Fiction

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

10139008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc apraksta izlasīšanas biju sagatavojies ietilpināt Hektoru Krosu un šīs sērijas grāmatas to grāmatu kategorijā, kuru galvenais varonis kā neuzveicams supervaronis tiek galā ar ļaundariem un pie viena ir pats vīrīšķības un spēka iemiesojums. Par nožēlu Those in Peril romāns ir vairāku nesaderīgu žanru, vai vismaz šajā autora piegājienā tā iznācis, mistrojums.

Kad pēc ilgi plānota uzbrukuma islamistu fanāti/teroristi un pirāti nolaupa multimiljonāres un Bannock Oil korporācijas īpašnieces Hazel Bannock izlutināto meitu, tiek sacelta kājās puspasaule un tai skaitā FIB un ASV prezidents, bet vienīgais glābiņš ir turpat blakus esošajā Hektora un viņa drošības firmā ‘’Cross Bow Security Limited’’. Katru reizi ar bažām skatos uz romantiskajiem elementiem citādi cita veida žanrā, kas reizēm nostrādā, bet biežāk ir pavisam lieki, un šoreiz tomēr iznācis nevēlamais otrais variants. Lai kā Wilbur Smith censtos parādīt, cik ļoti Heizelai riebjas Hektora raksturs un izturēšanās, tad pretējo scenāriju, ka abi nespēs viens no otra autrauties, varēja saost jau pa gabalu.

Diemžēl tīrākais romantiskā žanra romāns ietilpināts starp divām trillera un spriedzes pilnām (vismaz tāds domājams bija nolūks) daļām, ko vairāk varētu vēl saprast, ja tā būtu bijusi izdalīta astevišķi, piemēram, kā #1.5 stāsts, nevis iestūķēts nevietā. Situāciju tikai sliktāku padarīja aprakstošais prozas stils un neveikli dialogi, kad nereti viena vai otra tēla noderīgums izpaužas tikai tajā, lai varētu izgāst/iegūt informāciju, kas galvenajiem varoņiem tad ļautu virzīt sižetu uz priekšu.

Neko labu nevar teikt arī par citiem tēliem. Ntie anonīmi kartoni, kurus var upurēt apšaudēs un tuvcīņu ainās uz nebēdu, un pietiekošā apjomā tādu tēlu, kurus gribas dēvēt par ‘’darbarīkiem’’, kuri noder kaut kā izpildei vai, kā jau minēju, dialogos, bet bez jebkādas citas vērtības vai personības. Labāki arī nav sanākuši galvenie tēli, katrs no tiem viendimensionalitātes iemiesojums – gan starp ļaunajiem tēliem, gan labajiem. It kā nav, ka katrs tēls būtu iestrēdzis vienā rakstura iezīmē, bet, ja kaut kas arī pamainās, tad gluži kā būtu pagriezts rādītājs un iepriekšējā ‘’pozīcija’’ pilnībā piemirsta. Vienlaikus var manīt arī stipras reliģiskās iezīmes– drusku pakaitināja, ka ļaunie pirāti katra vārda galā piesauc Allahu un bezdievju kristiešu/amerikāņu sodīšanu utt. Nesākšu noliegt, ka pasaulē trūktu reāli ‘’iedvesmas’’ avoti, bet atkal jāsaka, ka šoreiz sanācis iebraukt vienā vai otrā grāvī.

Nedaudz mierina cerība, ka šis autoram ir rets izņēmums, jo vairākās Goodreads atsauksmēs manīju autora fanus pieminām citus romānus, kuri izdevušies krietni labāki.

 

Nicholas Sansbury Smith – Ghosts (Hell Divers #2) (Klausāmgrāmata)

31434700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 10 gadi kopš Strops pameta Havjēru Rodrigezu par nolādētu nodevētā pilsētā, vienā no ITC korporācijas industriālajiem centriem, kura ir atbidlīga gan par kuģu un postošo ieroču saražošanu, gan, kā to uzzinās gan daļa tēlu, gan lasītājs, par daudz nopietnākiem pārkāpumiem pret visu cilvēci.

Šo desmit gadu laikā vienlaikus ir noritējušas kā ievērojams pārmaiņas – jauns kapteinis Leon Jordan, mazais puika Tin jeb tagad jau Maikls Everhārts ir kļuvis par tās pašas Elles Lecēju grupas līderi, kur par tādu bija Havjērs u.c., tad reizē arī lielos vilcienos dzīvu uz Stropa ir tā pati ikdienas ellīgā cīņa par izdzīvošanu, ko gan diemžēl dažs labs tēls, jāskatās pavisam stingri uz jauno kapteini, ir piemirsuši par labu domām par paša posteni.

Pagaidām kapteinis Džordans droši kvalificējas šajā sērijā, kā pats kaitinošākais (pirmās klases pakaļa/asshole). Viņam bezierunu pakļaušanās, iedomāta lojalitāte pāri visam, sava domas pareizības pierādīšana ir tik svarīgaka pār jebko citu, ka, lai to saglabātu, pilnīgi viss ir pieļaujams. Pat ja Džordans to ne sev, ne citem skaļi nevēlētos atzīt, šķiet viņš labprāt būtu Stropa diktators.

Pārsteigumu izsauca grāmatas sākums, kurā uzzinam, ka atšķirībā no pirmās grāmatas Elles Lecējiem tagad jātur noslēpumi no pārējiem uz kuģa, piemēram, par Sirēnām un citiem uz zemes sastaptiem mošķiem, ar attaisnojumu, lai lieki un nevajadzīgi to nesatrauktu. Tajā pašā laikā kapteinis Džordans nesaskata tajā neko nepareizu, turot slepenībā gan kuģa uztvertās audio ziņas no Havjēra par viņa progresu ceļā no Nolādētās pilsētas uz Austrumkrastu, labi apzinoties savu trauslo autoritāti un ego attiecībā pret Havjēra, gan iepriekšējas kapteines plānus par potenciālu patvēruma vietas meklēšanu uz zemes vai kādā no ITC izveidotajiem pazemes tuneļu bunkuriem.

Jau atkal grāmata tiek noslēgta uz lieliska klifhengera, un šoreiz paskatījos laicīgi nākamās grāmatas sižeta premisi ar cerību, ka atkal darbība atsāksies pēc vairākiem gaidiem, lai nebūtu jādzird kapteinis Džordans, bet ne kā. Kaut arī labi apzinos, ka viņa plāniem galu galā panākumu nebūs (pretējā gadījumā ceturtā un piektā grāmata būtu izteikit depresīva vai dusmu izraisoša), tad tik un tā viņa tēls prieku nerada.

Suzanne Collins – Gregor the Overlander (Underland Chronicles #1) (Audio book)

262430

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Listening Library

Manas pārdomas

Pirms nākotnē (kaut kad) ķerties klāt autores daudz pazīstamākajai un populārākajai Bada Spēļu sērijai, skatoties Scribd listes izšķīros par labu Underland sērijai un tās pirmajai grāmatai ar lakonisku nosaukumu Gregor the Overlander. Tajā mazs puika, uzminējāt, vārdā Gregors no Augšzemes jeb katra ierastas virszemes sadudzis ir par to, ka ne tikai viņam nav ļauts doties uz vasaras brīvlaika nometni, bet vēl jāpieskata mazā māsa Boots un jāpilda nez vēl kādi mājas darbi. Turklāt radi, pie kuriem abi atstāti, arī nav nekādi jautrības perēkļi, un Gregoram atliek tikai šausmās pie sevis secināt, ka ja viņš jau pirmajā dienā nepacietībā gaida brīdi, kad varēs doties uz veļas istabu (daudzdzīvovļu nams), tad vasaras beigās ar sajūsmu saņems telefona rēķinu…

Bet kā nebūt Gregor the Overlander izvēršas kā variācija par Gregora un vismaz pirmajā grāmatā arī mazās māsas novelšanos pa Alises truša alu uz pazemes Underland, kurā prusaki, zirnekļi un visādi citādi mošķi ir makten lielāki, maza bērna augumā. Neglītās žurkas, protams, jau pēc ārējā paskata vien skaidri atpazīstamas kā grāmatas ļaunie varoņi, tomēr pārsteigums seko viens pēc otra, kad uz Gregora pleciem uzgulstas lielā atbildība piepildīt pareģojumu par varoni no Augšzemes, kas pēc ilgi gaidīta laika nesīs mieru. Tikmēr kā labs bonusa kvests un papildus motivācija, kādēļ piepūlēties pazemes ļaužu labā, ir tas, ka vairāk nekā pirms gada pazudušais Gregora tēvs tā vien šķiet arī toreiz nokritis Underland valstībā un tagad tup žurku gūstā

Grāmatai ir skaidri noprotami labie un ļaunie tēli, kā jau bērnu grāmatai pienākas, kur Gregoram ir lemts izšķirt karaļvalstu likteņus, kaut arī viņa nokļūšana pavisam droši un bez mazākajām šaubām ir pilnībā nejaua; uz brīdi ir pelēks troņmantinieku radu pāris, kuriem grāmatas kulminācijā tad pienāk izšķirošās izvēles brīdis, kurai pusei pieslieties.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Brandon Sanderson – Shadows of Self (Mistborn: The Alloy Era #2) (Audio book)

16065004

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: GraphicAudio

Manas pārdomas

Vakss un Veins arī gadu pēc The Alloy of Law turpina aizsargāt Elendelas pilsētas iedzīvotājus vienlīdz no draudiem pašu vidū un varbūt pat no pilsētas vadības, tā arī no potenciāla apdraudējuma, kura izcelsme būtu ārpus tās. Spraigo un bieži vien dzīvībai bīstamo ļaundaru tvarstīšana un kārtības uzturēšanu Elendelā, Vaksam jāapvieno ar gatavošanos kāzām ar Mistborn The Alloy Era sērijas pirmajā grāmata iepazīto lēdiju Marasi. Būtu jau jauki, ja arī kāds ļaundaris to vispār ņemtu vērā…

Tā vien šķiet, ka ir pienācis mirklis, kad vēsture grib sevi atkārtot, un kopš Pēdējās Impērijas krišanas Elendela no jauna ir uz līdzīgu apmēru pārmaiņu sliekšņa. Āķis tik tajā, ka šoreiz to mēģina panākt Imperatora radījums (Kandra), kuram pēc šiem gadsimtiem pēc Impērijas krišanas vien tagad, esot tik ilgi bez mērķa un dzelzs bosa dūres, ir aizbraucis jumts. Viņas acīs jaunais dievs Harmony, par ko kļuva Vinas laika biedrs Sazed, pārlieku daudz izmanto savu spēku un ietekmi pār citiem to uzvedības un rīcības ietekmēšanai. Par atbildi, lai iedzīvotājus no šī apspiedēja ‘’atbrīvotu, viņa cer uzkurināt neapmierinātību Elendelas pilsētas iedzīvotājos, kuru izraisījusi ieilgusī ekonomiskā nestabilitāte un grūtības. Elendelas valdība nebūt nav no tām ideālākajām un nebūt viss tiek risināts ātri un operatīvi, arī korupcija starp politiķiem nav svešs jēdziens, bet, vai tas beigās attaisno ķeršanos pie haosa sēšanas un īpašumu postīšanas, kurā ciešs arī tie, kurus apgalvo aizstāvam, ir attaisnojams?

Asprātīgie dialogi un joki starp galvenajiem tēliem gan starp Vaksu un Veinu vai Vaksu un līgavu Marasi, gan visiem trijiem esot kopā piedeva saistošu aspektu, bez kā grāmatas galvenajai problēmsituācijai attiecībā uz lielajiem draudiem sociālājai kārtībai nebūtu tik labi izdevies. Iespējams Mistborn otrā ‘’nākotnes’’ sērija mani vienkārši tik ļoti neuzrunā, jo atskatoties uz pirmo grāmatu arī tai kvantitatīvi esmu devis vien 3 no 5 zvaigznēm. Atliek vien cerēt, ka ar The Bands of Mourning un citām Sandersona grāmatām ārpus The Stormlight Archive būs citādāk.

Aleron Kong – The Land: Forging (Chaos Seeds #2) (Klausāmgrāmata)

34234675

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tamori Publications LLC

Manas pārdomas

Vēl ne ārpus Chaos Seeds (tas drīzāk martā vai aprīlī), bet turpinu savu iepazīšanos un pirmos soļus LitRPG žanrā, gan vēl tikai audio formātā. Pirmajā sērijas grāmatā Founding gluži līdz galam nepatika, ka novārtā autors atstājis lielos, ļaunos spēkus, uz kuru atbildības gulstas gan Rihtera, gan droši vien citu spēles lietotaju ieraušan fantastiskajā pasaulē. Tas pats lielā mērā atkārtojas arī šajā, un tikai prologā top dots neliels ieskats aizkulisēs vienā no The Land karalistu galmiem, kura ‘’radari’’ un izlūki novērojuši pieaugošu un neraksturīgus Haosa Sēklas enerģijas spēka uzplaiksnījumus.

Tikmēr Rihters turpina apgūt dažādas maģijas, cīņu mākslas un cita veida noderīgas prasmes, turpina iegūt pieredzi un kačāt līmeni. Pie pārdomām par pirmo grāmatu nepieminēju, ka Rihtera rokās nejauši iekrīt arī zemes gabals un kvests atjaunot kādu ciematu tā agrākajā krāšņumā. Nav gluži uz to pusi, ka autors Rihteru būtu izveidojis par ložu, bultu un citu izšautu objektu necaurlaidīgu supervaroni, vai kā citādi pietuvinājis neuzveicama dieva statusam, kas šķiet ir būtiski šajā subžanrā.

Lai gan dialogs un Rihtera izteikumi reizēm mēdz būt uz sieranīguma(cheesy) pusi, tēls (kā arī viņa kompanjons un cīņu biedrs Sion) ir lielā mērā izdevušies, ir vēlme tiem just līdzi. Rihters bieži vien vēljoprojām piemirst, ka The Land vairs nav gluži video spēle un ka viņa lēmumi tagad ietekmē reālu personu dzīvi, bet tādēļ jau sērijai progresējot ir patīkami redzēt tēla izaugsmi.

Gan kulminācijas brīdis ar otro bosa cīņu bija krietni labāks, gan grāmata citādi daudzejādā ziņā attiecībā pret pirmo šķiet krietns uzlabojums, kas tomēr atstāj vēl rūmi turpmākam kāpumam. Turklāt bosa cīņa notiek pazemē, un kaut arī pats esmu vien klausījies/skatījies dažus Dungeons & Dragons YouTube video, un šis šķiet domāts kā vēl lielāks kārums D&D faniem, nekā vēl citiem.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.

Nicholas Sansbury Smith – Hell Divers (Hell Divers #1) (Klausāmgrāmata)

33160362

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Pēc Expeditionary Force, kamēr vēl audio formātā nav iznākusi līdz šim pēdējā sērijas grāmatā, kā nākošo no R.C. Bray izpildījuma izvēlējos uzsākt postapokaliptisko Hell Divers sēriju. Tajā aptuveni 250 gadus pēc postoša un abpusēji iznīcinošas kodolieroču apšaudes, cilvēce turpina cīnīties par izdzīvošanu. Ja viendaļa militārais personāls (noprotu, ka amerikāņi) un viņu ģimenes jau pirms uzbrukuma nebūtu patvērusies milzu gaisa kuģos, kas zin vai vēl kāds cilvēks būtu starp dzīvajiem.

Par Hell Divers tiek saukti tie drosmīgie, kuri brīvprātīgi lec no kuģa, lai cilvēcei būtu izredzes turpināt cīņu būt starp dzīvajiem, lai iegūtu dažādus resursus, galvenokārt pašu vērtīgāko – degvielu, kas noturētu gaisā kuģi. Sērijas pirmās grāmatas galvenais varonis Havjērs Rodrigezs jeb saukts vienkārši par X, ir pats pieredzējušākais no visiem Elles Lecējiem, kamēr vidējais aritmētiskais ir 15 lecieni, no kuriem citi ir veiksmīgi atgriezušies, viņam šis cipars ir jau tuvu simtam. Viss mainās, kad viņa kuģis The Hive saņēm SOS palīdzības signālu no otra viņiem līdzīgā kuģa (Ares). Cik zināms grāmatas varoņiem, tad nevienam citam uz planētas neizdevās paglābties, neviena cita bez viņiem vairs nav, tādēļ par spīti tam, ka Ares atrodas virs vienas no bīstamākajām teritorijām pat 250 gadus pēc kodolkara, tiek pieņemts doties palīgā.

Labi zinot grāmatas žanru un atrodoties savā komortajā mājoklī, lasītājam nevajadzētu būt grūti paredzēt, ka kaut kas noies greizi, jo bez tā taču neiznāktu pat grāmata, kur nu vēl sērija, kas arī piepildās, un galu galā potenciālajiem glābējiem, tai skaitā Havjēram, ir jācīnās uz dzīvību un nāvi, lai izglābtu paši sevi.  To vēl vairāk apgrūtina briesmoņi, kuri neskatoties uz ekstremālajiem apstākļiem ir spējuši tiem pielāgoties, pārsteidzošāk gan ir fakts, ka pirms leciena, kad mēs pievienojamies Havjēram, neviens šādu dzīvības formu (gan uz zemes, gan lidotspējīgus) nebija sastapis.

Uz Stropa esošā populācija (uz grāmatas beigām aptuveni 500) par vairāku varoņu optimismu, ka viendien atrodot ideālu pleķi uz Zemes virsmas, viņi varētu beidzot nolaisties un atjaunot cilvēces populāciju. Speciāli pat palūkojos interneta plašumos par minimālo skaitu veselīgai populācijai, un tur vienā no rakstnieku forumiem atradu, ka viņiem pietrūkst viena nulle līdz pieciem tūkstošiem. Kaut arī vienā momentā izskan informācija, ka uz kuģa audzētie augi un dzīvnieki ir ģenētiski modificēti, lai uzlabotu to augšanas iespējas apgrūtinātajos apstākļos, nekas netika minēts, vai kas tāds tiek pielietots attiecībā arī uz cilvēkiem. Vēl jo vairāk, vismaz uz Stropa pieaug neapmierinātība no tiem nelaimīgajiem, kuri dzīvo kuģa zemākajos klājos un atrodas tuvāk Zemes virsmai, un ar visu kuģī iestrādāto aizsardzību ir pakļauti paaugstinātai radiācijai. Vidējais mūža ilgums ir zem 40 gadiem, bērni dzimst ar dažādām pataloģijām u.c., domājams autors nenoklusētu, ja arī cilvēki tiktu ģenētiski izmainīti. Šķiet tikai muļķīgi, ja netiktu izmantota šāda iespēja, ņemot vērā, cik maz cilvēku ir palicis. Gandrīz nenovēršams šķiet bēdīgas/pesimistiskas sērijas beigas, lai kā cīnītos varoņi par izdzīvošanu attiecīgajā momentā.

Vēlme just līdzi Havjēram un citiem normāli domājošiem varoņiem rodas jau no paša sākuma. Ko gan nevar teikt par apakšsižeta varoņiem no minētajiem zemākajiem klājiem, kuri izdomājuši sacelties un pieprasīt labākus apstākļus tieši tajā brīdī, kad kuģa vadība cīnās par visu dzīvībām, bet viņu rīcība rada liekas papildu briesmas. Ierunātājs R.C. Bray joprojām ir uzdevumu augstumos, neradās apjukums pie biežās skatpunktu maiņas, bet tomēr šķiet prātīgāk būs neklausīties reizē vai pamīšus dažādas viņa ierunātās sērijas.

Larry Correia – Monster Hunter International (Monster Hunter International #1)

6007336

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gaidot iznākam nākošo The Dresden Files sērijas grāmatu, gribējas atrast aptuveni kaut ko līdzīgā stilā un manierē, bet, protams, ne gluži to pašu. Viena no grāmatu sērijām, kura vairrākkārt atkārtojās dažādos sarakstos bija Monster Hunters International.

Owen Zastava Pitt pēc ne mazuma jaunības dienu trakulībām ir izvēlējies vienu no garlaicīgākajiem darbiem, kādu spējis iedomāties, tā cerēdams iegūt bez satraukumiem un bīstamiem momentiem pārpildītu dzīvi. Bet še tev! Atliek vienā vakarā aizskavēties ofisā, tiešajām priekšniekam negaidīti uzrasties un ieaicināt Ovenu pie sevis, lai dzīve apgrieztos kājām gaisā un izmainītos līdz nepazīšanai. Tā vietā, lai nepelnīti Ovens tiktu par kaut ko izlamāts, priekšnieks pārvēršas par vilkati un cenšas viņu aprīt. Visticamāk deviņi no desmit tā arī kļūtu par vilkača maltīti, bet beidzot Ovens var pielietot tās zināšanas, kuras bērnībā šķietami bezjēgas viņā ielika tēvs, kurš visai izteikti bija noskaņots uz gatavošanos nenoteiktā nākotnē gaidāmai apokalipsei. Ovens ir arī diezgan liels ieroču fans, piedalījies daudzās šaušanas sacensībās ar ļoti labiem rezultātiem, un starp ‘’jauniesauktajiem’’ briesmoņu medniekiem izceļas ar savām prasmēm apieties ar ieročiem, nokaitinot un pārspējot dažu labu mednieku ar lielāku pieredzi.

Lai cik neticami vai absurdi filmās redzēto monstru eksistence varētu šķist, jauniņajiem medniekiem ātri jāaprod ar jauno situāciju, ja vēlas izturēt expres apmācības, lai vēlāk nekļūtu par vieglu upuri vai arī jādodas vien mājup. Kas zin vai mēģināšana iejusties vecajā dzīvē ir vēl vieglāka, ja labi apzinies, ka briesmoņi eksistē, bet nedrīksti par tiem paust ne pušplēsta vārdiņa, ja pats nevēlies nonākt aiz restēm. Ovenam jaunais amats neiet vieglāk kā citiem, nonācis uzmanības centrā, kad top skaidrs, ka viņam ir lemta būtiska loma briestošajā cīņā pār visas pasaules likteni. Autors lieki nespēlējas un jau sērijas pirmajā grāmatā likmes ir pašas augstākās. Varas kārs, nolādēts (lielā mērā pēc paša izvēles) piecsimts gadus vecs konkistadors ir apņēmies šajā dimensijā ielaist neaptveramu un visaptverošu ļaunumu, pats neaptverdams, ka patiesībā tiek izmantots, jo bez mazākās šaubu ēnas, viņa plāna izdošanās nozīmē cilvēces un visa cita dzīvā galu. Par laimi Ovens šajā cīņā nav viens, domājot ar to ne vien pārējos mednieks, bet galvenokārt vienu konkrētu spoku (mednieks no eiropas), kurš nacistiskās Vācijas laikā, būdams ebrejs, bija apņēmies apturēt konkistadoru.

Nedaudz gribas piekasīties, ja ne drusku liekajai, tad noteikti sasteigtaja romantiskajai sižeta līnijai starp Ovenu un citu mednieci, bet visādi citādi Monster Hunters International ir gana interesants un izklaidējošs darbs. Varbūt nav pati skaistākā un elpu aizraujošākā proza, bet tematika un izpildījums bija gana labs, lai to pienācīgi kompensētu. Kā arī lasot ienāca prāta, ka teorētiski šo sēriju varētu turpināt bezgalīgi, ja vien nepieturas pie viena galveno tēlu grupas un pietiek ideju labiem stāstiem. Briesmoņu, ko medīt, visticamāk neaptrūksies.

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršaits un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.