Fantasy

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ceļš uz statusu un godu saukties par Varoni ar lielo burtu sākas jau no pirmās dienas, kad nosprausts uz to mērķis, no pirmās dienas, kad sāk manifestēties pirmās spēju (autors Kohei Horikoshi devis spējām quirk terminu) pazīmes jau pat četru gadu vecumā. Ar to gan nevar lielīties My Hero Academia (MHA) galvenais varonis Izuku Midoriya, bet ar tādēļ jo lielāka nozīme cīņassparam, sirds drosmei aizstāvēt kā vājākos, tā vienkārši grūtībās un neapskaužamā ļaundara plānota trieciena krustugunīs nonākušu biedru, lai dienas beigās vari ar pilnu pārliecību un skaļāko balsi un uz mangas lapaspuses ar pašiem lielākajiem burtiem izkliegt, ka esi darījis visu iespējamo, lai kļūtu jo spēcīgāks nekā pirms tam. Jo vari būt drošs, ka kriminālās pasaules ļaundari darīs to pašu.

Iepriekšējo rakstu noslēdzu pie sestās MHA sērijas krājuma un septītais turpina, kur iepriekšējais noslēdzas ar vasaras treniņnometnes sākšanos nedēļas garumā. Par nelaimi Izuku, tā kursabiedriem kā Tenya Ida, Ochaco Uraraka, Shoto Todoroki un vēl daudzi citi izceļami būtu, tad lielie, sliktie (vismaz tajā brīdī) Ļaundaru Līgas veidolā tos, varoņu universitātesU.A. audzēkņus noskatījuši kā ideālu mērķi jaunam uzbrukumam, lai turpinātu degradēt varoņu uzticamības simbolu kā sabiedrības aizstāvjus. Un kuriem vēl labāk uzbrukt, ka skolai, kurā nesen sācis pasniegt pats dižākais varonis kāds jebkad bijis un joprojām (uz doto brīdi) numur viens varonis pasaulē All Might.

Uzbrukums, kas paredzami tiek atvairīts, bet, kas dažu nākošo krājumu garumā sāk ievirzīt metaforisku stafets kociņa nodošanu no All Might uz Izuku, kurš, plašākai pasaulei un galvenokārt ļaundariem, vēl nezinot, savu Kvirku spēju neatklāj pats vien ar saviem spēkiem kādas nejaušības pēc, bet attiecīgā nejaušība ļauj tam sastapt All Might vēl pirms norietējis tā zenīta laiks, pirms vēl tas paspējis izraudzīties kādu citu par savu spēju mantinieku, piemēram, no U.A. universitātes trešā kursa. Simbolisks moments, kas jo vēl vairāk nostiprina Izuku varoņa apņemšanos nezaudēt drosmi, kādi nebūt smagi šķēršļi un pārbaudījumi netiktu no profesoru vai ļaundaru puses likti viņa un tā draugu/sabiedroto ceļā. Sapnis kļūt par varoni, kam jādzenas pakaļ ar visu, kas ir iekšās, ar visu pieejamo un reizēm pat no dziļākajām, šķeitami jau izsmeltajām spēku rezervēm, lai sapnis līdz universitātes pabeigšanai kļūtu par realitāti. Lai no All Might puses tam piešķirtā One for All spējas nebūtu bijis liktenīgi kļūdains lēmums.

Par ko gan lasītājs var būt drošs Ļaundaru Līga un tās izveidotājs liktenīgi ar ļaundara vārdu All for One (līdzībai nosaukumos iemesls), ar kuru All Might jau reiz mērojies spēkiem un knapi uzvarējis, bet vēl piedevām kurš vainīgs pie neglaimojošā fakta, ka spēku dzirsktele numur viens varonim iet uz beigām, ka jāsāk meklēt kāds, kuram to tālāk nodot.

MHA sērija nevar jau vienmēr nodarbināt labos varoņus ar nemitīgām spriedzes cīņām uz dzīvību un nāvi, pat ja eksistē sižetbruņas, un pa savai reizei jāļauj tiem mērot spēkus ar vienaudžiem no citām varoņu skolām, kas notiek vairāku krājumu garumā, kad kā U.A.universitātes tā citi vienaudži tiek pielaisti pie pagaidu varoņu licencēm, kuras oficiāli ļautu tiem iesaistīties krīzes situācijās, kamēr tagad kā vien studentiem, lai profesoriem vai kādam citam tos nevajadzētu sodīt, būtu jāstāv malā rokas klēpī salikušiem.

Reizē, par cik sērijā tik daudz dažādu varoņu, uzmanības fokuss nav tikai par un ap galvenā varoņa Izuku gaitām. Tā nosacīts bērnības draugs Katsuki Bakugo un viena no spēcīgākā varoņa Endeavor atvasēm, lai arī ārēji izceļas ar milzu bravūru un reti kad citā personāžā sastopami skaļu muti, tad, kā tas reizēm gadās aiz bravūras fasādes patiesībā slēpjas personība, kura tādā veidā cenšas vien noslēpt savu nedrošību, kuru tikai jo vairāk reizēm uzkurina nepatīkamais izbrīns, kad Izuku, kurš visu dzīvi līdz tam bijis Bakugo puisim iedzinējos, teju vai acumirklī tagad tam ir izrāvies priekšā.

Man uz grāmatplaukta pieejamajā noslēdzošajā vol.16 līdzīga tipa, bet ar pavisam citiem izcelsmes iemslu avotiem, izceļas divi citi varoņi, kuri, lai arī viens no tiem ir pat sava kursa top3 ierindojams, joprojām cīnās par pašpārliecību un pašnovērtējumu, lai virsroku pār tiem nepārņemtu zemapziņā čukstoša balss, kas tā vien grib iegalvot, ka tieši viņš nav Varoņa statusa cienīgs, lai labāk met plinti krūmos un atbrīvo vietu citiem kompetentākiem kolēģiem pirms ar saviem muļķīgajiem izgājieniem kādam vēl nodarījis pāri un kaitējis tā veselībai.

Kā starp labajiem supervaroņu tēliem, tā arī starp ļaundariem lemts uz sižeta skatuves kāpt jauniem censoņiem, kuri tā vien alkst izmantot šo krājumu laikā radušamies pārmaiņu laikus, lai censtos tos ļaunprātīgi, savtīgi, kā arī mantkārīgi un visādi citādi nekrietnos nolūkos vērst sev par labu. No tiem izceļams ir superļaundaris ar Overhaul palamu, kurš vēl piedevām var lepoties ar piederību vēl pie dzīvības esošai un stāsta ‘’tagadnē’’ retai parādībai kā jakuzas, kuri pēc kvirku spēju parādīšanās pasaulē piedzīvojuši ne tos raženākos laikus.

Overhaul tēls, kurš tā vien šķiet, lai cik pirms tam liels un briesmīgs All for One netiktu mālēts vai lai kā iepriekšējā MHA rakstā pieminētais Stein ļaundaris nebūtu uzdarbojies un apslaktējis vairāk par vienu vai diviem varoņiem, supervaroņu sabiedrības modelim, pastāvošajai kārtībai un ideāliem rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus!

Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad vien 23 gadus jaunais San Franciso laikraksta Observer žurnālists tiek nosūtīts mārketinga tipa tematiskam rakstam par grandiozo Mendocino īpašumu un plašajām teritorijām, kuras to īpašniece Marchent grib pārdot, jo ar māju, tās iepriekšējo īpašnieku un onkuli Fēliksu viņai ir pārāk sāpīgas atmiņas un asociācijas, Reuben nevar pat ne tuvu iedomāties, cik ļoti izmainīsies viņa dzīve.

Jau no pirmajiem mirkļiem, kad ierauga Mendocino māju un vēl jo vairāk tuvumā skatot dažādām bagātībām piepildītās telpas, Rubenam piezogas doma, ka nesmādētu iespēju pats iegādāties īpašumu, ka tā tēvam akadēmiķim arīdzan fascinētu ar kultūras vēstures un cita veida izsmalcinātām vērtībām, kuras aiz sevis atstājis pirms 20 gadiem pazudušais Marčentas onkulis Fēlikss.

Zinot The Wolf Gift grāmatas un duoloģijas The Wolf Gift Chronciles premisi, ka tajā prominenti figurē paranormālais vilkaču mitoloģijas aspekts, turklāt, ka galvenajam varonim Rubenam par tādu lemts pārtapt, lasītājs ar nepacietību var gaidīt, kāds gan būs sižeta katalizators, kas teju kā pārdabiski maģisks teleports aiztransportē Rubenu pavisam citā, no malas biedējoši vardarbīgā pasaulē.

Vēl jo vairāk, kad ar izmaiņām un pārvērtībām, ar jauno fizioloģiju un visām tam sekojošajām emocijām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem Rubenam jātiek galā vienam pašam. Vienam, jo katalizatora notikums atņem dzīvību gados vecākai, bet vēl gana jaunajai un pievilcīgajai Marčentai. Vienam, jo lielāko tiesu no grāmatas Rubens varētu nodomāt, ka, ja arī bez viņa pasaulē eksistē citi likantropi, kā nekā vainīgais, kurš atbildīgs par viņa infekciju, tad diezin vai to ir tik daudz un mājo tik tuvu, lai spētu kā nebūt palīdzēt un aprast.

Psiholoģiskos pārdzīvojumus sagādā nevien situācija un attiecības ar vecākiem un brāli Džimu, kuras ne agrāk, ne tagad bijušas tās gludākās, kurās nevajadzīgu viļņošanos sagādā ilgadēja draudzene Celeste, ka no lasītāja viedokļa atiek vien nobrīnīties, ka Rubens ar viņu vēl kopā, kam, pēc kļūšanas par vilkati, saprotami nāk klāt jauna, neparasta dinamiku, kuras cēloņus nevar tā tik vienkārši parastam mirstīgajam kā ar āmuru pa pieri izklāt uz delnas.

Vēl jo vairāk, kad Rubens atklāj autores Anne Rice citkārt vilkaču literāros darbos nemanītu (varbūt vien nav gadījies tādu vēl lasīt) pārdabiskas ožas aspektu, kas ar kliedzin kliedzošu neatliekamu uzstājību sauc palīdzēt nevainīgiem upuriem, kad ļaunumam tā dažādākajās pakāpēs tiek ļauta vaļa, kur acīmredzami ierastie likumsargi ir bezspēcīgi, lai novērstu noziegumu. Tomēr, lai ar kādu morāles lēcu netiktu vērtēta Rubena rīcība, tad tā noteikti un visai ātri piesaista plašsaziņas mediju uzmanību. Īpaši, kad top skaidrs, ka varoņa un pašrocīgā taisnības cīnītāja vai citu acīs sērijveida slepkava rīcība nav nejaušs vienas vai divu reižu atgadījums. Papildus ažiotāžu un interesi ģenerē diskuss, kā gan vērtēt šīs personas rīcību, jo, lai cik nešķīsti un kriminālnoziegumu bagātu pagātni nebūtu dažādie upuri, tad slepkavība tomēr paliek slepkavība.

Vismaz paša Rubena rokās nokļūst iespēja piedēvēt varonim/ļaundarim iesauku Man Wolf, kura stāsta popularitātes dēļ vēja spārniem milzu ātrumā aplido visu pasauli. Kuram gan vēl labāk laikrakstam Observer uzticēt saviem lasītājiem pavēstīt par šokējošajiem notikumiem, ja ne pašu žurnālistam un pirmajā incidentā cietušajam. Kuram gan vēl labāk ar labas prozas kvalitāti, kāda piemīt Rubena rakstnieka rokai, reizē iesvelt kvelmi un lasītāju interesi un reizē būtu gana vispārīgs, lai ne mazākajā mērā neļautu diskusam un interesei sākt pavērsties pārk bīstami tuvu Man Wolf patiesās identitātes atklāšanai, kam gan talkā nāk citi vilkaču fizioloģijas aspekti.

Jaunu dinamiku The Wolf Gift Chronicles duoloģijā piešķir Lauras tēla nejauša sastapšana dziļi Muir mežos. Laura ne tikai neizrāda nekādas bailes vai kādas citas satraukuma pazīmes, kad nakts tumsā ierauga sava meža namiņa tuvumā tādu mošķi kā vilkatis, bet pat uzņem kā ar ciemiņu, kas turklāt vēl noslēdzas ar intimitāti. Atklājot vairāk par Lauru, tās pagātni, skaidrāki top iemesli, kāpēc gan tā, uz ko varbūt pat zemapziņā cerējusi. Bet notikumiem lemts pavērsties tam pavisam pretēji, ka prātā pat nāk Skaistules un Briesmoņa analoģijas salīdzinājums, ko gan paši tēli viens otram noliedz un mēģina saskatīt savu un atšķirīgu.

Tikpat interesantu un Rubenam satraukumu pilnu, kas gan nākotnē no šīs sastapšanās izrietētu, ievieš ne tikai dzīvāka par dzīvu Fēliksa atkalatgriešanās vispirms jau Sanfrancisko reģionā un sekojoši Medocino namā, bet arī, ka mats matā nav pēc skata mainījies, ko oficiāli izskaidro, uzdodamies par pazudušā un mirušā Fēliksa ārlaulības dēlu. Satraukums pamatos, jo saliekot visus mājienus un pavedienus kopā, atliek vien secināt, ka kā Fēlikss, tā arī tā tuvāko draugu grupa paši arīdzan ir likantropi vilkači.

Duoloģijas otrajai The Wolves of Midwinter ir krietni uz Rubena iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem vērstāks skats. Lai arī Rubens nu jau vairs nav svešinieks attiecībās ar savu jauno ‘’Es’’ un ko tas nozīmētu palikt nemirstīgam, kamēr radi un tuvie būdami parastie mirstīgie, tiktu apglabāti, tad neviļus jauna vilkača radīšana pirmās grāmatas ietvaros rada jaunas pārdomas, šaubas par savas rīcības pareizību un ko gan tālāk iesākt, kad aptverts kā izdarītais, tā potenciālās sekas. Kad ir vēlme nepalikt gluži vienam ar savu vilkatību.

Kaut arī pirms otrās grāmatas ir labs, īss kopsavilkums, ja nu ir šāda, tāda būtiskāka detaļa aizmirsusies, tad šī otrā romāna krietni atšķirīgais sižetiskais stils var likt vilties, ja gaidīts kaut kas līdzīgs pirmajai The Wolf Gift un vēl vairāk, ja kāda iemesla pēc The Wolves of Midwinter tiek lasīta vispirms. Tomēr gribas teikt, ka grāmata no paša lasītāja šoreiz prasa lielāku iesaisti un prāta nodarbināšanu, jo nebūs vien popkornam vai cukurvaitei līdzīga izklaide, kuras vērtība reizēm tikpat ātri pazūd.

Tā vietā tiek izmantots ziemas saulgriežu un Ziemassvētku laiks, lai Rubens, viņa jaunradītais Stjuarts un arī citi tuvi tēli, no kuriem dažam labam lemts sekot Rubena ceļam jaunajā, paranormālajā un pirms tam tik svešajā pasaulē. Vienlaikus svētku (pagāniskie un kristīgie) atmosfēra, emociju un dažādu personu aktivitātes virpulis liek manifestēties personāža tēlam, no kura kā Rubens, tā Fēlikss jau bija pie sevis paspējuīs atvadīties. Izrādās Marčentas gars tā vardarbīgās un negaidītās mirstīgās eksistences pēkšņā gala dēļ nav spējis ļauties nākošās eksistences plaknei, bet palicis vēl starp mirstīgajiem.

No tēliem nevar drusku plašāk nepieminēt Rubena brāli, turklāt priesteri Džimu. Viņam tiek veltīti diezgan būtisks lapaspušu uzmanības laiks The Wolves of Midwinter ietvaros. Gan tam, kādu iemeslu dēļ kļuvis par priesteri, gan jo būtiskāk vainas apziņas slogam, kuru tā pagātnē pats sev uzlicis, bet kuru pats Rubens zem grēksūdzes aizsega pavēsta par savu jauno dabu, zinot, ka brālis kā advokāts citam tad to neatklātu. Fakts, ko Rubens pats vēlāk sev nereti pārmet.

Jāpiebilst, ka ne Rubenam, ne Fēliksam vai kādam citam ar abiem saistītajiem tēliem par naudas trūkumu ne tikai nav jāuztraucas, bet šķiet lielākas raizes sagādā tās iztērēšanas jautājums. Interesants, pavisam atšķirīgas dabas sižets varētu tikt izvērsts, ja ne vienam, ne otram tāda opcija un kabatu biezums nepastāvētu, bet tas jau cits debatējams jautājums, kā būtu, ja būtu. Cita autora atšķirīgāka stila un manieres daiļdarba jautājums.

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ko noslēdzas trešā Arcane Knight jeb Order & Chaos sērijas grāmata, lai cik ļoti lords Varians nebūtu palīdzējis galvenajam varonim Kaldoram Mailzam tā spēka ceļojuma un izaugsmes pirmsākumos, Kaldors nevar piedot un aizmirst derdzīgo ieroča pielietojumu, lai tikpat kā noslaucītu no zemes virsas konkurējošu namu un tā galvaspilsētu. Ar to vien lords Varians kā laika bumbu agrāk vai vēlāk ir parakstījis sev nāvesspriedumu, kuru Kaldors apņemas īstenot.

Noslēdzošās trīs sērijas grāmatas, laicīgi zinot, ko no sižetiskā stila un varoņiem sagaidīt, bija jau krietni vieglāk vienkāršoti sakot pieciest. Lai arī nu jau priekšzināšanas ļauj labāk izbaudīt Kaldora un tā draugu grupas biežāk uz lielo sižetu ietekmi neatstājošu došanos neskaitāmos Labirintu ‘’skrējienos’’, ja vien neskaita, ka balvas un iegūtie dārgumi, kā pašam Kaldoram, tā citiem ļauj pakāpeniski (reizēm gan straujāk par strauju) kļūt arvien spēcīgākiem līdz brīdim, kad nav pat mazāko šaubu, kuram gan būtu lemts gūt virsroku cīņā starp Kārtību (Order) un Haosu. Un tam visam pa virsu LitRPG fantāzijas subžanrs šķiet vien lieki piekabināta atribūtika.

No citiem tēliem, ja ļoti pacenšas piedomāt un izspiest kādu nebūt pievienoto vērtību, varētu mēģināt izcelt Kaldora draugus Izmīnu un Emeriju no laikiem vēl pirms Kaldorā tiek pamodināta Dzirkstele (maģisko spēju avots autora Timothy McGowen izveidotajā fantāzijas pasaulē). Bet arī šo divu vai citu kā kompanjonu tēlu, tā vēl jo izteiktāk Haosa ļaunaru tēlu gadījumā izaugsme diezgan apjomīgu lapaspušu grāmatu garumā (lpp kopskaitu dalot vidēji nedaudz virs 500 lapaspušu katrā) ir tikpat kā nekāda.

Biežāk tie kalpo vien, lai izdevīgā brīdī glābtu no kritsikas situācijas Kaldora tēlu. Itkā varētu nodomāt, ka redz, Kaldors tik neievainojams nemaz nav, bet izpildījums tāds, ka neatstāj šaubu, ka ‘’sižeta bruņas’’ ir vien vāji slēptas. Tā prātā nāk sērijas pašā sākumā mistisks bāra īpašnieks un burvis vārdā Merlins, kurš arī šo trīs grāmatu ietvaros vairākkārt ‘’deus ex machina’’ stilā izglābj dienu, uzrodoties kā no skaidrām debesīm. Neievērota nevar palikt arī paša burvja vārds un visa citu leģendu un literāro darbu asociācijas, kuras tam nāk līdzi. Un kā būtisks ceturtās grāmatas sižets, pirms Kaldors var īstenot atriebes plānus pret lordu Varianu, ir saistīts ar leģendāri superspēcīga zobena iegūšanu, kas Arcane Knight pasaulē nosaukt par Ordu zobenu, bet kvests, kura ietvaros tas iegūstams, zobenam dots Ekskalibura vārds.

Diemžēl ne saistībā ar dažādiem Artūra bruņinieka mājieniem, ne vēl jo vairāk ar agrāk eksistējošas un leģendāri spēcīgas magu Ordu rases eksistenci autors cenšas, bet diezgan iespaidīgi nesekmīgi izveidot intrigas un augstākās pakāpes cienīgu pasaules uzbūvi, tās vēsturi un pamatu galvenā varoņa Kaldora izvēlei par Kārtības čempionu. Pārāk daudz laika un uzmanības tā vietā tiek veltīts Labirintu piedzīvojumiem, lai vien momentos, kad šķiet ir vēlme pievērsties, kam nopietnākam, brīdis, kad to efektīvi realizēt, jau būtu nokavēts.

Ja izaugsme citiem tēliem, kā minēts, tikpat kā nekāda, tad vismaz kaut cik tādu var novērot Kaldoram. Tā puisim, kas gan drīzāk saucams par jaunu vīrieiti, piedzīvojumu gaitā ļauts nonākt pie atziņas, ka, lai būtu balanss starp Kārtību un Haosu, starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, ne vienmēr un visu laiku viņam būs lemts uzvarēt. Ka ne vienmēr un par katru cenu būtu jātiecas iznīcināt un līdz pelnu pīšļiem miltos saberzt Haosa pusē esošos. Atziņa, pie kuras vēl jo vairāk nākas pieturēties, kad sērijas sižetā tiek atklāti pavērsieni attiecībā uz Kaldora tikpat leģendāro tēvu Elkoru, kurš arī ne tikai bijis Arcane Knight, kā dēļ Kaldors izšķīries pats par tādu kļūt, bet ir dzīvāks par dzīvu un papildus tam spēku pusē, kas teorētiski nostādītu dēlu pret tēvu.

Ja kopskatā Order & Chaos sērija jau no paša sākuma līdz beigām, tai skaitā ar neko neizteksmīgu gala kulmināciju, liek vilties un novēlēt autoram labāku izpidījumu citos darbos (nedaudz bail riskēt ar vēlākām publikācijām pēc šīs sērijas), tad ar piepūli var mēģināt saskatīt uzplaiksnījumus un momentus, kuros, lai būtu balanss starp labo un ļauno, starp Haosu un Kārtību, kā vienā, tā otrā pusē būtu jābūt tēliem, kuri nav viennozīmīgi slikti vai labi, lai tiem piemistu melnbaltas tēlu iezīmes.

Arcane Knigt/Order & Chaos – nešaubos idejiski piemitis labs potenciāls, bet gandrīz pietrūkst (rokas) pirkstu, lai saskaitītu neizmantotas un vāji izpildītas iespējas, kuras citkārt sērijai ļautu būt ai, cik labai (kaut gan pēc Goodreads atsauksmēm laikam būšu stiprā mazākumā). Tā prātā nāk vairākkārt pieminēts super drauds visiem kā Kārtības, tā Haosa pārstāvjiem, Melno Pūķu veidolā. Vai noslēdzošās sestās grāmatas laikā iepazīstināts jauns termins Word (‘’The Word has stood strong’’), bet ne viens, ne otrs vai vēl kāds jau pieminēts aspekts tā arī netiek apaudzēts ar miesu, lai rezultāts un gala iznākums būtu pienācīgi izbaudāms.

Ryo Hanada – Devils’ Line #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Kad tevī mājo tumsas bezdibeņa un nekontrolētas asinskāres aizmetņi, ir dienu no dienas profesionāli un sadzīves solī jāpielieto visa iespējamā paškontrole (un jāturpina to attīstīt un uzturēt formā), lai nenorautos no metaforiskās ķēdes un neļautos dziņām, kuras paša un citu drošības labad vēlams apspiest. Tas gan ne visiem Devils’Line sērijā par velniem sauktajiem vampīriem ir pa spēkam, par kuru reālo eksistenci lemts vispirms uzzināt vienai no sērijas galvenajām varonēm (un vēlāk ar ļaundaru plānotu ieceri arī plašākai sabiedrībai) Tsukasa Taira.

Tsukasai tās pirmā sastapšanās ar vampīru vaigu vaigā pat varētu teikt no ļoti negaidīta avota, no studiju biedra, kurš līdz šim tik veiksmīgi spējis noslēpt savu patieso dabu, bet ne vairs, kad Tsukasas skaistums un paša iekāre gūst pār to virsroku. Par laimi turpat tuvumā gadās neoficiālas policijas izveidotas velnu mednieku F vienības pusvampīrs Yuuki Anzai, bet pirms sērija gatava abus varoņus tuvāk vienu ar otru sapazīstināt.

Interesanti, kā ilgajos dzīves gados Tsukasa spējusi nodzīvot, vismaz pašai nezinot par pretējo, nesastopot nevienu vampīru, bet te pēkšņi no pirmā incidenta nemaz nepaiet tik ilgs laiks, lai Tsukasa atkal gandrīz kļūtu par upuri viena tāda uzmanības apliecinājumiem, bet kārtējo reizi paveicas, ka Anzai ir salīdzinoši tuvu, lai tā vampīrisma uzlabotā dzirde ļautu laicīgi paspēt aizsteigties palīgā. Kā lai citādāk, ja ne par likteņa sūtītu (potenciālu) mīlestību to nosaukt, vai vismaz romantisko sižeta līniju starp diviem galvenajiem varoņiem, kuru paralēli nozīmīgākai sižeta problēmsituācijai risināt.

Yuuki Anzai var droši teikt, ka ir paveicies atrast nodarbinātību starp Division 5 F specvienības biedriem. Būdams pusvampīrs, lai arī starp kolēģiem ir simtprocentīgs vampīrs Džila, bez kolēģu atbalsta cīņa ar sevi un savu iekšējo tumsu būtu jo grūtāka. Konstanta piesargāšanās un risku mazināšana, lai nepārvērstos par asinskāru monstru jau tā ir liels psiholoģiskais slogs, kas bez atbalsta sistēmas un ģimenes, būtu tie radi vai citi, ilgtermiņā ar lielu varbūtību beigtos bēdīgi. Kad Anzai dzīvē ienāk Tsukasa un ar laiku mazpamazām abi noprot, ka jūtas vienam par otru virzās uz romantisko pusi, jo lielāku satraukumu un bažas par savu paškontroles spēku izjūt Anzai. Anzai pārdzīvojumu ceļš un filozofiskās pārdomas, starp kuras sniegtajiem atklājumiem arī tas, ka ne vienmēr asinskāre simtprocentīgi nesavaldāma, un kuras sēriju salīdzinoši ar citiem tās aspektiem padara krietni baudāmāku.

Vampīru jeb Velnu eksistence līdz šim palikusi vien leģendu un mūsdienas popkultūras dažādajos medijos, bet, kā sižeta gaita to rādīs, tad acīmredzami eksistē pat ļoti ietekmīgu cilvēku grupa, kuri gatavi sponsorēt teroristisku CCC (Chosen Civil Community) grupu, lai izraisītu incidentu, kas plašākai sabiedrībai izgaismotu vampīru eksistenci to vidū, lai pamatoti satraucošu draudu uzpūstu lielāku par lielu un katrs sāktu domāt, ka tieši viņam būs lemts kļūt par vampīra upuri kuru katru brīdi. Lai kolektīvās panikas ietekmē varētu virzīt likumdošanas un cita veida valsts pārvaldes izmaiņas tiem par labu. Kaut gan sērijas gaitā tieši cilvēku rīcība biežāk un vairāk pielīdzināma to nīsto velnu/vampīru potenciālajām zvērībām, ko gan vispirms jau sev attaisno ar lielo un cēlo mērķi par drošu sabiedrību bez vampīriem.

Kā galvenie sērijas ļaundari tiek stādīti priekšā CCC grupa, kuras starp tās nedaudzajiem biedriem var lepoties ar ļoti ietekmīgiem personāžiem, kā policijas komandieri un A vienības līderi Kirio Kikuhara vai pat Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri Kaname Shirase, bet lielai daļai no tiem pašiem, cik nu tie ir, tiem paustais to rekrutēšanas nolūkos diezgan būtiski atšķiras no faktuālās patiesības.Lai arī tiek radīts iespaids, ka CCC ir tik vien kā priekškars aizkulisēs paliekošu marionešu striķu kontrolējošajiem, tad neliela vilšanās, ka pat divpadsmit krājumu laikā, kad palikuši vēl tikai divi krājumi ir vien mājieni par to, kurš vai kuri ir īstie lielie ļaundar. Tā vietā lvenais sižets nereti tiek pabīdīts malā par labu vairāku citu sērijā dalību ņemošu tēlu un potenciālu pārīšu romantiskajiem pārdzīvojumiem.

Ar Devils’Line pirmo krājumu un tālāk izrietošajiem notikumiem visai skaidri noprotams, ka vampīru eksistence fakts ir ticis veiksmīgi turēts noslēpumā. Bet tādā gadījumā drusku pretrunīgi šķiet R2PC jeb Redeyes Rights Protection komitejas jau pirms 20 gadiem izveidotas vadlīnijas, kuras regulārās sanāksmju sēdēs ar dažādu ekspertu piesaistīšanu tiek pārskatītas un papildinātas. Papildus tam ONLO vai atšifrējot Obihiro National Laboratory Orphanage, kas kalpo kā galvenais vampīru un vampīrisma pētījumu centrs, plus bāreņu nams. Tā teikt gan šķiet drusku par daudz iesaistītoais personālijs gadu gaitā, lai kaut kas tāds paliktu tik ilgi noslēpumā.

Atšķirībā no sērijai jo tālāk turpinoties pieaugošiem šķietami liekiem romantiskajiem sižetiem, kas tikai lieki izstiepj garumā sēriju un liek jo vairāk vēlēties, lai notikumi atgriestos pie pamatsižeta, un kur turklāt dažs labs tēls variācija par tēmu ar saviem satraukumiem mīl vai nemīl ļoti maz atšķiras viens no otra, tad to pašu nebūt nevar teikt par Yuuki Anzai pusvampīrisma izcelsmi un kā gan tā vecāk, gan pats saistīts ar ONLO iestādi. Sižets par un ap Anzai, par to, kā tēls izzina savu pagātni, lai labāk varētu izprastu tagadnes sevi ar cerību, ka tas ļaus uzlabot paškontroli, un vairs nebaidīties nodarīt pāri vispirms jau sev tuvākajiem ir, ja ne viennozīmīgi saistošākais no visas sērijas, tad tuvu tam. Jo interesantāku ONLO sižetlīniju padara fakts, ka bez Anzai veiksmīgi tiem izdevies radīt vēl citu pusvampīru, kurš, lai arī oficiāli saukts par Johannes Kleeman, personīgi labāk grib atsaukties uz Hans Lee.

Devils’Line sērija, kas iesāk sevi spēcīgi un ir ar savu interesantu pienesumu par vampīriem, bet spēks, kas līdz divpadsmitajam krājumam diemžēl jau sāk manāmi izsīkt. Atliek cerēt, ka tikai pretējo var teikt par sērijas liela kulmināciju pēdējos divos krājumos, ka tā ir tai pienācīgu uzrāvienu un pēcgaršas kulmināciju.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Autora Kohei Horikoshi radītā pasaulē, kad aizsākas My Hero Academia(MHA) sižets jau ir nonākusi līdz stāvoklim, kad superspējas vai kā sērijā nosaukts par Quirks spējas ir jau kā norma un pieņemta lieta, ar kuru sabiedrība jau apradusi. MHA galvenais varonis Izuku Midorya diemžēl ir viens no tiem aptuveni vēl 20%, kuriem nu jau var teikt, ka nepaveicas piedzimt un parasti +/- ap četru gadu vecumu sākt manifestēt pirmās spējas izpausmes. Fakts, kas to padarījis par vieglu skolas huligānu mērķi, bet, kas nav liedzis tam turpināt sapņot reiz tomēr kļūt par supervaroni.

Sapnis, kas ar ļoti lielu varbūtību tāds arī paliktu, ja ne vienā līdz tam parastā un ar neko neizceļošamies dienā atpakaļceļa no skolas Izuku gandrīz nekļūtu par bēgošan superļaundara upuri. Gandrīz, jo tam uz pēdām ir numur viens varonis vismaz Japānā, ja ne visā pasaulē All Might. Sapnis, kas par tādu paliktu, ja ne pašam All Might neizprotama labvēlība un atsaucība atbildēt uz jaunā fana dedzīgajiem jautājumiem, ja ne spontāna Izuku rīcība, kas rezultējas ar to, ka top par liecinieku All Might noslēpumam, par kuru zina vien retais.

Sapnis, kas paliktu neizsapņots, ja ne Izuku nekļūtu par liecinieku tā paša ļaundara uzbrukumiem, tam, ka citi varoņi nosacīti vien noskatās, jo tiem tā sagūstīšanai nepiemērotas spējas un gaida, cer uz All Might uzrašanos, bet tas pieminētā noslēpuma dēļ īslaicīgi imobilizēts. Un par šoku visiem Izuku ir tas, kurš rīkojas pirmais, kurš gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai vismaz kaut ko iesāktu lietas labā. Varbūt Izuku vēl nav spējas, bet nevar noliegt, ka jau tad Izuku piemīt daudziem neeksistējoša drosme un varoņa sirds.

Varonīgā rīcība, kas pavisam droši var apgalvot, neatgriezeniski izmaina Izuku turpmāko dzīvi, liek gan citiem, gan jo svarīgāk pašam All Might jauno tīni skatīt citā gaismā un pat mangas sērijas gaitā paņemt ne tikai savā paspārnē, bet nominēt, skaļi neizziņojot to, par savu protežē un spēju mantinieku. Fakts, ka spēj ar savu DNS piešķirt vismaz daļu no sava spēju spēka (pietiek apēst matu ar sakni), kas nāk klāt jau pirmajam un argumentatīvi būtiskājam noslēpumam.

Lai Izuku apmācīšanu varētu labāk uzraudzīt, kaut gan Izuku atrašana ļoti nejauša, All Might jau pirms tam bija apsvēris kļūšanu par valstī un varbūt pat visā pasaulē prestīžākas Varoņu universitātes profesoru. Fakts, ko sākotnēji, lai nesaceltu ažiotāžu, tiek turēts slepenībā, bet, kas tā vai tā izraisa mediju trakumu, ar kuru pacelts reitingus. Tomēr, ja ir supervaroņi, tad, kā jau Izuku to ir izjutis, pasaulē būs arī superļaundari, kuri savas spējas gribēs izmantot savtīgiem un visādi citādi nekrietniem mērķiem. Un neviens nevar lepoties ar tik lielu mērķi uz savas muguras, kā gan citu, gan paša daudzināts miera un kārtības uzturētājs All Might, kura jaunais amats piesaista Ļaundaru Līgas uzmanību un sekojoši par ļoti simbolisku galināšanas mērķi sevi padara, lai varētu sēt pirmās bezcerības sēklas.

Kā jau pieklājas izdomātam stāstam, tad sliktajiem to nodomi ar pirmo mēģinājumu neizdodas, vēl jo vairāk ja uz doto brīdī MHA sērijā izdoti jau 42 krājumi, bet reizē garā sērija un vēl priekšā sagaidāmais liecina, ka pirmā neveiksme neatturēs Ļaundaru Līgu un pirmajos sešo krājumos vēl nenosauktu sponsoru, kurš savu ieceru vārdā grib letāli gāzt All Might varoni no tā troņa.

Bet nevar jau visu laiku konstanti augstu uzturēt spriedzi cīņā starp labo un ļauno, tādēļ vajadzīga arī kāda atpūta, kuras ieviešanā autors izvēlējies ikgadēju universitātes pārbaudījumu turnīru, kas savas popularitātes ziņā krietni aizēnojis Olimpiskās spēles. Un pie reizes ir lieliska iespēja studentiem jau no pirmā kursa sevi atrādīt (kopā, ja pareizi sapratu ir trīs) profesionāliem varoņiem un to aģentūrām karjerai pēc universitātes pabeigšanas.

Saprotami vislielākā uzmanība tiek veltīta galvenajam Izuku varonim un tā veiksmēm vai pat neveiksmēm, jo, lai arī dažā labā sacensību pārbaudījumā Izuku paredzami uzvar, tad triumfa laurus pirmkursnieku grand finālā plūc cits tēls. Tēlu MHA sērijā ar katru krājumu kļūst jo vairāk, tādēļ turnīrs ir kā labi izmantota iespēja prožektoru gaismas novirzīt un labāk iepazīstināt ar tiem, kuriem arī lemts kļūt par vērā ņemamiem sērijas tēliem gan tādi, kuri varēs lepoties ar Izuku draugu un sabiedroto puses, gan citiem.

No kuriem izceļams ir Shoto Todoroki tēls un Nr.2 varoņa Endeavor dēls, kurš aiz savas nospiedošās vēlmes caur dēlu realizēt savus sapņus un spēkā pārspēt All Might līdz pēdējam sabojājis attiecības ar dēlu, kurš aiz savas vēlmes iespītēt sācis iespītēt savas uguns un ledus kombinēto spēku. Bet tieši Izuku, sagandējot izredzes uzvarēt attiecīgajā turnīra duelī, dod studiju biedram nepieciešamo grūdienu sava potenciāla atslēgšanai.

Tēli daudz, bet katram piešķirts gana no citiem atšķirīgas spējas (kaut gan tik lielā populācijā un Zemes ietvaros kā tā neizbēgt no ļoti līdzīgām), lai nevarētu saujaukt. Starp tiem izceļams Katsuki Bakugo, kurš jau no pirmajiem spēju parādīšanās momentiem izceļas ar augstu pašapziņu, kura pat tik augsta, ka tādēļ no augšas gatavs uz citiem nolūkoties, nolikt tas un jo īpaši Izuki. Puisis, kurš brīžiem neizceļas ar to labāko dusmu kontroli, bet varbūt sērijas gaitā tas mainīsies.

Pavisam pretējs ir Tenya Ida, kurš izceļas ar ļoti analītisku domāšanu un visa izvērtēšanu pirms pieņemt jebkuru lēmumu, bet reizē, nākdams no vairāk vai mazāk prestižas Varoņu ģimenes, izjūt nepieciešamību jau universitātē sev un citiem rādīt to labāko priekšzīmi. Kā labs balanss gaišuma un priecīgāku nošu ziņā, tā arī pie reizes pa retam neveiklam mulsuma un nosarkšanas momentam Izuku, ir Ochaco Uraraka. Lai arī romantiskajā ziņā MHA diži neizpaužas un pagaidām labi, ka tā un ar vien iesāktām lielākām sižeta arkām nemaz neprasās.

Un runājot par potenciālu, tad pats Izuku, kurš no All Might ieguvis One For All spēju, savēju Quirk nav līdz galam izpratis, bet līdz šim spēju pielietošana to pat pārāk regulāri ir padarījusi par skolas lazaretes viesi. Labi, ka tur galvenā dakteriene Recovery Girl arī ir ar superspēju, kas ļauj ļoti ātri atgūties, bet, kas nevar ilgtermiņā tā turpināties un varbūt pēc turnīra studentu jau pirmie soļi internatūrā zem jau profesionāliem varoņiem sniegs nepieciešamo, lai varētu atslēgt pilnu potenciālu.

Sestais krājums noslēdzas ar labu klifhengeri, lai interse (manā rīcībā uz doto brīdi vēl desmit krājumi) turpināt sēriju būtu jo lielāka.

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Faber and Faber

Manas pārdomas

Bendžamins jeb vienkārši Bens līdz šim spējis izcelties kā viens no labākajiem ja ne pats labākais pinball mašīnu spēlētajs savā skolā un tuvākajā apkārtnē. Interese starp vienaudžiem tik liela, ka regulāri tiek rīkoti turnīri, kur labākajiem pat tiek necilas naudas balvas, bet ne par to būs Cat Kin triloģijas pirmās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu sižets, lai gan ir arī alternatīvs City of Cats nosaukums. Pinball un citu arkādes spēļu mašīnu vietā Bens, kā glābiņu no ikdienas problēmām, mātes mudināts iesaistīties kādā pulciņā, jo nereti no mājas atnāk ar nobrāztu vaigu no kāda, kurš nav mācējis vai nu derībās vai citādi zaudēt. Negaidīti, kļūdas pēc un pavisam nejauši Bens atklās Mrs.Poweel rīkotu jogas, cīņu mākslas un vienkārši tikpat kā aizmirsta senu kustību stilu Pashki pulciņa Cat Kin veidolā. Pulciņu, kurā katram no dalībniekiem pirms pirmās nodarbības katram savas ekspektācijas, kuras nevarētu būt tālāk no patiesības, bet ne sliktā nozīmē.

Pulciņš, kas kā Benam, tā citiem dalībniekiem izrādīsies negaidīta drošības un stabilitātes sala no ārpasaules problēmām. Problēmam, kuras mājas dzīvē Benam ir krietni vien nopietnākas par kādu skolas huligānu, jo daudzdzīvokļu mājas saimnieks Džons Stanfords iecerējis ēku nojaukt, tā vietā uzbūvēt ko citu un krietni naudu ienesīgāku, bet Bens un tā māte Lūsija kā tādi neizsvēpjami knišļi spītējas, turas pretim un ne par ko nepiekrīt tā dzīvokļa pārpirkšanas piedāvājumam, un pat brīnās, ka tiem nepatīk krietni zem tirgus cenas izteiktais piedāvājums. Tad nu tas sācis ķerties pie sīkiem iebiedēšanas taktikas paņēmieniem, bet grāmatas sākumā vēl tā pa vieglo.

Starp citiem pulciņa biedriem par Bena kā galvenā varoņa konkurentu saucama Tifānijas Meinas tēls. No malas varētu šķist, ka Tifānijai dzīve salīdzinoši krietni labāka un nebūtu par ko sūdzēties. Ir divi mīloši vecāki un labi situēti dzīves apstākļi, ja vien neskaita jaunāko brāli Stjuartu, kurš muskuļu atrofijas dēļ un citu vājās veselības dēļ piemetušamies slimību dēļ jau ilgāku laiku atrodas slimnīcā. Fakts, kas varbūt ir uz potenciālu pārmaiņu sliekšņa, jo māte Keitija pavisam negaidīti interneta dzīles pārmeklējot uzgājusi jaunas brīnumzāles un to autoru doktoru Džeimus Filipu Kobu.

Līdz šim Tifānija ārpusskolas aktivitātēs dalību ņēmusi baleta pulciņa nodarbībās, bet, kas agrāk šķita brīnišķīgs solis uz dailes pasauli, nu vairāk šķiet kā slogs. Papildus tam Tifānija nevar lepoties ar sporta vai citu līdzīgu fizisku aktivitāšu dotumiem, bet, par cik vecāki no tās lūdz vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, kurā atpūsties no darba un mājas ikdienas soļa, no uztraukuma par dēla Stjuarta veselību, tad neatliek nekas cits, kā meklēt kādu alternatīvu. Un pavisam nejauši sanāk pamanīt Cat Kin pulciņa sludinājumu, kas, lai arī aprakstā ļoti nespecifisks un vispārīgs, tad kā kaķa saimniecei īpaši lielus uztraukumus nesagādā.

Pati pulciņa vadītāja ir kā sava veida guru, kaķu vārdotāja, filozofijas un aizmirstā Pashki kustība stila pēdējā dzīvā (vai vismaz viena no) nesējām pasaulē. Pielīdzinot to jogai, katra nodarbība jauniešu pulciņam sniedz vispirms jaunu veidu, kur atrast sevi, uzlabot pašapziņu un citādi rast jaunus draugus. Kā Tifānija, tā Bens un lēnākos tempos arī citi Cat Kin pulciņa apmeklētāji atklāj, ka tiem īpatnējā un varētu pat teikt pārdabiski labā veidā uzlabojušās ne tikai fizisko sniegumu rādītāji, bet parādījušās kaķiem pielīdzināmas maņas, piemēram, spēju redzēt ļoti vājā apgaismojumā (tikpat kā tumsā). No abiem varoņiem Bens pirmais aizdomājas par Felicitu Pauvelu, tās patiesajiem mērķiem un nolūkiem tik spēcīgu iemaņu mācīšanā. Lai arī Tifānija mierina, ka negrib, lai Pashki tiktu vienkārši aizmirsts, tad Bens nespēj nedomāt, ka patiesībā ir krietni atšķirīgāka…

Gandrīz pirmā romāna trešdaļa tā arī paiet iepazīstoties ar Bena un Tifānijas, pastarpināti arī dažs labs cits, pasaulēm un to problēmām. Gandrīz tik tālu, ka pat rodas jautājums, kuru vai kurus gan stāstā uzskatīt par ļaundariem, ja nu vienīgi Bena gadījumā tas būtu namsaimnieks Džons Stanfords un Tifānijas gadījumā brīnumzāļu autors doktors Kobs, kura ļaunprātības atklājumi tobrīd gan vēl tikai priekšā. Bet atliek vien par šo faktu aizdomāties, sākt piefiksēt, lai autors nomierinātu, ka par tik būtisku stāsta faktu, kā labo varoņu antagonisti, nebūtu aizmirsts.

Bet paralēli fantāzijas elementiem nevar nesaskatīt, ka labā izpildījumā uz to fona autors Nick Green pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem ar jauniešiem to centrā. Kā Bens, kuram paralēli uztraukumiem par potenciālu faktu, ka Stanforda tēls var tomēr atrast veidu, kā likt tiem zaudēt mājas, saskaras un tiek galā ar faktu, ka vecāki dzīvo šķirti, ka māte aiz problēmu un uztraukumu noguruma sloga neizdomājas, ka arī dēlam nevar būt viegli. Kur pēc vienas strīdu epizodes pat padzen to no dzīvokļa un Bens ir spiests ievākties pie tēva. Viegli iztēloties citus iemeslus un apstākļu ieganstus, bet ar tādu pašu iznākumu.

Tikmēr Tifānijas gadījumā, lai arī māsai rūp brāļa veselība un tā vispārējā labsajūta, tad tomēr nomāc fakts, ka vecāki aiz gādības un uztraukumiem par brāli šķietami tikpat kā neizrāda nekādu interesi par meitu un tās aktivitātēm, dienas gaitām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Lai arī neizrāda uz āru un savu reizi nav slikti, ja sanāk kaut ko darīt pa savam, tad nebūt nebūtu sliktu, ja viņas virzienā tiktu kaut daļa no brālim veltītās uzmanības.

Citi tēli, kā abu galveno varoņu vecāki, tā arī pārējie Cat Kin pulciņa dalībniekiem vairāk ir atbalstoša loma, bet fakts, kas to gadījumā nešķiet ne kartonisks, lai tikai virzītu sižetu uz priekšu, lai ērtā brīdī izrakstītu Benu un/vai Tifāniju no sarežģītākas situācijas.

Kā jau gaidāms, tad noslēgums, sižeta problēmsituācijas atrisinājums un kulminācija nav no tiem, kur bērniem, jauniešiem vai vispār fantāzijā kā tādā sagādātu pārsteigumus, bet ir spriedzes piesātināta un izpildījums kā tāds no vāka līdz vākam, kas ieientriģē un ir saistošs.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.