ar dienu jo lielākām nominālvērtībām. Kuru pārbaudījumi un pārmaiņas dzīvē norūda, padara stiprāku un ļauj atklāt dzīves mērķus un misiju un kuri neiztur spriedzi un atklāj savu patieso dabu, ko citkārt labākos, turīgākos un mierīgākos laikos ir iespēja veiksmīgāk noslēpt.

Volfgangs Pagels – grāmatai sākoties nelabojams ruletes spēlmanis, kuram diži nerūp apkārtējie, un Petra Lēdiga it kā Volfganga mīļotā, kuras labsajūta biežāk gan tiek piemirsta par labu ruletes spēlei.


Rotmistrs, kurš ir starp tiem, kuri pārticības un stabilitātes gados izmeties un izrādījies par nezkādu dižu kungu un saimniekotāju, bet tagad, kad patiesi būtu jāsatur groži, lai muižas saimniecība noturētos virs ūdeņa, tad gan labāk uzveļ pienākumus kādam citam; plus viņa ģimene, radi.

Fon Studmans – Volfganga Pagela draugs un kompanjons grāmatas otrajā daļā. Gan pats sevi, gan citu acīs kā mūžīgā aukle, kuram pat patīk un ir dzīves aicinājums rūpēties par citiem. Diemžēl tas bieži vien tiek darīts uz personīgās dzīves rēķina.

Ja gribētu piekasīties, tad nebūtu grūti atrast stāstam trūkumus, bet kopumā pēcgarša nemaz nav tik slikta. Var just izdošanas/tulkojuma gadu; valoda un izteikšanās veids, kas paspējis novecot. Nedaudz nesaprotama latviskotā grāmatas nosaukuma izvēle, jo ”Vilks starp vilkiem” kaut kā tomēr šķiet labāk par vienkārši ”Starp vilkiem”.

**

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Beidzot klāt tetraloģijas noslēgums.

Sērija, kuru autors diemžēl izstiepis pārāk garu. Nevar teikt, ka atrisinājums tetraloģijai būtu sanācis drausmīgs, bet vienlaikus liek vilties, vēlēties pēc kā vairāk sērijā kopumā un neattaisno plašo vērienu un lpp skaitu. Nepamet sajūta, ka kompaktāks sižets uzlabotu pēcgaršu un kopējo iespaidu, sēriju pabeidzot.

Dan Simmons – The Terror

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Divu Lielbritānijas karaliskās jūras flotes~ kuģu HMS Erebus un HMS Terror ekspedīcija ar mērķi atrast un izkuģot North-west ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu caur Ziemeļu Ledus okeānu. Viss šķietami sagatavots pēc labākās sirdsapziņas veiksmīgam iznākumam. Kuģi aprīkoti arkitskajiem apstākļiem kā neviens cits kuģis pirms tam, arī pārtikas krājumi iepirkti ar rezervi, papildus tam iegādāts krietns daudzums ogļu, lai varētu darbināt necilus tvaika dzinējus uz katra kuģa, kuri palīdzētu tikt uz priekšu cauri ledājiem. Vienīgais, ka dzinēji paši kā tādi nav tie jaudīgākie, kas pasaulē eksistē, ievietojot lielākus izmēru un tonnāžas dēļ būtu jāietaupa uz kaut ko citu.

Starta laiks 1845.gada rudens un sākums ir gana daudzsološs, bet ilgi tam tā nav lemts turpināties, abiem kuģiem iesalstot ’46/’47.gada ziemā. Turklāt vēl laikapstākļiem atklātā vietā, kurā kuģu apkalpei tie ir vēl skarbāki nekā citur kāda līča vai salas pasargātiem turpat netālu. No kā (iesalšanas) gan būtu bijis iespējams izvairīties, ja vairums personāžu ar ego, ambīcijām un sapņiem par ātru un veiksmīgu ekspedīciju ieklausītos mazākumā, kuriem muguras smadzenes un pieredze brīdina par potenciāliem un kārtīgiem sarežģījumiem, par varbūtējiem neraksturīgākiem un bargākiem laikapstākļiem. Kādi arī pienāk nākošajā ‘’vasarā’’, kura tā arī neļauj ledājiem pietiekoši atkust, nolemjot abus kuģus vēl vienai ledū ieskautai ziemai.

Ja vēl nepietiktu ar arktiskajiem apstākļiem 19.gs vidū bez šodienas (21.gs) ērtībām, tad autors savas grāmatas varoņiem piešķir papildus paranormāla rakstura grūtības. Divreiz lielāks, daudzkārt spēcīgāks un veiklāks par ledus lāci, Erebus un Terror kuģu eksistenci nolādējis kāds pārdabisks radījums, kura iespēju robežās ietilpst spējas nemanītam pagrābt kādu nelaimīgo sardzē uz nakti nostādītu jūrnieku. Nav grūti iedomāties, kā jau tā māņticīgos jūrniekus ietekmē šāds pavērsiens, kad tā vien šķiet viņus apsēdusi pati Nāve. Radījums ar prātu un viltību, izmanību; neuzbrūk akli vai pārtikas pēc.

No grāmatas varoņiem un kuģa apkalpes ir gan krietni tēli, kuri varbūt cīnās ar negatīvajām rakstura īpašībām un iekšējiem dēmoniem, bet izpildīs darbu pēc labākās sirdzapziņas un padomās arī par citu interesēm, bet netrūkst arī, maigi sakot, nepatīkami un nicināmi tēli (vairums no tiem mazizglītoti, ja vispār), kuri kopējai nolemtības sajūtai un drūmajiem notikumiem pieliek savu ne vienu vien darvas karoti klāt, kuriem sīks aizvainojums pārraug nesamērīgas cenas atriebībā.

Aizraujošs vēsturiskais romāns, kas rada vēlmi izlasīt, ja ne gluži dokumentālu non-fiction darbu tieši par šo ekspedīciju, tad noteikti kādu no grāmatplauktos esošajām ceļojumu grāmatām pirms modernā laikmeta ar GPS, pirms interneta un mobīlajiem.

Max Brooks – World War Z: An Oral History of the Zombie War UN Anthony Marra – A Constellation of Vital Phenomena

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pavisam nesen, iepriekšējā 2020.gada oktobrī, lasīju vienu no loģiskākajām un inteliģentākajām zombiju grāmatām, kādu ir nācies lasīt – gidu kā izdzīvot zombiju apokalipses gadījumā, ko labāk nedarīt un ko darīt labāk, lai palielinātu izdzīvošanas iespējas.

Šīs World War Z grāmatas gadījumā autors pats iejūtas žurnālista lomā, lai intervētu apokalipsē izdzīvojušos no dažādākajiem dzīves gājumiem sākot pat ar bērnu un vienkāršu civiliedz. un beidzot ar armijas specvienības pārstāvi. Emocijām pilnas pieredzes stāsti, kurus oficiālā pētījumā un dokumentā žurnālista priekšnieki nav atļāvuši iekļaut

Tos pašus pozitīvos vārdus, ko varu veltīt The Zombie Survival Guide, varētu dod kā uzslavas arī zombiju apokalipses orālās vēstures grāmatai. Autors neieslīgst klišejās, bet +/- realistiski iztēlojas cilvēku un valstu reakcijas un krīzes menedžmenta soļus. Grāmata publicēta 2006.g, krietni pirms pašreizējās C-19 pasaules pandēmijas, tā kā varbūt iztēlotās reakcijas uz pēkšņo krīzi būtu pat drīzāk saucamas par optimistikām, redzot, kas ir noticis un notiek pasaulē attiecībā uz kovidu.


Vienīgais teorētiskais mīnuss, ka bija stipri par īsu, būtu varējis klausīties vēl un vēl.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais sižets 2004.gada Čečenijā ar iestarpinātiem atmiņu ainu fragmentiem gan īsi pirms un pēc PSRS sabrukuma un klusām neatkarības cerībām, gan nozīmīgāki notikumi gadu gaitā līdz grāmatas sižeta tagadnei.

Sonja – ātriem soļiem kļūst par pieredzējušāko speciālisti vietējā slimnīcā gandrīz vai apstākļu un kolēģu trūkuma spiesta.  Tas gan nenotiek tik ļoti aiz brīvas prāta un pašas apņemšanās, kā nerimstošās cīņa starp nemierniekiem, brīvības cīnītājiem u.c. pušu dēļ, kuri nodrošina konstantu pacientu plūsmu dažādākajos nopietnības stāvokļos. Bieži vien jāsaskaras ar absurdāko situāciju, kad ieroči un narkotikas ir lētākas un vieglāk pieejamas nekā tik ļoti nepieciešamās medicīnas preces.

Ahmeds – mūk no viena reģiona uz citu (Sonjas slimnīcu) līdzi paņemdams nolaupīta un nogalināta kolēģa 8 gadīgo meitu. Tiek pieņemts darbā slimnīcā vien darbinieku trūkuma dēļ, un, kā drīz vien atklājas, tad Ahmeds ātri nokļūst ārpus savas ērtās komforta zonas un noskaidrojas, ka viņa patiesais talants slēpjas mākslā nevis medicīnā. Abu personāžu dzīves apstākļi un skarbie šķēršļi, kuriem jātiek pāri, piešķir papildus nianses stāstam, kad tēli par spīti visam tomēr cenšas saskatīt arī pozitīvo, cik nu tas iespējams.

Labs, interesants turklāt debijas romāns lokācijā, par kuru reti personīgi ir nācies lasīt kādu stāstu, ja vispār. Būtu viegli iztēloties putnu biedēkļa pretargumentu negatīvai kritikai, ja grāmata būtu neizdevusies – “bet tā taču patiesībā arī līdzīgi notika” -, kas šoreiz nav jāsaka.

Craig DiLouie – Crash Dive #1-6 (Klausāmgrāmata)

Izdevniecība: Blue Heron Audio

Manas pārdomas

#1Crash Dive
Čārlijs Harisons, vēl pavisam jauns puisis, piesākās armijā,konkrēti uz zemūdenēm, lai dotu savu artavu cīņā pret japāņiem un atriebtu Pērlhārboru. Čārlija degsme dot savu artavu ir pat tik liela, ka viņš pirms došanās prom izšķiras no draudzenes, lai nekas lieks nemaisītos pa viņa domām cīņu laikā. Tikai vēlāk no pieredzējušākiem kolēģiem Čārlijs saprot, ka tikpat ļoti, kā motivācija, lai dotos karā, ir arī nepieciešams kas tāds, kas mudinātu atgriezties mājās.
Tiek norīkots uz pavecas zemūdenes, kura pat ir pieredzējusi darbību pirmajā pasaules karā, bet tas netraucē viņam, kapteinim un pārējai komandai nogremdēt pāris pretinieku kuğus un pašiem(ne visiem) palikt dzīvajos. Izpelnās paaugstinājumu jau pēc pirmās patruļas

#2 Silent Running
Otrajā patruļā Čārlijs tiek norīkts uz citas modernākas zemūdenes (iepriekšējā bojājumu dēļ neizvilka līdz māju krastam) un pie jaunas komandas, kura ar aizdomām skatās uz vēl salīdzinoši jaunu gurķi, kurš sazin kādā veidā ir pamanījies pakāpties pa hierarhijas kāpnēm jau pirmās patruļas laikā. Respekts un cieņa jāiemanto ar jauniem darbiem. Kaut arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka lielos vilcienus būtu jāpriecājas par iespēju darboties ar krietni jaunāku mašīnu, tad Čārlijam nākas atklāt, ka ne vienmēr viss jaunais ir labāks par jau darbos pārbaudītu veco, kam par vislabāko piemēru kalpu uz papīra tik labās jaunā tipa torpēdas, kuras drīzāk vienlīdz labi var palīdzēt pašiem tikt nogremdētiem.
Kaut arī oficiālā misija ir svarīgu materiālu/resursu piegāde, situācija iegrozās tā, ka Čārlijs jau atkal brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams, pierāda sevi tik labi, lai izpelnītos paaugstinājumu arī otrajā patruļā pēc kārtas.


#3-4 Battle Stations un Contact!
Čārlija straujais kāpums, sērijai turpinoties, nesamazina savu tempu un visnotaļ īsā laikā, bet ne bez pamatotiem nopelniem, Čārlijs ir nākamais aiz kapteiņa, par kuru neapšaubāmi Otrā pasaules kara laikā viņam lemts kļūt, ja vien pēkšņi karadarbība neapstājas, par ko nekas nelieciena.
Čārlijs vairs nav tas pats nepieredzējušais puisis, kāds bija sērijas sākumā. Viņa vēlme nogalināt pēc iespējas vairāk japāņu un nogremdēt pēc iespējas vairāk viņu kuğu nav mazinājusies, bet līdz ar asinsstindzinošiem notikumiem ir nākusi pieredze, lai tagad varētu ar pārliecību vadīt un dot komandas citiem, lai pārgalvība neņemtu virsroku pār veselo saprātu. Kā arī apziņa, ka tikai propogandā ienaidnieks var būt absolūti ļauns, un ka dzīve nav tik melnbalta.
Sižets nav tikai par un ap karadarbību vai apstākļiem iekš dzīves uz zemūdenes. Nereti kā Čārlijs, tā viņa cīņu biedri iedomājas, ko darīs mājās, kad karš būs cauri. Ja vieni plāno palikt dienēt un citi bez mazākajām šaubām to pamest, tad kā Čārlijs un vēl daži citi baiļojas, vai karadarbība nebūs viņus izmainījusi tik ļoti, ka tie nespēs vairs atgriezties mierpilnajā civiliedzīvotāja dzīvē.


#5-6 Hara-Kiri un Over the Hill
Tas brīdis ir pienācis un Čārlijs ir pilntiesīgs kapteinis, bet viņa ambīcijas nav tik lielas, lai tagad mērķētu uz admirāļa vai vēl citu augstāku posteni. Tikai atrodoties kapteiņa lomā, Čārlijs saprot, kāds personīgais spiediens kapteinim jāiztur, pieņemot katru lēmumu, kas tik pat labi var beigties ar zemūdenes nogrimšanu dzelmes dziļumos un vairuma, ja ne visu, kolēģu dzīvību zaudēšanu, kā ar slavas lauriem uzvaras gadījumā.
Kaut arī katra grāmata ir samērā īsa, sižeta virzība un trajektorija ir gluda un samērā ne pārāk komplicēta, tad, sēriju ņemot kopumā, to gribētos novērtēt augstāk nekā katru grāmatu individuāli.

Iepalicēji #21

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

18800655

Manas pārdomas

Terms of Enlistment (Frontlines #1) by Marko Kloos

Viegla rakstura sci-fi, kurā Frontlines sērijas pirmā grāmata Terms of Enlistment iepazīstina lielos vilcienus lasītāju ar sērijas pasauli no galvena varoņa Endrū POV, kurš mūkot no nabadzības mājās piesakās militārajā dienestā ar cerību tikt prom no Zemes un nokļūt kādā kolonizētā planētā, bet par sarūgtinājumu viņam vispirms tiek nozīmēts dienēt militārajos spēkos, kuri uztur kārtību un apspiež nemierus nabadzīgajos rajonos, no kuriem pats nācis. Pats varonis tādēļ nemaz tik diži simpatizējošs vismaz sērijas sākumā nav, jo nokļūstot medaļas otrajā pusē, redzot, kur aizplūst milzu līdzekļi, viņu nemoka morāles dillemas, pretrunas it nemaz, un izmantot letālu spēku un ieročus ir tīrais nieks.

Pirmais iespaids par sēriju, ko sniedz tās pirmā grāmata, nav nedz slikts, ne galvu reibinošs, bet, ja pieņem, ka sērijas turpinājumi padziļina tēlu personības un dod ticamu motivāciju tam, ko viņi dara, bagātina pasaules uzbūvi un dod labus pamatojumus un izskaidrojumus, kāpēc tik ilgi zemieši kolonizējot eksoplanētas  tikai tagad sastop pirmos inteliğentos citplanētiešus, tad Frontiers nekas neliedz būt labai, baudāmai sērijai.

***

170641

I Heard That Song Before by Mary Higgins Clark

Kāda plašu viesību vakarā, kā 6gadīga galvenā dārznieka meita Carrington ğimenes īpašumā, Kay Lansig noslēpusies kapellā, dzird sarunu starp divām personām, kura tolaik mazam bērnam diži neko neizsaka, bet, gadiem ejot uz priekšu un atskatoties uz to, ka nākošajā rītā viens no visiem ir bezvēsts pazudis, visai iespējams, ka rokoties dziļāk pagātnē Keja var uzjundīt noslēpumus, kuru kāds cits labprāt atstātu apraktu.

22gadus vēlāk Keja bibliotekāres amatā rīko labdarības pasākumu, kura ieejas maksu varētu krietni paaugstināt, ja vien tas tiktu rīkots kādā šikā vietā. Šis iegansts abus ne gluži no jauna saved Kejua kopā ar tagadējo Carrington ğimenes galvu, kuram tagad ir 42 un diez vai atceras kaut kādu tur dārznieka meitu, bet noteikti pāršķir dzīvi uz krietni spraigāku lapaspusi.

Labs psiholoğiskais trilleris/mistērija, kur lieliski zini, ka acīmredzamie aizdomās turamie vai citi pirmie vilinošie kandidāti slepkavas lomai diez vai būs tie īstie.

***

31702749

Infomocracy (Centenal Cycle #1) by Malka Ann Older

Distopiska nākotnes versija, kurā jau vairākas desmitgades vairs neeksistē individuālu/nacionālu valstu, bet reğioni sadalīti tā, lai katrā būtu pa simts tūkstošiem, kuros tad tiek rīkotas vēlēšanas. Radās iespaids, ka prezidentu šajā nākotnes versijā neeksistē, bet varu līdz ar ierastajām politiskajām partijām ir ieņēmuši dažādas biznesa korporācijas, bet kandidējot dēvējas nevis par partijām, bet gan uzreiz kā valdības. Laikam par uzvarētāju pasludina to, kuram ir visvairāk balsu un nekādu daudzpartiju valdību arīdzan nav. Interesanti, ka autore piemin tādas firmas kā Mitsubishi un Sony, bet ne reizi, piemēram, FB, Apple, Amazon vai Twitter.

Infomocracy vairāk radīja lielās idejas grāmatas iespaidu, kur tēli vairāk palīdz to apspēlēt. Tās pirmizdevums ir bijis 2016.gada jūnijā. Tātad savu laiciņu pirms prezidenta vēlēšanām ASV un citiem pēc tam sekojošiem atgadījumiem, kas arī pirms tam eksistējošu misinformācijas un propagandas tematiku paceļ aktuālu un ir spējis tādu noturēt. Ne tikai vēlēšanu kontekstā, kas vēlāk ietekmē pārējo likumdošanas varu u.c., bet arī pieaugošo cilvēku skaita krišanu dažādu stulbu konspirāciju varā.

Infomocracy pasaulē visi tā paļaujas uz mākoņos un datu sistēmās esošo informāciju un citām par pašsaprotamām opcijām kļuvušu ikdienu, ka pat postoša zemestrīce ar lielu upuru skaitu nespēj ne tikvien uz pietiekamu laiku pārcelt vēlēšanas, jo pasaule tak turpina griezties, bet nobrukušās datu sistēmas dēļ ļaut manipulēt ar balsīm un informāciju, lai pārvilinātu vēl neizlēmušos

Kā debijas romānam Infomocracy ir savi iesācēja trūkumi, bet tie nav tik jūtami, lai rastos vēlme pamest grāmatu nepabeigtu.

***

26803054._SY475_

Strangers on a Bridge by James B. Donovan

Notikums 20.gs 50.gadu otrajā pusē, par kuru uzzināju tieši no šīs grāmatas, ne kāda cita avota; arī filma, kura uzņemta ņemot par pamatu Strangers on a Bridge, nav atmiņā palikusi kā redzēta.

Autors James B. Donovan, būdams aizturētā padomju spiega Abel advokāts, ļoti labi spēj pasniegt notikumu gaitu un atklāj ne tikai to no tiešās pieredzes, bet drusku arī to, kā tiesas prāvu u.c. uztvēra mediji, kolēği, draugi. Varbūt autoram likās, ka tas aizēnotu pašu stāstu, bet šis aspekts varēja būt jūtamāks.
Dažas īsās viena divu teikumu atsauksmes grāmatas aizmugurē, slavējot to kā top-notch spiegu trilleri, un pats vāks, kurš no biežāk redzētās garlaicīgi melnbalta foto klases, ņemts laikam no filmas, virzīja domas uz izdomāta romāna pusi.

Tikai pēc pašu notikumu izklāsta ķēros klāt Jason Matthews sarakstītajam priekšvārdam un autora ievadam, galvenokārt grāmatas non-fiction kategorijas dēļ, jo izdomātos romānos biežāk to izlaižu vispār, bet šajā gadījumā gan viens, gan otrs piešķir papildus kontekstu, it īpaši autora citiem profesionālajiem sasniegumiem.

***

28363972._SY475_

The Last Days of Night by Graham Moore

Kurš pirmais izdomājā elektrikso spuldzīti? Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem ap ko apvīti The Last Days of Night vēsturiskā romāna notikumi, kad pavisam jaunu advokātu Paul Cravath nolīgst George Westinghouse, lai cīnītos viņa labā pret Tomasu Edisonu. Diemžēl galvenais varonis nespēja būt gana interesants un saistošs, lai uz reālu vēsturisku personāžu fona kā J.P. Morgans, Nikolass Tesla un Aleksandrs Bells padarītu gana interesantu, lai tikai pēc grāmatas noklausišanās vēlme izlasīt kādu Vikipēdijas rakstu(kā šis par DC un AC strāvu karu), ja ne uzreiz dokumentālu grāmatu, liktu par sevi manīt.

Nekad īpaši nav patikuši autora pēcvārdi izdomātos vēsturiskajos romānos, tādēļ arī tos parasti nelasu. Pilnībā pietiktu ar izmantoto avotu sarakstu.

***

34942741._SY475_

The Consuming Fire (Interdependency #2) by John Scalzi

Imperatores priekšā gaidāms neapskaužāmi sarežğīts uzdevums. Labi zinot Flow straumju pastāvēšanas nenovēršamu galu, kuras savieno vienu Interdependency impërijas apdzīvotu plānētu ar citā saules sistēma esošu un ir ekonomikas stabilitātes pamats, viņai ar dažu zinātnieku palīdzību jāmēğina pārliecināt pārējos sākot no vienkāršajiem pilsoniem līdz visu ietekmīgo (politiski un ekonomiski) ğimeņu galvām, ka šie apgalvojumi nav tukšas fantāzijas un viņas personīgās manipulācijas, lai no tā kaut ko iegūtu un citiem konkurentiem kaitētu.

Starp vairākiem tēliem lēkājošais POV veido labu kopējo bildi un nerodas saraustīta sižeta iespaids. Attīstība pozitīvā virzienā gan pasaules uzbūvē, gan tēlu izaugsmē ir pārliecinoša; rodas pat vēlme pēc garākas sērijas. Pārgāja vēlme šo salīdzināt ar kādu citu sēriju, salīdzinoši ar kā tas bija sērijas pirmajā grāmatā The Collapsing Empire. Priecē arī ierunātāja Wil Wheaton sniegums.

Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

651253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Abacus

Manas pārdomas

Vienas sievietes, Kristin Lavransdatter, dzīvesstāsts izklāstīts vienā triloģijā, kur katra nākošā grāmata ir garāka par iepriekšējo. 1000+ lapaspuseš lasītājam lemts iepazīt viņas mūžu no jaunību dienām līdz pat nāves dienai, esot klosterī un mirstot no mēra.

Vēsturiska triloğija, kurā  par lielākajiem notikumiem nosaucami skandāli par to, ko kurš nebūt ir izdarījis, kā nav pieņemts. Ar to ir jārēķinās un jāpieņem pirms vainot grāmatu/autori. Pirmkārt jau pati triloğija ir sarakstīta pirms gandrīz 100 gadiem, kad savstarpējo attiecību etiķete atšķiras no 2020.gada, kad dažos brīžos šodien reakcija man ir “nu un, kas viņiem par daļu?”. Papildus tam romāna darbība 14.gadsimta pirmās puses Norvēğijā. Ja apskatās, kuros gados grāmatas sarakstītas, tad to pēc valodas/tulkojuma stila noteikti var just.

To iegaumējot romāna sākums ir visai trauksmains, kad galvenā varone, iespītējot tēva vēlmei un viņa izraudzītajam topošajam vīram, panāk savu un apprecas ar citu, turīgu puisi Erlendu, kurā ieskatās dzīvojot klosterī (ne tas, kurā būs lemts nonāk mūža nogalē) gadu pirms paredzētajām laulībām.

Ne brīdi Kristinu pašu nevarētu saukt par nabadzīgu, bet arī ne tādu, kura gulētu uz citu pelnītiem lauriem, bet visu pieaugušo dzīvi strādā saimniecība tikpat čakli kā strādnieki. Paļauties uz vīru, kuram patīk vairāk tērēt un laiskoties, nekā fizisks darbs, arī nevar īsti paļauties. Par cik sērijā aprakstītie notikumi ir no Kristinas skatpunkta, tad ir brīži, kur jājautā, cik ļoti var viņai uzticēties, un vai viss lasītājam tiek pateikts un atklāts, vai viņas cita tēla rakstorujums ir pilnībā akurāts, vai, par piemēru kas tāds, ko ievērotu un nenotušētu cits tēls.

Dzīve Kristinu tās laikā attalgo ne tikai ar darba augļiem, bet arī septiņiem dēliem salīdzinoši īsā laikā. Protams, romāns ir romāns un galvenā varone izdzīvo visās dzemdībās, bet nav brīnums, ka vidējais cilvēku mūžs agrāk ir bijis krietni zemāks. Šajā gadījumā, kad nereti dzemībās mirst pati māte, vai kā vēlāk romānā no parasta ievainojuma darbojoties ar instrumentu brūce iekaist un kļūst par nāves iemeslu, par ko mūsdienās neviens nesatrauktos, jo ir taču antibiotikas.

Būtu lieki un mateiklīgi iet cauri Kristinas dzīvesstāstam, ja tā ir pati romāna būtība, bet var teikt vienu, ka triloğijai nevajadzēja burties cauri ar piespiešanos. Pieņemu, ka šis darbs varētu atrasties Norvēğijas mācību listē, Vikipēdija saka, ka vēsturiskajai akurātībai tas ir visai tuvs, un līdzīgā manierē iztēlojos kādu pašmāju vēl nelasītu klasiku.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.