Historical Fiction

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

Gary Jennings – Aztec (Aztec #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atheneum

Manas pārdomas

Kad pirmie spāņu kuģi vien pietuvojās Jaunās pasaules krastiem, tas pašiem vietējiem iezemiešiem, būtu tie inki, azteki vai maiji, iezīmēja to līdzšinējas civilizācijas un tiem zināmās pasaules beigu sākumu. Kas zina, kur tos alternatīvas vēstures ceļi būtu aizveduši, ja ne svešzemju iekarotāju uzrašanās, par ko līdzīgi neviens vien daudzviet citur pasaulē varētu izteikties, kaut vai par krustnešiem un baltijas zemēm.

Autors Gary Jennings izvēlējies izklāstīt azteku un plašākas dažādo cilšu apdzīvotās teritorijas vēsturi no tēla perspektīvas, kura vārdu ērtības pēc vienkāršāk noīsināt līdz Mixtli, kuram lemts piedzimt iekš spēcīgākās cilšu Triple Alliance savienības (spēcīgākā no tām sevi dēvē arīdzan par Mexica) un pieredzēt to starp tās vieniem no spēcīgākajiem laika posmiem pirms šķietami nenovēršami krist iebrucēju rokās.

Mikstlis lemts piedzimt salas galvenās kaļķakmens raktuvju ieguves priekšnieka ģimenē, bet prāts tam vairāk uz rakstīto (pieraksts gan hieroglifisku attēlu veidā) un ambīcijas ko sasniegt dzīvē lielākas, kā vien pārņemt tēva profesiju. Tā viņa pirmais lielais dzīves notikums ir negaidīta nokļūšana Alianses kultūras centrā iekš Acolhua un savienības otras spēcīgākās Texcoco salas galma.

Mikstla dzīvesstāsta izklāstu periodiski papildina Mehiko bišopa vēstules nevienam citam kā pašam Spānijas karalim (starp daudziem citiem tituliem), kura uzdevumā tas licis ievākt vēstures liecību par iekaroto teritoriju un koloniju, kas sniegtu padziļinātāku un atšķirīgāku ieskatu salīdzinoši ar to perspektīvu un nereti apzināti sagrozītiem faktiem, lai nostādītu sevi labākā gaismā, vai vienkārši aizēnotu ar aizspriedumiem par ‘’primitīvajiem’’ iezemiešiem. Lai arī grāmatas pamatsižets ir par un ap Mikstli un to, ko viņš dzīveslaikā pieredzējis, tad vēstulēs ieslīd ne viena vien detaļa par jauno kolonizatoru attieksmi un valdīšanas stilu. Gan attiecībā uz vietējo masveida paverdzināšanu, kā lēto darbaspēku, gan attiecībā uz neskaitāmajiem iznīcinātajiem artefaktiem būtu tas aiz reliģiskas neiecietības un kristietības ieviešanas vai tīri monetāri, pārkausējot zeltu, sudrabu vai ko citu sadalot pa sastāvdaļām vieglākas transportēšanas nolūkos.

Zinot vismaz pašu galveno notikumu un faktu, ka neviena vietējā civilizācija, tai skaitā azteki, nenoturas pret iekarotāju ieroču, bruņu un cita veida tehniskā pārspēka kaut arī azteku pusē vismaz pirms baku, masaliņu uc jaunievesto slimību uzrašanās ir kvantitatīvais pārspēks, autors nereti ievij mājienus par nenovēršamo iznākumu, kur Mikstlis un viņa salīdzinoši garais mūžs tam uzlikts par sava veida slogu, lai būtu liecinieks būtiskākajiem notikumiem savas dzimtenes vēsturē.

Garais mūžs (vēstuļu fragmentu ‘’tagadnē’’ aptuveni 63 gadi) kā slogs, jo no vāka līdz vākam Mikstlim lemts iegūt nevienu vien draugu, no kuriem nevienam nav autors nav ļāvis nodzīvot ilgāk par galveno varoni. Par tuvāko draugu kļūs tēls Cozactl, kuru Mikstlis sastop kā vergu ne tajos pašos labākajos apstākļos, bet dara, cik nu tas viņa iespēju robežās, kas vēlāk rezultēsies ciešā draudzībā starp vienlīdzbrīviem draugiem. Vai savu ceļojumu un piedzīvojumu gaitā, kur viens no tiem ietver lillā krāsvielas (tāda, kura noturīgāka un neizblāvo vai nemaina krāsu, atšķirībā no līdz tam pieejamā) avota meklējumus un mūža mīlestība Zyanya sastapšanu. Vai abu savienības augļa meitas Zyanya-Nochipa traģiski pāragrais gals.

Gals, kas traģisks pašam Mikstlim, bet varbūt vairāk aiz tā, ka seko negaidīti, bet reizē parāda plašāko un jau pirms tam romāna gaitā pieredzētu reliģisko ceremoniju sekas, kur cilvēkupuri nozīmīgos svētkos vai, piemēram, jaunas piramīdas vai akvedukta atklāšanā nav nekāds retums un kā nolūkiem reizēm pat norit tādi kā viltus Wars of Flowers kari, lai iegūtu vajadzīgos upurus. Neliels ieskats tiek sniegts arī dažādos ikdienas dzīves periodos, piemēram, saistībā ar azteku kalendāro gadu, kuru noslēdz piecas tukšās dienas, lai iznāktu pilns gads, un praksi to laikā darīt vien pašu nepieciešamības minimumu. Vai gadu atzīmēšanu nevis ciparos, bet ar dažādiem nosaukiem (kopā 13) un lielā 13×4 gadu cikla atzīmēšanu un maiņas nozīmīgumu, kad sakritības pēc neilgi pēc jauna cikla aizsākuma noris reizē ar svešinieku uzrašanos. Pēcāk, protams, netrūkst ne viena vien ļaunu vēstoša zīme un kataklizmas, sākot ar krītošām zvaigznēm, plūdiem un vulkāna izvirdumu, kas acīmredzami vēsta par gaidāmu citu milzu nelaimi.

Svešinieki, kuriem kādā alternatīvā versijā nenāk talkā citas indiāņu iezemiešu ciltis. Tā vietā, lai noticētu viltus atbrīvotāju solījumiem no Mexica un plašākās trīs salu savienības un atriebtu paaudzēm ilgi glabātu un iegūtu ienaidu, apvienojoties vienotā spēkā, Ernanam Kortesam un citiem konkistadoram varbūt nebūtu izdevies panākt savu. Tā arī Gery Jennings romāna ietvaros aztekiem nepaveicas ar tābrīža valdnieku Motecozuma vai Moctezuma (vēlāk vēsturē iegājis ar Montezuma II), kurš tik ilgi nogaida un neieklausās citu varoņu paustajā, bet drīzāk ar visām varēm turas pie cerības, ka Kortess nemelo, ka rezultātā tiek palaista viena iespēja pēc otras sakaut spāņu armiju.

Visnotaļ interesants un garš vēsturiskai romāns, kas liek atzīmēt vajadzību agrāk vai vēlāk sameklēt un pieķerties kāda vēsturiski dokumentālai grāmatai par attiecīgo tematu. Vai vismaz paložņāt pa Vikipēdijas lapām pirms tam.

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverhead Books

Manas pārdomas

Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.

Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.

Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.

Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.

Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.

Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.

Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas nosaukums liktu domāt, ka romāna pamatsižets ir par Eivas (Vilhelmīnes) Lavenderes tēlu, tad vēsturiskais ievads autorei Lezlijai Voltonei, lai līdz tam tiktu, aizņem gandrīz pusi no visa lpp apjoma. Tā vispirms lasītājam atstāstījuma veidā tiek piedāvāta saīsināta vēsturiska ģimenes sāga, kur Eivas vecvecāki vai galvenokārt vecvectēvs Boregards izdomā, ka derētu pārcelties no mazas pilsētas Francijā uz lielo iespēju zemi iekš ASV.

Bet, lai nebūtu garlaicīgāk, otrās nodaļas sākums pārsviežas uz pavisam citiem ar Lavenderes radu rakstiem nesaistītu tēlu, tik vien, lai pēc garumplaša ar lieku pildījumu uzpūsta tēla pagātnes stāstā, kam uz pamatsižetu tikpat kā nav ietekmes, atklātu mājas savdabīgo vēsturi, kurā Eivas radiem lemts apmesties.

‘’Eivas Lavenderes Savādās un Skaistās Skumjas’’ ietvaorsjūtams maģiskā reālisma subžanra vairāk tās negatīvākās izpausmes, kad reizēm notikumu attīstības loģika pieprasa zināmu piepūli, lai ar visu maģiskā reālisma neordināro dabu šķistu sakarīgi. Turklāt vēl Eivas piedzimšanas fiziskā anomālija – spārni pie lāpstiņām – ir tālu no tā, kas to prasa visvairāk. Vismaz starp visām Eivas vecāku un galvenokārt mātes Viviānas tikpat neparastajām gaitām kopā ar tās brāli Renē un māsām Margo un Pjēreti, cik katram no tiem lemts nodzīvot, tiek dots potenciāls ieskats spārnu izcelsmes pamatotībā, kad māsa Pjērete tā pēkšņi pārvēršas kanārijputniņā, ka vairs nespēj atgūt savu cilvēka formu.

Tā viens no jau vairāk ar plāniem diegiem pievilkts elements saistās ar vecmammas Emiljēnas maiznīcas biznesu, kura tā savukārt pārņem pēc vīra, talantīga cepēja un konditora nāves. Un tavu brīnumu, kad bez mazākajiem mājieniem, ka Emiljēnai arī piemistu līdzvērtīgs, ja ne pārāks talants, viņa to var sākt pielietot, lai censtos nopelnīt iztiku sev un savējiem. Kaut gan sākums ir smags un grūts, jo kaimiņi tumsonīgu aizspriedumu un baumu dēļ vispirms pirms tam iemīļoto veikaliņu tikpat kā boikotē, kam nejauša sastapšanās ar drosmīgu pirmo klientu pēc vairāku nedēļ ugrūtībām (uz lapaspuses ne miņas par finansiālām grūtībām vai sarežģījumiem izejvielu iegādē) ar tās padomu kā burvju nūjiņu ar pircēju trūkumu saistītās problēmas tiek apgrieztas un knapi var atkauties.

Viens  konsekvents aspekts Lavenderu tēlu sieviešu dzīvēs saistīts ar neveiksmēm un to sagādāto rūgtumu mīlestības frontē, vismaz tām, kurām dzīvi lemts aizvadīt vispirms Manhentīnē un vēlāk Sietlas piepilsētā. Ja Emiljēna savu precinieku vairāk izvēlas pēc kritērijiem, kuri drīzāk saistīti ar mazāk klapatām ikdienas dzīvē un vienkārši dzīves griežu liktenis otrai pusei lēmis īsāku dzīves mūža garumu, tad meitai Vivianai nepaveicas ar kaimiņpuiku Džeku, kuru sanāk iemīlēt. Kuram lemts kļūt par bioloģisko tēvu un kuram piešķirts ārējais šarms, bet ne citi kārtīga tēva cienīgas iezīmes, līdz ar ko dvīņu Eivas un Henrija uzaudzināšanā jāiztiek bez viņa.

Līdz ar Eivas un brāļa Henrija, kurš pats ir savu īpašo unikalitāti atšķirīgs no vidusmēra līdzcilvēka, beidzot uz sižeta skatuves parādās grāmatas nosaukumā minētais galvenais tēls. Interesanti, kā viņas piedzimšana ar spārniem pie tās lāpstiņām tiek uztverts vairāk kā kaut kas apbrīnojams un bieži vien ar reliģisku pieskaņu teju pat pielūdzams nevis nedabiski nosodāma un nicināma fiziska anomālija. Tomēr ar visu to Eivai pieaugot lemts ikdienu pavadīt izteiktā izolācijā no citiem vienaudžiem, bet, par laimi, ir vēl kaimiņmeitene Kārdigana un vēlāk arī tiek iepazīts pievilcīgais par dažiem gadiem vecākais brālis Rouvs, kuru atvērtais prāts uz Eivas atšķirīgumu dod viņai vismaz kādu izklaides iespēju.

Bet par spīti draudzenei un tās brālim, Eivas uzaugšana sava veida noslēgtībā spēlēs būtisku lomu grāmatas kulminācijā. Diemžēl prozas ziņā romāns bieži vien rada vilšanās sajūtu. Ja vēl biežā ‘’Viņš, viņa, viņi utml’’ pielietojums pēc kārtas būtu saprotams un piedodams, tad biežā novirzīšanās no tagadnes sižeta, lai aizsāktu īsu kāda tēla pagātnes kopsavilkumu, kas vairāk rada informācijas izgāztuves iespaidu un organiski nesaplūst ar pārējo. Idejiski autores doma un iecere iepazīstināt ar attiecīgo tēlu tuvāk, sniegt tam vairāk miesas uz kauliem, ne tikai vienkārši iesviest ‘’tagadnes’’ sižetā saprotama, bet rezultāts tālu no vēlamā.

Ik pa brīdim ir atrodama vairāku paragrāfu virkne, kas ļauj saprast, kāpēc kādam varētu patikt visa grāmata kopumā, bet tīri personīgi šis garadarbs nebūs no tiem, kam būtu izdevies sagādāt manāmu lasītprieku. Tā teikt, aplūkojot autores Goodreads lapu, nepārsteidz, ka atrodama vēl tikai viena pirms septiņiem gadiem izdots daiļdarbs pēc šīs debijas grāmatas.

Robert Harris – An Officer and a Spy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.

Matthew Kneale – English Passengers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad kapteinis Illiam Quillian Kewley 1857.gadā aprīko jauniegādāto kuģi Sincerity ar visu tam vajadzīgo aprīkojumu un arīdzan uzlabojumiem, viņš pat vismežonīgākajos sapņos nebūtu varējis iedomāties, līdz kurai pasaules malai lēmums mēģināt kļūt par kontrabandistu varētu viņu.

Iliams var simtprocentīgi uzticēties savai apkalpei, jo tā visa nāk no vienas no vienas mazas salas starp Īriju un pārējo Britāniju. Izdzīvot var, bet, kuram gan patīk vienkārši izdzīvot, ja vien ir iespēja un varbūtība nopelnīt krietni labāk. Atliek vien spēt apiet neģēlīgos apspiedējus angļus un tā kroņa reketierisko muitu. Diemžēl jau pirmajā reizē, pirmajā atpakaļceļa posmā Iliamam par mata tiesu nepaveicas un tiek pieķerts, bet, varētu teikt, paveicas, ka sods ir vien naudiskā vērtējumā un nevis kaut kas vairāk. Bet ar visu to summa 200 mārciņas attiecīgajā laikā ir gana būtiska, lai būtu jāpalauž galva, kā no jauniegūtās ķezas izkulties.

Tikmēr citviet priesteris Geoffrey Wilson pēdējā laikā uzsācis veikt publikācijas, kurās cenšas svētajās grāmatās atrast pretargumentus, ar kuriem cīnīties pret ģeologu un citu zinātniskāk noskaņotu personu absurdajiem argumentiem, ka zeme ir vecāka par sešiem tūkstošiem gadu. Kas aizsākas, kā brīvā laika hobijs, izzināt tuvāko un vēlāk tālāko Britānijas salu, tās akmeņus, pāraug viņaprāt pilnvērtīgā aicinājumā, kam lieti noder priestera statuss un zināšanas. Līdz šim bijis pieņēmums, ka reālu un apmeklējamu Ēdeni uz Zemes varētu atrast kaut kur Arābijā, bet, padzirdējis par Tasmānijas salu netālu no salīdzinoši jaunās Austrāllijas kolonijas, Vilsons ne tikai ieņem galvā, ka tieši tur būs meklējama patiesā Ēdene, bet arīdzan atrod dzirdīgas ausis naudīgā ekspedīcijas sponsorā.

Ekspēdīcija, lai arī ar pamatmērķi atrast Ēdeni, nevar nesastāvēt arīdzan no zinātniskāka rakstura biedriem. Tad lūk, kaut arī Timothy Renshaw, kā botānistam, šajā aspektā pienāktos tikt izceltam vairāk, tad romāna ietvaros pārsvarā šis tēls ir visai pakluss. To gan nevar teikt par ekspedīcijas ārstu Tomasu Poteru, kuram arīdzan ir dots vairāk vārda no viņa skatpunkta. Diemžēl kā Vilsons, tā arī Poters savā domāšanas stilā un pieņēmumos katrs savā veidā ir attiecīgā laika upuri, no kuriem gan (jāatkārtojas) diemžēl dažs labs nebūt nav līdz mūsdienām izzudis. Kā priestera Vilsona uzskati par Zemes vecumu un izcelšanos, tā Potera cilvēku vērtējums pēc to tautības, galvaskausa formas un citiem ārējiem un vairāk vizuāliem parametriem. To vidū, protams, paša piederība saksiešiem nostāda šo tautu kā pārāku pār citām, kurai visai iespējams neviena cita pat tuvumā nestāv, kas arī tad viņaprāt izskaidro Britu impērijas panākumus un drošo nākotni.

English Passengers ir daļa no autora Matthew Kneale vēsturiskā romāna vēstījuma, bet varētu teikt, ka angļi ir galvenie tā izpildītāji un ļaundari vietējo aborigēnu pasaules sabrukumā un iznīcībā, kuru galvenais vēstnesis romāna ietvaros ir tā sākumā vēl bērns Peevay. Šī romāna sadaļa aizsākas 37 gadus pirms pamatsižeta, kur pirmie sastaptie baltie vietējiem izskatās tik dīvaini un gaiši, ka tiek uzskatīti par spokiem, bet tas nemaina to izturēšanos pret aborigēniem.

Ja vēl daža grupa sākotnēji izliekas, ka sadarbības un bartera veidā grib vien labu, tad ilgi nav jāgaida, kad arī no to puses virsroku gūst, kā civilizētu cilvēku, pārākuma apziņa par mežonīgajiem barbariem, kuri dzīvo un dara visu tik pašsaprotamo tik ačgārni, vai tieši otrādi nedara. Turklāt vēl nenojauš par vienu vienīgo Dievu un glābēju, kā arī Jēzu Kristu, par kura atpestīšanas gaismu padzirdot, noteikti atplestām rokām uzņems tiem piedāvātās kripatas, pavirzīes kaut kur nost uz tiem ierādītu vietu, lai īstie civilizācijas saimnieki varētu sākt pilnvērtīgi izmantot jaunatklātās zemes.

Uz nopietnā vispārējā fona kapteiņa Iliama nodaļas sagādā salīdzinoši humoriskāku pieeju šī varoņa ceļā sastapto šķēršļu pārvarēšanai. Jo citādāk dzīve taču būtu pārāk nopietna. Tā arī bez nenopietnāka skatījuma kapteinim Iliamam neiztikt, lai varētu romāna ietvaros beidzot un nebūt ne ar pirmo mēģinājumu apmainīt kontrabandu pret zeltu. Turklāt kad uz kuģa turklāt vēl ekspedīcijas grupas pārstāvji, kuriem nebūtu vēlams uzzināt par viņa nelegālo kravu.

Varbūt to būtu grūti nosaukt par vēsturisko romānu subžanru, bet English Passengers, pat ja galvenā darbība noris uz Tasmānijas salas, pievienojas to romānu listei par jaunās Austrālijas kolonijām britu impērijas laikā, kuru vērts izlasīt.

Lisa Carey – The Stolen Child

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

Lai arī The Stolen Child prologs jau priekšā pasaka ar kādu notikumu tiks noslēgta grāmata, tad tās pamatstāstā tiek apspēlēta mātes tematika no dažādiem rakursiem gan, kad 39 gadu vecumā bezbērnu varonei Brigid vēl tāda nav, gan Roze, kurai, katru reizi paliekot stāvoklī, dzimst dvīņu meitenes, gan Rozes dvīne Emer, kurai tās vienīgais 6 gadus vecais dēls ir kā acuraugs, kuru neizlaist no acīm.

The Stolen Child pamatsižets aizsākas ar amerikānietes Brigidas (guglējot atrodu svēto Birgitu) ierašanos uz salu, kuras vārdam par godu māte tai devusi vārdu, un, lai arī sievietes māte un tālāki senču radi nāk no salas, tad viņa tā vai tā salas iedzīvotājiem skaitās kā svešiniece, uz kuru skatīties ar apzinātu piesardzību, kuru neielaist savā vidū, ja nu ilgi neiztur dzīvi uz mazās salas, kurā nav pieejami citviet 1959.gada maijā pieejamas modernās ērtības.

Ja ne negaidīti mantota mirušā mātes brāļa māja, kuru nākas nedaudz uzprišināt ar ciemata vīru palīdzību, tad varbūt Brigidas dzīve tā arī turpinātos bez bērniem, par kuru ieņemšanu atmetusi domu pēc vīra nāves pēc smagas cīņas ar galvas smadzeņu vēzi. Ja ne leģendas un mīti par uz salas eksistējošu svētās (lai būtu) Birgitas aku, kuru apmeklējot, baudot tās dievišķo ūdeni iespējams palikt stāvoklī, varbūt pat bez reizēm vien apgrūtionša vīrieša palīdzības, Brigita būtu palikusi ASV. Bet vēlme, kuru uzkurinājusi darba pieredzei kā vecmātei, palīdzot nākt pasaule simtiem, ja ne tūkstošiem mazuļu, nav spējusi apdzist pat neskaitāmas neveiksmīgas grūtniecības pirms tam.

Brigidas stāstu uz salas papildina skarbi pagātnes fragmenti no bērnības gan, kad vēl abi vecāki dzīvi, kuru kopdzīve aizsākas mīlestības kaislību pilna, bet tad tai piezogas tēva alkoholisms un dūru pacelšana, gan pēcāk ne mazāk viegli apstākļi institūtā kā bārēnēm, tā nevēlāmā grūtniecībā nokļuvušām jaunietēm. Pašai vien 14gadi, kad jau tad esošā pieredze liek kļūt pieaugušākai, bet reizē nevar nebūt bez paliekošām traumatiskām sekām, kaut arī grāmatas ‘’tagadnes’’ sižētā šis gods pienāksies Emeres tēlam.

Dzīve uz nelielās St.Brigid salas jau labu laiku pirms Brigidas uzrašanās ir bijusi pilna ar savām unikālajām grūtībām, ka pat valdība par ērtāku risinājumu saskata uzbūvēt tiem mājas uz lielākas, modernākas salas. Teju katrs jaunais, ja vien ir tāda iespēja, salu pamet un pārceļas uz dzīvi citviet. Reti ir tādi izņēmumi, kā māsas Roze un Emere. No abām māsām tieši Emerei piešķirts tāds kā upures nastas nesējas gods. Ja māsa pat pēc visām grūtniecībām par nesmuku nenosauksi, tad Emerei negadījums bērnībā ar bitēm prasījis vienu tās aci. Arīdzan partopot no meitenes sievietē tās ķermenis nav sevī iemiesojis māsai kaut tuvu līdzvērtīgu daili. Atliek vien tam vēl pievienot romāna pārdabisko elementu, ka Emerei pietiek citiem pieskarties, izņemot dēlu Nialu, lai tie sāktu izjust negatīvas emocijas. Komplekts tā teikt, kā radīts, lai Emere, ja ne brutāli un uzskatāmi eksistētu kā izstumtā, tad dotu pietiekamu grūdienu, lai pašazpiņas līmenis turētos krietni zemu.

Kaut arī salas iedzīvotāji, cik nu tādu vairs atlikušu, pārsvarā sevi uzskata par mūsdienīgi un racionāli domājošiem, nevajag daudz, lai tie pakļautos dažnedažādu mītu un leģendu izraisītu baiļu māņticībai. Kā par nelaimi, drīzāk pašai Emerei, tad viņa ir visuzskatāmākais piemērs grāmatas ietvaros, un viņas gadījumā visas bažas raidītas vienīgā dēla Niala virzienā, lai nepieļautu, ka to nolaupa fejas, kurām rod pamatu ticēt stāsta ietvaros dažu bērnības atgadījumu dēļ, tai skaitā saistībā ar bitēm.

The Stolen Child var sākt šķist savdabīgs notikumu mistrojums, kas nekādīgi nerada sakarīgu kopainu, ja koncentrējas tīri uz notikumu loģiku, tai skaitā noslēgums, bet mātes lomas, tematikas apspēlēšana, plus tēlu savstarpējo attiecību dinamika un arīdzan pašiem ar sevi, padara šo romānu izbaudāmu.

Kate Morton – The House at Riverton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

20.gadsimta nogalē 98 gadīgā Greisa Bredlija (agrākā Reeves), kā jebkurš līdzīga vecuma cilvēks savā mūžā piedzīvojusi nemazums pārdzīvojumu gan personīgajā dzīvē, gan pasaules lielajos notikumos. Greisas gadījumā stāsts ir no pirmās kategorijas, bet, lai tiktu līdz The House of Riverton aprakstā minētajam traģiskajam notikumam, savu stāstu Greisa aizsāk tā pirmsākumos, kad 14gadu vecumā 1914.gada augustā uzsāk strādāt, kāds varētu teikt kalpot, Rivertonas namā pie lorda Ašburija.

Ja ne uzņēmīgas režisores Urzulas vēlme uzņemt filmu, kuras centrālais notikums ir viesības un kāda mūsdienās vairumam piemirsta dzejnieka pašnāvība (oficiālā versija), Greisa, kā citās reizēs, būtu turpinājusi apspiest visas ar Rivertonu saistītās atmiņas, bet viena vienīga vēstule no Urzulas par vēlmi ar viņu konsultēties, kā arīdzan mazdēla nozušana pēc sievas nāves, mudina Greisas prātu atgriezties pagātnē. Vēl jo vairāk, kad tuvojoties pašas dzīves pēdējiem brīžiem, pagātnes notikumi Rivertonā, draugi, paziņas un citi personāži no attiecīgā laika ir vieglāk atsaucami atmiņā nekā kaut kas vakar vai aizvakar noticis. Kad nav pat nepieciešams ticēt spokiem un gariem, lai agrākais šķistu kaut kas reālāks un tuvāks.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā un svešā vietā nav viegls. Varbūt pat Greisai netiktu tikusi piešķirta iespēja Rivertonā, ja ne pašas māte kādreiz nebūtu kalpojusi tajā, ar kuru pašu saistās kāds būtisks pagātnes noslēpums, kas licis pamest lokālu. Tā teikt, atvērta vieta citam romānam, kuras centrālie tēli ir Greisas māte un viena no lorda Ašburija dēliem Frederiku. Tā vietā var sekot līdzi Greisai tās gaitās nu jau mūsdienās zudušā pasaulē. Bet kā jau allaž, tad vecāka gada gājuma ļaužu, šķendējas par jauno paaudzi, par sociālajām normām, kuras ne visi vairs grib un spēj ievērot.

The House of Riverton mijas ar fragmentiem no Greisas tagadnes viņas super-seniores gados, kur pati nu jau kļuvusi par aprūpējamo, kamēr atmiņās pati bijusi tā, kurai uzticēts, līdz ar citiem kolēģiem, gādāt par citiem, pat ja pašai nemaz tik daudz gadu. Interesants, atmiņā paliekošs dialogs ar 17gadīgu aktrisi, kura grib izprast sev uzticēto tēlu, lai labāk to attēlotu, bet no savas mūsdienu perspektīvas nespēj izprast agrāk tik pašsaprotamās attiecības, pat ja draudzīgas un savstarpēji ar cieņu pilnas, starp saimniekiem un apkalpojošo personālu.

Bet vienlaikus, kaut arī Rivertonas iemītnieku, sākot ar lordu, tā atvasēm un beidzot ar mazbērniem, kur centrālā loma ir Frederika bērniem Hannai, Emmeline un Deividam, attieksme pret padotajiem nav nicinoša, kur katrs mazākais pārkāpums tiktu bargi sodīts, tad tiek saglabāts aspekts, kurā to klātbūtne tiek ignorēta (teju kā mēbele vai noderīgs un vajadzīgā brīdī pasaucams instruments), uzskatīta par tik pašsaprotamu, ka to klātbūtnē var sarunāties par ļoti plašu tematiku spektru, ko citkārt sava līmeņa statusa personai neuzticētu.

Pirmais pasaules karš romāna ietvaros Rivertonai neiet secen. Pati karadarbība paliek fonā, bet uz lapaspuses vairāk izjūtamas tā sekas, kad no vīru puses tie vai nu tiek iesaukti vai paši piesakās, bet daža laba sieva piesakās brīvprātīgi kādā ar karu saistīta palīdzību vietējā līmenī. Visspilgtāk gan tas izpaužas, kad mājās atgriežas tiem, kuriem no malas šķiet palaimējies palikt starp dzīvajiem, bet pašiem varbūt nemaz tā nešķiet, jo tikusi tā laime ciest no vēlāk nosauktā PTSD. Kā ietekmē ir vien čaula no agrāk pieredzētā, ko ne pašam, kur nu vēl citam izprast, kad tie sagaida, ka persona atgriezīsies ierastajās gaitās, kā agrāk, tā it kā nekas šausminošs nebūtu pieredzēts.

Pirms tam gan, vēl kara laikā Greisas pienākumu slogs top lielāks, pievieno tam nejaušu agrāku sastapšanos ar Frederika atvasēm un varbūt aiz līdzīgā vecuma draudzīgu sapazīšanos, lai ar laiku Greisa kļūtu par Frederika vecākās meitas Hannas galveno kalpone, pat uzticības persona pieaugot, iesoļojot precētas sievas lomā.

Cik gan atšķirīgas ir Greisa un Hanna, tā arī tās četrus gadus jaunākā māsa Emelīna. Kamēr Greisa, neskatoties uz tās pozīciju kā kalponei, ir ticis zināms dzīvesprieks, tad Hanna ilgojas dzīvē pēc kā vairāk, pēc kāda piedzīvojuma un pasaules apskatīšanas. Nelīdz arī brīvības un neatkarības gars, izlauzties no tai kā sievietei uzliktatajām sociālajām normām, ko uz brīdi šķiet ļauj apiet precības ar baņķiera dēlu Teodoru (fonā Rivertonas saimniekam Frederiks tā biznesu pēckara ekonomikā spiests pārdot, ir arīdzan citi pārdzīvojumi), bet drīzvien pirmslaulību solījumi tiek piemirsti, kā nebijuši. Tad vai ir jābrīnās, ja dzīvē negaidīti uzrodas jaunības dienās uz laiku sastaptais Roberts, karā mirušā brāļa Deivida draugs, tagad rakstnieks, dzejnieks, kurš ar piesaista ar stāstiem no ceļojumos pieredzētā, kurš piedāvā tik vilinošu iespēju izlauzties no viemuļā krātiņa ar paredzamu dzīves gaitu.

The House of Riverton piedāvā ielūkoties aizejošajā aristokrātijas pasaulē no vairāku tēlu perspektīvām, sekot un pārdzīvot līdzi, kā, tā teikt, vienkāršajam cilvēkam Greisai, tā arīdzan Hannai un viņas burbulī virpuļojošajiem personāžiem. Vēsturisks romāns, kuram autore Kate Morton šoreiz izvēlējusies piešķirt traģisku noslēgumu (neticēt aprakstam un oficiālaji versijai), bet, kur iederētos arī atšķirīgas versijas un nekas nebūtu pretim.