Silo triloģijas otro grāmatu Maiņa būtībā varētu sadalīt trīs daļās: 1)2049.gads Donalds tikko pirmoreiz ievēlēts kongresmenis vēl ir pavisam svaigs gurķis un uzticas kādam ar pieredzi, uz kuru vien laiks radīs, ka viņš nebūt nav pelnījis no Donalda tik lielu uzticēšanos. Donaldu šis visnotaļ ietekmīgais senators nolīgst kā arhitektu apjomīga projekta ietvaros, bet līdz pat pēdējam mirklim Donalds nenojauš ēku patieso būvēšanas mērķi. Stāsts mijas no 2049.gada ar nodaļām no 2110.gada, kad projekts ir jau aizsācis pilnu darba dunu un pasaule aiz 50 elevatoru sienām vairs nav apdzīvojama. Donalds vairs nav Donalds, bet gan Trojs. Kāds ir izmantojis gana labas zāles, lai izmainītu visu, ko viņš par sevi atceras.
2)Donalds tiek atmodinās otreiz, bet šoreiz viņš atceras pagātne pirms, ir atguvis atmiņu. Ir 2212.gads. Nodaļas no Donalda skatpunkta un pirmā elevatora mijas ar 18 elevatoru no jauna kurjera/Nesēja Mišena POV. Skolotāja seniore saukta par Vārnu, kura atceras Pasauli pirms elevatoriem un ar stāstiem sēj nemieru. Kaut arī elevatoru un tajā paglābto zaudējums ir ticis ierēķināts senatora projektā, tad Donalds nav tik aukstasinīgs, lai, rokas klēpī salicis, varētu bezdarbībā noskatīties, kā tas notiek realitātē. Laiks, kad varētu dusmās un bezspēcībā vārīties par viņam atņemto un nodarīto, kamēr pārējā pasaule nosacīti laimīgā neziņā mirusi atrodas pagātnē, ir pagājis.
3)2345.gads -Donaldam kāds samainījis krio-miega iesaldēšanas kodus un viņš tiek pamodināts zem senators Tūrmana identitātes. Sākotnēji, protams, neliels apjukums, bet tad ar sparu izmanto jaunās privilēğijas, lai atklātu pilnu patiesību un pamazām mainītu iecerēto lielo vīru trako, augstprātīgo un egoistisko plānu. Mijas ar nodaļām no 17 elevatora, sākotnēji 2312.gadā, kad elevatorā noris sacelšanās pret pastāvošo Kārtību un nodaļu galvenais varonis Džimijs, tad vēl vien 16gadīgs puika, tēva paslēpts paglābjas noslēgtās drošās telpās ar vismaz 20gadu pārtikas rezervēm vienam cilvēkam. Dzīve vientulībā, bailēs no citiem, kuri pamanījušies izdzīvot.
Kopumā gana labs paskaidrojošs stāsts starp triloģijas pirmo un noslēdzošo trešo grāmatu par elevatoru izveidošanas vēsturi, kas beidzas aptuveni turpat kur Vilna/Wool. Viens no apokalipses cēloņiem – nanotehnoloğiju attīstīšanās. Kamēr vienu prātus nodarbina domas, kā to izmantot labos nolūkos, citi dara tieši pretējo, meklējot tiem militāru pielietojumu. Lai noverstu iespējamu ienaidnieku puses pirmo agresīvo soli daži trakie izdomā laikus rīkoties ‘’preventīvi’’ un nogalināt miljardus, paglābjot saujiņu, kuru pēcteči pēc +/-500 gadiem varētu atkal sākt dzīvot virszemē. Pie viena ar labiem nodomiem, lai tālajā nākotnē būtu zudušas zināšanas par tehnoloģijām un sasniegumiem, kas noveda pie šā visa, tiek sagrozīta pasaules vēsture un ar nolūku dzēstas zināšanas.
12 gadus Steelhaert sākuma virs debesīm uzradās kosmisks objekts, kura izstarotā enerğija saujiņai cilvēku deva dažāda veida un spēka pakāpes superspējas, no pavisam niecīgām līdz tādām, kas ļauj pilnībā jebko, ko sirds kāro. Pirms 10 gadiem ikdienišķā bankas apmeklējumā kopā ar tēvu astoņgadīgais Deivids zaudēja vienīgo radu un pasaule zaudēja pēdējās cerības paliekas kā nebūt kontrolēt jauno parādību un tās pielietotājus, uz kuriem jauno spēju apveltītajiem mirstīgo likums vairs neattiecas un tiek nosaukti par Epics. Tā vien šķiet pasaulē nav neviens gana spēcīgs Episkais, kurš nebūtu noskaņots uz varas pārņemšanu vai cīnītos cilvēces pusē
Visus šos 10 gadus Deivids, dzīvodams un iztikdams, kā nu mācējis, ir nodevies Episko izpētei ar vienu lielu galamērķi. Atriebt tēva nāvi un nogalināt vienu no spēcīgākajiem Episkajiem visā pasaulē. Lai cik liels nebūtu Episkā spēks un lai cik reizēm dīvains tas nebūtu, katram ir kāds vājais punkts, kas ļauj to nogalināt. The Reckoners, tāda kā pagrīdes organizācija, ir vienīgie, kuri vēl mēğina cīnīties pret episkaijiem, kuriem vēl ir cerība uz labāku nākotni brīvu no episko važām. Ne gluži samāksloti, bet Deivida iekļūšana viņu ierindā, lai nostādītu sevi labākā pozīcijā galamērķa īstenošanai, norid ārkārtīgi gludi un izredzētā stāsts var sākties.
Steelhaert piemīt gana daudz YA žanra īpašību un ir arī obligātais romantiskais faktors, kad Deivids ieskatās vienā no Reckoners biedrenēm, bet Sandersons ir gana labs autors, lai tas vai kāda cita žanra klišeja (jau pieminētais izredzētā statuss) nekļūtu par grāmatas klupšanas akmeni, kā tas ir daudzu citu autoru gadījumos.
Sērijas pirmā grāmata – ļoti labi izpildīts klasisks stāsts par izredzētā bāreņa lomu, kuram lemta izšķirīgā loma, lai no varas posteņa gāztu tirānu.
Vienā rītā četru treileru iemītnieki attopas nekuriens vidū. Kur vien skaties skatu neaizšķērso neviens cits objekts. Laikam ritot debesīs pat nav novērojama saules aktivitāte. Ja pirms tam nebūtu bijis iemesla pārmīt ko vairāk par pliku sasveicināšanos ar citiem trelera parka iemītniekiem, tad tagad loğiski ir pamats, lai mēğinātu saprast, kas īsti notiek. It kā īsteni laba metode, lai iemestu svešiniekus ar dažādiem raksturiem, noslēpumiem un pagātnēm vienā katlā, kur visiem prāti un domas ir uzvilktas, lai, pirms nonākšanas pie risinājuma, izceltos pa kādam labam konfliktam, bet personīgā skatījumā autoram ar šo grāmatu vēlamo efektu nepavisam nav izdevies panākt.
1)Stefan, Carina un kautrīgs dēls Emils.
2)Modele Isabella, kura cer vēl sasniegt karjeras virsotni (riebīgs raksturs), +/- slavens Zviedrijas futbolists Peter, kurš nesen zaudējis vietu valsts izlasē un meita Molly – pēc tā kā aprakstīta, burtiski citplanētietis. Laulība, kura jau labu laiku turas uz puļķiem un šis pārdabiskais notikums ļauj to izgaismot.
3)Donald un Majvor – senioru pāris ar 50+ kopdzīves gadiem, bet, kuri kopā palikuši vairāk aiz ieraduma, un arī viņu gadījumā nokļūšana kaut kur nekurienes vidū pārbaudīs laulības saišu izturību.
4)Un divi fermeri Lennart un Olof, kuri pirms pāris gadiem, pēc tam, kad abu sievas pēc kopīga ceļojuma ārzemēs tā vienkārši izdomāja neatgriezties, sāka gulēt vienā gultā, jo atsevišķi vienatnē nespēj aizmigt. Pirms tam ne vienam, ne otram nav bijušas domas par to, ka viņam varētu patikt paša dzimuma pārstāvji, un arī līdz šim vairāk par sadošanos rokās reizēm nav tikuši, kur nu vēl publiski izrādīt jūtas starp svešiniekiem.
Plus ik pa brīdim fragmenti no suņa Benija skatpunkta, par kuriem māc stipras šaubas, ka antropomorfisma procents būtu uzskatāms kā zems. Benijs nav vienīgais mājdzīvnieks četru treileru nekurienes parkā, ir vēl arī kaķis, bet labi ka vēl no tā puses netika piedāvāts skatījums uz notiekošo
Pirmā puse vēl šķita gluži sakarīga, bet pie 200-300lpp sāc prātot, kad sekos sakarīgs skaidrojums situācijai, kurā tēli iemesti, bet pēc +/- trīssimtās jo tuvāk nāk beigas, jo vairāk pārņem sajūta, kādu sū**, ja drīkst tā izteikties, un murgojumu es lasu. Atstāja riktīgi sliktu pēcgaršu, kas 100% neatspoguļo pašu sākumu. Rodas jautājums kāda jēga bija no visām atmiņu ainām par tēlu pagātni no “reālās” pasaules, ja noslēgums tiek tā vienkārši aprauts, jo apnika rakstīt, un tās neko nenozīmē.
Varbūt I Am Behind You vislabāk kategorizējams kā sava veida mağiskais reālisms, bet gribētos teikt, ka grāmatas ielikšana šausmu žanrā (vismaz uz to vairāk paļāvos, kad to iegādājos) ir bijusi kļūdaina un vairāk nodara skādi, radot lasītājam nepamatotas gaidas, kuras grāmata nepiepildīs. Ja noņem triku ar grupiņu svešinieku iemešanu situācijā, kurā visi ir spiesti sadzīvot viens ar otru, plus tikt kaut kā galā ar līdz tam neatrisinātiem savstarpējiem konfliktiem, tad pāri nekas saturīgs nepaliek. Īpaši, ja vēl autoram šķietami zūd interese izskaidrot pašu fenomenu. Tikpat labi tēli varētu tikt ievietoti kādā citā līdzvērtīgā situācijā un lokācijā.
Kaut arī Raithe, nogalinot vienu no Fhrey/elfu rases, ir devis iedvesmu pārējiem Rhunes (cilvēki) pārstāvjiem, ka viņu rasei nav lemts mūžīgi dzīvot elfu apspiestības ēnā, Raithe pašam nav ticība, ka atklātā karā viņam vai kādam citam būtu izredzes uz uzvaru.
Kamēr elfu pusē ir gadu tūkstošos mērāms mūžs, kas devis papildus auru dieviem pielīdzināmajam statusam un tādejādi laupījis drosmi uz pretestību no Rhunes, vienlaikus ilgajai varai un spēkam līdzi nākošā augstprātība un neticība, ka kaut kādi tur nieka radījumi spētu mainīt dabisko pasaules kārtību, var kļūt par pirmo un pēdējo klupšanas akmeni un būt par iemeslu neatgriezeniskām pārmaiņām.
Papildus iedomībai un augstprātībai pār cilvēkiem, par elfu ēras beigu otro tikpat lielu iemeslu var kalpot nesaskaņas pašu starpā starp vienu cilti, kuras pārstāvji vairāk vai mazāk spēj pārvaldīt mağiju sauktu par Art un kuri vēlās lielāku varu, un starp burtiski visiem pārējiem, kuriem ir pamats bažīties par savām dzīvībām.
Sižets tiek sadalīts vairākās daļās un lasītāja interese tiek meistarīgi noturēta katrā no tiem. Gan intrigu pilnajā elfu nometnē, gan Rhunes pusē, kuriem pastāv nopietns risks zaudēt karu vēl pirms pirmās cīņas. Lai to novērstu pirmkārt jāizvēlas viens kopējs vadonis/karalis, kas nebūt nav viegls process, ja gadsimtiem ilgi elfu uzkurināta ir valdījusi savstarpēja neuzticēšanās. Otrkārt visai lietderīgi būtu līdzvērtīgi vai pat vēl labāki ieroči pār elfiem esošajiem, pie kā paši elfi ir gudri piestrādājuši, lai pārsvars šajā aspektā būtu viņu pusē. Starp šiem diviem pārsvars jādod otrajam ‘’cilvēku’’ sižetam, kur tēli šķita daudz labāk izstrādāti, vairāk piedomāts pie raksturu daudzpusības.
Protams, par cik runa stāstā ir par cilvēces izdzīvošanu kā tādu, plus elfu pusē ir daži labi ne visai pozitīvi tēli, tad lasītājs uzreiz ir predispozicionēts just līdz Raithe u.c., bet tas nav nekas tāds, kas sabojātu grāmatas lasītprieku.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Redshirts by John Scalzi
Andrew Dahl ir viens no daudzajiem jauniņajiem, kuri regulāri tiek nomainīti uz ~Starpgalaktiskās Savienības kuğa Intrepid. Iemesla tik regulārai kadru maiņai nav vis drastiski darba apstākļi(nosacīti) vai drakoniski priekšnieki, bet gan izteikti augstā mirstība visa veida misijās.
Kamēr vairums ir izstrādājuši dažnedažādas trakas māņticības, lai izvairītos no varbūtības tikt nogalinātam, Endrū ķeras lietai pie ragiem, lai noskaidrotu, kas patiesībā notiek uz Intrepid un kas ne tuvu tik līdzīgs, domājot stipri zemāku mirstības procentu, pildot darba pienākumus, nenotiek uz citiem kosmosa kuğiem.
Kaut arī neesmu redzējis nevienu Star Trek seriālu epizodi, tas netraucēja izbaudīt grāmatu, kura visnotaļ neizlec no autora stila, kāds tas piemēram vērojams Interdependency sērijā. No pieminētā seriāla autors guvis iedvesmu apspēlēt faktu, ka, ja dzīvībai bīstamā ainā piedalās tēls sarkanā uniformā, tad diezin vai viņš sagaidīs epizodes beigas dzīvs.
***
Falling Free (Vorkosigan Saga (Hronoloģiski #1) pēc publikācijas #4) by Lois McMaster Bujold
Quadies – ar ğenētiskās inženierijas palīdzību radīti mutanti ar papildus divām rokām kāju vietā – ideāls darbaspēks bezgravitācijas apstākļos
Leo Grafs pēc profesijas inženieris uzsāk darbu kosmosa stacijā, kurā “kvadiji” tiek tā teikt audzēti, skoloti un pēc tam apmācīti. Lieki teikt, ka šo četrocīgo indivīdu projekta īpašnieku acīs viņi ir tālu no pieskaitāmības cilvēka statusam un vēl jo mazāk kaut kādām tur tiesībām, bet Leo dzīvojot un strādājot līdzām viņiem gūst pavisam citu priekšstatu un nespēj klusi stāvēt nomaļus, kad kvadiju eksistence tiek apdraudēta, jo redz pieaugošā apziņa, ka varbūt viņiem pienāktos vairāk tiesību un cilvēcīga attieksme, rada bailes “normālo” projekta vadītāju acīs.
Ja neskaita visai manāmo verdzības, rasisma temata apspēli un stand-alone formāta stāstu Vorkosigan sērijā (līdz šim neesmu lasījis citus), kurā darbība notiek 200 gadus pirms galveno sērijas notikumu darbības, tad diži daudz nav kur piekasīties. Ja nu vienīgi ar 21.gadsimta daudzveidības ķeksīšu acīm skatās uz dažiem bezpalīdzīgajiem sieviešu kārtas tēliem, kurām vajadzīga pretējā dzimuma palīdzība.
***
Rogue Dungeon (The Rogue Dungeon #1) by James A. Hunter, Eden Hudson
Roarks jau gadiem no nemiernieku rindām cīnās pret Tirāna valdīšanh un par troņa atgūšanu tā patieso īpašnieku rokās. Kamēr citi ir tikpat kā samierinājušies ar sakāvi, Roarks nezaudē dūšu un drosmi, lai turpinātu savus centienus. Vien tagad, kad pēc pārgalvīga uzbrukuma jāmūk prom un ar “ko kājas nes” nav pietiekami, Roarka priekšā ir jauns izaicinājums. Izdzīvot tik ilgi, lai kļūtu gana spēcīgs un varētu atgriezties savā zemē.
Pirmais manis klausītais LitRPG romāns, kurā tās galvenais varonis ir nevis no mūsu realitātes spēles pasaulē ierauts cilvēks, bet gan citas fantāzijas pasaules mağijas piepratējs, kura portāla burvestība noiet drusku un kuram par datorspēlēm nav ne mazākās nojausmas. Interesants koncepts, kad galvenais varonis citu “spēlētāju” acīs lauž NPC tēlu normas.
***
The Black Company (The Chronicles of the Black Company #1) by Glen Cook
Salīdzinoši klasisks fantāzijas darbs (publicēts 1984.g) tajā labākajā nozīmē, bet, kas pēc tā noklausīšanās ne ar ko dižu nepaliek atmiņā un vairāk pozītīvu vārdu būtu sakāmi par ierunātāja Marc Vietor sniegumu.
***
The Rise of Endymion (Hyperion Cantos #4) by Dan Simmons
Episks noslēgums ļoti labai un apjomīgai SFF sērijai vairākos veidos. Gan parastākajā lpp ziņā, gan norises lokāciju un gadu skaitā no sērijas pirmās grāmatas, kuru jau pēc nosaukumiem loğiski var sadalīt uz pusēm.
Rise of Endymion savā ziņā ir arīdzan kristīgās Pax impērijas sabrukumam galvenokārt pateicoties jaunai pravietei Anea, kura gan labprāt sevi tā nesauktu, bet ne tikai.
Lasītāju kā prasmīgs gids cauri grāmatas sižetam par cīņu starp stagnāciju, kura ļauj ērti dzīvot pārticībā dažiem, un plašu dažādību ilgtermiņā izdevīgu visiem, izved tās viens no galvenajiem varoņiem un Anea mīļotais Raul Endymion.
Prieks par vēl vienu pabeigti sēriju līdzas Dun Chronicled, kas ne tik bieži sanāk, atšķirībā no jaunu uzsākšanas.
***
Dr. Hugh Mann (Zombie Fallout #3.5) by Mark Tufo
Ar šo prīkvelu autors Marks Tufo atkal iebrauc taisni izteiktāko ne gluži kļūdu, bet noteikti izteiktāko mīnusu auzās un absurdā no pirmajām trim sērijas grāmatām.
Dr. Hugh Mann novele atklāj izcelsmes stāstu vīrusam, kuram būs lemts radīt zombiju apokalipsi. Tajā 1) 1913.gadā lielākajai daļai pustrakam zinātniekam darbaholiķim atbilstošiem stereotipiem doktors Hjū, pateicoties jauninājumiem mikroskopos atklāj mikroskopiskus humanoīdus esam nežēlīgā cīņā ar putekļu ērcītēm. Šo atklājumu mantkārīgs dekāns izmanto savtīgiem mērķiem, kas pastarpināti izraisa 1918.gada Spānijas gripu. 2) Otrā Pasaules kara laikā dažs labs cer par katru cenu atklāt ieroci, ar kuru sakaut ienaidnieku, bet, redzot eksperimentu potenciāli nekontrolējamās sekas, galvenie lēmēji izlemj projektu pātraukt. 3) Mūsdienās (2007.gads) neliela grupiņa cer izmantot mikroskopiskos humanoīdu parazītiskos radījumus, lai pārveidotu pasauli līdz nepazīšanai, ar cerību kļūt par tās valdniekiem, jo viņiem būs risinājums, kā ar to tikt galā…
Viss kopā vairāk liek domāt par izteiktām pulpy stila idejām no autora puses, kur izpēte par zinātniskiem faktiem palikusi novārtā un uz realistisko varbūtības pusi labāk nemaz neskatīties.
Ja pareizi atceros no trešās grāmatas The End, tad tajā izskan nedaudz atšķirīga versija par izteikti neveiksmīgu vakcīnu, ja vien tas, protams, nav oficiālais aizsega stāsts. Šaubos vai ātrāk par 2021.gada oktobri ļaušos šīs sērijas vilinājumam pēdiņās.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Moving In #1-6 by Ron Ripley
Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.
Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.
Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.
Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.
Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.
***
Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz
Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.
Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.
Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.
***
The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo
Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.
Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt. Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.
Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.
Dienai, kurai būtu bijis jāizvēršas par svētkiem, kad starp divām kaimiņvalstīm un to karaļnamiem tiek noslēgts miera līgums, par postažu un nelaimi daudziem parastajiem iedzīvotājiem pārvēršas par viņu mūža asiņainām beigām, jo viena no pusēm (Gaia) to patiesībā izmanto kā viltus triku, lai pilnībā sakautu un iekarotu kārtējo valsti. Protams, un citādāk nemaz nevarētu būt, ka par visa labā glabējiem kļūst bariņš jauniešu.
Kamēr vēl ritēja grāmatas sākums, šķita savā veidā interesanta darbības laika aprakstīšana tagadnes formā, it kā atrodoties tēlam līdzās notikumiem risinoties. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka tas nav bijis ar nolūku, jo vēlāk pat man, kuram angļu valoda nav dzimtā un minēšu, ka arī autoram ne, gramatikas kļūdas kļuva acīmredzamas.
Kaut arī Aura ir izdota 2017.gadā un vismaz pēc grāmatas beigām varētu spriest, ka autors ir iecerējis stāstam turpinājumu, tad pavisam noteikti, ja joprojām ir tāds nolūks, ieteiktu nolīgt profesionālu rediğētāju vai vēl labāk rakstīt dzimtajā valodā, ja vien mans iespaids nav galīgi greizs, jo neskaitāmās kļūdas, kurām vēl klāt klāt debijas darbam raksturīgās, un kuras nemaz neskar sižetu, tēlu un pasaules uzbūves detaļu pusi, katru reizi tās pamanot, pašas par sevi traucē centienus grāmatu izbaudīt.
Pirms manis no pieciem GoodReads esošajiem vērtējumiem mans ir pirmais negatīvais(dažiem no tiem 2019.g ir 0 atzīmētu izlasīto grāmatu). Diemžēl Aura beigās pievienotie zīmējumi patika krietni vairāk nekā pats stāsts, un jāsāka, ka autoram mākslinieka talants, secinot pēc šīs, ir lielāks nekā rakstnieka. Jāpiezīmē, ka tēlu ilustrācijas varbūt derētu pārvirzīt uz grāmatas sākumu, jo to animes stils būtu kalpojis kā labs indikators, kam gatavoties.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon
Vol.5
Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.
Vol.6
To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.
***
The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3)by Joseph Fink, Jeffrey Cranor
Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.
Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.
Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.
***
Ancillary Justice (Imperial Radch #1)by Ann Leckie
Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem.
Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums.
Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.
Mākoņi ap Amestris valsts nākotni savelkas arvien tumšāki. Nedaudz vienoti, bet arīdzan atsevišķi/paralēli Elriku brāļi ar draugiem un palīgiem, un Colonel Roy Mustang, kurš reizē pats cierē uz prezidentu vietu, rīkojas un veido plānus, lai novērstu Homunculi radījumu un to ‘’Tēva’’ plānus izmantot visas valsts iedzīvotājus kā upuri super-spēcīgu Filozofu Akmeņu radīšanai savas varas/spēka vairošanai.
Jo dziļāk rok, jo vairāk atklājas, cik apzināti maldinoša ir oficiālā valsts vēsture; plus, kas patiesībā slēpies aiz visu lielo karu, nemieru un sacelšanās mērķiem – radīt apjomīgu transmutācijas apli alķīmiskās burvestības veikšanai. Vien labajiem galvenajiem varoņiem ir lemts būt attiecīgajā vietā un laikā, lai ko tādu sāktu atklāt un mēģināt novērst. Attiecīgi arī nevienam citam pat nav izredzes uz veiksmīgu iznākumu.
Vol.8
Kamēr teroristu/nemiernieku/brīvības cīnītāju(atkarībā, kurā pusē atrodies) uzbrukumā ja ne nogalināts, tad vismaz uz laiku ārpus kadra ir palicis Karalis Bredlijs, Colonel Mustang un viņa sabiedrotie, to skaitā Briggs cietokšņa vadone un muskuļvīra Luisa Ārmstronga māsa steigšus rīkojas, lai glābtu sevi un visu nāciju no ciešanu okeāna.
Ne visi uzreiz aptver kas īsti notiek, kur ļaundariem rodas ideāla augsne slikto tēlu misinformācijai, lai apmuļķotu vienkāršos ierēdņus, kājniekus armijā u.c. veida iedzīvotājus.
Nedaudz apjukumu rada homunculi radītāju Tēvs – oriğinālais homunculi radījums, kura pagātnes stāstā un spēka iegūšanā par negodu pašam darbību ņem brāļu Elriku tēvs Hohenhaims – un Karals Bredlijs, kura homunculi spējas vienā no iepriekšējo krājumu atmiņu ainās rada “trakais zinātnieks” eksperimentējot ar Filozofu akmeni, bet kuru reizē citi homunculi sauc par Wrath. Jautājums, tad kā tur īsti ira? Vai arī pats esmu ko pārpratis?
Salīdzinoši ar nesen pabeigto Death Note, šajā sērijā ir krietni vairāk pilsētas infrastruktūrai postošu cīņas ainu. Nešaubos, ka sērijas kulminācijā nebūs to deficīts!
Vol.9
Kas brāļiem Edvardam un Alfonso sākās ar pāris piedzīvojumiem un lielo gala mērķi atgūt savus oriğinālos ķermeņus to pilnā krāšņumā, pēc neveiksmīgas un neapdomīgas alķīmijas pielietošanās, visai drīz tas pārvēršas par ko krietni vairāk.
Sēriju savā veidā caurvij tēma par alkām pēc nemirstības, kuras iegūšanas vārdā dažs labs ir gatavs uz pilnīgi jebko, lai upurētu vidusmēra līdzcilvēkus pēdiņās lielāka mērķa vārdā, kamēr tie, kuriem nosacīta nemirstība jau piemīt, alkst pēc arvien lielāka spēka un varas, jo gana taču nekad nevar būt.
Noslēgums ir sērijas gaitai lielisks un atbilstošs, reizē pozitīvs, bet vienlaikus arī sērīgs, saldsērīgs.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.