Fantasy

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’


‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’

Roger Zelazny – The Chronicles of Amber #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Deviņi prinči un princeses tiek atstāti savā vaļā, lai stiprākais, godkārīgākais un visādi citādi izmanīgākais varētu kļūt par Amber jauno karali vai karalieni. Troņmantinieku tēvs Oberons nav parūpējies, lai pēc viņa valdīšanas beigām būtu skaidra pēctecība, lai bērni nesāktu ķildoties un būtībā neizceltos pilsoņkarš.

Tomēr nedz Oberns vai viņa bērni, ne pati Ambera ir parasta karaliste. Oberons ir valdījis teju pusotru tūkstoti gadu, kā viņam, tā bērniem ir nevien izteikti garāks mūžs, kā parastam cilvēkam, bet arī spēja atveseļoties stipri ātrāk, pat salīdzinoši ilgākā laika periodā no jauna reģenerēt zaudētu ķermeņa daļu un vēl pa kādam maģiskam trikam.

Ambera atrodas visa centrā, bet no tās izrietošās ‘’ēnas’’ vai, kā cits to tagad varētu saukt, paralēlās dimensijas ir vien Amberas kopijas. To skaitā mūsu Zeme, uz kuras ar zaudētu atmiņu par savu patieso pagātni kopš mēra laikiem Anglijā dzīvojis viens no galvenajiem sērijas varoņiem un pretendentiem uz troni Corwin. Pirmā grāmata Nine Princes of Amber tā arī iesākas, Korvinam palēnām pēc negadījuma atgūstot atmiņu, ko autors izmanto kā veidu, lai kopā ar galveno tēlu iepazīstinātu lasītāju ar pirmajām informācijas drumstalām par savu radīto fantāziju.

No centra Amberas, kur valda zināma kārtība, ēnas un pasauļu kopijas kā kamols izrit līdz pat tālākajiem Haosa nostūriem, kur mīt spēki, kas alkst atgriezt kosmosu tā pirmsākumos, kad tieši Haoss bijis valdošais spēks. Diemžēl ne visi prinči un princeses ir tik pārliecināti par savām spējām bez ārējas palīdzības izcīnīt karaļa vai karalienes titulu. Pat triumvirāta nodibināšana nav gana, lai tā teikt drošības pēc nelūkotos pēc vēl kaut kā, ko ar slēptu baudu izmanto Haoss un tā pārstāvji, lai, izmantojot troņa nestabilitāte Amberā, īstenotu savus mērķus.

Var just, ka The Chronicles of Amber ir cita laika fantāzija, pirmās piecas publicētas 70.tajos gados. Atšķiras gan maniere, kādā autors savas idejas apspēlē, gan pasaules un visuma uzbūvē, tai skaitā tēli un to raksturi. Amberā nav ne miņas no citām karaliskajām ģimenēm, kaut arī Oberona bērni visi nav tieši brāļi un māsas, bet galvenokārt pusbrāļi un pusmāsas. Tāpat, lai gan intrigas troņmantinieku starpā izvēršas gan nopietnas un ne visi izdzīvo līdz piektās grāmatas beigām, tad grafiskums salīdzinoši ar citām lasītām jaunākām fantāzijām ir stipri piezemētāks. Bet no parastajiem ļaudīm ne pilsētās, ne lauku vidē teju ne miņas un sižetā vēl jo mazāk. Grūti iztēloties sastopam mūsdienu līdzinieku šai sērijai.

One, Yusuke Murata – One-Punch Man, Vol.1-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tīņa gados apcelts, bet jau tad sērijas galvenajam varonim, kurš reiz kļūs par One-Punch Man bija drosme, lai censtos citiem palīdzēt, ja kāds to apceļ. Tagad Saitama ir tā satrenējies, kam tik vienkāršam neviens nenotic, ka visus monstrus spēj pieveikt ar vienu sitienu, kas jau kļūst drusku garlaicīgi. Vienas no vislielākajām alkām puisim ir atrast kādu, kas spētu viņam izrādīt kaut cik lielāku pretestītbu.

Par cik Saitama jūtas un ir tik spēcīgs, ka cīņas viņu nosacīti pat šķiet uzjautrinoši amizantas, kaut arī nepateiksi to pēc viņa sejas izteiksmes, tad atliek laika arī pa kādam filozoskas dabas jautājumam, galvenokārt jau pašam sev un pastarpināti arīdzan lasītājam.

Autors vismaz sērijas pirmajā krājumā dod ieskatu arī ļaundaru nometnē, kaut arī pārsteigumu pārsteigums, ka tur mērķi ir klasiski vecie labie – pārņemt varu pār pasauli.

Par ilustrācijām un it īpaši cīņu ainām, kuras sastāda nozīmīgu katra krājuma daļu, var teikt labus, atzinīgus vārdus. Viegli izsekojams. Diemžēl par pašu mangu var atrast arī kritisku vārdu, kas attiecināms uz vienveidību no krājuma uz krājuma, paredzamību tajā ziņā, ka Saitama jeb One-Punch Man bez problēmām uzvar, lai cik Over Powered pretinieks nebūtu. Kā rezultātā izveidojas gana daudz lieka pildījummateriālu.

Labi, ka vēl ir skaidri noprotama galvenā varoņa, kā arī mācekļa kiborga Genos, izaugsmes un attīstības arka. Viens no aspektiem, ka Saitama atšķirībā no citiem varoņiem, kuri mīt šajā pasaulē, lai cīnīties ar pieaugošo monstru sērgu, dod priekšroku cīnīties vienatnē un acīmredzami viņam nav nepieciešama komanda, lai uzvarētu. Tādēļ par lielu pārsteigumu nāk ziņa no Genosa, ka viņam nepieciešams iestāties Varoņu Asociācijā, lai varētu turpināt savus varoņdarbus. Autors arī pie pasaules uzbūves un Saitamas vietas tajā pieet ar zināmu humora un nenopietnības devu.

Pirmajos desmit krājumos, kuriem pieķēros klāt (uz plaukta ir vēl līdz 19.) autors One paspēj iziet cauri visiem iedomājamiem draudiem no seniem jūras ļaudīm, kuri tagad izdomājuši ierādīt cilvēkiem viņu īsto vietu, citplanētiešu iebrukumam, līdz pat meteorītam, kas ne tikai apdraud dzīvību uz Zemes, bet sadomājis krist tieši uz pilsētu, kurā atrodas sērijas galvenais varonis. Ne reizi vien pat caur sci-fi fantāzijas prizmu skatoties nākas pazemināt skepses līmeni, ko gan šajā gadījumā nav grūti panākt.

Atmiņā ar savu atšķirīgumu vislabāk palicis prātā astotais krājums, kas patīkami pārsteidza ar tā pamata sižetu, kas atklāj patieso stāstu par vienu no spēcīgākajiem varoņiem sauktu par King, kas īstenībā par varoni kļuvis daudzu jo daudzu nejaušu sakritību rezultātā. Karalis, kuram tagad nākas uzturēt falšo imidžu, ja vien nevēlas saskarties ar negatīvu un naidīgu reakciju, kad atklātos patiesība. Saitama, lai arī to atklāj, ir lāga džeks un ne dusmo, ne grasās viņu nodot.

Noteikti pēc kāda laika turpināšu sēriju, paturot prātā gan cringe cienīgus briesmoņu un ļaundaru izcelsmes stāstus, gan šur tur pamanāmus sižeta caurumus.

The Reckoners #2-3

#2 – Firefight

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Viegla rakstura fantāzija, bet ne bez augstāk likmēm, kura drusku velk uz labu YA iezīmju pusi, ko varētu arī sagaidīt no augsta kalibra autora kā Sandersona.

Pēc Epic spēju apveltītā un viņa tēva slepkavas Steelheart nogalināšanas, Deividam ir jāatrod jauns dzīves virsmērķis, ir jāsaprot līdz kaulam, kādēļ turpināt medīt Episkos un vai visi pēc viena mēra ir tikai sliktie vai tomēr var atrast pelēkā toņu gradācijas.

Varētu teikt, ka jau no paša sākuma atbilde sliecas “Nē” virzienā, it īpaši, ja pretošanās kustības līderis Prof  pats ir episku spēju apveltīts. Tomēr, kā paša Prof šaubas un izteikumi par savām spējām turēties pretim to koruptīvajai ietekmei, lai neizpaustu šo dominanci pār parastajiem mirstīgajiem tos nogalinot pa labi un pa kreisi, kuri kā Reckoners pretinieku netrūkst arī sērijas otrajā Firefight grāmatā.

To pašu gan nevar teikt par 19gadīgā Deivida pārliecību gan par Prof rakstura noturību, gan Meganas (galvenā romatniskā interese Deividam) jeb Firefight spēju būt labai Episkajai. Viņam pasaules ideāls, kurā Episko spēju apveltītie ir supervaroņi nevis ļaundari nav kaut kas tāls un neaizsniedzams. Pavisam noteikti šādai cerībai nav pilnīgi nekādas saistības ar romantiskām jūtām pret minēto Meganas tēlu.

Ir daži mirkļi, kad Sandersons pietuvojas bīstami tuvu klišejiski sliktai YA robežai, bet nevienā no tiem tā netiek pārkāpta. To palīdz novērst kā par tiem pārākas asa sižeta cīņu ainas ar futūrisku tehnoloģiju un fantastisku superspēju kombināciju, tā arī baudāma proza viscaur grāmatai.

***

#3 – Calamity

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cienījami labs fantāzijas triloģijas noslēgums un kaut arī neviena no triloģijas grāmata neliek krist izmisumā, tad šaubos, vai drīzākajā laikā lasīšu vēlāk iznākušo Lux turpinājumu.

Pēc iepriekšējās grāmtas Firefight notikumiem, zaudējot dārgo Reckoner pretošanās kustības līderi Prof viņa superspēju pārpules dēļ, kad pārsvaru viņā atkal iegūst tumšo un slikto iezīmju dziņas, par jauno defaulta līderi kļūst Deivids. Lai gan Deivids ir viens no jaunākajiem biedriem, tad nevar noliegt acīmredzamās līdera dotības, spēju bez draudiem pārliecināt pārējos par viņa rīcības plāna nepieciešamību un pareizību. Reti kuram, ja vispār, no citiem Reckoners biedriem ir tikpat liela uzņēmība

Milzt kulminācijas punkts kā starp atlikušajiem Reckoners un viņu izbijušo līderi, tā arīdzan, sižetam attīstoties, starp Deividu un visu Episko spēju apveltīto radītāju Calamity, kura sarkanā un zvaigznei līdzīgā gaisma ir dienišķs atgādinājums notikumam, kas neatgriezeniski reiz izmainījis pasaules notikumu gaitu. Interesants sižeta aspekts, kas no tāda starp citu mazākas nozīmes sižeta līnijas līdz triloģijas beigām iegūst centrālāku nozīmi.

Kā jau tas piederas YA tipa stāstam, tad būtisku sižeta proporciju sastāda Deivida romantiskās attiecības ar episko Meganu un visa tam pavadošā drāma viņas spēju dēļ. Reckoners sērija atzīmējama kā viens no labajiem YA piemēriem, kurā autoram izdodas neiestigt tik kārdinošajos klišeju slazdos un neļaut šim aspektam pārņemt savā varā visu grāmatu.

Bailes un fobija, to izraisošie faktori – viens no centrālajiem tematiem triloģijas noslēdzošajā grāmatā. Ne tik vien ieskatīšanās bailēm tieši acīs, bet apzināta to pārvarēšana, lai pēc tam tām pār tevi vairs nebūtu tik liela ietekme.

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

The Chronicles of the Black Company #2-4

#2 – Shadows Linger

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās pie klasiskās fantāzijas sērijas The Chronicles of the Black Company nebija tik gluda, kā cerēts. Varbūt par iemeslu fakts, ka sērija ir pārlieku klasiska, ja labie un sliktie spēki burtiski ir Lady (tērpta melnā) un White Rose. Tā teikt, lai atvieglotu darbu lasītājam un nebūtu jāšaubās.

Citādi bija pat interesanti sekot līdzi Black Company piedzīvojumiem D&D stilā, kur tam atvēlēta lielāka nozīme un pats sižets ir gana izstiepts un neskaidrs.

Stipri saistošāks bija tavernas īpašnieka tēls Shed. Ja ne gluži pēc rīcības un rakstura patīkams tēls, tad vismaz taustāmāks un saprotamāk sekot Shed dienām un nedienām saistībā ar augļotāju Krage un veidiem, kā sakasīt līdzekļus, lai samaksātu pastāvīgos parādu, nekā kaut kāda tur maģiska ļaunā Melnā pils, Lēdija un Baltā Roze.

#3 – The White Rose

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt savā īpatnējā stilā sērija sākusi iepatikties, tomēr visas negatīvās iezīmes palikušas tās pašas.

Kaut kas notiek, tēli kaut ko dara un proza tiek ģenerēta, bet, pienākot grāmatas beigām, rodas manāms izbrīns, ka jau tā un nekas cits autoram papildus nav padomā. Reti gadās, kad grāmatas apraksts, neizsakot maitekļus, lielos vilcienos pastāsta visu grāmatā notiekošo un tās būtību.

Fantāzijas elementiem nav ne maz vainas, velk pat uz interesanto pusi. Uz vāka redzamā Change Storm. Objekti kā seni dižkoki un akmeņi, kas apveltīti ar rudimentārām prāta spējām; spēj kominicēt, bet ne gluži sarunāties. Komētas drastiski īsākais cikls, tai parādoties 20 gadus agrāk nekā ierasti.

Lēdija lūko apvienot spēkus ar līdzšinējo ienaidnieci Balto Rozi, jo ļaunuma līmenis, ko reprezentē Dominator atgriešanās, ir vēl pārākā pakāpē nekā Lēdijas.
Melnā kompānija, kura lavierē šo attiecību mudžekli, pašiem mēģinot izprast, kurā pusē būt, kam uzticēties, jo salīdzinoši nesen darbojušies Lēdijas labā, vienlaikus cenšoties palikt dzīvajos.

Laikam gribas teikt, ka, pabeidzot stāstu, paliek pliekana mazuma piegarša, prasās vēl kāds “umf” papildus grūdiens.

#4 – Shadow Games

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ceturtā sērijā, pirmā no divām grāmatām, kuru (pavājais) centrālais sižets ir par noplicinātās Black Company atgriešanās dzimtajā zemē, kur tā reiz dzimusi un ieguvusi savu bēdīgi slaveno atpazīstamību.

No spozmes dienām, kad kompānija ir bijusi mērāma tūkstošos, nu palikuši vien septiņi biedri ar amatiervēsturnieku un dziednieku Croaker kā kapteini. Varbūt nokrišana gandrīz līdz izjukšanas robežai ļaus Melnajai Kompānijai pārdzimt un kalt labāku slavu, ko gan nenāksies viegli panākt, ja spriež pēc Croaker un viņa kompanjonu pieredzes.

Nerodas šāda mēroga fantāzijas pasaules episkuma sajūtas. Ja konkrētajā brīdī attiecīgās grāmatas sižets tiek pozicionēts,  kā kaut kas ievērojams un grandiozs, tad nākošajā, ja ne gluži aizmirsts, fokusā ir pavisam kas cits un rodas jautājums, vai iepriekšējiem notikukiem maz ir bijusi nozīmē. Zūd sasaiste no vienas grāmatas uz nākošo, kas vēl nebūtu tik slikti, ja varētu teikt, ka katru sērijas grāmatu var lasīt individuāli, bet tā nav.

No iepriecinošas puses ar plusu autoram būšu kļūdījies kategorizējot sēriju tīri labo un slikto tēlu nišā. Vismaz viens tēls, Lēdija, pēc The White Rose notikumiem un cīņas Black Company un Darling/White Rose pusē izrāda pazīmes, kas dod mājienus, ka sērijā eksistē, kaut arī ne pārāk daudz, bet tomēr, pelēkā gradācijas.

Junji Ito – Tomie, Gyo UN Uzumaki

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tomie #1-3

Īso šausmu stāstu mangas kolekcija par sirēnai pielīdzināmu sievietes garu, kas, pēc pirmās tā noslepkavošanas, atgriežas vēl un vēl, lai katru reizi, apzinoties savu neatvairāmo pievilcību, nošarmētu pretējā dzimuma kārtas pārstāvjus līdz tādam stāvoklim, ka viņu dzīvēs nekam citam vairs nav jēgas. Apsēstība pārraug tik abnormāli liela, ka bieži vien ‘’mīlestības’’ vārdā šis apburtais vīrietis Tomiju nogalina un sagriež, sakapā gabalu gabalos. Retu reizi Tomijas tēla ceļā gadās pa kādai sievietei, kurai ir tikusi tā nelaime būt kādā saistībā ar nolūkoto upuri. Tā teikt, vieglas smiltis viņai…

Diemžēl pirmie stāsti ir visefektīvākai un uz grāmatas beigām tie paliek vienveidīgi un visnotaļ paredzami savā iznākumā. Kas notur šīs un tāpat arī pārējo rakstā pieminēto grāmatu vērtību augstā līmenī ir autora Junji Ito ilustrācijas. Ja prozai un sižetam vajadzētu noturēties pašiem uz savām kājām bez ilustrācijām, diez ko patīkami nebūtu. Kā arī body-horror ar visvisādos groteskos veidos izmainītiem cilvēku ķermeņiem un to daļām ir būtiska visu trīs grāmatu sastāvdaļa.

Pieņemu, ka Tomie ir balstīta Japānas bagāto šausmu žanra folkloru un citiem urbānajiem pārdabiskajiem stāstiem, kur viens no prototipiem redzams The Ring filmu franšīzē.

Gyo #1-2

Pēc Gyo izlasīšanas Sharknado ideja varbūt nemaz tik absurda neliksies. Iespējams viens būs kalpojis par iedvesmu otram.

Stāsts par pasaules galu, kas aizsākas visiem jūras radījumiem iznākot uz sauszemes uz krabjveidīgām robotu kājām. Smaka, ko tie nes sev līdzi, ir apdullinoši briesmīga, liekot saprast, ka dzīvi tie nav, bet kaut kas tomēr liek tiem kustēties un turklāt ar slepkavnieciski noskaņotu mērķi. Īpaši bīstamas pieminētās haizivis, bet ne mazāk nāvējoši ir vaļi vai delfīni!

Galvenajam tēlam ir radniecisks sakars ar slepenu Otrā pasaules kara eksperimentu, kas nu pēc daudziem aizmirstībā pavadītiem zemūdens gadiem, tagad pacēlis savas neglītās trūdošās galvas. Vismaz nav neziņas pilnā panikā jāmeklē neuzticama informācija pa kaktiem, ja to var iegūt arī no trakiem zinātnieku radiem.

Jābridina, ka Junji Ito nevienā no sērijām nav tendēts uz pozitīvās noskaņās atrisinātu noslēgumu. Ja pa reizei ir gribējies izlasīt kādu grāmatu, kurā galvenie varoņi daudzmaz neatvadās priecīgi un laimīgi, tad tumšam rudens, ziemas mēnesim šie lasāmie būs ideāli.

Uzumaki #1-3

Un noslēdzoši tāds kā vienotu īso šausmu stāstu kolekcija par apsēstu mazpilsētu Kurouzu-chu (ap 6 000 iedz.), kuri burtiski kļūst par spirāles raksta upuriem. Atšķirībā no Tomie, kur daži stāsti ir viens ar otru saistīti, bet lielākoties ne, tad Uzumaki lielā mērā ir stāsts caur divu tēlu Shuichi Saito un Kirie Goshima acīm. No sākuma, kad par spirāles apsēstības upuri kļūst Shuichi vecāki, bet salīdzinoši īsā laika periodā visa pilsēta. Paglābties un izbēgt nav izredžu, nav pat ko cerēt! Atliek vien ar klusuma brīdi pieminēt aizgājušos…!

3 in 1: Grafiskās noveles/Manga

Windhaven by George R.R. Martin, Lisa Tuttle, Elsa Charretier

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Ūdens dominējoša pasaule, kuras cilvēku iemītnieki, zvaigžņu ceļotāju pēcnācēji, dzīvo uz lielākām un mazākām salām. Kuģu satiksme starp tām ir regulāra, bet ne pietiekami ātra efektīvai ziņu un resursu apmaiņai, tirdzniecībai, par ko rūpējas īpaša lidotāju grupa. Ar spārniem kā putniem tie ceļo starp salām izpildot neatsveramu ziņneša un kurjera funkciju, bet kopš pirmsākumiem sākotnēji kā tradīcija un vēlāk kā likums spārni tiek pārmantoti ģimenē vecākajam dēlam vai meitai, ja dēlu nav, neatkarīgi no šī mantinieka prasmēm vai citām profesionālām vēlmēm vai no tā, vai tēvs (parasti) vēl ir lidotspējīgs un neapdraud tādejādi ne sevi, ne spārnus.

Windhaven ir galvenā tēla un šīs pasaules leģendārās varones Maris dzīvesstāsts, kura ne bez grūtībām ar kāpumiem un  kritumiem maina iesīkstējošo tradīciju par labu jaunai sistēmai, kurā par lidotāju var kļūt jebkurš, arī pirms tam no “īstenu” lidotāju puses nicinātie ‘’zemes žurkas’’.

Windhaven ir grafiskajam noveles formātam adaptēts fantāzijas romāns, ko bieži vien varēja just ar strauju un saraustītu pārēju no viena notikuma uz nākošo. Lai cik labas nebūtu pašas ilustrācijas, nepameta sajūta, ka daudz kas prozas ziņā tiek atmests. Iespaids, aizverot grāmatas vāku, ne tas pozitīvākais, un secinājums, ka labāk būs izlasīt tīri paša Džordža R.R. Mārtina grāmatu.

Klasisks fantāzijas izaugsmes stāsts vien ar izņēmumu, ka stāsts neapstājas varoņa mīta rašanās zenītā pēc panākuma izcīnīšanas un lasītājs kļūst par liecinieku Maris tēlam līdz pat viņas sirmam vecumam un viņas sasniegtā mērķa iedzīvošanos pieņemtā realitē un tālāko attīstību arī pēc tā sasniegšanas.

***

Akira, Vol. 1 (Akira 6 Volumes #1) by Katsuhiro Otomo

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

Bija diezgan jāpameklē, lai grāmatas Goodreads lapā atrastu atsauksmi, kuras autors nav pirms tam skatījies uz šīs mangas bāzēto animi par Neo-Tokiju pēc Trešā pasaules kara, un arī tad vispirms atradu atsauksmi, kurā min, ka bez šīs animes noskatīšanās, pati manga lielu skaidrību no kopējā sižeta mikšļa neieviestu. Neesmu un neplānoju to skatīties, bet varu vienīgi piekrist

Sižeta centrā divi draugi jaunieši Tetsuo un Kaneda, baikeru bandu līderi, no kuriem vienam pēc negadījuma sāk parādīties superspējas. Draudzības saišu spēks, cik nu ciešas viņas ir bijušas ir jautājums, tiek pārbaudīts līdz to maksimālajai kapacitātei. Bet pats sižets īsti nekāds sakarīgais. It kā kaut kas notiek, ir nemitīga kustība, bet bez ticama pamatojuma vai pārdomātības, plus pārejas starp paneļiem no viena notikuma uz pavisam citu haotiska un grūti uztverama.

Zāles/kapsulas, lai mazinātu galvassāpes, kas rodas superspēju īpašniekam. Kāpēc valdības grupa un ģenerālis tā koncentrējas uz vienu vienīgu izzagtu kapsulu, ja pēc visas loģikas viņiem to nevajadzētu trūkt? Īpaši, ja viņu kontrolē ir citi līdzī subjekti.

Sprādziena epicentrs iekapsulēts dīvainā uzpariktē, angāra apvalkā ar uzrakstu uz durvīm AKIRA. Satraukums, ka kaut kas tur mostas, bet kas, netiek paskaidrots, un pēc krājuma izlasīšanas nerodas vēlēšanās sēriju turpināt.

***

Orange by Ichigo Takano

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Seven Seas Entertainment

Manas pārdomas

10 gadus pēc vidusskolas beigšanas, draugu grupa sanāk kopā, lai izraktu pašu izveidotu laika kapsulu ar lielākoties muļķīgām sev uzrakstītām vēstulēm. Viena īpaša vēstule no skolnieka Kakeru, kas klasei pievienojās tikai attiecīgajā gadā, uzjundī ne tikai sāpīgas atmiņas, bet atskatoties liek visu pārdomāt jaunā gaismā, jo, pēc vēstules spriežot, puiša negadījums ar velosipēdu un sadursmi ar auto visticamāk bijis ir nolūku.

Stāsta sākumā galvenā varone Naho saņem sev adresētu vēstuli no 10 gadus tālas nākotnes. Pirmā doma, kā jebkuram, protams, ir, ka kāds grib izspēlēt bezgaumīgu joku, bet ātri vien saprot, ka vēstule ir īsta, jo, to paredzot, vēstules sākumā iekļauti daži sīkumi, kas piepildās burts burtā. Naho varētu devēt par kautrīgu, klusu peli, kuru kāds tā varētu gribēt iznest cauri. Naho tik ļoti uztraucas par citu domām un viedokļiem, apšauba sevi nopietnu lēmumu brīžos, ka tādejādi visbiežāk izvēlas par labu bezdarbībai.

Glābšanas objekts jaunais klasesbiedrs Kakeru (16g). Jaunietis ar izteiktu noslieci uz depresiju.. Vēl pavisam mazs būdams stipri pārdzīvoja vecāku šķiršanos. Tagad mātes pašnāvība pirmajā skolas dienā jaunajā Kakeru nāk kā jauns un potenciāli iznīcinošs trieciens. Vēloties iejusties jaunajā klasē, Kakeru lauž solījumu mātei uzreiz bez kavēšanās doties mājās, kas pēc notikušā stipri gulstas uz jaunieša sirdsapziņu un tāpēc Kakeru vainu uzliek uz saviem pleciem. Arī vēlāk Kakeru visai līdzīgi Naho uz sava prieka rēķina nemitīgi uztraucas, ka tik nenodara pāri citiem, bet viņa gadījums ir vēl izteiktāks

Starp pārējiem tēliem ir raiba Naho un pēcāk arī Kakeru draugu kompānija, katrs ar savām īpatnībām un raksturu, bet visi kopā ir spēks un atbalsts viens otram, ka smagi brīži, kā mātes zaudējums nav jāpārcieš vienatnē. Neņemos spriest, cik labi vai slikti apspēlēts Kakeru depresijas jautājums , bet citādi jauks, viegli romantisks stāsts ar stipru morāli, kurā vēstules no nākotnes pamudina introverti vērstajai Naho būt drosmīgākai pat šķietami ikdienišķās situācijās

Bryan Lee O’Malley, Nathan Fairbairn – Seconds

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Katie ir talantīga šefpavāre, kura pirms 4 gadiem kopā ar draugiem atvēra restorānu. Šajā laikā tas ieguvis slavu un atpazīstamību, bet juridiski tas nepieder viņai un arī visi draugi aizgājuši katrs savu ceļu. Visu šo laiku Keitija ir rūpīgi un neatlaidīgi krājusi, lai varētu atvērt restorānu, kas piederētu viņai, bet lasītājs sastop Keitiju mirklī, kad tā vien šķiet, ka izvēlētā lokācija jaunajam restorānam ir vien naudas bedre, kuru neizdosies pienācīgi atjaunot, pirms iekrātais būs iztērēts. Kā būtu, ja būtu izvēlēta cita, labāka vieta? Kā būtu, ja būtu iespējams labot pieļautās kļūdās, tā it kā tās nekad nebūtu pieļautas? Šādu iespēju savam galvenajam varonim piedāvā autors Byan Lee O’Malley.

Pirmais solis ir pavisam nevainīgs, kad mājas gariņš nakts vidū, pamodinot Keitiju, dod viņai iespēju novērst negadījumu restorāna virtuvē, pēc kura viena no darbiniecēm ar eļļā aplaucētām rokām tiek nogādāta slimnīcā. Tomēr kārdinājums padarīt personīgo dzīvi kaut maķenīt ideālāku, perfektāku un ne tik sasodīti grūtu ir pārāk liels. Pat ja domātā kļūda tiek novērsta, ir daudz dažādu tā teikt blakņu un neparedzētu izmaiņu, kas izvēršas nebeidzamā cīņā ar vējdzirnāvam. Galu galā Keitija pati vairs nekontrolē notiekošo, izmainīts tik daudz, ka vairs nevar saprast kas ir kas un kas par personu ir viņa pati.

Jauks stāsts ar cartoon strip stila ilustrācijām un stipru morāli gan maziem, gan lieliem lasītājiem saprast dzīvē ko vari un nevari personīgi izmainīt un censties ar to samierināties. Seconds nosacīti varētu būt par laika ritējumu, bet ne burtiski sekundēm. Otrās iespējas, izvairīties no kāda negadījuma vai neveiksmīgu lēmumu, kas, vien atskatoties ar priekšzināšanām, ir skaidri pieļauta kļūda. Vai vienmēr tas ir tā vērts, vai labāk tomēr ir mēģināt mācīties no notikušā un gūt no tā vērtīgu pieredzi. Nedaudz mānīga sniegotā ilustrācija uz dust jacket, kura varētu mudināt grāmatu ierindot teiksim decembra mēneša sarakstā. Pat izlasot grāmatas premisi šāds minējums netiek pilnībā izkliedēts, tomēr jāsaka, ka plikais grāmatas vāks personīgi patīk krietni labāk.