Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.