Fantasy

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršais un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

17321658

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jo Fletcher Books

Manas pārdomas

Aidan Harte debijas romāns Irenicon kārtējo reizi lika apdedzināties ar YA kategorijā ietilpstošu grāmatu. Tā laime izraudzīties ne visai labais vai pat sliktas šīs kategorijas pārstāvjus (pārsvarā) jau ilgāku laiku likusi apzināti izvairīties, ja aprakstā pamanu YA pazīmes. No nesenākajiem pozitīvajiem piemēriem atmiņā nāk The Spaceship Next Door.

Autors radījis alternatīvu viduslaiku Itālijas versiju, kur ne tikai pilsētvalstis karo savā starpā, bet arī vadošās ģimenes konkurē un shēmo ikdienu, lai noturētos pie esošās vai tiktu pie lielākas ietekmes. Ne kur tas nav tik izteikt kā Rasenna pilsētā, kuras līderiem pat diži neatliek laika lielākam mērķim, kas būtu atbrīvoties no pašas spēcīgākās Concord kundzības. Vairākas desmitgades agrāk Konkordes inženieru ģilde un tās maģijas biedru pielietotā maģija burtiski sadalīja Razennu divās daļās, mākslīgi ar Vilni radot mākslīgu upi un efektīvi pakļaujot galvenāko konkurenti no visām pārējām pilsētvalstīm. Tagad, kad Konkordas ambīcijas ir tikai augušas un tā vērš skatienu uz tālāko Eiropu, Konkorde uz Razennu nosūta inženieri Giovanni, lai viņa vadībā tiktu uzbūvēts tilts, kas savienotu reiz nošķirtās divas pilsētas daļas.

Tikmēr Razennā rit pēdējie mēneši, lai Sofija Scaligeri sasniedzot 17gadu vecumu pārņemtu varu no viņas vietā līdz šim valdošā reģenta Doktora, bet Džiovanni uzrašanās izmaina varas un uzticības trauslo balansu. Tas ir kā katalizators pārmaiņu virpulim. Kaut arī sākotnēji gan pilsēta kopumā, gan Sofijai nav pamata uzticēties Konkordes sūtītam inženierim, viņa paustajām idejām ir pietiekošs spēks un patiesības sāls, lai Sofija aizdomātos par Doktora lēmumiem, kurus līdz tam nav apšaubījusi un ir pilnībā uzticējusies. Tajā pašā laikā arī Sofijas daile uz Džiovanni atstāj pietiekošu iespaidu, lai viņš simpatizētos ar viņas mērķiem un nostātos Razennas pusē.

Jāsaka godīgi, ka bija visai grūti ielasīties un pagāja aptuveni kādas simts lapaspuses līdz mirklim, kad kaut sāku saprast kas un kā. Tam diezgan traucēja biežais itālisko terminu pielietojums, un arī citu autora rakstības stila niķi. Var saprast, ka tas darīts, lai izteiktāk radītu itālisko atmosfēru. Ja vēl vispirms būtu tam dots izskaidrojums, nevis lai lasītājs pats mēģina tikt galā, tad vēl būtu saprotams. Papildus tam varēja just, ka Irenicon ir debijas romāns un ar visu pazemināto ticamības slieksni gan tēlu rīcība, gan (neveikli) dialogi lika vairākkārt nobolīt acis vai nodomāt, ka pat fantāzijas romānā tā neviens nerīkotos.

Diemžēl ar to viss nebeidzas un īpaši uz beigām pa jaunam kļūst vēl smagāk. Citkkārt tas varētu pamudināt uz grāmatas nolikšanu malā, ja ne pēdējās lapaspuses tuvums. Viens izteikts Irenicon un tai skaitā daudzām YA grāmatām piemītošs mīnuss saistīts ar galveno varoņu – Sofijas un Džiovanni – romantisko attiecību lielo ietekmi uz daudz nopietnāka rakstura notikumiem, maz kas var tā nokaitināt. Turklāt ne par vienu no abiem varoņiem uztraukties nav vajadzības (dzīvos vai nē), bet par pārējiem nekas nenoskaņo uz to, lai par tiem rūpētu.

Īsi rezumējot, šaubos vai šogad būšu motivēts, lai izlasītu vai noklausītos The Wave triloģijas otro un trešo grāmatu.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

18373361

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: DC Comics

Manas pārdomas

Par Watchmen komiksu vispirms uzzināju tās filmas versijā, un kaut arī ir mēģināts vairākkārt noskatīties reizēs, kad filma tikusi translēta pa TV, tas vienmēr bijis tik vēlu, ka nekad neesmu noturējies nomodā līdz beigām, bet, lai pats  atrastu internetā un noskatītos, neesmu vēl saņēmies . :D Tik un tā no tā, ko ir sanācis redzēt (un dzirdēt atsauksmēs pirms tam), varēja manīt, ka Watchmen nav ierastie kostīmos tērptie supervaroņi. Reālā pasaule šajā variantā tiek ņemta vērā nopietnāk, un ir tikai viens patiess supervaronis ar attiecīgu izcelsmes stāstu (Dr. Manhetens).

Wathcmen komiksā sastopami gan vienkāršais cilvēks, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai īstenotu aicinājuma sajūtu cīnīties pret noziedzību veidos, kādos to nespēj likumsargi, gan tādi, kuriem ir acīmredzamas novirzes un var tikai priecāties, ka viņi ir izvēlējušies darboties labo spēku pusē. Par tādiem noteikti apzīmējami divi maskotie varoņi – Roršahs un Komiķis/Komediants. Kamēr viens ciniski apzinās pasaules stāvokli un savu vietu tajā, izmanto katru dāvāto iespēju, lai nodrošinātu sevi un nebaidās no tā, kas viņš ir, tikmēr otrs pieturēsies pie principiem, neskatoties ne uz ko, pat ja tas prasītu viņa dzīvību.

Grāmata aizsākas ar Komiķa nāvi, bet ir 1985.gads un ir pagājusi gandrīz desmitgade kopš maskotie varoņi, izņemot Komiķi un Dr. Manhetenu,kuri darbojas valsts labā, ir aizliegti, tādēļ maz kuram rūp šāda veida pavērsiens. Masu medijos tas noteikti neizraisa nekādu saviļņošanos, tikai Roršahs turpina cīņu un uzņemas detektīva lomu, lai noskaidrotu, kurš nogalināja vienu kolēģiem, un vai tikai nebriest lielāka konspirācija, kuras briesmām pakļauti gan viņš pats, gan citi Roršaha laika biedri.

Noskatoties šo dokumentālo video par komiska tapšanu (nedaudz arī par filmu) izpratne un novērtējums par stāsta komplekso dabu un daudzajām vēl joprojām aktuālajām tēmām tikai pieaug. Wathcmen pasaulē briest Trešais pasaules karš, spriedze starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) tikai palielinās. Loģiski domājot abām valstīm pieejamie kodolieroči atturētu no gan vienu, gan otru no atklātas konfrontācijas un faktiska pasaules gala, bet absolūti drošs nevar būt ne par ko. Vai šajā gadījuma varoņi var palīdzēt atrisināt potenciālo konfliktu vai tikai padarīt visu vēl sliktāku? Kas būtu pieļaujams lielāka labuma vārdā?

Neesmu klasisko supervaroņu komisku fans un labāk izvēlos lasīt grafiskās noveles un mangu, kurā tādu nav, bet Watchmen tāds nav, attēls ar notraipīto smaidiņa zīmotni ir jau ikonisks un zinātājs nesajauks to ar neko citu. Komikss ir bagāts ar prozu ne tikai ilustrāciju paneļos, bet pēc katras nodaļas pievienotais gandrīz vai papildus materiāls ar fragmentiem no izdomātām grāmatām vai avīžu rakstiem piešķir krājumam papildus šķautni. Patika gandrīz ar lielo sižetu nesaistītās ainas no laikrakstu stenda un dueta pie tā – laikrakstu tirgotājs un jaunietis, kas diendienā lasa tur tirgotos komiskus – vienīgais pasaulē, kurā supervaroņi reāli eksistē, dominē komiski par pirātiem. Šeit vēl noslēdzoši pievienoju cita lasītāja viedokli.

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4) (Audio book)

10988

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Diāna Gabaldone un viņas Svešzemnieces/Outlander sērija arī ar ceturto Drums of Autumn grāmatu mani kā romantiskā žanra skeptiķi turpina ievilināt dziļāk un dziļāk. Atliek vien ar laiku saprast, cik liels tas ir vēsturiski romantisko romānu nopelns un cik pašas autors pirksts. Atšķirībā no iepriekšējām trim šajā lielākā uzmanības centrā ir Klēras un Džeimija Freizera meita Brianna un viņas attiecības ar vēsturnieku Rodžeru.

Abi eksistē pasaulē, kurā pateicoties seniem akmens apļiem līdzīgiem kā Stounhedža ir iespējams ceļot atpakaļ laikā, kur tagad mitinās abi Briannas vecāki. Noslēdzoties iepriekšējai Voyager grāmatai Klēra un Džeimijs tik tikko bija nonākuši britu amerikas kolonijās un plašo iespēju zemē. Līdz pilsoņu karam starp ziemeļu un dienvidu štatiem ir vēl daudzi gadi, bet apzinoties, cik nenovēršama ir vēsture un cik veltīgi bijuši mēģinājumi agrāk tos novērst, Freizeru pārim ir labi un rūpīgi jāizšķiras par katru nozīmīgu izvēli.

Briannas vēlme iepazīt bioloģisko tēvu ir tik liela, ka viņa nenoturas un viena pati dodas pagātnē. Turklāt līdz galam neapdomā, ka ne visiem pieņemamais viņas laikā būtu tāds pats pagātnē, un šķiet nesagatavojas iekšēji tam, ka divsimts gadus tālā pagātnē dažādas sociālās normas visai krasi varētu atšķirties no vispārpieņemtās ikdienas viņas laikā, kādēļ šis tas nāk par viņas galvu un citām ķermeņdaļām visai krasi. Piemēram, bikšu valkāšana – šāds skats nevienā vien izsauc saniknotu reakciju vai vismaz sašutuma pilnu skatu no abu dzimumu pārstāvjiem. Briannas raksturs ir lielā mērā Džeimija nopelns, spēj būt stūrgalvīga un, ja kaut ko ieņem galvā, tad tā tam jānotiek.

Briannas un Rodžera attiecību jautājumā, kā arī citviet grāmatā, centrālo tēmu lokā ir mīlestība (kā jau žanram piederas), gods un tā aizstāvēšana, pienākuma apziņa gan lokāli un personīgi, gan plašākā mērogā, uzticība un spēja uzticēties citam u.c. Kaut arī vidējais kvantitatīvais vērtējums Goodreads saitā ir krietni virs četrām zvaigznēm, ļoti labi varētu saprast tos, kuriem šī šķistu līdz šim brīdīm sliktākā sērijas grāmata, kaut arī šķiet tas vairāk gan būtu noveļams uz nepamatotām ekspetācijām, jo Klēra un Džeimijs ieņem otrā plāna lomas aiz abu meitas un viņas mīļotā attiecībām, īpaši, ja ir gaidīts pretējais.

Citu tematiku skaitā autore caur Klēras tēlu pieskaras vergu un vergturu tematikai, kad Klēra nonāk smagas izvēles priekšā un viņas un Džeimija īpašumā nonāk vergi. Atbrīvot viņus nebūtu gandrīz nekādas jēgas, ja tikpat ātri viņi nonāktu kāda cita kontrolē. Vai ir vērts atbrīvot sevi no vergtura statusa, ja labi apzinies, ka citviet tevis ‘’atbrīvotās’’ personas piedzīvos smagāku un nežēlīgāku likteni?

Vēl starp citu lasītāju atsauksmēm manīju, ka nav patikušas dažviet izstieptais sižets vai kāda cita novirzīšanās no galvenajām stāstu līnijām, bet nevarētu teikt, ka tas ceturtajā sērijas grāmatā būtu kas izteikti jauns. Īpaši acīs iekrita viens mirklis kaur vairāku lapaspušu garumā lasītājs jau labu laiku zina vairāk kā viens tēls individuāli un atliek tiek kost pirkstos, kamēr tēli viens otru pārprot vai nesaprot līdz galam. Ar visu to pagaidām, kamēr vēl neesmu noklausījies visu līdz šim iznākušo sēriju, neskaitot mazās noveles, vēl pieturēšos subžanram šīs sērijas ietvaros.

Scot McCloud – The Sculptor

22040598

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Deivids Smits ir jauns mākslinieks (skulptors), no kura laimes zvaigzne šķiet ir novērsusies uz neatgriešanos. Pēc pirmajiem slavas gadiem, kad Deividu apmirdzēja bagāta un ietekmīga sponsora saule un dāvātās pazīšanās, ir iestājies depresīvs dzīves posms bez lielām cerībām izlauzties atkal. Turklāt fakts, ka gan vārds, gan uzvārds ir visai plaši izplatīts un ka reizēm jāievieš skaidrība, ka viņš nav tas vai cits Deivids Smits, tikai pieber brūcei sāli.

Deivida sapnis nav vienkārši tapt bagātam un pārtikušam ar savām skulptūrām, viņa mērķis ir atstāt paliekošu mantojumu un ierakstu mākslas vēstures annālēs. Viņa dzīvē māksla ir ar lielo burtu un nozīme visu, tāpēc bez kavēšanās un pārāk lielām pārdomām Deivids piekrīt gluži no gaisa nokritušajam piedāvājumam iegūt supertalantu un pārdabiskas spējas ar paša rokām bez jebkādiem instrumentiem apstrādāt jebkuru materiālu un izveidot kādu skulptūru vien spētu iedomāties. Cena gan no tā augstākā plaukta – dzīvot atlicis vien 200 dienas, lai to liktu lietā; nav citos darbos vai seriālos manītie 10gadi un lieki atlaisties un +/- lēnā garā to izbaudīt būtu grēks. To ka šo piedāvājumu izsaka Nāve mirušā onkuļa Harija izskatā, vien minimāli liek Deividam aizdomāties, ka tas gan ir dīvaini.

Savā būtībā The Sculptor ir aizkustinošs un traģisks mīlas stāsts, jo Deividam nav iebildumu par pāragro dzīves galu un dilstošo dienu skaitu līdz brīdim, kad sastop Megu, kurai ir pašai savi nerealizētie sapņi par aktrises karjeru lielajā pilsētā, kam gan vairāk par iemeslu ir viņas krasās garastāvokļu maiņas un nedrošība par savu varēšanu. Kaut gan tas netiek atklāti pateikts, izteikšu minējumu, ka Megai ir bipolāri traucējumi. Deivida un Megas attiecību dinamika piešķir grāmatai papildus šķautni, kad stāsts vairs nav tikai par Deividu.

Grāmata lielā mērā caur Deividu pieskaras arī tematikai par veidu, kā māksla iegūst gan monetāro, kvalitatīvo, un par faktoriem, kas to ietekmē. Kamēr viens ieliek visu savu talantu sarežģītā un kompleksā mākslas darbā, cits par mākslu nosauc, piemēram, uz grīdas izbērtu miskasti un sagaida, ka to apbrīnos kā modernu mākslu. Protams nevar nepieminēt šīs grāmatas ilustrācijas (tās mākslu), un tās melnbaltais stils ar viegli iezilgano nokrāsu lieti iederējās kopējā atmosfērā.

Noslēdzoši vēl cita lasītāja video viedoklis šeit.

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.1 (Fullmetal Alchemist: Omnibus #1) UN Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.1 (Death Note: Black Edition #1)

10182392

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Neskaitot vienu vai divus mazus mangas krājumus lasītus vēl pirms mana bloga ēras vai pēcāk Attack on Titan, ko lasīju digitālā formātā datorā, tad Fullmetal Alchemist un Death Note (abas sērijas visā to garumā ir manos plauktos) ir pirmās, kuras lasu drukātā formātā. Ar to nelielo mangas lasīšanas pieredzi, kas nu bija, nepiedzīvoju grūtības vai apjukumu, mēģinot tos lasīt nepareizajā paneļu secībā.

Fullmetal Alchemist piedāvā vienā vai divās nodaļās iekļautus piedzīvojumus, ar kuriem brāļi Edvards un Alfonso tiek galā, ja ne pavisam viegli, tad ne vairāk kā ar nelielu piepūli, bet vienmēr paturot prātā abu un īpaši vecākā brāļa Edvarda mērķi atgūt abu ķermeņus pilnībā veselus to agrākajā stāvoklī pirms neveiksmīgā mēģinājuma atgriezt dzīvajos mirušo māti. Pēc tā abi spiesti dzīvot ar vainas apziņu, ka pieļāva domu, ka ir pietiekami vareni, spēcīgi un talantīgi alķīmijā, lai abiem izdotos panākt ko tādu, ko neviens līdz šim nav iespējis, un kas pēc būtības pārkāptu viņu Visuma likumsakarības un kārtību. Rezultātā Edvards zaudē vienu roka un kāju, tās pilnībā jāaizstāj ar metāla protēzēm, bet brālis Alfonso zaudē visu ķermeni pilnībā un viņa dvēseli nākas piesaistīt lielām metāla bruņām.

Viss kopā, stāsta un ilustrāciju maniere, kā arī galveno tēlu vecums, lika spriest, ka šī sērija pamatā tendēta uz vecāko Middle Grade auditoriju, bet ne gluži YA; nebija arī YA gandrīz vai obligātās romantikas. Tomēr stāstu varēju izbaudīt arī es, kā lielāks lasītājs, jo stāsts pārsvarā viens liels piedzīvojums ar tajā iepītām arī nopietnākām tēmām.

Intrigu pagaidām rada vien šur tur pavīdējušie ļaunie tēli kā Lust un Gluttony, pēc kuru vārdiem un izturēšanās var spriest, ka viņi nav parasti mirstīgie, bet gan vairāk rakstura iezīmju manifestācija to izteiktā veidolā. Citādāks gan ir Scar tēls, kurš pilnās burās ceļo pa atriebības taku, jo nāk no reģiona, kurā Impērija, izmantojot ar dažādām spējām apveltītus alķīmiķus, apspieda sacelšanos.

**

9267091

Tikmēr Death Note gan tematikas, gan paša sižeta ziņā ir daudz tumšāks, drūmāks stāsts vairāk domājams paredzēts lielajiem mangas lasītājiem. Tas uzdod lielu jautājumu katram lasītājam, kā rīkotos tieši viņš, ja atrastu piezīmju grāmatu, kurā ierakstot kāda vārdu (+jāzina arī kā izskatās) spētu to personu nogalināt, vai jebkurā citā veidā iegūtu tādu varu pār citiem.

Šādā pozīcijā nonāk Light Yagami – labākais students savā klasē, gandrīz vienmēr pašas labākās sekmes visos priekšmetos. Pārsteidzoši ātri viņš pārvar sirdsapziņu, ka faktiski, lai cik bezpersoniski tas nebūtu, viņš kādu tomēr nogalina, bet attaisno to par mērķi izvēloties tikai noziedzniekus. Tomēr jau pašā sākumā pēc Light izteikumiem var saskatīt, ka vismaz viņam visai viegli būs noiet pavisam nost no šī nosparustā cēlā mērķa, jo pat ja izdotos pilnībā iznīdēt visa veida noziedzību, Light pie tā vien neapstātos. Ar Death Note viņš cer radīt visīstāko utopiju uz zemes virsas.

Tā vien šķiet Light pats nemaz nepamana, cik ātri jauniegūtā vara viņu ir korumpējusi, cik ātri apklust viņa sirdsapziņa, tikpat ātri Light nevilcinās nogalināt nevainīgus cilvēkus, kad ne vien vietējās Japānas likumsargi, bet visas pasaules, ieskaitot Interpolu, CIA, FBI u.c., pūles tiek veltītas noslēpumainā masu slepkavas notveršanai. Tomēr par spīti visu šo organizāciju plašajiem resursiem, viņi nespēj iztikt bez L, uz Šerloka Holmsa pusi tendēts tēls/izmeklētājs, kurš līdz šim darbojies no aizkulisēm, bet šis jaunais pretinieks ir pirmais, kurš sagādā viņam pienācīgu pretestību. Būs interesanti redzēt, kā izvērtīsies abu duelis līdz sērijas beigām.

Light protams sevi neredz tādā pašā gaismā, kā tos, kurus viņš nolemj nāvei, ka mērķis neattaisno līdzekļus – slepkavība ir un paliek slepkavība. Tikmēr piezīmju grāmatas īpašnieks, paranormāla būtne Shinigami nāves dievs vārdā Ryuk, izbauda šovu tā pilnībā. Viņam tas viss ir viena liela izklaide, lai pārtrauktu lielo garlaicību paša dimensijā, kur viņa ciltsbrāļi ir nolaidušies dīkdienības pagrimumā.

26171496._SX540_

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper UN Jeff Lemire – The Underwater Welder

8477057

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Ieskatoties deviņās dažādās nekrologu rakstnieka Bras de Oliva Domingos dzīves pēdējās dienās, Daytripper neviļus liek aizdomāties par visu neprognozējamo, kas ar tevi dienas gaitā var notikt, un pajautāt sev, vai esi apmierināts, kā līdz šim esi dzīvojis, ja gadītos, ka tā ir pēdējā diena. Visi vienmēr plāno nākotni, ko darīs, pirks u.c. nedēļām un mēnešiem vai pat gadiem uz priekšu, bet dažādas plānotas un ne tik ļoti izdarītas izvēles un/vai neveiksmīgas apstākļu sakritības var tam pavisam vienkārši un bez emocijām pārvilkt svītru.

Domingos tēla profesija viņam dod unikālu pozīciju, kādam, kam jāspēj iejūtīgi rezumēt aizgājēja dzīvi un dod vismaz nelielu komforta radiem un draugiem. Pašam pēc skolas bija sapnis drīzumā kļūt par (populāru) rakstnieku un izrauties no slavenā tēva ēnas, bet darbs laikrakstā no īstermiņa nodarbes pārvērtās pamata profesijā, un ir nonākts līdz brīdim, kad reizēm bērnības sapnis jau šķiet neaizsniedzams.

Nezinot šo katras nodaļas premisi, pirmās noslēgums ar galvenā varoņa nāvi nāca, kā neliels šoks, bet otrās nodaļas laikā, kad tas pats varonis atkal ir starp dzīvajiem, tikai citā vecumā, izraisīja nelielu apjukumu. Kad saproti, kas un kā, tad jau viss saliekas pa plauktiņiem un vari izbaudīt autoru paveikto darbu pilnībā. Nedaudz paredzama gan kļūst pēdējā nodaļa, kad Domingos ir sirmā vecumā, bet tas nebūt nepasliktina grāmatu, jo visas nodaļas pirms tam ir emociju piepildītas. Minu, ka daļai no galvenā varoņa piedzīvotā, jābūt ņemtai no reālas autora pieredzes, vismaz radās tāda sajūta.

Šāda veida grafisko noveli nākas lasīt pirmo reiz, varbūt tādu nav mazums, bet bez Bookdepository ieteikuma pēc citas grafiskās noveles iegādes, šaubos vai būtu paslīdējusi roka nopirkt Daytripper.

**

13602241

Tikmēr Zemūdens Metinātājs ir par daudzšķaitnaino un dažādos veidos tālu no ideāla esošo Džeku Džozefu (pēc profesijas skatīt grāmatas nosaukumu). Tuvojas mirklis, kad viņa ģimenē gaidāms skaitliskais pieaugums, bet tā vietā Džeks labāk izvēlas doties jūrā un patverties tur, lai metinātu, nevis palikt mājās pie sievas, kurai kuru katru mīļu brīdi var sākties dzemdības.

Viņa paša vārdiem, darbs prom no visiem ļauj gūt tik nepieciešamo atpūtu no pasaules. Savādā kārtā šis brīdis sakrīt arīdzan ar tēva nāves gadskārtas tuvošanos Helovīna vakarā, kad jau tā Džekam neklājas viegli, bet šis gads ir īpaši smags, kad viņam ir tikpat gadu (33) cik tēvam nāves dienā un drīzumā gaidāmas jauns, biedējošs dzīves posms ar vēl nebijušu atbildību. Vai tas būtu psiholoģiskā spriedze paša galvā vai kā citādi, bet Džeks zem ūdens metināšanas laikā piedzīvo paranormālu epizodi, kuras atrisināšana momentā ieņem pirmo vietu prioritāšu sarakstā, un tikai pēc tam būs iespējams sakarīgi tikt galā ar visu pārējo.

Džeka tēlam un raksturam ir ne mazums trūkumu un arī Džeks pats to labi apzinās. Bailes, ieskatoties spogulī un ieraudzīt ar alkoholismu sirgstošā tēva atspulgu, no dienas uz dienu tā vien šķiet kļūst arvien lielākas. Līdzību ir pat biedējoši daudz, sākot jau ar nirēja karjeru. Neskatoties uz daudzajiem lauztajiem solījumiem un citiem trūkumiem, un, lai cik maz pielikts dēla audzināšanā, tēvs Džeka acīs bija varoņa statusā. Nebūt nevar teikt, ka viņš necenstos uz to labāko, bet gribasspēks acīmredzami nebija tik spēcīgs, lai ko mainītu, līdzīgi kā ar apnicīgajām runām bārā par sapņiem vienudien atrast milzu dārgumus, kas tā arī paliek runu līmeni.

The Underwater Welder ilustrāciju stilā var atpazīt autora Jeff Lemire stilu, tas ir visai līdzīgs Essex County redzamajam, un, ja patika vienā, tad patiks arī otrā un pretēji. Krāsu ziņā ir vien melnbaltie toņi, bet kopējais noskaņojums ar nomaļu piekrastes pilsētu un tematiku ir stipri tumšāks. Nirējam Džekam Džozefam jātiek galā ar iekšējo vainas apziņu tēva nāves vakarā pirms ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu kopā ar paša dēlu un cerību būt labākam tēvam.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4) (Klausāmgrāmata)

33152440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Grāmatas sākums tās galvenajam varonim Endijam Kapletam atkal nesola neko labu. Laikā, kad jaunā sieva Daphne ir prom ārzemēs darba sakarā, Endiju kārtējo piemeklē ķibeles, kuras viņa neveiklās reakcijas tikai pasliktina. Tā teikt, ja ir iespējamība kaut kas var noiet greizi, tad ir visai liela varbūtība, ka tā arī notiks, aizsākot neveiksmīgu ķēdes reakciju. Ceturtās sērijas grāmatas gadījumā var sākt manīt ietekmi uz Endiju, ko ir devusi draudzība ar ne gluži cilvēcīgo inspektoru Hobsu (un arī viņa mājsaimnieci Mrs. Goodfellow). Ja pirms tad viņš būtu pirmais, kurš ņemtu kājas pār pleciem, tad tagad Endijs, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds spēka mitriķis, nebaidās ar galvu pa priekšu mesties bīstamās situācijās, riskēt vairāk un arī vairāk pastāvēt par sevi.

Galvenais sižets ap grāmatas mistēriju kļūst aktuāls, kad negaidīti spēcīga vētra un tās izraisīti plūdi izskalo jau ilgāku laiku apraktu līķi, kas aizsāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu tā identitāti, kur talkā nāk inspektora Hobsa īpašās prasmes, talanti un gadu gaitā iegūtā pieredze. Kaut arī Unhuman sērijas pasaule nav no tām plašākajām, tad ar visu to gan Hobss, gan Endijs (un tai skaitā lasītājs) katrā grāmatā pamanās sastapt kā jaunas pārdabiskas būtnes ar mazāk vai vairāk nekaitīgiem nolūkiem, tā arī bīstamus ļaundarus, kuri līdz tam spējuši lavierēt sabiedrībā nemanīti.

Bet ar visu intrigu ap konkrētās grāmatas noziegumu, Endija tēla izaugsme izcēlās pār visam. Endijs mazpamazām sāk atgūt kontroli pār savu dzīvi – atgūts stabils darbs (ēdienu un ēstuvju/restorānu kritiķis) un kopā ar sievu ir savs dzīvoklis. Tomēr par spīti tam vai tieši Endija īpašību kopuma dēļ joprojām ir vērojama tendence, ka kaut kas noiet greizi. Ne vienmēr paša Endija rīcības dēļ, par piemēru minot, viņa īslaicīgu atgriešanos Hobsa miteklī vētras postījumu dēļ.

Pagaidām Goodreads lapā nav norādīts, ka plānotos turpinājums, bet nebija sajūtas, ka grāmatas beigas pie reizes būtu bijušas arī kā sērijas noslēgums, un nav grūti iztēloties inspektoru Hobsu un ēdienu kritiķi Endiju Kapletu jaunos un aizraujošos piedzīvojumos.