Silverhand galvenais varonis Caeled grāmatai sākoties ir vien 13 gadus jauns puisis, kad ļaunu un cietsirdīgu valdītāji– dvīņu brālis un māsa Lares un Sarel, kuriem pašiem ir vien 18 gadi, par savu maģijas spēju un to spēku eksperimentu mērķi izvēlas nelielu pierobežas Ward Point pilsētu. Nejauša laime vai Izredzētā varoņa liktens pieskāriens, bet Keiledam vienīgajam no visiem palaimējas palikt dzīvajos.
Silverhand ir klasiska tipa fantāzija ar tikpat klasiskiem ļaunajiem varoņiem, kuri tendēti iznīcināt vien iznīcināšanas pēc, bet to darot dvīņu Duets piemirst, ka var gadīties savā ceļā radīt gana bīstamus pretiniekus, kuriem vairs nebūs ko zaudēt un darīs visu viņu spēkos, lai apturētu naidnieku. Par vienu no galvenajiem iznīcības sēšanas instrumentiem Duetam kalpo par Void saukti objekti. Tie apzīmē pašu haosu un pretējo eksistences varbūtībai, kas vispār varētu būt. Kā melnais caurums, tie ierauj sevī visu dzīvo, atstājot aiz sevis vien smirdīgu zampu.
Pārsteidzošs gan ir veids, kā Duets izsauc šo maģisko spēku un vērš to pret citiem, it īpaši ņemot vērā, ka abi ir tuvi asinsradi, kas grāmatas gaitā netiek apstrīdēts vai citādi noliegts. Protams, tuvu radu partnerattiecības karaļnama ietvaros vēsturiski nav nekas svešs, bet biju nedaudz izbrīnīts, ka šāds aspekts iekļauts fantāzijas grāmatā. Kaut gan jāpiebilst, ka Silverhand nebūs gluži jauniešu fantāzija.
Tikmēr Keileds pēc palikšanas bāreņos netiek atstāts klīstam viens pats. Gandrīz gribējās teikt ‘’likteņa varā’’, bet tad jau būtu melots, jo tieši uz to visu tiek vērsts. Nevajag paiet diži ilgam laikam, lai puisi veiksmīgi un tieši laikā uzmeklētu mūku ordenis no Baddalaur, kuri vēl turas pie agrāko dienu spozmes, kā pasaules izglītības centrs. Turas, lai vēl spētu īstenot tā dibinātāju pareģojumu par varoni, kurš spēs glābt pasauli no ieslīgšanas Haosā un atgriezt pasauli uz likuma un kārtības ceļa.
Haoss kā Void korumpētība šajā grāmatā ir ar lielo burtu. Nenoteiktība, visatļautība kā vieni no galvenajiem ļaunuma un iznīcības, pagrimuma, avotiem. Pretstatā noteiktai dzīves kārtībai, likumiem un noteikumiem, pēc kuriem vadīties. Grāmata paralēli iepazīstina lasītāju ar daudziem interesantiem konceptiem, kā kanibāli senā Taesir mežā, kuri skaitās reiz pār pasauli dominējošu Elders pēcteči. Nedaudz labāk attēlots sieviešu karotāju ordenis/grupa Snowscalds. Vismaz no koncepta puses, bet arī ne tik ļoti, cik autori būtu varējuši izpausties. Bet kā šis, tā citi šādi aspekti tiek vien virspusēji atrādīti, lai pēc piedzīvojuma stila epizodēm tēli tikpat ātri virzītos uz nākošo.
Neliela variācija, kas atzīmējams vien pozitīvi, ir galvenā varoņa Keileda cīņu biedru izvēlē, starp kuriem nav jau ierasts rūķis un elfs. Tā vietā Keiledam nākas pārvarēt savas bailes, iemācīties, ka ne visi vilkači ir tādi, kā tas, kura dēļ viņš zaudējis savu īsto plaukstu, un vēl neparastāk, ja par sabiedroto saucama vampīrs Sioraf, un tikpat neparasts ir akmens karotājas dāmas Gwynne tēls, kurai pašai ir gana spēcīga atriebības motivācija, lai pārliecinātos, ka dvīņu Duetas agrāk vai vēlāk sastop savu galu.
Tikpat tipiski klasiskai fantāzijai, kā neizskaramais varonis, par kādu noteikti uzskatāms Keileds un viņam vēlāk piešķirtā super spēcīgā sudraba roka, ir ļauno varoņu neizprotama kavēšanās izmantot pārspēku savā labā, kad tas acīmredzami nestu ātru un salīdzinoši vieglu uzvaru. Lai tā vietā dotu labajiem iespēju apmācīt un uztrenēt Keiledu pienācīgā līmenī. Labi, ka vēl netiek pārspīlēts ar nevajadzīgiem monologiem pēdējā brīdī pirms pašas uzvaras mirkļa. Tomēr to sakot, teorētiski ļaunais Duetu tēlu pāris būtu varēti tikt sakauti jau šajā grāmatā, iztiekot bez turpinājuma. Nedaudz paredzami, bet ar labu prozu, ne mazāk interesanti lasāms daiļdarbs.
Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.
Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.
Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.
Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.
Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.
Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.
Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.
Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.
Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.
Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.
Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.
Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.
Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.
Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.
Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.
Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.
Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.
Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.
Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.
Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.
Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.
Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.
Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.
Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.
Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.
Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.
Sākotnēji divās viena ar otru nesaistītās instancēs Shryke, jau, maigi sakot, pieredzējis karotājs un Baal, pavisam jauniņš un vēl apjucis, personāži tiek izrauti no ierastajām vidēm, lai cīnīties pret dievu, kas nolēmis iznīcībai paša reiz radītu pasauli.
Kaut arī Šraiks neskaitās dievs, tad viņa vecums, minēšu nemirstības statuss ir tam teju pielīdzināms. Ik pa brīdim, repetitīvi, izskan viņa grēksūdzes sākums, ka nav to veicis jau vairāk nekā 35 tūkstošus gadu, ne reizi tālāk neturpinoties par pāris pirmajām teikumu apmaiņām. Persona, kurai to izsaka, sērijas pirmajai un vēlāk otrajai grāmatai turpinoties, pēc vairākiem mājieniem, sāk likties tas pats dievs, God Queen, pret kuru nācies cīnīties.
Kā laika ratu ritējums, dzīves plūdums, labais un ļaunais, kas viens pēc otra nevar iztikt. Quantum Assassin fantāzija ietver sevī paralēlas dimensijas, dažādas pasaules un ceļošanu laikā, pilnīgi ar slepkavu ģildi cauri laiku laikiem, bet vai tāpēc nosaukumā kvanti būtu atbilstoši, pat virspusēji papētot, ko saka interneta gudrības, māc šaubas.
Gan pirmā Chainworld, gan turpnājums The Science of Magic ir visnotaļ īpatnēja fantāzija, noskaņā un pēc stila drusku atgādina R.A. Salvatore elfa Legend of Drizzt sēriju, bet Dungeons & Dragons vietā drusku manāmas iezīmes no Skandināvu mitoloģijas.
Pats Šraiks, kaut arī ir mūžīgais karotājs un citu dzīves ceļu nesaskata, atšķirībā no cita autora, Dan Simmons, radītā Shrike (ar i) tēla, ir ar krietni cilvēciskāku un uz labiem darbiem, palīdzību citiem noskaņots. Šraikam ir arīdzan kompanojs, humanoīds familiar palīgs Summer, kuras saikne maģijai un tās enerģijas avotam ir krietni izteiktāks un sensitīvāks, ja nu balanss sāk izjukt, teiksim God Queen rīcības rezultāta dēļ.
Diemžēl kopējais iespaids pēc primajām divām grāmatam neveidojas komplimentus raisošs. Arī pabeigtības sajūta iztrūkst, ko varētu izskaidrot ieceres par garāku sēriju, vismaz triloģiju, jo audio versijā, ko klausījos, tiek solīta trešā grāmata. Bet acīmredzami tas autoru Matt Langley un Paul Ebbs nav sekojis, un vismaz manā skatījumā nekas diži nav zaudēts.
Pagaidām pirmās divas He Who Fights with Monsters sērijas grāmatas sevī ietver vairākus paralēlus sižetus ar vienu galveno. Pirmajā pārliecinoši par tādu kļuva uz ātru roku Piedzīvojumu Meklētāju Asociācijas sakomplektētā ekspedīcija Astral Space dimensijā, lai noskaidrotu, kas bloķē galvenokārt jau ūdensresursa nokļūšanu citkārt tuksnešainajā Greenstone reģionā.
Sekas atklājumiem autors Travis Derell jeb Shirtaloon galvenokārt atstāj tālākiem turpinājumiem. Vien ieskicē potenciālos draudus gan šajpasaulē ironiski Church of Purity personāžā, gan pārpasaulīgi un vēl pārdabiskāk, kā jau esošā maģija izpaužas, senu un ārkārtīgi spēcīgu būtņu the Great Astral beingsveidolā. Niecīgs mierinājums, ka parasti šīs būtnes viena otru uzrauga, lai nepārkāptu citu ‘’kolēģu’’ interešu zonas, bet šoreiz Builder un viņa sekotāju kults sāk pārbaudīt, cik tālu var pārkāpt pāri līnijai, līdz kāds pamanīs un varbūt sāks rīkoties.
Kā jau LitRPG un He Who Fights with Monsterssērijas ietvaros arī ar GameLit subžanra pazīmēm, tad galvenajam varonim, kā arī viņa kompanjoniem (viņiem gan normas robežās), ir jāpieaug spēkā. Jau pārdomās par pirmo sērijas grāmatu minēju, ka šī ir pirmā LitRPG sērija, cik nu tādas lasītas vai klausītas, kurā netiek pieminēta pieredzes punktu krāšana, līmeņu audzēšana. Tā vietā maģisko esenču lietotāji un pārsvarā tādēļ arī piedzīvojumu meklētāji trenē savas spējas un laika gaitā pāriet no zemākā spēka līmeņa (Iron) un augstāku un augstāku līdz, ja palaimējas izdzīvot, sasniegt dimanta līmeni, par kuru dažnedažādas baumas un leģendas, viena trakāka par otru.
He Who Fights with Monsters2 pilnveido arī paša galvenā varoņa Džeisona Asano komandu. Līdzās jau iepazītiem varoņiem kā Clive Standish un Humphrey Geller, katrs ar saviem +/- unikāliem talantiem labākas komandas uzbūvei, klāt nāk varoņi ar salīdzinoši vēl mazāku pieredzi pret monstriem un mošķiem kā Asano. No jaunpienācējiem visvairāk izceļas Sofija Vekslere, kura vēl pavisam nesen nespēja izdomāt, ka izkļūt cauri sveikā no Greenstone kriminālās pasaules bosu uzmanības centra, bet tagad ātrā laikā kļuvusi par Džeisona piedzīvojumu kompanjonu un paredzami nenovērtējamu komandas biedru. Interesants gan ir viņas juridiskais/likumiskais statuss, ko varētu ciniski interpretēt kā Džeisonam piederošu verdzeni. Faktu, ko galvenais varonis neizmanto ar ļaunu prātu un labi ka tā. Līdzās Sofijai var pieminēt arī viņas draudzeni Belinda Callahan, bez kuras palīdzības Sofijai diezin vai būtu izdevies tik ilgi izdzīvots starp Greenstone kriminālās pasaules iemītniekiem.
Kamēr Church of Purity un Builder kultisti vairāk vai mazāk paliek fonā, vien pa retam par viņiem tiek atgādināts, tad galvenā sižeta gods otrajā grāmatā pienākas Zelta ranga Emir pārstāvim un viņa sarīkotajam gandrīzvai turnīram ar lielām balvām. Turnīra norise ir vienā no Astral Space dimensijām un ved tas uz sena, it kā iznīcināta ordeņa Order of Reaper galveno bāzi. Varētu pamatoti, jautāt, kāpēc gan Zelta ranga piedzīvojumu meklētājs pats nevarētu turp doties, bet āķis tāds, ka šai dimensijai uzlikts tāda tipa bloks/aizsardzība, kas tajā ļauj iekļūt viet Iron ranga pārstājiem, tādiem, kuru spēka un talantu potenciāls vēl nav izkopts pat līdz pusei.
Sen zudušas bagātības, noslēpumi, kas palikuši nevienam nepieejami, ir vien sīkumi, ko Džeisons, viņa kompanjoni un citi konkurenti, to skaitā arī jaunas, draudzīgi noskaņotas paziņas, neskaitot monstru pilni džungļi un tajos paslēptie labumi, var un arī iegūst.
Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.
Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.
Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.
Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.
Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.
Jason Asano, jauns austrālietis ar Japānas izcelsmes vecākiem, nenojauzdams, ka nākošajā rītā viņa dzīve uz ļoti iespējamu neatgriešanos izmainīsies vairāk nekā par 180grādiem, mierīgi aizmieg savā gultā, lai no rīta pamostos pilnīgi svešā dzīvžogu labirintā, turklāt vēl bez jebkāda veida apmotojuma jebkur uz ķermeņa. Vai kāds izdomājis uztaisīt pamatīgu joku, kur vispār viņš atrodas un ko iesākt tālāk ir vien daži no jautājumiem, kuri joņo pa Džeisona galvu.
Bet puisim tiem neatrodas diži daudz veltāma laika, jo ātri vien jācīnās palikt dzīvam, bēgt no īpatnējiem divkājainiem radījumiem, kuri neslēpj savus nodomus un noslieces ēdienreizēs apēst pa kādam humanoīdam kā elfam vai cilvēkam. Tieši tā! Džeisons nebūt nav pārklausījies. Šajā jaunajā pasaulē mīt visvisādas būtnes, to skaitā lauvām līdzīgie Leonid rases pārstāvji, ne tikai briesmoņi un ļaundari, bet arī personas, kuras laika gaitā Džeisons ar prieku sauks par draugiem.
Pirmā sērijas grāmata kalpo kā pasaules iepazīšana lasītājam kopā ar galveno varoni. Kā vienam, tā otram viss ir pilnībā jauns. Gan maģijas sistēma, gan dažādās atšķirīgām rasēm pieejamās spējas, starp kurām tev pieejamās atkarajās no tā, kuras tu atmodini pirmās. Džeisona gadījumā viņš šķietami sper ne vienu vien soli tumšo spēku virzienā, bez citu sākotnējiem padomiem, ja spriež tikai pēc esenču spēju nosaukumiem Dark, Blood, Sin un Doom. Katrai no tām vēl ir piecas apakškategorijas, kuras trenēt un audzēt līmeni.
Interesanti kā nevienā brīdi galvenais varonis Džeisons vai jebkurš cits šīs sistēmas izmantotājs neatsaucas uz pieredzes punktu krāšanu, līmeņu audzēšanu tā klasiskajā izpratnē. Tā vietā, atmodinot visas esences tēls iegūst Iron klases/ranga kategoriju, tālāk uz bronzas līmeni var sākt attīstīties pienācīgi, kad ir iegūtas visas piecas spējas katrai no esencēm, un turpināt attīstību uz Silver, tad Gold un noslēdzoši uz pašu spēcīgāko Dimanta rangu.
Džeisons neskatoties uz visnotaļ saprotamo apjukumu par situāciju, kurā nonācis, vienlaikus ir gana apķērīgs un jau pirmajā misijā/kvestā sekmīgi palīdz trim citiem piedzīvojumu meklētājiem, tā iegūdams nenovērtējamus draugus, kuru palīdzība, lai iedzīvotos un saprastu kas ir kas, grūti novērtējam monetāri. Tāpat kā ar pieredzes punktiem, tā arī nevienā brīdi īsti neizskan minējumi, vai galvenajam varonim kā spēlētājam ir iespējams mirt un atdzimt. saprotami kaut ko rezultātā zaudējot vai izmantojot anglisko terminu šī maģiskā fantāzijas pasaule ir ar permadeath funkciju. Kopumā interesants un līdz šim personīgi neredzēts fantāzijas subžanru LitRPG un GameLit kombinācija.
Cits būtisks He Who Fights with Monsters pasaules aspekts ir tās politiskās pasaules intrigu spēles, galvenokārt starp Adventure Society un Magic Society, bet ne tikai. Lai arī katrai no šīm biedrībām ir plaša pārstāvniecība visos reģionos, lielās un mazās pilsētās, tad atsevišķi kā valstis, ja nu vienīgi kā pilsētvalstis pārvaldība neeksistē. Tikmēr Džeisons ignorances cēļā vai kā citādi nereti izpaužas šokējoši vietējo izpratnē, galvenokārt reliģiskajā sfērā galvenokārt, jo šeit dievi ne tikai eksistē, bet mēdz uzturēties starp saviem pielūdzējiem, bet pats Džeisons vismaz mūsu pasaulē atradies starp ateistu piekritējiem.
Autoram Travis Deverell jeb Shirtaloon acīmredzami jau pirmās grāmatas tapšanā ir bijis lielākas epikas plāns, jo He Who Fights with Monsters ietvaros atrodamas vairāki sižeti, kurus citkārt būtu pavisam loģiski sadalīt atsevišķās grāmatās vai pat izvērst mini-triloģiju. Diemžēl paralēli interesantajiem piedzīvojumiem, neuzpiestajam humoram no Džeisona puses, nepamanīt nevarēja redaktora trūkumu pat man uzkrītoši pamanāmā gramatikas ziņā, vai kāda padomu, kas vispārējo lielo sižetu palīdzētu padarīt plūstošāku, reizēm ne tik notikumu secības aprakstošu.
Dižciltīgajam jaunietim Omen Daenoth bieži vien ir tendence iekulties dažādās nepatikšanās, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ja nu vienīgi nepatīkamas dabas, kad ciemojoties Terzikandia karalistē viņa talismans, kas palīdz kontrolēt iekšējo maģijas spēku, neļaut tam nekontrolēti izlausties uz āru un kaitēt citiem, tiek garnadža nagiem nozagts un pārdots tālāk. Omena likstu pamana neviens cits kā Terzikandijas karaļnama kroņprincis Templars (tēlu vārdi viscaur sērijai interesanti), ar sliktu reputāciju vien izcelsmes dēļ.
Omens un Templārs ir apveltīti ar gana atšķirīgiem raksturiem. Kamēr Omens lielākoties ir piesardzīgas dabas, vairāk paļaujas uz maģiju, bet savā ziņā kontrolēti, jo apzinās, ka vēl viņa spējas pār maģiju nav tēva Seven līmenī, tad Templārs (labu laiku gaidīju viņa ‘’īsto’’ vārdu, domājot, ka tiek pieminēta viņa saistība ar bruņinieku ordeni) ir labs balanss ar praktiskākām ieroču prasmēm, kā jau bruniņiekam un troņmantiniekam pienāktos.
Briesmoņi, raganas, asinskāras ‘’Nakts’’ spēles (kaut kas līdzīgs gladiatoru cīņām starp dažādiem mošķiem), alķīmiķi un vēl visvisādi pārdabiski radījumi ir tikai dažas no briesmām, kuras šķietami nesaderīgajam duetam un topošajiem draugiem jārpārvar, lai atgūtu nozaudēto Omena talismanu, kas beigu beigās izrādīsies lieks.
Lieks, jo piedzīvojumu uzliktais pārbaudījums, negaidīti atrasts jauns kompanjons maģiska, runātspējīga kaķēna izskatā vārdā Tormy, Omenu piespiedīs izaugt un reizē saprast sevi labāk un veiksmīgāk spēt kontrolēt salīdzinoši ar citiem neraksturīgi spēcīgās maģijas sauktu par psionics spējas.
Līdz kaķēna sastapšanas brīdim biju jau paspējis nodomāt, ka sērija nosaukta ne pārlieku akurāti, jo kur gan ir kāds kaķis vai pūķis, uz kuriem būs vēl drusku ilgāk jāuzgaida, lai tie uzrastos. Bet viss tiek atsvērts vispirms ar Tormija un vēlāk otra kaķa Tyrin uzrašanos sērijas otrajā grāmatā pēc lielā Omena piedzīvojuma, kurā no apokaliptiskas dimensijas izglābj līdz šim nezināmu brāli Kyr. Tā vien šķiet kaķi gandrīz nespēj domāt par neko citu, kā vien ēšanu, viņu iekšējais pulkstenis, lai saprastu, kad ir brokastis, pusdienas vai vakariņas ir precīzs sekundi sekundē, un pat nekādas bīstamības pakāpes piedzīvojumi un neparasti sastapti personāži nespētu to nojaukt. Un tad vēl abu īpatnējā valoda, kas bērnu grāmatas ietvaros visa vecuma lasītājiem piešķirs vajadzīgo humora un viegluma garu, lai vienlaikus nekur nepazūdošais problēmsituācijas sižets pārlieku nenomāktu.
Bet atgriežoties pie vien teikumā pieminētā brāļa Kyr, viņa eksistence, turklāt vēl kādā citā dimensijā sevī slēpj sens lāsts par elfiem, kas reiz draudējis iznīcināt ne tik vien vienu, bet visas elfu ciltis. Tikmēr pats Kyr ir nemirstīgas dabas, kas zina, cik ilgi viņam nācies pavadīt postapokaliptiskā, skābes lietus piepildītā pasaulē bez pienācīgas pārtikas, apģērba, sarunu biedriem utml., kas acīmredzami ietekmējis zēna personību un uzvedību.
Of Cats and Dragons, kuri vairāk eksistē fonā, no sērijas trešās līdz piektajai grāmatai pamanās iekļaut pat klimata pārmaiņu tematiku, kad neraksturīgi ierastajam rudens iezīmes sāk likt par sevi manīt krietni ātrāk, kā citkārt. Kas aizsākas, kā misija (kvests), lai izglābtu pazudušu un varbūt nolaupītu mātes radinieces, cita karaļnama karali, izvēršas krietni nopietnākā, garākā un līdz ar to bīstamākā piedzīvojumā, kā Omens, Templars, abi kaķi, Kīrs, kā arī vēl daži draugu grupas kompanjoni varētu domāt.
Līdz sērijas piektās grāmatas noslēgumam piedzīvojumu meklētāju grupa izaugusi krietni lielāka par tās pirmās grāmatas Omena un Templāra duetu. Lai arī lielais piedzīvojums un sērija tiek noslēgta bez liekām astēm, gaisā karājamie sižeta līnijām, tad žēl, ka sērijai nav vēl kāds turpinājums ar citiem briesmu pilniem izaicinājumiem galvenajiem varoņiem. Kaut arī sērijas mājāslapā var atrast norādes vairākiem īsajiem stāstiem, novelēm bazētiem Of Cats and Dragons sērijas pasaulē.
Vairāku gadsimtu garumā Karian Vanador pārstāvētajaicivilizācijai ir nācies cīnities pret nepārtrauktiem dēmonu uzbrukumiem. Tā bija viņas pirmajā dzīvē pirms diviem gadsimtiem. Tā arī tas turpinās tagad, kad kāds viņu pirms astoņiem gadiem atdzīvinājis, lai nu beidzot pieliktu punktu karam, kuru nosaukuši par Apokalipsi.
Atdzivināšana, kā maģijas burvestība, turklāt vēl ne kā nekromancija, būtu īpaši noderīga, lai karā atgrieztu jau reiz zaudētus kareivjus, bet šķiet, ka šāda rīcība prasa lielus spēkus, nevar tikt veikta pa labi un pa kreisi. Turklāt autors sērijas pirmajās sešās grāmatās (šaubos vai arī vēlāk) neatklāj personas identitāti, kas par to atbildīgs, ja vien nepieļauj, ka tas ir kāds no diviem vai it īpaši dievs, kam tic Karianas Citaria tautieši.
Bet par pašu faktu kā tādu pēc sākotnējā pārsteiguma, ka no vēstures grāmatām izkāpis jau reiz mirusi persona, neviens ilgi nešokējas, pieņem kā pavisam varbūtēju faktu, kam noticēt varbūt palīdz dažādu rasu ilgie mūži, kuri sastopami šajā Joe Jackson radītajā pasaulē. Un, protams, katrs palīdzēt spējīgs roku pāris cīņā pret dēmoniem ir noderīgs, bet gan Karianai, gan viņas tuvākajiem kompanjoniem, kā arī citiem priekšā gana liels pārsteigums, atklājot, kuri patiesībā ir Citaria ienaidnieki, kuri līdz šim kā ķīlniekus karā pret viņiem izmantojuši.
Maģija ir šajā pasaulē ir pavisam reāla un labi, ka Citarijai un Karianas dēmonu mednieku Ordenim nav jācīnās bez tās praktizētājiem, bet ne visi ir tik pārliecinoši par savām spējām jau no sākta gala, kā to nākas atklāt Karianai uzticamajai burvei Sofijai. Bet papildus tam Sofijai jātiek galā gan ar pašapziņas izaugsmi, turklāt vēl nereti turpat aktīvas cīņas laikā, bet arīdzan ar to, ka viņas dižie arcane maģijas skolotāji drīzāk bijuši izteikti tukšpauri, kas atklājas, kad Kariana, Sofija un viņas uzticamākie padotie un draugi atrod īstenu maģijas praktizētāju, kura piekrīt apmācīt Sofiju, kas patiesībā ir maģija, ja tev ir talants piekļūt šīm spējām.
Eve of Redemption ir labs balanss starp spēcīgiem varoņiem abu dzimumu (un dažādu rasu) pusēs. To pašu pozitīvi var teikt par sadalījumu starp labajiem un sliktajiem varoņiem, kuru sliktums, atšķirībā no īstenajiem dēmoniem, starp citām tautām, sugu rasēm. Dzīvajā un ar savu pieredzi klātienē Karianaia nākas to atklāt pašai.
Bet atgriežoties pir Karianas viņai pašai nebūt nav tas vieglākais salāgot tikt atdzīvinātai un turpināt privāto dzīvi ar aktīvu dalību dēmonu mednieku Ordenī un cīņu pret tās ienaidniekiem. Galu galā Karianai nākas sev uzdot sev jautājumu, kas tieši ir dēmoni, pret kuriem viņas Ordenis tik ilgi cīnijies? Vai visi vienā katlā līdz šim iemestie pretinieki patiesi tādi arī ir? Tā nu tas viss sasniedz sērija pirmo izteikti lielo kulminācijas punktu, kad Kariana izlemj, ka ir pienācis laiks dod triecinu pret dēmonu Virskarali, būt pirmajiem, kuri uzbrūk, nevis gaidīt, kad karš pret dēmonu Virskarali agrāk vai vēlāk nokļūs atkal viņu zemēs.
Eve of Redemption ir interesanta tipa fantāzija gan ar saviem tīri labajiem un tīri slikatjiem tēliem/spēkiem, bet ar vajadzīgu un pietiekošu devu pelēkā, kad ir jāpadomā, gan varoņiem, gan lasītājiem, kurā pusē tos pieskaitīt. Vai arī pašam brīžiem aizdomāties, kādām acīm tevi redz tavs pretinieks?
Neslavā kritušajam leitnantam Hugh Madigan ir uzdots no citkārt norakstāmiem rekrūšiem izveidot cienījamu Storm Knight bruņinieku vadu. Ir 606.gads pēc AR un, ja vien Cygnar karalistei nebūtu smags karš ar reliģiski motivētu un noskaņotu kaimiņvalsti un citiem barbariem, Madigans varētu turpināt savu dzīvi bāra tumsā līdz pat savas dzīves beigām. Tomēr ne visi kolēģi armijā ir tikpat entuziastiski par bruņinieku piesaisti zem Madigana vārda, par nepaklausību, kauslību un visādi citādi otras iespējas došanu par nederīgiem atzītiem bruņiniekiem.
Hjū Madiganam, lai arī ar nopelniem salīdzinoši bagāts, tad neslava no pēdējās kampaņas, kurā kā lojālists aizstāvēja nu jau gāztā karaļa Vinter IV troni, ir darījusi savu. Bet nu augstākstāvošajiem spiestā kārtā nākas atkal Madiganam piešķirt zināmu atbildīgu, bet ar cerību un domu, ka viņa bruņinieku grupu labāk turēt rezervē, lai tie neapkaunotu ‘’kārtīgus bruņiniekus.’’
Papildus tam Madiganam par uzraugu tiek norīkots vēl tik nesen no skolas sola nokāpis burta kalps vārdā Kelvan Cleasby, kurš jau no pirmajiem mirkļiem nekautrējas piekasīties jebkuram sīkākajam likuma vai bruņinieku kodeksa pārkāpumam, pat ja tas ticis darīts Madigana aprūpē norīkoto bruņinieku labā, jo armijas vadība ar nolūku viņiem piešķirt to, ko citi izmestu atkritumos. Tā teikt nederīgiem bruņiniekiem, nederīga tehnika.
Pati Malcontents pasaule ir interesants viduslaiku fantāzijas sajaukums ar modernu tehnoloģiju kā roboti (fiziskam darbam vai karam būvēti) vai pašu Storm Knights bruņu un ieroču advancētību. Lai arī logo uz grāmatas vāka diezgan mazs, tad ar nelielu pameklēšanu tapa skaidrs, ka grāmata un daudz dažādu citu autoru sērijas šajā pasaulē balstītas uz galda spēles Warmachine konceptu. Savā veidā tipisks piedzīvojums bez dziļākas pamatotības bāzes, it īpaši Malcontents duoloģijas pirmajā Into the Storm grāmatā.
Labākus vārdus gan var teikt par turpinājumu Into the Wild, kad jau iepazīts autora Larry Correia izveidotais, spēles noteikumi un varoņi, no kuriem šajā grāmatā galvenais vārds tiek dots Kelvanam Klīsbijam. Viņš vairs nav tas pats naivais censonis, salasījies varoņu teikas, kādam būtu jābūt īstenam bruņieniekam. Dzīvā pieredze kaujas laukā ir norūdījusi puisi pat tikt tālu, kas ļauj pašam kļūt par līderi citiem bruņiniekiem.
Into the Wild piedzīvojums saistās ar šķietam vienkāršu uzdevumu apsargāt arheologu komandu ekspedīcijas laikā, bet āķis tajā, ka ekspedīcija noris vien vēl nesen apgūtā teritorijā, kuru apdzīvo mežonīgas ciltis ar senām tradīcijām un maģijas praksi, kuras līdz galam nav atzinušas Cyngar karalistes autoritāti.
Norit nemitīgā cīņā starp arheologu ekspedīcijas vadītāja alkām pēc grandioza atklājuma un starp Klīsbija rūpēm par savu bruņinieku un visu pārējo dzīvībām. Likmes nepareiza vai laikus nepieņemta lēmuma dēļ ir augstas un neatgriezeniskas.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.