Ghosts

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

Chelsey Dagner – Ghost Mirror #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pārvākties uz jaunu pilsētu, iejusties starp jauniem klasesbiedriem nekad nav viegli. Tā 14gadīgais Dilans vienā pēcpusdienā sper dzīvi izmainošu izvēli bez teikšanas vecākiem ar velosipēdu aizmīties uz tuvējo pilsētu, it kā aizbēgt vai vismaz likt pastresot, kur nejaušības pēc atrod grāmatnīcu, kurā uzstājas hipnotists. Lai kāds nebūtu iemesls, varbūt no malas skepse uz Dilana sejas pārāk labi nolasāma vai kas cits, bet hipnotists ar skatuves vārdu Doctor Dark kā ‘’brīvprātīgo’’ izvēlas tieši Dilanu, un ar to tikai viss sākas.

Hipnozes laikā, ko puika uztver kā patiesu atmiņu, nokļūst tālā bērnībā, vēl zīdainim esot, kurā sastop dvīņu brāli. Pārsteigums un šoks tik liels, ka atmostoties no hipnozes pat īsti nezina, ko domāt, kā rīkoties. Vai redzētais ir patiesība un vecāki visu viņa mūžu slēpuši kaut ko tik nozīmīgu vai hipnozes un citu faktoru izraisīti maldi. Diemžēl, kad Dilans uzzina patiesību, ir jau par vēlu un dēmons, kurš iepazīstina sevi kā Dereku, piecu gadu vecumā negadījumā mirušo dvīņu brāli, ir iekarojis sev ietekmi un teritoriju Dilana apziņā ar vienu mērķi – palēnām pārņemt viņa ķermeni un dzīvi. Kā pats lielās tad tā nebūtu pirmā reize viņa eksistences laikā un jo saldāk, ja izvēlētais upuris ir neko sliktu neizdarījis jaunietis no labvēlīgas ģimenes.

Vēl jo izdevīgāk dēmonam Derekam, ka no malas, ja Dilans pie kāda meklētu palīdzību, mēģinātu informēt vecākus, šķistu, ka puisis sirgst no kādas psiholoģiska rasktura patoloģijas, piemēram, šizofrēnijas. Tā Dilana vecāki, racionāli un loģiski domājoši cilvēki, vispirms mēģina atrast konvecionālu palīdzību dēlam. To sakot, Dilanam, kā jau izdomātā romānā, kur galu galā labie varoņi gūst virsroku, paveicas sapazīties ar neaizvietojamiem palīgiem un cīņu biedriem visas sērijas garumā, lai cīnītos pret dēmona ietekmi.

Periodi Dilana dzīvē, kad dēmons mēģina uzbrukt, no autores puses izvēlēti gana labi. Ja triloģijas sākumā tas ir agrais tīņa vecums, tad turpinājumā Gatekeeper tā ir pāreja jau uz pieaugušāka cilvēka statusu un dažāda cita veida pārmaiņām 18gadu vecumā, bet vēlāk noslēdzoši iekš Grave Games jau ar ģimeni 32gadu vecumā, kad šķietami ir vairāk ko aizsargāt un vienlaikus zaudēt, kad dēmona krustugunīs draud nonākt sieva un meita, vai vismaz grāmatai sākoties viss par to liecina.

Pieminot konkrētāk citus Dilana palīgus cīņā pret dēmonu, bez pašsaprotamiem vecākiem, nevar nepieminēt paranormālo eksperti Evelyn Nardini ar specializāciju taro kāršu nolasīšanā, bez kuras zināšanām un padoma Dilana izredzes būtu krietni zemākas. It īpaši tas sakāms par trešo grāmatu, kurā kaitinoši ilgi Dilans mēģina izskaidrot acīmredzamo ar kaut ko ikdienišķu, ko varētu darīt jebkurā citā situācijā, kurā dēmonu, spoku un visa cita paranormāla eksistence ir neiespējama.

Kopumā laba dinamika un galvenā tēla attīstība, grūtību pārvarēšana no grāmatas uz grāmatu. Kaut arī drusku ar reliģisko piesitienu, pretestībā pret dēmoniem dominē ticība Dievam, dažādu reliģisku tekstu citēšana, eksorcismi un tamlīdzīgi, bet šis faktors nav tik ļoti pārspīlēts, lai sabojātu vispārējo iespaidu.

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Ron Ripley – Haunted Collection Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Victor Daniels – rakstnieks, analītiķis, pētnieks u.c. vienā jaukā vakarā atgriežas no darba saistīta ceļojuma, lai jaukas atpūtas vietā sagaidītu nogalinātu sievu. Oficiāli izskatās pēc pašnāvības, bet, kad nesen internetā pasūtīts spoka apsēsts rotaļu lācis tik tiešām sāk runāt un piedevām ir tendēts uz slepkavošanu, ir skaidrs, ka sieva nav izdarījusi pašnāvību. Labi saprotot, ka neviens racionāli domājošs cilvēks viņam nevis palīdzēs, bet ievietos ārstniecības iestādē un spītējot sērām un emocionālajām sāpēm, Viktors apņemas pats izcīnīt taisnību neapstāties līdz sieva nebūs atriebta!

Džeremijs(70+ gadi) – pieredzējis spoku apsēstu objektu mednieks ar 50+ gadu stāžu un, teiksim tā, privātā cietuma uzraugs, kura palīdzību Viktors veiksmīgi piesaista cīņā pret personu, kura atbildīga par viņa sievas nāvi. Mentors, bez kura Viktoram diezin vai izdotos tik kaut uz pusi tik tālu

Tom Crane – jaunietis, kurš, neko ļaunu nenojaušot un spokiem neticīgais, internetā pasūta antīku/vecu grāmatu ar preces aprakstu kā spoka apsēstu objektu, kā rezultātā tiek nogalināti abi vecāki, pat ja oficiālā versija būs cita. Nedaudz līdzīgs tēls ar Aleksi/Aleksandru no Hunted Village tādā ziņā, ka Toms nav parasts ierindas mirstīgais un sērijas gaitā sāk attīstīties paranormālas spējas, kuras ļauj labāk cīnīties ar maligniem spokiem. Pie ceturtās noklausītās Ron Ripley sērijas var ausīm dzirdami manīt variācijas pa tēmu.

Sērijas galvenais ļaundaris ir Stefan Korzh, kurš par dzīves mērķi pēc vecāku nāves ir nolicis viņu spoku apsēsto objektu kolekcijas izjaukšanu. Bērnība ir bijusi tik smaga un neciešama, ka, lai atspēlētos mirušajiem vecākiem, izpaužas to izsūtīšanā pa plašo ASV neko nenojaušiem cilvēkiem. Jo lielāks posts un vairāk nogalināto, jo labāk. Viktors, Toms un Džeremijs nav vienīgie, kuri lūko apturēt gan Stefana plānus, gan viņa mūžu. Paralēli Stefanam jācīnās pret viņa mirušā tēva (spoks) un dzīvās pusmāsas Ariannas centieniem.

Atšķirīgs spoku paveids/tips Haunted Collection sērijā. Izceļot divas izteiktas atšķirības – pirmkārt spoki ir izteiktāk tendēti uz ķermeņa pārņemšanu. Alkas pēc tā salīdzinoši stiprākas un otrkārt spoku un to objektu iznīcināšana, kuriem tie pēcnāves dzīvē piesaistījušies, krietni sarežģītāks process ar bīstamākiem blakusefektiem, no kuriem citās sērijās nav ne miņas. Kas pēc būtības nebūtu nekas traks, ja vien autors neierindotu visas sērijas vienā kopīgā pasaulē, par ko liecina Šeina tēla kārtējā parādīšanās, kurš grūtākos brīžos sniedz palīdzīgu roku šīs sērijas galvenajiem tēliem.

Izdota 2018.gāda, par gadu agrāk salīdzinoši ar tikko pirms tam noklausīto Haunted Village sēriju. Var manīt, ka pieeja mainījusies, un gribētos teikt, uzlabojusies. Pēc katras grāmatas “bonusa” nodaļas, kuras dod ieskatu kāda tēla pagātnē vai nu par konkrētās grāmatas spoku, kad persona vēl bijusi dzīvajos, vai kādu no sērijas pamata tēliem. Pēdējās devītās grāmatas Dereanged Souls bonusa nodaļas sauktu pat par tādu kā pagarināto epilogu. Varbūt ne vienmēr nozīmīgas galvenajai sižeta arkai, bet noteikti kā informatīvs papildmateriāls un atpūta pirms nākošās ‘’kārtīgās grāmatas.

Katra sērijas grāmata ir gan kā atsevišķs piedzīvojums, kurā labie tēli tiek galā ar vienu no Stefana pasaulē palaistajiem objektiem, gan vairāki sižeta pavedieni, kurus, autors žonglējot, caurvij no vienas grāmatas uz nākošo.

Ron Ripley – Haunted Village Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Superbagāts, bet ne pārāk atzīts profesors Able Worthe izlēmis izveidot šķietami kontrolējamu eksperimentu ar mērķi izpētīt bailes. Metode kā to ticami- 1)iegādāties spoku apsēstas mājas un pārvietot uz viņa ciematu prom no svešām acīm, kuras apšaubītu visa šī eksp.legalitāti un 2)Pret pašu gribu nolaupīt pētījuma subjektus un ievietot viņus minētajā ciematā, lai kuļas kā nu māk, lai paliktu dzīvajos. Patiesi lielākam labumam nodevies pētnieks. Žēl kā eksperimenta dalībnieki ir no nepateicīgajiem un to tā nesaskata.

Sērijas gaitā profesors zaudē kontroli gan pār izveidoto eksperiment un iegūto rezultātu ticamību, ja tāda maz bijusi, gan pār savu veselo saprātu, kas zem stresa slodzes un vecuma pamazām aiziet pa pieskari, ja vien šāda eksperimenta zveidošana pats par sevi jau nav sava veida rādītājs.

Par galvenajiem labajiem varoņiem kļūst subjekti B, D un E jeb kara veterāns Markuss Holts, puika Aleksandrs jeb Alekss un policiste Džoisa (vīrs neiztur spiedienu). Markuss tik labi spēj tikt galā ar spoku radītajām problēmsituācijām, ka ātri vien profesors kļūst ar viņu apsēsts un brīžiem pat nespēj par neko citu padomāt. Markuss sevi stāda morāli augstāk par profesora acīmredzamajām sadistiskajām tieksmēm un kontroles pār citiem baudu, bet sižeta gaitā atklājas, ka Markusam ir jāpiedomā, lai neļautos vardarbības kārei vai vismaz jānovirza tā produktīvā un spokiem nedraudzīgā virizienā

Alekss vēl sērijas sākumā vairāk kalpo kā kāds, par kuru Markusam rūpēties un gādāt, lai viņš tiktu pasargāts no briesmām. Tomēr sērijas progress un paranormālu spēju uzplaiksnījums puikā maina attiecību dinamiku gan starp Aleksandru un Markusu, gan spēka pozīcijas vispār. Tikmēr Džoisa no visiem trim subjektiem ieņem vismazāko galveno lomu, vietām sniedz savu profesionālās pieredzes palīdzīgo roku. Gluži visam alfabētam netiek iziets cauri, bet pārējie subjekti, kuri tiek atrādīti tā teikt līdz katras grāmatas beigām neizdzīvo.

Profesors pats nav nekāds spēka mitriķis, bet lielā bagātība ļauj nolīgt privātu armiju/algotņus, kuru uzdevums ir neļaut subjektiem izbēgt no ciemata. Viņa labā roka Deivids – ar visu āķi un vēl vairāk norijis profesora idejas ar neapgāžamu ticību pielietoto metožu nepieciešamībai. Mērķis attaisno pielietotos līdzekļus. Bet ne visi ir līdzīgās domās un viens no tiem ir Timijs. Puisis ar izteiktu tieksmi uz vardarbību, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Par šoku un pārsteigumu gan Markusam un pašam, gan lasītājām ir saistīts ar radnieciskām saitēm ar Markusu.

Pavisam mazs fanu serviss, kad pavisam īsi pāris reizes pavīd spoku mednieka Šeina tēls no citām autora sērijām, kad profesora padotie cenšas “nopirkt” viņa Berkley Street māju.

Zem segas aiz bailes neprasās palīst, sniedz labu, nekaitīgu spokainu izklaidi tumšajos vakaros.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.