Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.