Fantasy

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Faber and Faber

Manas pārdomas

Bendžamins jeb vienkārši Bens līdz šim spējis izcelties kā viens no labākajiem ja ne pats labākais pinball mašīnu spēlētajs savā skolā un tuvākajā apkārtnē. Interese starp vienaudžiem tik liela, ka regulāri tiek rīkoti turnīri, kur labākajiem pat tiek necilas naudas balvas, bet ne par to būs Cat Kin triloģijas pirmās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu sižets, lai gan ir arī alternatīvs City of Cats nosaukums. Pinball un citu arkādes spēļu mašīnu vietā Bens, kā glābiņu no ikdienas problēmām, mātes mudināts iesaistīties kādā pulciņā, jo nereti no mājas atnāk ar nobrāztu vaigu no kāda, kurš nav mācējis vai nu derībās vai citādi zaudēt. Negaidīti, kļūdas pēc un pavisam nejauši Bens atklās Mrs.Poweel rīkotu jogas, cīņu mākslas un vienkārši tikpat kā aizmirsta senu kustību stilu Pashki pulciņa Cat Kin veidolā. Pulciņu, kurā katram no dalībniekiem pirms pirmās nodarbības katram savas ekspektācijas, kuras nevarētu būt tālāk no patiesības, bet ne sliktā nozīmē.

Pulciņš, kas kā Benam, tā citiem dalībniekiem izrādīsies negaidīta drošības un stabilitātes sala no ārpasaules problēmām. Problēmam, kuras mājas dzīvē Benam ir krietni vien nopietnākas par kādu skolas huligānu, jo daudzdzīvokļu mājas saimnieks Džons Stanfords iecerējis ēku nojaukt, tā vietā uzbūvēt ko citu un krietni naudu ienesīgāku, bet Bens un tā māte Lūsija kā tādi neizsvēpjami knišļi spītējas, turas pretim un ne par ko nepiekrīt tā dzīvokļa pārpirkšanas piedāvājumam, un pat brīnās, ka tiem nepatīk krietni zem tirgus cenas izteiktais piedāvājums. Tad nu tas sācis ķerties pie sīkiem iebiedēšanas taktikas paņēmieniem, bet grāmatas sākumā vēl tā pa vieglo.

Starp citiem pulciņa biedriem par Bena kā galvenā varoņa konkurentu saucama Tifānijas Meinas tēls. No malas varētu šķist, ka Tifānijai dzīve salīdzinoši krietni labāka un nebūtu par ko sūdzēties. Ir divi mīloši vecāki un labi situēti dzīves apstākļi, ja vien neskaita jaunāko brāli Stjuartu, kurš muskuļu atrofijas dēļ un citu vājās veselības dēļ piemetušamies slimību dēļ jau ilgāku laiku atrodas slimnīcā. Fakts, kas varbūt ir uz potenciālu pārmaiņu sliekšņa, jo māte Keitija pavisam negaidīti interneta dzīles pārmeklējot uzgājusi jaunas brīnumzāles un to autoru doktoru Džeimus Filipu Kobu.

Līdz šim Tifānija ārpusskolas aktivitātēs dalību ņēmusi baleta pulciņa nodarbībās, bet, kas agrāk šķita brīnišķīgs solis uz dailes pasauli, nu vairāk šķiet kā slogs. Papildus tam Tifānija nevar lepoties ar sporta vai citu līdzīgu fizisku aktivitāšu dotumiem, bet, par cik vecāki no tās lūdz vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, kurā atpūsties no darba un mājas ikdienas soļa, no uztraukuma par dēla Stjuarta veselību, tad neatliek nekas cits, kā meklēt kādu alternatīvu. Un pavisam nejauši sanāk pamanīt Cat Kin pulciņa sludinājumu, kas, lai arī aprakstā ļoti nespecifisks un vispārīgs, tad kā kaķa saimniecei īpaši lielus uztraukumus nesagādā.

Pati pulciņa vadītāja ir kā sava veida guru, kaķu vārdotāja, filozofijas un aizmirstā Pashki kustība stila pēdējā dzīvā (vai vismaz viena no) nesējām pasaulē. Pielīdzinot to jogai, katra nodarbība jauniešu pulciņam sniedz vispirms jaunu veidu, kur atrast sevi, uzlabot pašapziņu un citādi rast jaunus draugus. Kā Tifānija, tā Bens un lēnākos tempos arī citi Cat Kin pulciņa apmeklētāji atklāj, ka tiem īpatnējā un varētu pat teikt pārdabiski labā veidā uzlabojušās ne tikai fizisko sniegumu rādītāji, bet parādījušās kaķiem pielīdzināmas maņas, piemēram, spēju redzēt ļoti vājā apgaismojumā (tikpat kā tumsā). No abiem varoņiem Bens pirmais aizdomājas par Felicitu Pauvelu, tās patiesajiem mērķiem un nolūkiem tik spēcīgu iemaņu mācīšanā. Lai arī Tifānija mierina, ka negrib, lai Pashki tiktu vienkārši aizmirsts, tad Bens nespēj nedomāt, ka patiesībā ir krietni atšķirīgāka…

Gandrīz pirmā romāna trešdaļa tā arī paiet iepazīstoties ar Bena un Tifānijas, pastarpināti arī dažs labs cits, pasaulēm un to problēmām. Gandrīz tik tālu, ka pat rodas jautājums, kuru vai kurus gan stāstā uzskatīt par ļaundariem, ja nu vienīgi Bena gadījumā tas būtu namsaimnieks Džons Stanfords un Tifānijas gadījumā brīnumzāļu autors doktors Kobs, kura ļaunprātības atklājumi tobrīd gan vēl tikai priekšā. Bet atliek vien par šo faktu aizdomāties, sākt piefiksēt, lai autors nomierinātu, ka par tik būtisku stāsta faktu, kā labo varoņu antagonisti, nebūtu aizmirsts.

Bet paralēli fantāzijas elementiem nevar nesaskatīt, ka labā izpildījumā uz to fona autors Nick Green pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem ar jauniešiem to centrā. Kā Bens, kuram paralēli uztraukumiem par potenciālu faktu, ka Stanforda tēls var tomēr atrast veidu, kā likt tiem zaudēt mājas, saskaras un tiek galā ar faktu, ka vecāki dzīvo šķirti, ka māte aiz problēmu un uztraukumu noguruma sloga neizdomājas, ka arī dēlam nevar būt viegli. Kur pēc vienas strīdu epizodes pat padzen to no dzīvokļa un Bens ir spiests ievākties pie tēva. Viegli iztēloties citus iemeslus un apstākļu ieganstus, bet ar tādu pašu iznākumu.

Tikmēr Tifānijas gadījumā, lai arī māsai rūp brāļa veselība un tā vispārējā labsajūta, tad tomēr nomāc fakts, ka vecāki aiz gādības un uztraukumiem par brāli šķietami tikpat kā neizrāda nekādu interesi par meitu un tās aktivitātēm, dienas gaitām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Lai arī neizrāda uz āru un savu reizi nav slikti, ja sanāk kaut ko darīt pa savam, tad nebūt nebūtu sliktu, ja viņas virzienā tiktu kaut daļa no brālim veltītās uzmanības.

Citi tēli, kā abu galveno varoņu vecāki, tā arī pārējie Cat Kin pulciņa dalībniekiem vairāk ir atbalstoša loma, bet fakts, kas to gadījumā nešķiet ne kartonisks, lai tikai virzītu sižetu uz priekšu, lai ērtā brīdī izrakstītu Benu un/vai Tifāniju no sarežģītākas situācijas.

Kā jau gaidāms, tad noslēgums, sižeta problēmsituācijas atrisinājums un kulminācija nav no tiem, kur bērniem, jauniešiem vai vispār fantāzijā kā tādā sagādātu pārsteigumus, bet ir spriedzes piesātināta un izpildījums kā tāds no vāka līdz vākam, kas ieientriģē un ir saistošs.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.

Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.

Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.

Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.

Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.

Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem.  Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.