Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Neskaitot vienu vai divus mazus mangas krājumus lasītus vēl pirms mana bloga ēras vai pēcāk Attack on Titan, ko lasīju digitālā formātā datorā, tad Fullmetal Alchemist un Death Note (abas sērijas visā to garumā ir manos plauktos) ir pirmās, kuras lasu drukātā formātā. Ar to nelielo mangas lasīšanas pieredzi, kas nu bija, nepiedzīvoju grūtības vai apjukumu, mēģinot tos lasīt nepareizajā paneļu secībā.

Fullmetal Alchemist piedāvā vienā vai divās nodaļās iekļautus piedzīvojumus, ar kuriem brāļi Edvards un Alfonso tiek galā, ja ne pavisam viegli, tad ne vairāk kā ar nelielu piepūli, bet vienmēr paturot prātā abu un īpaši vecākā brāļa Edvarda mērķi atgūt abu ķermeņus pilnībā veselus to agrākajā stāvoklī pirms neveiksmīgā mēģinājuma atgriezt dzīvajos mirušo māti. Pēc tā abi spiesti dzīvot ar vainas apziņu, ka pieļāva domu, ka ir pietiekami vareni, spēcīgi un talantīgi alķīmijā, lai abiem izdotos panākt ko tādu, ko neviens līdz šim nav iespējis, un kas pēc būtības pārkāptu viņu Visuma likumsakarības un kārtību. Rezultātā Edvards zaudē vienu roka un kāju, tās pilnībā jāaizstāj ar metāla protēzēm, bet brālis Alfonso zaudē visu ķermeni pilnībā un viņa dvēseli nākas piesaistīt lielām metāla bruņām.

Viss kopā, stāsta un ilustrāciju maniere, kā arī galveno tēlu vecums, lika spriest, ka šī sērija pamatā tendēta uz vecāko Middle Grade auditoriju, bet ne gluži YA; nebija arī YA gandrīz vai obligātās romantikas. Tomēr stāstu varēju izbaudīt arī es, kā lielāks lasītājs, jo stāsts pārsvarā viens liels piedzīvojums ar tajā iepītām arī nopietnākām tēmām.

Intrigu pagaidām rada vien šur tur pavīdējušie ļaunie tēli kā Lust un Gluttony, pēc kuru vārdiem un izturēšanās var spriest, ka viņi nav parasti mirstīgie, bet gan vairāk rakstura iezīmju manifestācija to izteiktā veidolā. Citādāks gan ir Scar tēls, kurš pilnās burās ceļo pa atriebības taku, jo nāk no reģiona, kurā Impērija, izmantojot ar dažādām spējām apveltītus alķīmiķus, apspieda sacelšanos.

**

Tikmēr Death Note gan tematikas, gan paša sižeta ziņā ir daudz tumšāks, drūmāks stāsts vairāk domājams paredzēts lielajiem mangas lasītājiem. Tas uzdod lielu jautājumu katram lasītājam, kā rīkotos tieši viņš, ja atrastu piezīmju grāmatu, kurā ierakstot kāda vārdu (+jāzina arī kā izskatās) spētu to personu nogalināt, vai jebkurā citā veidā iegūtu tādu varu pār citiem.

Šādā pozīcijā nonāk Light Yagami – labākais students savā klasē, gandrīz vienmēr pašas labākās sekmes visos priekšmetos. Pārsteidzoši ātri viņš pārvar sirdsapziņu, ka faktiski, lai cik bezpersoniski tas nebūtu, viņš kādu tomēr nogalina, bet attaisno to par mērķi izvēloties tikai noziedzniekus. Tomēr jau pašā sākumā pēc Light izteikumiem var saskatīt, ka vismaz viņam visai viegli būs noiet pavisam nost no šī nosparustā cēlā mērķa, jo pat ja izdotos pilnībā iznīdēt visa veida noziedzību, Light pie tā vien neapstātos. Ar Death Note viņš cer radīt visīstāko utopiju uz zemes virsas.

Tā vien šķiet Light pats nemaz nepamana, cik ātri jauniegūtā vara viņu ir korumpējusi, cik ātri apklust viņa sirdsapziņa, tikpat ātri Light nevilcinās nogalināt nevainīgus cilvēkus, kad ne vien vietējās Japānas likumsargi, bet visas pasaules, ieskaitot Interpolu, CIA, FBI u.c., pūles tiek veltītas noslēpumainā masu slepkavas notveršanai. Tomēr par spīti visu šo organizāciju plašajiem resursiem, viņi nespēj iztikt bez L, uz Šerloka Holmsa pusi tendēts tēls/izmeklētājs, kurš līdz šim darbojies no aizkulisēm, bet šis jaunais pretinieks ir pirmais, kurš sagādā viņam pienācīgu pretestību. Būs interesanti redzēt, kā izvērtīsies abu duelis līdz sērijas beigām.

Light protams sevi neredz tādā pašā gaismā, kā tos, kurus viņš nolemj nāvei, ka mērķis neattaisno līdzekļus – slepkavība ir un paliek slepkavība. Tikmēr piezīmju grāmatas īpašnieks, paranormāla būtne Shinigami nāves dievs vārdā Ryuk, izbauda šovu tā pilnībā. Viņam tas viss ir viena liela izklaide, lai pārtrauktu lielo garlaicību paša dimensijā, kur viņa ciltsbrāļi ir nolaidušies dīkdienības pagrimumā.