Historical Fiction

Adam Mickiewicz – Pan Tadeusz

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.

Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.

No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.

Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.

Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.

Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.

Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.

Eiji Yoshikawa – Musashi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.

Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.

Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.

Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.

Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.

Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc  – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.

Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.

Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.

Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.

Alfred Amenda – Apasionāta

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ludvigs van Bēthovens – viens no klasiskās mūzikas dižgariem, kuru cerams, ja ne gluži jebkurš, tad arī tāds, kas neklausās puslīdz regulāri klasisko mūziku vai pat neuzskata sevi par tās cienītāju, būs vismaz pa ausu galam tā vārdu dzirdējis, atpazīs vismaz ‘’Oda Priekam’’ fragmentu. Alfrēda Amendas ‘’Apasionāta’’ dramatizētā romāna izpildījuma, cik nu saistoši tas bijis pa spēkam, pasniedz lasītājam šī mākslinieka dzīvi no piedzimšanas līdz pēdējai stundiņai un pat bēru ainai.

Diemžēl nevaru pirms šī romāna lepoties ar faktu, ka būtu lasījis īstu dokumentālu Bēthovena biogrāfiju, bet, kā liecina romāna links uz YouTube saiti un pat ne vienu konkrētu izpildījumu, tad mūsdienu resursi, tai skaitā daudzkārt citos pārdomu rakstos pieminētā Vikipēdija, dod labu palīgmateriālu, kur ieskatīties un salīdzināt kādu interesantāku detaļu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par komponistu, tad dažu klikšķu attālumā atvēlēt laiku un noklausīties no paša mājas ērtībām.

Amendas ‘’Apasionāta’’ noteikti rada iespaidu, ka autors centies ne vien pieturēties pie reāli notikušiem faktiem un vien dažviet romāniski dramatizēt, piešķirt kādu nebūt varbūt savu spekulāciju, ko vairāk varētu saskatīt Bēthovena romantiskajā dzīvē. Reizēm tas var rezultēties ar ļoti sausu gabalu, kur no romāna baudāmības nekā neatrast, bet laba, saistoša un plūstoša proza, kura ir manāma, bet ne gluži no vāka līdz vākam, var tieši palīdzēt radīt vajadzīgo lasīprieku. Apasionāta gan vairāk cieš no šķietamās autora vēlmes iekļaut teju katru vairāk vai mazāk būtisku personāžu, kuram bijusi tā laime un gods vismaz reizi sastap Ludvigu. Ja vēl lielākā daļa būtu kaut cik ar raksturīpašīmām apaudzēti tēli, kā romānam pieklātos, būtu bijis jaukāk, bet tā vietā to epizodiskums un lielais skaits bez jūtama sižetiskā pienesuma rada ne to labāko iespaidu. Pat ja ‘’reāli’’ un patiesi dzīvē vairāk vai mazāk tāda situācija bijusi, tad ķeksīša pēc dažādo personu iekļaušana kopiespaidam par labu nenāk. Tā par izteiktu piemēru vien vārda iekļaušanai var minēt Ferencu Listu, vai vien drusku labāku variantu Franci Šūbertu.

Būtu lieki pārdomu rakstā iet cauri plikiem un citviet atrodamiem vēstures faktiem, ja nu vienīgi aina no sniegiem bagātas ziemas Ludviga bērnība, kad nākas ne tikai patverties mājas bēniņos, bet pat pa jumtiem iedrošināt māti un citus bēgt un paglābties – tā teikt, aina, kur ieslēdzas alternatīvas pasaules ‘’kā būtu, ja būtu’’ versijas. Viens gan iekrita acīs sākot ar aprakstiem par Bēthovena muzikālās karjeras sākumu, tās gaitu un noslēguma fāzi, ka bez kaislīgiem ‘’bēthoveniešiem’’, tuvākajiem draugiem un atbalstītājiem, starp kuriem diemžēl romāns neliek domāt bijuši tā brāļi Kārlis un Johans, Ludvigs van Bēthovens bijis tālu no slavas saulē un zenītā vienmēr celta. Drīzāk romānā un noteikti laika biedru kritikās minēti mūziķi un komponisti, kurus diemžēl neviens vairs neatceras un neklausās, izņemot attiecībās sfēras darboņus un mūzikas fanātus, un arī tad varbūt dažs no visiem. Par laimi, Ludvigs van Bēthovens nav viens no tiem.

Pēc rakstura Amendam visai labi padevies ļaut noprast, cik sarežģīts tāds Ludvigam bijis, cik sarežģīti ar dižo mākslinieku noteikti bijis sastrādāties. Bet reizē var tikai apbrīnot, ka pie tādas veselības, vairāk domājot dzirdi vai pat tās neesamību un kurlumu, komponējot savu mūziku. Kā vēl, ja ne bez apbrīnas varētu apzīmēt šo kompozīcju (un noteikti par piemēriem varētu minēt nevienu vien citu) – dzīva kauja mūzikas izpildījumā. Mūziku kuras publikskajā uzņemšanā dominējošie iespaidi, liek nodomāt, nereti vai pat biežāk ‘’jā’’ nekā ‘’nē’’ nav iekļāvusies attiecīgā laika nospraustājās normās un rāmjos par to, kas skaitītos ‘’laba mūzika’’.

Pats ‘’Apasionātas’’ 1962.gada izdevums piesaista uzmanību ar interesantu faktu, ka tā pirmajām divām daļām Spaniols (kā to bērnībā kaimiņpuikas saukājuši) un Varoņsimfonija (komponēta par godu Bonapartam pirms tas pasludina sevi par ķeizaru) tulkojis viens (Lūcija Rambeka) un trešo ‘’…nemirstīgā mīļotā’’ un ceturto Titāns jau cits tulkotājs (Mudīte Danneberga). Varbūt tīri psiholoģiski, bet noteikti arī lasāmības ziņā gana pamanāmas atšķirības, lai viena no grāmatas pusēm šķistu labāka. Kaut gan to diez vai varētu attiecināt uz pamanāmu stilu iekļaut reizēm pat dialogos tēla/personāža izteiktu gada skaitli pilnā apjomā ne tikai, kā varētu sagaidīt, piemēram tur ‘’16.tajā gadā’’, kad mēs šodien domātu 2016.gadu, bet citā gadsimtā būtu cits automātisks pirmais pieņēmums. Bet uz kopējā iespaida fona tas vien tāds sīkums, kur piekasīties, ja gribas dikti.

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kurš gan nav dzirdējis leģendu par Robinu Hudu? Vai vismaz dzirdējis kādu aspektu, kā to, ka leģendas tēls pasludināts ārpus likuma zog no bagātajiem, lai salaupīto atdotu nabagajiem. Atdotu ja ne gluži tiešā veidā, tad, izmantojot sev pat kā bēdīgi slavena noziedznieku Šervudas meža bandas līdera un ‘’lorda’’ iespējas, palīdzētu tā iespēju robežās. Vai arī redzējis kādu no daudzajām leģendas ekranizācijām, būtu tā pilnmetrāžas vai animācijas filma. Ar Outlaws Chronicles sēriju un sērijas pirmo Outlaws romānu autors Angus Donald lieliskā izpildījumā sniedz savu interpretāciju leģendai par Robinu Hudu un tā saķeršanos ar Notingemas šerifu Ralph Murdac.

Interesants ir veids, kādu autors izvēlējies, lai atspoguļotu notikumus gan šajā, gan noteikti sērijas turpinājumos, jo, lai arī Robins ir galvenais varonis, kura aizsardzībā un aprūpē ir tā sekotājo un to skaitā arī galvenais tēls, tad par tādu viņa vietā saucas, romānam aizsākoties, vien 13 gadus jaunais Alan Dale. Īsos fragmentos, kas ik pa brīdim caur grāmatu izkaisīti, lasītājam ļauts noprast, ka Alanam būs tā laime nodzīvot līdz viņa laikos pat sirmam vecumam un tagad, kad paša vārdā nosauktais mazdēls ir smagi saslimis un atrodas uz robežas uz dzīvību un nāvi, atmiņā aust jaunību dienas, kuras ne vienmēr nosauksi par labākām esam, bet viennozīmīgi par aizraujošākām un asins uzkurinošākām, nereti pat asins stindzinošām, kad jau šķiet, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Angusa Donalda izpildījumā Robins vai īstajā un pilnajā vārdā Roberts ir jaunākais no trim brāļiem un ar vēsu prātu, īpaši kad runa ir par garīdzniekiem, kuri izmanto savu statusu, lai iedzīvotājos iedvestu paniskas bailes no elles mokām un tad kā ‘’atpestītāji’’ paši pelnītu. Karstasinība, kas atņēmusi tā oficiālo, likumpaklausīgo un arīdzan aristokrātiskās privilēģijas pat kā jaunākajam brālim. Ap sevi Robins savācis ne mazums tādu, kuri citos apstākļos būtu sevi jau kā senis pazudinājuši, lai būtu pastrādājuši kādu smagu noziegumu un par to ar lielu varbūtību ar nāvi sodīti. Starp sekotājiem interesantā kārtā ir arī Robina vidējais brālis Hjū, kurš par labu dzīvei kā parastam, vienkāršam bruņiniekam zem vecākā brāļa Viljama, lai sagaidītu no tā vien salīdzinošas drupatas bez cerībām uz ko labāku, izvēlējies par labu pievienoties jaunākā brāļa ‘’Šervudas mežu lorda’’ Robina bandai un labumiem, ko tas sniedz. Bet Hjū ir krietni reliģiskās par jaunāko brāli, kam ir būtiska nozīme gan romāna gaitā, gan tā atrisinājumā.

Atgriežoties pie tīņa Alana, kuru romāna darbības laikā jau drīzāk var saukt par jaunu vīrieti, kuram būs lemts jau tik šķietami mazā vecumā uz kaujas lauka atņemt citam dzīvību, Robina bandā, tā aprūpē nenonāk gluži aiz brīva prāta. Kopš pirms četriem gadiem vien 9 gadu vecumā zaudēts tēvs, māte pat ar visu savu čaklo darbu nespēj sev un dēlam nodrošināt pat kaut cik niecīgu iztiku. Tā lūk puisis atklājis, ka tam piemīt visai labs garnadža talants, kas līdz šim nesis ne šausmīgi lielus augļus, bet vismaz tādus, kas biežāk ļauj kā pašam, tā mātei aizmigt ar pilnāku vēderu. Diemžēl veiksme mūžīgi spīdēt nevar un viens neveiksmīgs pīrāga nočiepšanas mēģinājums gandrīz noslēdzas ar nokļūšanu Notingemas šerifa nagos. Kā zaglim un garnadzim rokas zaudēšana kā minimums, bet bailēs, ka šerifs varētu spriest tādu pašu tiesu dēlam, kādu jau netaisni piespriedis reiz tēvam, mātei ir pārāk lielas un glābiņš tiek meklēts pie tautas varoņa Robina.

Outlaw romāna gaita aizņem aptuveni gadu, kurā Alans no 13 gadīga puikas kļūst par vīru. Robins puisi varbūt arī nemaz tā neievērotu, bet, kad piestāts kādā krogā un kamēr citi bandas biedri līksmo un dzerstas, Alanam uzdots līderim uz tā istabu aiznes dzeramo un ko ēdamu, bet kaut kas pamudina puisi nopauzēt pie kunga durvīm, ieklausīties un sadzirdēt, ka istabā skan, dzied arī kādas sievietes balss, un kaut kas pamudina to pievienoties dziesmā (izrādās, ka Alanam ir visai laba dziedamā balss). Atklāsies, ka sieviete ir neviena cita, kā Robina mīlestība Locksley grāfiene Marie-Ann. Mīlestība un attiecības, kuras gan aizsākas Robinam vēl esot likuma ieredzētam, ir kā aizliegtais auglis starp abiem. Diemžēl arī aristokrātiskais tituls Mērijai Annai dod vien labu iztikšanu, ne politisko spēku. Nav gluži tā, ka jaunā dāma trīcētu bailēs, ka tās aizbildņi vai pat karalis uz politisku un finansiālu labumu cerot to varētu tūlīt kādam citam izprecināt, un līdz šim Robinam ir sanācis jebkuru tādu aizbaidīt, un ir jāiztiek abiem ar vien retām, slepenām satikšanās reizēm.

Robinam ir vajadzīgs katrs vīrs, lai cik jauns nebūtu, kurš spēj rokā noturēt zobenu vai kādu citu ieroci, kuru likt lietā pret tā naidniekiem ar Notingemas šerifu Ralfu priekšgalā. Bet Robina acs puisī saskata potenciālu uz ko vairāk. Puisim bez dziedamās balss piemīt arī ķēriens uz valodām vai vismaz uz latīņu un franču, kuras vēl dzīvs būdams tēvs (ar dzīves izglītību un kultūras intelektu apveltīts) centies iemācīt. Kā viens, tā otrs un arī citi talanti lieti noder cīņā pret tādiem apspiedējiem, kāds ir šerifs. Cīņas, kurās būtisks faktors bez zobeniem un vīru skaita, ir arīdzan ievāktajai informācijai, kuru Alanam piemītošais talants ļauj to izglītošanās nolūku turpināšanai nosūtīt uz Vinčesteras pili pie Mērijas Annas, vienlaikus turot ausis un acis vaļā, lai mēģinātu ievākt jebkādu lietderīgu informāciju.

Romāna valodā autors nav centies jo tuvāk izpausties kādā vecākā angļu valodas stilā. Ar labu plūdumu un biežāk sakarīgi plašiem un paplašinātiem teikumiem tiek sniegta iespēja sekot pirmkārt jau jaunā Alana Deila pārdzīvojumiem uzsākot jaunu dzīves posmu prom no mājām, kur vēl citi Robina sekotāji sākotnēji vēl par draugiem nevar būt saucami. Tā arī ļoti liela vēsturisko faktu zināšana nav šķērslis, lai varētu izbaudīt Outlaw Chronicles sērijas pirmo romānu. Bet tas, protams, neliedz atvert Vikipēdijas lapu un sākot ar lapu par Robina Huda leģendu turpināt ar karali Ričardu un vismaz Outlaw darbībā vien fonā esošo tobrīd vēl princi Džonu.

Romāns, kas saistoši atrisina tajā pasniegto problēmsituāciju un loģiskā progresijā virza leģendas varoni Robinu un sērijas galveno tēlu Alanu pretim jauniem piedzīvojumiem, kuros nu autoram jau ir lielākas izvēļu brīvības iespējas, kur tālāk attīstīt notikumu gaitu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Būdams ienaidnieku ielenkts un pie nāves un sakāves bezdibeņa, Robins dod savu vārdu par atlīdzību par palīdzību no Templiešu bruņinieku vienības, tas apņemas pievienoties karaļa Ričarda armijas vienībām, kad tas dosies atbrīvot Svēto zemi no neticīgajaiem sarāceņiem. Un ja vārds dots, tad, kā vīram un vēl jo vairāk kā karaļa amnestiju nopelnījušam grāfam/Earl of Locksley, tas ir jātur, lai cik maz pašam visa veida reliģiskās paražas, svēto kārtā esošo un cita veida goda lietu aizstāvēšana nu jau ne vairs Robinam Hudam, bet Robinam tas nešķistu.

Kā jau pirmās grāmatas ietvaros, tad arī šajā visi notikumi tiek atspoguļoti caur jaunā Alana Deila skatpunktu. Puisis, kurš vēl tik nesen bijis vien parasts kabatzaglis un knapi izvairījies no rokas vai pat dzīvības zaudēšanas, mēģinot nozagt pīrāgu, tagad jau ir ieguvis cieņu pat starp krietni vecākiem Robina saimes un karaspēka vīriem, kam par piemēru, ka kopā ar Džona Neilora (joka pēc iesauka Little John, plus Džoni, Ričardi un Roberti vairāk kā viens vai divi pa abām grāmatām) māca lokšāvējiem, kā rīkoties ar ieroci, ja un kad tiem nāksies iesaistīties tuvcīņā. Tā arī, par cik puisis ieņem tik nozīmīgu un uzticības pilnu Robina kā lorda pārstāvniecības lomu, tad Alans arīdzan nevar būt kaut kāds bruņinieks bez savas zemes, kā rezultātā, uzsākot gaitas Holy Warrior ietvaros 1190.gada pavarī ir jau kā Westbury lords.

Romāns iedalīts trīs daļās un vien trešajā svētceļotāji un vēsturiski Trešā Krusta kara (saukts arī par King’s Crusade) ieradīsies tik svētajā galamērķi, lai arābus/sarāceņus un neticīgos (ja neskaita viņu pašu ticību…) kā rāceņus lielā talkā ar letālu apņemšanos izskaustu.

Tomēr, lai cik svētulīgi publiski paustie kara iemesli nebūtu, tad, lai pamudinātu mazāk reliģiskos uz brīvprātīgu pieteikšanos pievienoties armijai nepieciešams sakūdīt cilvēku prātus. Sakūdīt un radīt tajos ideju par ārēju ienaidnieku, kuru vietējie priesteri identificē un par grēkāžiem izvēlas ebrejus. Tas nekas, ka daļa no tiem strādā un labi pamanās piekopt naudas aizdevēju sfēras nišu, kā rezultātā dažs labs lords nebūt nejustos apbēdināts, ja tā kreditors vienā dienā pēkšņi vairs nebūtu starp dzīvajiem. Tāds gan nav Robins, jo pašam gatavošanās darbi, lai varētu doties tālajā karā, papildus jau tā esošajiem grāfa izdevumiem, liek meklēt finansiāla aizdevuma palīdzību pie drauga Reuben, ar kuru tad saistās pirmās daļas kulminācija.

Ceļš ir smags, ko vēl tikai pastiprina te stipra saule, te lieti un vēji vai pat kārtīga vētra. Pie reizes kuģu ar kareivjiem, zirgiem, pārtikas un citiem resursiem tik dadudz, kā arī fakts, ka ceļu sākotnēji grib veikt kopā ar Francijas karali Philip II Augustus, ka tiek nokavēts periods, kad varētu droši pamest Sicīlijas Messinas salu, kurā piestājuši. Starp karaļiem dažādu politisko iemeslu dēļ valda brīžiem pat saspīlētas un ne tās pašas draudzīgākās attiecības, no kuriem viens ir Ričarda nevēlēšanās precēt tā māsu Alisi, bet netrūkst daudzu citu.

Vietējie Mesīnas iedzīvotāji nebūt nav sajūsmā par tik liela skaita svešinieku uzrašanos, kur nu vēl tik lielā skaitā. Bet vienas neapdomīgas grupas agresīva šīs nepatikas izpausme izsauc atbildes reakciju, kuru gluži par līdzvērtīgi samērīgu nenosauksi. Arī otrās daļas Sicily and Cyprus daļas otrā sala izpelnās karotkārā Ričarda agresiju, kurai par labu ieganstu kalpo palīdzīga ‘’roka’’ no vētras, kas liek izklīst kuģiem, kuru kareivjus salas pašpasludināts Impērators ne tikai neuzņem ar draudzīgu godu, bet pat iesloga un tas pat nav viss! Izdarības, kas liek jo labāk novērt Krusta kara dalībnieku, būtu tie parasti kareivji un bruņinieki vai lordi un pat karaļi.

Par nožēlu Alanam arī Robins Holy Warrior gaitā zaudē agrāko noziedznieka, ārpus likuma pasludinātā Robina Huda harizmu, kuras spīdošajai ideāla spozmei lemts krietni izplēnēt, bet Robina brīžiem skarbais savtīgums un rūpes par paša interesēm pirms citu nav tik brutāls un nežēlīgs, kā citu, lai pamudinātu Alanu zaudēt lojalitāti pret to. Un labi ka tā, jo uzticamu padoto Robinam aristokrātu politisko intrigu spēlēs lieti noder. Vienā brīdi, kad jau romāna gaitā ne pirmo reizi kāds mēģina apdraudēt tā dzīvību, nu jau par grāfu kļuvušais Robins pieķer sevi pie domas, ka agrākās dienas, lai arī bijis kā ārpuslikuma noziedznieks (outlaw), tad daudzos aspektos bijušas krietni vienkāršākas, kad varējis tagad un tūlīt spriest savu taisno tiesu, kad nav bijis tik ļoti jārēķinās ar citiem un kā paša pastrādātais varētu ietekmēt tā pozīciju.

Angus Donald pieturas pie galvenajiem vēsturiskajiem pieturpunktiem, bet tas neliedz autoram ar Robina, Alana un citu izdomāto tēlu palīdzību izveidot interesantu vēsturisko romānu. Bez satraukumiem par Robina nelabvēļa identitātes noskaidrošanu, lasītbaudas prieku stāstam piešķir Alana pārdzīvojumi kā romantiskajā frontē, gan kā palikt un būt lojālam pret Robinu, kad savām acīm redz uz ko Robins spējīgs un iekšēji izjūt skaudru sašutumu par to.

Vienīgais, kas, romānu lasot, lika tā būtiskāk vilties, ka salīdzinoši šajā bija krietni pamanāmākas un līdz ar to no lasīšanas ritma izsitošas rediģēšanā palaistas kļūdas.

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

Gary Jennings – Aztec (Aztec #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atheneum

Manas pārdomas

Kad pirmie spāņu kuģi vien pietuvojās Jaunās pasaules krastiem, tas pašiem vietējiem iezemiešiem, būtu tie inki, azteki vai maiji, iezīmēja to līdzšinējas civilizācijas un tiem zināmās pasaules beigu sākumu. Kas zina, kur tos alternatīvas vēstures ceļi būtu aizveduši, ja ne svešzemju iekarotāju uzrašanās, par ko līdzīgi neviens vien daudzviet citur pasaulē varētu izteikties, kaut vai par krustnešiem un baltijas zemēm.

Autors Gary Jennings izvēlējies izklāstīt azteku un plašākas dažādo cilšu apdzīvotās teritorijas vēsturi no tēla perspektīvas, kura vārdu ērtības pēc vienkāršāk noīsināt līdz Mixtli, kuram lemts piedzimt iekš spēcīgākās cilšu Triple Alliance savienības (spēcīgākā no tām sevi dēvē arīdzan par Mexica) un pieredzēt to starp tās vieniem no spēcīgākajiem laika posmiem pirms šķietami nenovēršami krist iebrucēju rokās.

Mikstlis lemts piedzimt salas galvenās kaļķakmens raktuvju ieguves priekšnieka ģimenē, bet prāts tam vairāk uz rakstīto (pieraksts gan hieroglifisku attēlu veidā) un ambīcijas ko sasniegt dzīvē lielākas, kā vien pārņemt tēva profesiju. Tā viņa pirmais lielais dzīves notikums ir negaidīta nokļūšana Alianses kultūras centrā iekš Acolhua un savienības otras spēcīgākās Texcoco salas galma.

Mikstla dzīvesstāsta izklāstu periodiski papildina Mehiko bišopa vēstules nevienam citam kā pašam Spānijas karalim (starp daudziem citiem tituliem), kura uzdevumā tas licis ievākt vēstures liecību par iekaroto teritoriju un koloniju, kas sniegtu padziļinātāku un atšķirīgāku ieskatu salīdzinoši ar to perspektīvu un nereti apzināti sagrozītiem faktiem, lai nostādītu sevi labākā gaismā, vai vienkārši aizēnotu ar aizspriedumiem par ‘’primitīvajiem’’ iezemiešiem. Lai arī grāmatas pamatsižets ir par un ap Mikstli un to, ko viņš dzīveslaikā pieredzējis, tad vēstulēs ieslīd ne viena vien detaļa par jauno kolonizatoru attieksmi un valdīšanas stilu. Gan attiecībā uz vietējo masveida paverdzināšanu, kā lēto darbaspēku, gan attiecībā uz neskaitāmajiem iznīcinātajiem artefaktiem būtu tas aiz reliģiskas neiecietības un kristietības ieviešanas vai tīri monetāri, pārkausējot zeltu, sudrabu vai ko citu sadalot pa sastāvdaļām vieglākas transportēšanas nolūkos.

Zinot vismaz pašu galveno notikumu un faktu, ka neviena vietējā civilizācija, tai skaitā azteki, nenoturas pret iekarotāju ieroču, bruņu un cita veida tehniskā pārspēka kaut arī azteku pusē vismaz pirms baku, masaliņu uc jaunievesto slimību uzrašanās ir kvantitatīvais pārspēks, autors nereti ievij mājienus par nenovēršamo iznākumu, kur Mikstlis un viņa salīdzinoši garais mūžs tam uzlikts par sava veida slogu, lai būtu liecinieks būtiskākajiem notikumiem savas dzimtenes vēsturē.

Garais mūžs (vēstuļu fragmentu ‘’tagadnē’’ aptuveni 63 gadi) kā slogs, jo no vāka līdz vākam Mikstlim lemts iegūt nevienu vien draugu, no kuriem nevienam nav autors nav ļāvis nodzīvot ilgāk par galveno varoni. Par tuvāko draugu kļūs tēls Cozactl, kuru Mikstlis sastop kā vergu ne tajos pašos labākajos apstākļos, bet dara, cik nu tas viņa iespēju robežās, kas vēlāk rezultēsies ciešā draudzībā starp vienlīdzbrīviem draugiem. Vai savu ceļojumu un piedzīvojumu gaitā, kur viens no tiem ietver lillā krāsvielas (tāda, kura noturīgāka un neizblāvo vai nemaina krāsu, atšķirībā no līdz tam pieejamā) avota meklējumus un mūža mīlestība Zyanya sastapšanu. Vai abu savienības augļa meitas Zyanya-Nochipa traģiski pāragrais gals.

Gals, kas traģisks pašam Mikstlim, bet varbūt vairāk aiz tā, ka seko negaidīti, bet reizē parāda plašāko un jau pirms tam romāna gaitā pieredzētu reliģisko ceremoniju sekas, kur cilvēkupuri nozīmīgos svētkos vai, piemēram, jaunas piramīdas vai akvedukta atklāšanā nav nekāds retums un kā nolūkiem reizēm pat norit tādi kā viltus Wars of Flowers kari, lai iegūtu vajadzīgos upurus. Neliels ieskats tiek sniegts arī dažādos ikdienas dzīves periodos, piemēram, saistībā ar azteku kalendāro gadu, kuru noslēdz piecas tukšās dienas, lai iznāktu pilns gads, un praksi to laikā darīt vien pašu nepieciešamības minimumu. Vai gadu atzīmēšanu nevis ciparos, bet ar dažādiem nosaukiem (kopā 13) un lielā 13×4 gadu cikla atzīmēšanu un maiņas nozīmīgumu, kad sakritības pēc neilgi pēc jauna cikla aizsākuma noris reizē ar svešinieku uzrašanos. Pēcāk, protams, netrūkst ne viena vien ļaunu vēstoša zīme un kataklizmas, sākot ar krītošām zvaigznēm, plūdiem un vulkāna izvirdumu, kas acīmredzami vēsta par gaidāmu citu milzu nelaimi.

Svešinieki, kuriem kādā alternatīvā versijā nenāk talkā citas indiāņu iezemiešu ciltis. Tā vietā, lai noticētu viltus atbrīvotāju solījumiem no Mexica un plašākās trīs salu savienības un atriebtu paaudzēm ilgi glabātu un iegūtu ienaidu, apvienojoties vienotā spēkā, Ernanam Kortesam un citiem konkistadoram varbūt nebūtu izdevies panākt savu. Tā arī Gery Jennings romāna ietvaros aztekiem nepaveicas ar tābrīža valdnieku Motecozuma vai Moctezuma (vēlāk vēsturē iegājis ar Montezuma II), kurš tik ilgi nogaida un neieklausās citu varoņu paustajā, bet drīzāk ar visām varēm turas pie cerības, ka Kortess nemelo, ka rezultātā tiek palaista viena iespēja pēc otras sakaut spāņu armiju.

Visnotaļ interesants un garš vēsturiskai romāns, kas liek atzīmēt vajadzību agrāk vai vēlāk sameklēt un pieķerties kāda vēsturiski dokumentālai grāmatai par attiecīgo tematu. Vai vismaz paložņāt pa Vikipēdijas lapām pirms tam.

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverhead Books

Manas pārdomas

Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.

Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.

Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.

Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.

Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.

Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.

Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas nosaukums liktu domāt, ka romāna pamatsižets ir par Eivas (Vilhelmīnes) Lavenderes tēlu, tad vēsturiskais ievads autorei Lezlijai Voltonei, lai līdz tam tiktu, aizņem gandrīz pusi no visa lpp apjoma. Tā vispirms lasītājam atstāstījuma veidā tiek piedāvāta saīsināta vēsturiska ģimenes sāga, kur Eivas vecvecāki vai galvenokārt vecvectēvs Boregards izdomā, ka derētu pārcelties no mazas pilsētas Francijā uz lielo iespēju zemi iekš ASV.

Bet, lai nebūtu garlaicīgāk, otrās nodaļas sākums pārsviežas uz pavisam citiem ar Lavenderes radu rakstiem nesaistītu tēlu, tik vien, lai pēc garumplaša ar lieku pildījumu uzpūsta tēla pagātnes stāstā, kam uz pamatsižetu tikpat kā nav ietekmes, atklātu mājas savdabīgo vēsturi, kurā Eivas radiem lemts apmesties.

‘’Eivas Lavenderes Savādās un Skaistās Skumjas’’ ietvaorsjūtams maģiskā reālisma subžanra vairāk tās negatīvākās izpausmes, kad reizēm notikumu attīstības loģika pieprasa zināmu piepūli, lai ar visu maģiskā reālisma neordināro dabu šķistu sakarīgi. Turklāt vēl Eivas piedzimšanas fiziskā anomālija – spārni pie lāpstiņām – ir tālu no tā, kas to prasa visvairāk. Vismaz starp visām Eivas vecāku un galvenokārt mātes Viviānas tikpat neparastajām gaitām kopā ar tās brāli Renē un māsām Margo un Pjēreti, cik katram no tiem lemts nodzīvot, tiek dots potenciāls ieskats spārnu izcelsmes pamatotībā, kad māsa Pjērete tā pēkšņi pārvēršas kanārijputniņā, ka vairs nespēj atgūt savu cilvēka formu.

Tā viens no jau vairāk ar plāniem diegiem pievilkts elements saistās ar vecmammas Emiljēnas maiznīcas biznesu, kura tā savukārt pārņem pēc vīra, talantīga cepēja un konditora nāves. Un tavu brīnumu, kad bez mazākajiem mājieniem, ka Emiljēnai arī piemistu līdzvērtīgs, ja ne pārāks talants, viņa to var sākt pielietot, lai censtos nopelnīt iztiku sev un savējiem. Kaut gan sākums ir smags un grūts, jo kaimiņi tumsonīgu aizspriedumu un baumu dēļ vispirms pirms tam iemīļoto veikaliņu tikpat kā boikotē, kam nejauša sastapšanās ar drosmīgu pirmo klientu pēc vairāku nedēļ ugrūtībām (uz lapaspuses ne miņas par finansiālām grūtībām vai sarežģījumiem izejvielu iegādē) ar tās padomu kā burvju nūjiņu ar pircēju trūkumu saistītās problēmas tiek apgrieztas un knapi var atkauties.

Viens  konsekvents aspekts Lavenderu tēlu sieviešu dzīvēs saistīts ar neveiksmēm un to sagādāto rūgtumu mīlestības frontē, vismaz tām, kurām dzīvi lemts aizvadīt vispirms Manhentīnē un vēlāk Sietlas piepilsētā. Ja Emiljēna savu precinieku vairāk izvēlas pēc kritērijiem, kuri drīzāk saistīti ar mazāk klapatām ikdienas dzīvē un vienkārši dzīves griežu liktenis otrai pusei lēmis īsāku dzīves mūža garumu, tad meitai Vivianai nepaveicas ar kaimiņpuiku Džeku, kuru sanāk iemīlēt. Kuram lemts kļūt par bioloģisko tēvu un kuram piešķirts ārējais šarms, bet ne citi kārtīga tēva cienīgas iezīmes, līdz ar ko dvīņu Eivas un Henrija uzaudzināšanā jāiztiek bez viņa.

Līdz ar Eivas un brāļa Henrija, kurš pats ir savu īpašo unikalitāti atšķirīgs no vidusmēra līdzcilvēka, beidzot uz sižeta skatuves parādās grāmatas nosaukumā minētais galvenais tēls. Interesanti, kā viņas piedzimšana ar spārniem pie tās lāpstiņām tiek uztverts vairāk kā kaut kas apbrīnojams un bieži vien ar reliģisku pieskaņu teju pat pielūdzams nevis nedabiski nosodāma un nicināma fiziska anomālija. Tomēr ar visu to Eivai pieaugot lemts ikdienu pavadīt izteiktā izolācijā no citiem vienaudžiem, bet, par laimi, ir vēl kaimiņmeitene Kārdigana un vēlāk arī tiek iepazīts pievilcīgais par dažiem gadiem vecākais brālis Rouvs, kuru atvērtais prāts uz Eivas atšķirīgumu dod viņai vismaz kādu izklaides iespēju.

Bet par spīti draudzenei un tās brālim, Eivas uzaugšana sava veida noslēgtībā spēlēs būtisku lomu grāmatas kulminācijā. Diemžēl prozas ziņā romāns bieži vien rada vilšanās sajūtu. Ja vēl biežā ‘’Viņš, viņa, viņi utml’’ pielietojums pēc kārtas būtu saprotams un piedodams, tad biežā novirzīšanās no tagadnes sižeta, lai aizsāktu īsu kāda tēla pagātnes kopsavilkumu, kas vairāk rada informācijas izgāztuves iespaidu un organiski nesaplūst ar pārējo. Idejiski autores doma un iecere iepazīstināt ar attiecīgo tēlu tuvāk, sniegt tam vairāk miesas uz kauliem, ne tikai vienkārši iesviest ‘’tagadnes’’ sižetā saprotama, bet rezultāts tālu no vēlamā.

Ik pa brīdim ir atrodama vairāku paragrāfu virkne, kas ļauj saprast, kāpēc kādam varētu patikt visa grāmata kopumā, bet tīri personīgi šis garadarbs nebūs no tiem, kam būtu izdevies sagādāt manāmu lasītprieku. Tā teikt, aplūkojot autores Goodreads lapu, nepārsteidz, ka atrodama vēl tikai viena pirms septiņiem gadiem izdots daiļdarbs pēc šīs debijas grāmatas.

Robert Harris – An Officer and a Spy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.