Fiction

Jim Butcher – Battle Ground (The Dresden Files #17) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pienācis laiks aizstāvēt Čikāgas pilsētu un mirstīgo cilvēku pasauli kā vēl nekad iepriekš. Vieniem iesaistīšanās konfliktā starp mitoloğiskiem milžiem ir tīri aiz savtīgām interesēm saglabāt cilvēku populāciju kā potenciālu laupījumu sev, tikmēr citiem tas ir daudzkārt saprotamāks – aizstāvēt savas mājas un savus draugus, mīļotos u.c. Bet vēl, kā pavisam ekstraordinārs ir mazo Harijam Drezdenam uzticīgo laumiņu iemesls –  Pica!

Ierasto pasaules kārtību, kurā parastie mirstīgie cilvēki lielākoties ignorē visa veida pārdabiskās būtnes, grib izjaukt pēdējais dzīvais titāns jeb titāne Ethniu, kura nepriecātos ne par ko citu tik ļoti, kā mūžīgās bailēs un terorā trīcošu cilvēci ar regulārām asinspirtīm profilakses pēc. Ir vēl dažs labs ļauno tēlu pārstāvis, kas cer gūt labumu no šā visa, bet, kuri izmanto titāni, kā ļoti labu un grūti neievērojamu uzmanības novērsēju no pašiem, un dara savu ārpus visu uzmanības loka.

Battle Ground ir nemitīgs notikumu virpulis ar neskaitām kāpumien un kritumiem kā vienai tā otrai konfliktā iesaistītajai pusei. Protams, zinot, ka sērija nebeidzas ar šo grāmatu, gala iznākums kā tāds nav grūti paredzams, bet ceļš līdz tam tāpēc nav mazāk interesants.

Lai gan autora video sarunā man radās iespaids no autora teiktā, ka viņš izmanto šo kauju, lai kārtīgi paretinātu tēlu rindas, tad varbūt pārpratu domāto mērogu, jo vairāk ciest dabū anonīmie tēli. To pašu gan nevar teikt par pavērsiniem un jaunumiem, ko burvja Harija Drezdena dzīvē ievieš šīs cīņas notikumi, gan to norises laikā, gan vēlāk sekojošā iznākuma un tā panākšanas veida sekās.

Visnotaļ aizraujošs turpinājums ļoti labā sērijā, kurā Harija dzīve pēc visa viņa padarītā un pārciestā nesolas kļūt tāpēc vieglāka, itin nemaz. Pēkšņi starp kolēģiem burvjiem neatveras fanu klubs. Joprojām atradīsies tādu, kuri sameklēs vienu mazu negatīvo melnuma krikumu Harija raksturā un rīcībā, lai pavērstu to sev vēlamā gaismā un pasludinātu Hariju vienlīdz samaitātu simtprocentīgā apjomā.

Jim Butcher – Peace Talks (The Dresden Files #16)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādas pārdabisko būtņu rases, kuru pārstāvji visi ir parakstījušies zem Unseelie Accords noteikumiem/līguma, ir izvēlējušās burvja Harija Drezdena Čikāgu kā vietu, kur uzrīkot miera pārrunas pēc iepriekšējo grāmatu trauksmainajiem notikumiem. Šī pasākuma norises vietas namatēvs ir neviens cits, kā Čikāgas lielākais gangsteris Džons Markons, ar kuru Harijam jau ir bijušas dažas saķeršanās un kurš pēdējā laikā ir izlauzis sev vietu arīdzan pārdabiskās pasaules varas spēlē.

Harijam brīvprātīgi piespiedu kārta tiek piešķirts apsardzes (kopā ar dažiem kolēğiem) pienākums, bet tā jau nebūtu Harija Drezdena dzīve, ja kāds to necenstos izmantot pret viņu, lai beidzot par kaut ko atriebtos, vēlams ar letālu atmaksas veidu. Šo kādu acīs Harijs kā White Council burvis un Ziemas feju Bruņinieks iemājo ne tikai pārlieku daudz spēka, bet potenciāli no feju puses var tikt tik ļoti korumpēts un samaitāts, lai kļūtu par draudu paša sabiedrotajiem. Bet viņi nepazīst Hariju tik labi, kā to jau tik tālu sērijā vajadzētu, jo tāds nebūt nav Harija raksturs, lai ļautos tumšās pasaules dziņai un varas kārei. Lai cik varens Harija spēks nekļūtu, viņš neļausies aizmirst par draugiem un svarīgākām vērtībām.

Virzoties miera sarunu pasākuma norises kulminācijas punkta virzienā, Harijam nenākas viegli žonglēt tik daudz labi tēmētus uzmanības novērsējus, bet nekas cits jau neatliek un nebūtu pirmā reize, kad Harijs stājas pretī par sevi lielākam izaicinājumam, neskatoties uz to, ka viņa spējas aug līdz ar katru sērijas grāmatu. Turklāt kopā ar labiem draugiem, kā ex-policisti Kārenu vai Krusta Bruņinieku Waldo Butters (un vēl dažiem) ne tik tas vien ir iespējams.

Ļoti labs turpinājums pagaidām plānotā 25 gr sērijā (The Dresden Files sērijas ierunātāja James Marsters intervija ar autoru), bet kā varētu likt noprast nākamās grāmatas nosaukums un vispār Peace Talks grāmatas beigas, tad ne vienmēr miera sarunas noslēdzas ar miera panākšanu…

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Krisley Jior Castillo – Aura (The Aura Saga #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dienai, kurai būtu bijis jāizvēršas par svētkiem, kad starp divām kaimiņvalstīm un to karaļnamiem tiek noslēgts miera līgums, par postažu un nelaimi daudziem parastajiem iedzīvotājiem pārvēršas par viņu mūža asiņainām beigām, jo viena no pusēm (Gaia) to patiesībā izmanto kā viltus triku, lai pilnībā sakautu un iekarotu kārtējo valsti. Protams, un citādāk nemaz nevarētu būt, ka par visa labā glabējiem kļūst bariņš jauniešu.

Kamēr vēl ritēja grāmatas sākums, šķita savā veidā interesanta darbības laika aprakstīšana tagadnes formā, it kā atrodoties tēlam līdzās notikumiem risinoties. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka tas nav bijis ar nolūku, jo vēlāk pat man, kuram angļu valoda nav dzimtā un minēšu, ka arī autoram ne, gramatikas kļūdas kļuva acīmredzamas.

Kaut arī Aura ir izdota 2017.gadā un vismaz pēc grāmatas beigām varētu spriest, ka autors ir iecerējis stāstam turpinājumu, tad pavisam noteikti, ja joprojām ir tāds nolūks, ieteiktu nolīgt profesionālu rediğētāju vai vēl labāk rakstīt dzimtajā valodā, ja vien mans iespaids nav galīgi greizs, jo neskaitāmās kļūdas, kurām vēl klāt klāt debijas darbam raksturīgās,  un kuras nemaz neskar sižetu, tēlu un pasaules uzbūves detaļu pusi, katru reizi tās pamanot, pašas par sevi traucē centienus grāmatu izbaudīt.

Pirms manis no pieciem GoodReads esošajiem vērtējumiem mans ir pirmais negatīvais(dažiem no tiem 2019.g ir 0 atzīmētu izlasīto grāmatu). Diemžēl Aura beigās pievienotie zīmējumi patika krietni vairāk nekā pats stāsts, un jāsāka, ka autoram mākslinieka talants, secinot pēc šīs, ir lielāks nekā rakstnieka. Jāpiezīmē, ka tēlu ilustrācijas varbūt derētu pārvirzīt uz grāmatas sākumu, jo to animes stils būtu kalpojis kā labs indikators, kam gatavoties.

Larry Correia – Monster Hunter Legion (Monster Hunter International #4)

13051355

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādu mošķu un briesmoņu profesionāla medīšanas profesija nav no tādām, kurā tās profesionāļi var atklāti rīkot pieredzes apmaiņas konferences, lai viens no otra uzzinātu, kā labāk un efektīvāk nogalināt paranormālos monstrus, vēlams pēc tam paliekot dzīvajos. Viens ievērojams šķērslis ir nostāja no valsts pārvaldes sistēmu puses, vismaz no tiem, kuri par to zina, MCB aģentūras ziņā, kura netaupīs resursus, lai iznīcinātu jebkuru, ja tas sadomātu izmuldēties, ka kaut kas tāds kā vampīri, vilkači vai kas cits nav vis bagātas fantāzijas augļi, bet gan reāli eksistējošas briesmas. Otrs un salīdzinoši nenozīmīgāks iemesls būtu uzticības trūkums citiem, ne savas mednieku grupas biedriem.

Bet tam visam ir lemts mainīties, kad ar MCB aģentūras akceptu kāds anonīms sponsors ir gatavs noorganizēt pirmo internacionālo Monstru Mednieku konferenci savā gandrīz pabeigtajā, bet vēl neatklātajā viesnīcā/kazino. Ideāla lokācija Lasvegasā, lai slepenībā un bez liekiem trokšņiem varētu apspriest neko nenojaujošā sabiedrībā neapsriežamas lietas un uzlabotu internacionālu mednieku sabiedrību. Vēl jo labāk turpat netālu noris dažnedažādu ieroču izstāde, kas lieliski noņemtu jebkādas aizdomas, ja turpat blakus būtu simtiem līdz zobiem bruņotu indivīdu.

Sērijas galvenais varonis Ovens Zastava Pits, kurš pavisam nesen bija parasts ofisa klerks, bet tagad ir viens no respektētākajiem vismaz starp tuvākajiem kolēģiem, ja arī vēl netrūkst skeptiķu, kuriem grūti noticēt, ka parasts mirstīgais spētu nogalināt Old Ones dievu, beidzot var cerēt uz pelnītu atpūtu blakus sievai un MHI firmas īpašnieka mazmeitai Džūlijai. Jo kurš gan būtu tik dulls uzbruktu, kad apkārt čum un mudž pieredzes bagātākie mednieki pasaulē! Bet, protams, konfereci uzraudzoši ‘’vīri melnā’’ jeb MCB tur kārtis sev cieši klāt, pat ja tādejādi tiek lieki apdraudētas citu dzīvības, kā rezultātā Monster Hunter Legion iegūst vērienīgu sižetu, kas viegli ieskicē, ka dzīve arī turpmāk nekļūs vieglāka izredzētajam Ovenam un ar lāstu/dāvanu nolādētajai Džūlijai un no citiem Old Ones vai pat kaut kā vēl šausminošāka nebūs miera.

Ar ceturto grāmatu Monster Hunter International sērijā autors joprojām spēj ieviest spriedzi un noturēt interesi par MHI organizāciju, Ovenu un viņa lomu tajā, kā arī ne tiem pašiem godīgākajiem un tīrākajiem personāžiem valsts oficiāli slepeno monstru mednieku aģentūrās un, protams, draudu no sensenu vispārspēcīgu dievu puses no cilvēka prātam neaptveramām un pat prātu iznīcinošām dimensijām. Ne sižets, tēli vai dialogi neieslīgst pārspīlētība un galējībās, lai piedāvātu ko jaunu. Tā vien paredzu, ka likmes sērijai turpinoties paaugstinās, un nojaušams ir vēl šis un tas, bet katrai grāmatai nav vajadzības pārsteigt lasītāju uz katra stūra, ja vien izpildījums ir labs, kas Larry Correia gadījumā šajā sērijā noteikti tāds ir.

Jeff Rovin – Op-Center (Tom Clancy’s Op-Center #1)

254089

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vien aptuveni pusgada izveidotai jaunai specvienībai, kura vēl nav nodalīta atsevišķi no vecāka brāļa CIA aģentūras, pēc terorakta Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā sagaida tās pirmais lielais izaicinājums, kurš nedrīkst palikt neatrisināts un bez vainīgo notveršanas, ja ir vēlēšanās saglabāt savas darbvietas. Iespēja pierādīt un attaisnot savu pastāvēšanu tiks dota tikai vienreiz.

Visi pierādījumi ļoti atklāti un pat pārāk labi norāda Ziemeļkorejas virzienā, un kamēr vieni diži neiedziļinoties ir gatavi dot militāru atbildi, lai presei un sabiedrībai no malas šķistu, ka viņi rīcība ar gana laba un bez kavēšanās tiktu dota pienācīga atriebīga, plus iegūtu politiskos punktus/balsis, citi labāk steidz izmeklēt un patiesi pārliecināties pirms kaut ko sasteigt, kā piemēram uzsākt nevajadzīgu karu, nolemjot nāvei neskaitāmus pašu karavīrus.

Militāri politisks trillerītis, kura centrā ir divās naidīgās valstīs sašķeltā Korejas pussala, kur dažiem potenciāla apvienošanās ideja tik ļoti derdzas, ka viņi ir gatavi uz visu, lai to nepieļautu.Tēli visi kā viens nav gluži identiski, bet nevajadzētu arī cerēt uz izteiktu daudzdimensionalitāti katram pat kaut cik nozīmīgam varonim. Bija brīži, kad vajadzēja palauzīt galvu/atmiņu kas ir kas. Kopumā Op-Center sērijas pirmais trilleris izdara savu pienākumu apmierinoši labā līmenī.

Neseno 2020.gada notikumu gaisotnē, kad ASV pati savu kā vispasaules taisnīguma un demokrātijas cīnītāja  imidžu ir krietni sabojājusi uz ilgu laiku, šāda tipa grāmata šķiet kā aizgājušu laiku relikvija un utopiska ideja autoram, -iem. Protams, problēmas arī agrāk ir bijušas turpat, vien pateicoties sociālajiem tīkliem un katrā telefonā esošai kamerai, ko tādu tagad ir iespējams parādīt pārējai pasaulei…

Brian Lee Durfee – The Forgetting Moon (The Five Warrior Angels #1)

32919672._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Saga Press

Manas pārdomas

Piecu kontinentāu izmēru salu grupa Five Isles jau vairākus gadus ir kļuvusi par Sor Sevier karalistes armijas iekarojumu armijai. Mērāma vairākos tūkstošos krietni virs desmit tūkstošiem tā savā ceļā noslauka katru neko līdz tam brīdim nenojaujošu ciematu un pilsēteli (bik pietrūka kāda kripata detaļu par tik lielas armijas apgādi) To priekškagalā ir bēdīgi slavenais Baltais princis Aeros saukts arī par Angel Prince, kurš publiski citam teiks, ka kara mērķis ir atgūt pirms vairākiem gadsimtiem zaudētās teritorijas, bet patiesais mērķis ir daudz grandiozāk un ietver ar leğendām apvītus senus ieročus un artefaktus un vienas reliğijas divu zaru pareğojumus, kuru gan neslēpdams Aeros šo konkurējošu reliģiji ir nobriedis pazudināt no zemes virsas . Neiekarota atlikusi vien Gul Kana karaliste, kuras iedzīvotājiem par nelaimi tās pašreizējais karalis Jovan Bronachell ir kritis par upuri baznīcas arhibīskapa mobingam/lobijam un ir visādi citādi nekompetents un viegli ietekmējams, ka tieši attiecībā uz karali Jovan viņš būtu pelnījis zaudēt troni.

The Forgetting Moon savu stāstu atklāj lēkājot starp vairākiem tēliem, pārsvarā tādiem, kuriem dota lielāka spēles loma un tādēļ vārds tiek dots biežāk, bet reizēm arī kādam ne tik ļoti svarīgam. Lasītājam šādi lieliski tiek ļauts ieskatīties gan iekarotāju armijas nometnē, gan Gul Kana uz tuvojošās armijas fona šķietami nenozīmīgajās intrigās un notikumos, kā arī vārds tiek dots 17 gadīgam puisim vārdā Nail, kuram viņa aizbildnis kopš mazotnes (prologs) nav devis nekādus mājienus, ka viņš būtu jebkas vairāk par nožēlojamu bastardu, bet kuram lemts ņemt dalību viena no pareğojumu īstenošanā.

Kā jau to var gaidīt, tad varbūtība ir visai apšaubāma, ka visu POV tēli būs kaut cik patīkami, lai kurā labo/slikto pusē autors tos negribētu ielikt. Viena no tādiem ir jaunākas Gul Kana karalistes princeses Tala tēls, kurš visvairāk līdzinājas YA žanra tēlam, kas par visu vairāk uztraucas, kurš puisis viņai patīk vairāk. Bažas sākumā par grāmatas tematisko virzienu radīja līdzīga vecuma pieminētais Nail tēls un viņa izredzētā bāreņa statuss, bet, par laimi, grāmata kopumā tās pilnībā atspēko un atbilst labai, rekomendēšanas vērtai episkajai fantāzijai.

Ja The Forgetting Moon būtu ātri jāsalīdzina ar kādu citu darbu, lai dotu vispārēju priekšstatu, tad pirmais kas nāk prātā ir Troņu spēles. Līdzigi tai arī šajā sērijā, īpaši uz grāmatas beigām, radās iespaids, ka (gandrīz) neviens tēls nav neaizskarams. Tik rodas intriğējošs jautājams par lielo notīkumu attīstības virzienu un galīgo atrisinājumu, kad šķietami ir palicis tik mazs cerības stars, kas pēc autora atbildes grāmatas Goodreads lapā ir iecerēts ne vairāk kā piecās grāmatās. Vienīgi pēdējās neiekarotās karalistes klišeja jau personīgi pēdējos lasītajos fantāzijas darbos šķiet par biežu manīta. Kopumā pat ļoti atzīstams un spēcīgas debijas sniegums.

R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēls – meistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.