Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.
Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.
Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.
Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.
Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.
Četri Trīs labi situēti slepkavas ar pieredzi ir nostādījuši sevi kā taisnības cīnītājus, jo viņi nenogalina kuru katru prieka pēc, bet gan attaisno savu rīcību, ja likuma vara kādā gadījumā izrādās bezspēcīga. Kaut grāmatas nosaukmā un arī paši sevi nosaukuši par Four Just Men (saīsināšu uz FJM), tad ceturtais gan sērijas pirmajā grāmatā, gan vēlāk ir kāds ar noderīgu specializāciju vai profesiju, kuru piesaista attiecīgajam darbiņam. Par savu nākošo upuri FJM ir izraudzījušies ne kuru katru salašņu, bet gan pašu britu Ārlietu ministru, lai vispirms ar draudiem piespiestu viņu atsaukt tiem nevēlama likumprojekta pieņnemšanu.
Pirmais iespaids vairāk liek domāt, ka pirmajā vietā ir nevis lielākais sabiedrības labums, bet gan paši FJM darboņi. Ar šodienas skatījumu četrone labākajā gadījumā būtu nosaucami par anti-varoņiem, ja ne par teroristiem un slepkavām, bet, kā norāda ievada autors, tad grāmatas publikācijas laikā (~1921.gads) Edgar Wallace nav bijis vienīgais, kurš rakstījis par varoņiem, kuri likuma izpildi un sodīšanu ņem savās rokās un cīnās pret viņu saskatītu netaisnību
#2 The Council of Justice
Trūkums, kas turpinās otrajā The Council of Justice grāmatā, ir FJM varoņu vienveidīgums un individualitātes trūkums, kas vairāk rada sajūtu, ka būtu viens tēls ar četrām dažādām sejām un vārdiem. Tāpāt ceturtā papildus FJM darbība šajā stāstā ir tik nemanāma, ka rodas jautājums, kāpēc vispār tādu pieminēt.
Sižeta centrā, kuram netrūkst caurumu un mīnusu, piemēram, kā gan FJM iegūst informāciju ātrāk un labāk par Skotlendjardu, ir Red Hundred anarhistu/komunistu kustība, kuru mērķi stāsta ietvaros ir nu jau visai klasiski un klišejiski, bet vismaz prozas kvalitāte salīdzinoši ar Four Just Men ir manāmi labāka.
#3 The Just Men of Cordova
Kvalitāte un baudāmība turpina augt ar trešo The Just Men of Cordova darbu, kurā vienīgais jūtamais trūkums būtu mināmi neskaidrie dialogi, lai nenojuktu kurš kad runā. Personīgi tas, ka FJM šajā grāmatā galveno darbību neņem FJM varoņi.
#4 The Law of the Four Just Men un #6 Again the Three (īso stāstu krājumi)
No abiem diviem The Law of the Four Just Men šķita labāks gan ar katru stāstu individuāli, gan kā krājums kopumā. Ja garākajās grāmatās/novelēs Edgar Wallace ir laiks un vieta izvērsties un piepūst darbu ar lieku materiālu un vārdu skaitu, tad īsajos stāstos autors ir spiests būt konkrētāks, kas acīmredzami padara stāstu labāku.
The Law of the Four Just Men pirmo stāstu The Man Who Lived at Clapham varētu nosaukt par klasisku šantāžas lietu, bet manam 21.gadsimta prātam visai neizprotamu, kurā vīram draud cietumsods, par ielaušanos cita mājoklī, jo viņš centās atgūt sievas jaunības dienu mīlestības vēstuli necilam un viņas statusam necienīgam miesnieka dēlam. Laikam lielais uztraukums ir par skandālu sabiedrības acīs un baumām, kuras izraisītu vēstules nākšana atklātībā.
Again the Three par sliktu nāk gan fakts, ka daži stāsti jūtami ir minimāla variācija vienam no stāstiem no The Law of the Four Just Men krājuma, bet arī visu stāstu izteiktais īsums, kurā lielāko daļu vietas aizņem nozieguma/problēmas izklāstu un beigu atrisinājums vainīgā sodīšanai tādejādi ir tik novienkāršots un neizteksmīgs, ka zūd pat minimāls lasītprieks par konkrētu stāstu
#5 The Three Just Men
Sekretāres darba piedāvājuma sludinājuma autors Dr. Oberzohn darbības sfēra aptver teju visu pasauli, kur vien tas nepieciešams viņš ir gatavs piedāvāt savus pakalpojumus, piemēram, ieroču pārdošanā. Lai pārdotā apjoms būtu vēl augstāks doktors nekautrējas izmantot visas iespējamās metodes gan pārdodot ieročus abām pusēm, gan pirms tam radot auglīgus apstākļus revolūcijai/sacelšanās mēģinājumam kādā nebūt nestabilā valstī. Tomēr šāds bizness ir ne tikai ar lielu peļņu, bet prasa arī regulāras liela apjoma investīcijas, diemžēl nabaga Dr. Oberzohn nevar griezties kurā katrā kārtīgā aizdevumu izniegšanas iestādē.
Par laimi, doktors no saviem avotiem ir uzzinājis par kādu britu kolonijas salu, kuras teritorijā klusiņām atklāts vērtīgu miljonos mārciņu mērāmiem derīgu izrakteņu depozītiem. Vienīgais triks, lai salu iegūtu salu savā nomā, ir nepieļaut, lai Meribella, kuras zinātniekam tēvam piederēja salas nomas līgums (pirms vietējie iezemieši to nogalināja), atklātu par salas vērtīgu statusu un pagarinātu nomas līgumu nu jau uz sava vārda.
Tomēr šķietami vienkāršais plāns, ar sludinājumu ievilināt slazdā Meribellu un noturēt viņu tajā līdz nomas līguma termiņa beigām, nenorit tik gludi, kā varētu domāt. Par to savs vārds sakāms iepazītajiem taisnības cīnītājiem; nu jau godīgi nosauktam The Three Just Men, kaut arī reizēm pavīd vēl vecais Four Just Men.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell
Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.
Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.
The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.
***
Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White
Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.
Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.
***
Tokyo Houses by Kyoko Asakura
Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski. Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.
Marko Ramius ilgus gadus ir bijis lojāls un uzticams PSRS zemūdeņu komandieris bez jebkāda mazākā darvas pikuča, kas aptumšotu viņa reputāciju. Tādēļ tik grandioza dzimtenes nodevība pēc pilnas programmas, turklāt pārliecinot kolēğus uz zemūdenes Sarkanais Oktobris (par godu revolūcijai un diženai traktoru fabrikai) visiem funkcionāriem nāk kā pamatīgs šoks. Katrs, kuram ir bijusi kaut mazākā profesionālā saistība ar Marko, steidz nosegt savu pēcpusi, lai burtiski nezaudētu galvu vai nenokļūtu kāda nometnē nekurienes vidū.
Džeks Raiens pirms darba CIA bija vienkāršs vēsturnieks un pieredzējis grāmatu autors ar talantu no liela datu/informācijas avotu klāsta izvilkt vajadzīgos rezultātus un nonākt pie pareizajiem secinājumiem. Šo noderīgo talantu ar drauga palīdzību ir pamanījuši cilvēki tādā organizācijā kā pieminētais CIP, kā rezultātā Raeins tiek piesaistīts situācijai, kad specdienesti ziņo par neparastu PSRS jūras kara flotes aktivitāti Atlantijas okeānā un neviens īsti nesaprot, kas notiek. Vai tā ir kāda veida mēğinājums izprovocēt ASV uz militāru agresiju, vai arī tikt tiešām kāds mēğina pārbēgt no komunistiskā režīma. Vienkāršoti sakot, neviens neko tamlīdzīgu nav pieredzējis, un Raiens starp vēl dažiem ir tie, kuri tur mierīgu un stingru roku, lai kāds pārsteidzīgi nesastrādātu muļķības.
Neslikts trilleris, kura notikumu katalizatora scenārijs un pamatojums nav ārpus pieņemamiem ticamības rāmjiem, īpaši Aukstā kara laikā, kad paranojas bungas par ļauno pretinieku no abām pusēm skan katru dienu . Bet vienlaikus arī tāds, kurā sērijas nosaukuma īpašnieka Džeka Raiena dalība nebija jūtama kā pats centrālais fokuss, ne arī kāds cits tēls individuāli aizēnotu pārējos.
Diži neizpratu iemeslus, kādēļ tieši šī sērija un Tom Clancy vārds kļuva par tādu fenomenu, bet varbūt vainīgs faktors, ka neesmu personīgi piedzīvojis attiecīgo laika periodu.
Harijs Kents papildus jau tā laiku aizņemošajam darbam slimnīcā pirms kāds laika pieteicās darbam policijā un tika pieņemts ar oficiālo amata apzīmējumu “policijas ķirurgs”, kas ir drusku greizs, jo operācijas darba pienākumos neietilpst. Izsaukms, kas aizsāk visas pārējās grāmatas notikumus, noris nakts vidū un nebūs ne tuvu līdzīgs nevienam no iepriekšējiem.
Jauns puisis, Solomon Idris (17g, vecāki imigranti) sagrābis pāris nelaimīgos ātrās ēdināšanas restorānā un pieprasa advokātu un BBC, lai varētu izstāstīt patiesību par pirms gada izdarīto draudzenes pašnāvību, jo ne policijai, ne kādam citam nerūp, ka meiteni līdz tam kāds noveda. Skarbā dzīves patiesība ir iemācījusi jaunieti uzticēties vien sev un pašam cīnīties, kā nu vien māk.
Papildus visam pa virsu puisim ir smaga pneimonija, kas ir bijis par pamata iemeslu Harija izsaukumam. Jau no pirmajām lpp var just, ka spriedze lasītāju neatlaidīs līdz nebūs tikts līdz otram grāmatas vākam, protams, ar pāris attelpas brīžiem, jo, ja nepietiek ar parastu ķīlnieku krīzi, tad situāciju vēl vairāk eskalē kāda šāviens tuvējā šķērsielā, kas jau tā uzvilkto nervu dēļ pamudina jauniņu policistu kļūdas pēc sašaut Solomon Idris.
Teorētiski pēc Solomon veiksmīgas nogādāšanas slimnīcā un rūpju nodošanas kolēğu rokās Harijs varētu par puisi aizmirst, jo nav jau tā, ka viņam netrūktu rūpju darbā vai personīgajā dzīvē. Būs jauna diena, jauna maiņa un nešaubīgi jauni pacienti, kurus glābt. Bet tāds nav Harija raksturs, lai arī kā neietu paša dzīvē, kurā spilgtākais izteikti sliktais lēmums ir bijis pārgulēšana ar vienīgā drauga sievu un par ko atmiņas no jauna tiek uzjundītas, jo ex-draugs attiecīgajā naktī strādā uzņemšanā, Harijs atrod laiku īpašiem gadījumiem, lai uzmanītu un sekotu līdzi pacienta dinamikai.
Līdzīgs īpašs gadījums ir arī pamats sadarbībai ar polociju, kad pirms dažiem gadiem ar galvas u.c. traumām slimnīcā nonāca jauna sieviete bez dokumentiem, bez nekā cita identificējoša un rezultātā visus šos gadus ir nogulējusi gandrīz teju veğetatīvā stāvoklī un neviens rads, draugs vai paziņa nav interesējies par viņu.
Paša Harija tēls ne tuvu nav no ideālajiem, dažs labs pirms grāmatas sākuma dzīvē pieņemtais lēmums tagad ir stipri jānožēlo, bet nav arī tik traki, lai Hariju nosauktu par anti-varoni.
Medicīniskais apsekts (situācijas uzņemšanā, terminu pielietošana utml) šajā trillerī šķita ļoti kompetenti veikts/izpētīts, kas piedeva darbam papildus plusus, pretēji citiem gadījumiem, vairāk laikam no TV pasaules, kad vairāk dominē dramatiskais sižets kā tāds.
Vienā rītā četru treileru iemītnieki attopas nekuriens vidū. Kur vien skaties skatu neaizšķērso neviens cits objekts. Laikam ritot debesīs pat nav novērojama saules aktivitāte. Ja pirms tam nebūtu bijis iemesla pārmīt ko vairāk par pliku sasveicināšanos ar citiem trelera parka iemītniekiem, tad tagad loğiski ir pamats, lai mēğinātu saprast, kas īsti notiek. It kā īsteni laba metode, lai iemestu svešiniekus ar dažādiem raksturiem, noslēpumiem un pagātnēm vienā katlā, kur visiem prāti un domas ir uzvilktas, lai, pirms nonākšanas pie risinājuma, izceltos pa kādam labam konfliktam, bet personīgā skatījumā autoram ar šo grāmatu vēlamo efektu nepavisam nav izdevies panākt.
1)Stefan, Carina un kautrīgs dēls Emils.
2)Modele Isabella, kura cer vēl sasniegt karjeras virsotni (riebīgs raksturs), +/- slavens Zviedrijas futbolists Peter, kurš nesen zaudējis vietu valsts izlasē un meita Molly – pēc tā kā aprakstīta, burtiski citplanētietis. Laulība, kura jau labu laiku turas uz puļķiem un šis pārdabiskais notikums ļauj to izgaismot.
3)Donald un Majvor – senioru pāris ar 50+ kopdzīves gadiem, bet, kuri kopā palikuši vairāk aiz ieraduma, un arī viņu gadījumā nokļūšana kaut kur nekurienes vidū pārbaudīs laulības saišu izturību.
4)Un divi fermeri Lennart un Olof, kuri pirms pāris gadiem, pēc tam, kad abu sievas pēc kopīga ceļojuma ārzemēs tā vienkārši izdomāja neatgriezties, sāka gulēt vienā gultā, jo atsevišķi vienatnē nespēj aizmigt. Pirms tam ne vienam, ne otram nav bijušas domas par to, ka viņam varētu patikt paša dzimuma pārstāvji, un arī līdz šim vairāk par sadošanos rokās reizēm nav tikuši, kur nu vēl publiski izrādīt jūtas starp svešiniekiem.
Plus ik pa brīdim fragmenti no suņa Benija skatpunkta, par kuriem māc stipras šaubas, ka antropomorfisma procents būtu uzskatāms kā zems. Benijs nav vienīgais mājdzīvnieks četru treileru nekurienes parkā, ir vēl arī kaķis, bet labi ka vēl no tā puses netika piedāvāts skatījums uz notiekošo
Pirmā puse vēl šķita gluži sakarīga, bet pie 200-300lpp sāc prātot, kad sekos sakarīgs skaidrojums situācijai, kurā tēli iemesti, bet pēc +/- trīssimtās jo tuvāk nāk beigas, jo vairāk pārņem sajūta, kādu sū**, ja drīkst tā izteikties, un murgojumu es lasu. Atstāja riktīgi sliktu pēcgaršu, kas 100% neatspoguļo pašu sākumu. Rodas jautājums kāda jēga bija no visām atmiņu ainām par tēlu pagātni no “reālās” pasaules, ja noslēgums tiek tā vienkārši aprauts, jo apnika rakstīt, un tās neko nenozīmē.
Varbūt I Am Behind You vislabāk kategorizējams kā sava veida mağiskais reālisms, bet gribētos teikt, ka grāmatas ielikšana šausmu žanrā (vismaz uz to vairāk paļāvos, kad to iegādājos) ir bijusi kļūdaina un vairāk nodara skādi, radot lasītājam nepamatotas gaidas, kuras grāmata nepiepildīs. Ja noņem triku ar grupiņu svešinieku iemešanu situācijā, kurā visi ir spiesti sadzīvot viens ar otru, plus tikt kaut kā galā ar līdz tam neatrisinātiem savstarpējiem konfliktiem, tad pāri nekas saturīgs nepaliek. Īpaši, ja vēl autoram šķietami zūd interese izskaidrot pašu fenomenu. Tikpat labi tēli varētu tikt ievietoti kādā citā līdzvērtīgā situācijā un lokācijā.
Pirms Ove satika un vēlāk apprecēja Sonju, viņš jau bija viens liels rūgumpods, kurš apzināti izvēlas rutinizētu ikdienu ar pēc iespējas mazāk nejaušībām, pārmaiņām un variācijām. Pēc 40+ kopdzīves gadiem Ūve nav ne mazākajā mērā mainījies, bet diemžēl krāsainums līdz ar lielu dzīves jēgu, ko viņa dzīvē ienesa Sonja, ir zudis. Pirmajos mirkļos, kad Ūve piemin sievu, bet viņa nekur pati apkārt nav, rodas jautājums, vai Ūve ir līdz galam pieņēmis sievas nāvi pēc gadiem ilgas cīņas ar vēzi, bet patiesība ir pat skumjāka. Attiecību nozīme Ūvem ir bijusi tik liela, ka tas vēl joprojām neļauj beigt sērot par zaudēto un ļauties priecāties par labajām atmiņām.
Ūve ir vienpatis un ļoti izteikts principiālists. Ja apdzīvojamā teritorijā nav atļauts iebraukt ar auto, tad nemaz nedomā ielīst kaut pa centimetru, citādi vari būt drošs, ka Ūve būs klāt kā likts, lai labotu notikušo. Nav nozīmes, ka puķu dobē nekas neaug, tik un tā i neiedomājies tajā iekāpt, kaut vai nejauši. Labu veiksmi nabaga kasierim/zāles darbiniekam kādā elektro preču veikalā izskaidrot iesīkstējušam opim, kāpēc planšeitei nenāk līdzi klaviatūra, ja sarunas laikā viņš šo ierīci pielīdzina datoram. Tādi un citi piemēri, kā vienīgā vispār atzīstamā auto marka, kuru izvēlas normāli domājoši cilvēki, ir SAAB, ideāli raksturo Ūves personību.
Protams, šādi cilvēks cilvēks nekļūst vienas dienas laikā, kā jau visi, un atmiņu ainas gan pirms Sonjas, gan abu kopdzīves laikā, par ko Sonjas draugi nerima brīnīties, ko viņa Ūvē tādu saskatījusi, atklājas neviena vien sāpīga pieredze, kas no reizes uz reizi pārliecinājusi Ūvi paļauties tikai uz sevi, piesargāties pielaist citus pārlieku tuvu un uz vairumu, īpaši ofisa klerkiem, skatīties ar ļoti lielām aizdomām.
Bet, lai kā Ūve censtos, stāsta tagadnes ainās un sižetā pa druskai vien atklājas, ka Ūve lielākoties mēğina visās situācijās būt liels rūgumpods, kura pasaulē reti kurš vairs pats māk salabot kaut ko vienkāršu vai uzņemties atbildību utt., lai tādejādi sevi pasargātu, bet visu izmaina vienas jaukas imigrantu ğimenes ievākšanās kaimiņos un pagalmu kaķa uzrašanās, kur bez Ūves aizsardzības būtu gals klāt. Stāsta laikā, lai kā Ūve necenstos, tomēr atklājas, cik plaša patiesībā ir Ūves sirds.
Jauks feel-good stāsts, kas jauki ietērpj pamācību nespriest par vīru pēc viņa cepures. Filmu, kas uzņemta pēc romāna motīviem neesmu skatījies, bet treilera lielais humors gan šķita drusku pārspīlēts/nevietā.
Rejs, profesors juridiskajā fakutlātē~ Virdžīnijā, saņem uzaicinājuma vēstuli nevis ierasties uz kādu tiesas prāvu kā lieciniekam vai potenciālam žūrijas loceklim, bet gan pie tēva stipri gados, kurš jau labu laiku cieš no vēža radītajām sāpēm un vairs nav tas pats darba rūķis un visu respektētais, neviena neiebiedējamais tiesnes kā agrāk.
Vēstule savā tekstuālajā formulējumā ir visai skopa un ierašanās datums nav nekādā veidā saskaņots ne ar Reju, ne viņa brāli Forestu, bet tas ne mazākajā mērā Rejam nav pārsteidzoši, jo tāds pats kā tiesas zālē, tāds ļoti bieži tēvs bija arī pret dēliem.
Pirmais šoks, Rejam atgriežoties dzimtajās mājās, ir tēva atrašana klubkrēslā esam mirušu, bet vēl lielāks pārsteigums seko, kad Rejs skapī 27 kurpju kastēs noslēptus atrod aptuveni $3 miljonus. Loğiski būtu neko pašam neslēpt, atklāt par atrasto brālim un vēlāk sadalīt mantojumu, kas nu būtu palicis pēc nodokļu apmakas. Bet problēma pirmkārt tāda, ka jau no tīņa gadiem Forests ir cīnījies ar dažāda veida atkarībām un Reja pārliecība pauž, ka ar naudu brālis visdrīzāk kaitētu sev, ja ne vēl nepārdozētu. Otkārt pirms izlemt, ko iesākt ar naudu, vispirms Rejam ir obligāti jānoskaidro,vai nauda nav iegūta nelegāla. Pēdējais, ko viņš gribētu būtu aptraipīt tēva spodro reputāciju.
Bet, kā jau varētu noprast, tad tieši Reja izvēle noklusēt par atrasto aizsāk grāmatas pamata sižetu, kas katru mirkli liek Rejam uztraukumā atskatīties pār plecu un par saldu miegu var vispār aizmirst. Iedoma un cerība, ka tikai Rejs zina par $3 miljoniem ātri vien izkūp, pēc kā vien ar izslēgšanas principu un ejot cauri tēva dokumentiem var sākt prātot, no kurienes nauda nākusi, kādēļ tā nav tikusi iekļauta testamentā un kurš to visiem līdzekļiem vēlas Rejam atņemt!
Labs trilleris, kas sniegs tieši to, ko var sagaidīt un cerēt, ja ir zināms, ka autors ir Džons Grišams.
Lai cik garš vai īss nebūtu katras personas mūžs, kauli no visiem organiskajiem audiem noārdās vislēnāk (piekasīšos jau pie pirmās izdevības pie grāmatas nosaukuma 😄). #15 Bones are Forever sērijas turpinājumā psiholoģiskā izturība tiek pārbaudīta visiem iesaistītajiem izmeklētājiem, to skaitā antropoloğei Temperansai Brenanai, kad par galveno aizdomās turamo personu vairāku zīdaiņu nāvē mīklainos apstākļos kļūst pati mati. Varbūt policijai nebūtu bijušas pat nekādas aizdomas par varbūtēju noziegumu, ja godīgs un čakls ārsts neziņotu attiecīgajiem dienestiem par jaunu, aizdomīgu pacienti, kura nonāk uzņemšanā nonāk asiņošanas dēļ un pēc visām pazīmēm izskatās, ka būtu nesen dzemdējusi, bet pati to noliedz.
Nozieguma, aiz tīša prāta vai ne, izcelsmes vieta ir Kanādā, kas autorei ļauj izmeklēšanā iesaistīt detektīvu Raienu un, papildus aizmukušās mātes tvarstīšanai, paturpināt blakus-sižetu par abu jūtām un potenciālajām attiecībām ārpus darba, kas arī šoreiz turpina riņķa danci un nekur diži uz priekšu neizkustās.
Klausoties Bones are Forever tikpat kā uzreiz aiz #14 Flash and Bones izteiktāk jūtami bija sērijas regulārie trūkumi nekā plusi. Ja vēl neuzkavējas pie tā, kāpēc antropoloğe, nevis detektīvi, ir galvenā izmeklētāja šajā sērijā, tad viens, ko nepieminēju pie #14 raksta ir Brenanas regulārie pravietiskie sapņi. Ne tikai viņa spēj atcerēties visas detaļas no sapņiem pēc pamošanās, kas vēl būtu tā neko, bet tikpat kā katru reizi tie ir par attiecīgās grāmatas izmeklēšanu un turklāt vēl tādi, kurus pareizi interpretējot var nonākt pie vainīgā atrašanas. Viens visai paliels triks, lai vajadzīgā brīdi pavirzītu sižeta gaitu sev vēlamā virzienā un/vai izrakstītu sevi laukā no strupceļa.
The Novel of Ferrara ir divu īso stāstu krājumu, trīs noveļu un vienas ne pārlieku garas grāmatas apkopojums. Kā jau tagad daudzi literārie pirkumi un lasīšanas izvēles, tad personīgi par šo krājumu (autors un grāmatas u.c.) pirms lasīšanas neko nezināju un paļāvos uz Steve Donoghue rekomendāciju, kura kārtējo reizi trāpa desmitniekā.
Grāmata iesākas ar pieciem īsajiem stāstiem zem kopējā nosaukuma Within the Wall. Katram stāstam ir savi varoņi, bet gan no priekšvārda, gan ievada autoru teiktā (Andre Aciman un tulks Jamie McKendrick) var spriest, ka lielāka nozīme kā stāstos, tā arī novelēs ir tematikai, situācijām, kurās tēli nokļūst un visa krājuma centrālajam tēlam Ferraras pilsētai un tās atmosfērai.
Paša pirmā stāsta 1)Lida Mantovanigalvenajai aptuveni 25gadus jaunajai varonei ir nopietnas jūtas pret diviem puišiem vienlaikus, turklāt no viena jau ir ārlaulības dēls. Tomēr radiem un ģimenes noteicošajiem personāžiem ir citas domas un viņa tiek savesta kopā ar kādu daudz labāk respektablu
b)The Stroll before Dinner – mīlestība, attiecības neskatoties uz potenciālu skandālu sabiedrībā atšķirīgo statusu dēļ, kā fons stāstam ir vecmāmiņas atmiņas par pašas jaunību un trakajiem attiecību piedzīvojumiem, skatoties uz mazmeitu.
c)A Memorail Tablet in Via Mazzini – šī stāsta galvenais varonis Geo Josz, pārdzīvojis neiedomājamas grūtības pēc izsūtīšanas uz vāciešu koncetrācijas nomenti, atgriežas dzimtenē tikai, lai mīļo māju vietā atklātu, ka kaut kādi tur svešinieki jau tur dzīvo un nedomā viņa dēļ izvākties. Paša izskats gan neatbilst stereotipam, jo Geo ir nevis tievs vai pat izkāmējis, bet gan resns kā skapis (dažam labam pat rodas aizdomas, vai tas nav liecinājums, ka tas ir redzamais atlīdzinājums no vāciešu puses, teiksim par ziņošanu nomentē). Kaut arī stāsta Teicējs nav Geo pusē un apgalvo, ka viņam, ja vien pats gribētu, ļautu un pat palīdzētu nostāsties uz kājām, ja vien pats gribētu. Tad no apkārtējo rīcības tāds iespaids nerodas, un Geo atliek ķepuroties pa dzīvi, kā nu māk.
d)The Final Years of Clelia Trotti – stāsta pamatā ir spēja izdzīvot krasu politsko pārmaiņu (uz slikot pusi) pārmaiņu priekšā, kad stāsta gadījumā pie varas nāk fašisti. Brīdī, kad vēl ir iespējams, pieņemt izvēli mukt prom vai palikt un cerēt uz to labāko, īpaši, ja vēl esi ebrejs.
e)A Night in ’43 – Within the Walls pēdējais stāsts uzreiz dot skatu pretējā nometnē, kad vienkāršie cilvēki izvēlās pievienoties jaunajam režīmam, ceroti tā pasargāt sevi un savus tuvos, pat ja tik dedzīgi netic tai visai ideoloģijai un propagandai.
Pēc Within the Walls seko pieminētās noveles un grāmata, lai visu krājumu varētu noslēgt ar vēl sešiem īsajiem stāstiem.
2)The Gold-Rimmed Spectacles, kā arī nākošo divu darbu, galvenais varonis netiek minēts vārdā. Personīgi piezīmēs izvēlējos viņu apdevēt kā POV (varētu, protams, arī kā Teicējs), bet tikai uzsākot Behind the Doorsnoveli nopratu, ka POV visos trijos ir viens un tas pats, vienīgais, ka darbi nav sakārtoti notikumu darbības hronoloģiskā secībā.
Doktors Fadigati jau ir 20+ gadus ilgi un labi respektēts ārsts, bet visu šo laiku bez otras pusītes vai citām nopietnām attiecībām, kas dod auglīgu augsni baumām par viņa seksuālo orientāciju. Nav gluži tā, ka Dr.Fadigati zaudētu ilggadējus pacientus vienas nakts laikā, bet, baumām turpinot izplatīties, doktora dzīves ceļš sāk vest tikvien kā uz leju. Tomēr, lai cik nievājoša attieksme nekļūtu no to cilvēku puses, kuri vēl pirms neliela laika ar katru sīkumu vērsās pie dakter, viņš lien vai no ādas ārā, lai censtos atkal izpelnīties atzinību; kļūst pat žēli noskatīties.
3)The Garden of the Finzi-Continis
Pats garākais no The Novel of Ferrara iekļautais darbs un personīgi, ja ne visa krājuma favorīts, tad tuvu tam.
POV nejauši bērnībā iepasīztoties ar meiteni no Finzi-Continis ģimenes (arīdzan ļoti turīgi ebreji), vēlākos jaunības gados kļūst par pamata bāzi īsai, bet spēcīgai draudzībai gan ar pašu meiteni Micol, gan ar viņas brāli Alberto un pastarpināti arīdzan ar tēvu profesoru Ermanno.
Par notikumu centrālo vietu kļūst tenisa korts, kuru Micol, Alberto, POV un vēl daži jaunieši sāk aktīvi katru vakaru izmantot pēc tam, kad viņi bez šķietami acīmredzama iemesla, neskaitot ebreju tautību, tiek izslēgti no vietējā tenisa kluba. POV gadījumā grāmatā tiek minēts vēl viens piemērs, kad, gribēdams bibliotēkā uzsākt darbu pie nopietna darba mācībās, POV tiek klusām palūgts atstāt telpas un neatgriezties.
Īsajā romānā Finzi-Contini dārza teritorija un tenisa korts ir tāda kā utopiska oāze, kurā aizmirsties par trakumiem ārpus tā, kas ļauj iztēloties, ka nekādu sliktu pārmaiņu ārpus tā nemaz nenotiek.
4)Behind the Door atgriežas POV bērnībā (hronoloģisko secību minētu kā 4-2-3). Uzsākot jauno mācību gadu jaunā klasē, POV vairs neizjūt to pašu entuziasmu ne pašās mācībās, ne jaunu draugu rašanā. Gluži bez draugiem puisis nepaliek un par tādu kļūst Lučiāno, kura vecāki pretstatā POV ne tuvu nav tik turīgi. Pārsteidza POV tēla gatavā (pārlielu lielā) uzticība Lučiāno jau pirmajā reizē izrādot visu māju visos sīkumos. Varbūt tagad ir citi laiki, bet man pirmā doma bija, vai noveles laikā no POV mājas nesāks šis tas pazust. Noveles gaitā POV parāda vēl dažas negatīvās iezīmes, kad viņam draudzība ar Lučiāno pašam vairs nepatīk iedomātu vai ne tik ļoti izdomātu iemeslu dēļ, un veids kā POV to cenšas panākt ir aplinku ceļā, lai pašam būtu vieglāk, nevis problēmu risinot pa tiešo.
Pēdējās noveles, kura patika salīdzinoši vismazāk, 5)The Heron aizved pie citiem varoņiem Ferraras pilsētā, kurā labi pārticis Edgardo Limentani (45g), ja neskaita gidu, brīvdienās viens pats izlemj doties putnu medībās (pamatā pīles). Jau pats rīts iesākas ar Edgardo neierastu noskaņojumu, ko medību laikā akcentē viena konkrēta gārņa uzrašanās. Ja vēl pirmajā tā pamanīšanas brīdi putns aizlido prom neiztraucēts, tad otrā reizi tam nav tik veiksmīga un gids to vispirms savaino, bet gida suns pēcāk no notver. Viss notikušais ap šo gārni aizsāk domu virkni, kas noved pie lēmuma par pašāvību nošaujoties. Pati darbība netiek parādīta uz lapas, bet līdz tam Edgardo lasītājam atklāj visas depresīvās, sērīgās un saldsērīgās domas par dzīvi, kuras pašnāvība noņems kā smagu nastu.
Un noslēdzoši seko 6)The Smell of Hey ar sešiem īsajiem stāstiem, no kuriem par favorītu bija tieši tie, kuros galvenais tēls bija POV. Vienā no tiem POV jau visai noprotami ir pats Giorgio Bassani. Ja arī novēlēs un The Garden of the Finzi-Continis ir bijis tā domāts, tad jāsaka vien labi vārdi, ka auto-fiction vaibsti nebija jūtami. Pašās, pašās The Novel of Ferrara pievienots labs autora pēcvārds gan vien par pirmajiem pieciem Within the Walls stāstiem, no kura nopratu, ka par auto-fiction faktu varu neuztraukties.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.