Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.

Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.

Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.

Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.

Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.

Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.

Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.

Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.

Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.

Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.

Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.