Espionage

Robert Harris – An Officer and a Spy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.

Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Viens zvans. Viens vienīgs šķietami nevainīgs zvans kontaktpersonai, lai it kā apjautātos par mātes veselību, patiesībā domājot ko citu. Zvans, kas tiek iztraucēts un tādejādi ļauj nīstajiem infideļiem, amerikāņiem, triangulēt zvanītāja atrašanās vietu. Pats par sevi fakts neko diži nozīmīgs nav, bet to maina, kad atklājas, ka nogalinātais mērķis ir Al-Qaida galvenais finanšu sagādnieks. Notikumu pavērsienu ievieš pie tā atrasts portatīvais dators, un kaut arī izdodas atrast vien kriptisku misijas nosaukumu Al-Isra, tad no reliģiskās nozīmes un konteksta noprotams, ka tiek plānots kaut kas vēl iespaidīgāks nekā 11.septembris.

Nav zināms – kas, kur un kad – paredzēts kā teroristu mērķis, tāpēc katra diena ir no svara, bet arīdzan sasteigt nedrīkst, lai neļautu ļaundariem noprast, ka pat tas tiek nojausts. Vislabāk, protams, būtu kāds informators ienaidnieka vidū, bet Al-Qiada pārāk labi sargā savus noslēpumus, lai ko tādu pieļautu. Bet, ja vien būtu variants, kā droši iefiltrēt nepamanītu kādu no savējiem, būtu cerība novērst traģēdiju.

Maiks Martins vēl mierīgi, neko nenojauzdams, izbauda savu brīvo laiku pēc 25 gadus garas militārās karjeras, kura bijusi piedzīvojumiem un spraigiem notikumiem pilna, kā to lasītājs var izbaudīt nosacīti sērijas pirmajā grāmatā The Fist of God (pēc būtības abus var lasīt neatkarīgi no otra). Šoreiz viens neapdomīgs izteikums no trīs gadus jaunākā brāļa un akadēmiķa Terija, kurš ir gana liels eksperts, lai būtu viens no četriem, kuram lūgts slepeni izteikt savu viedokli, ko gan Al-Isra varētu nozīmēt, palīdz slepeno dienestu vadītājiem atcerēties, ka tādai spiega lomai derētu Maiks. Atšķirībā no sava brāļa, tas mantojis gēnus, lai, pareizi apģērbjoties un pirms misijas izejot intensīvu apmācības kursu, to varētu iesūtīt starp naidnieka kareivjiem. Papildus tam lieti noder, ka piecus gadus Gvantanamo bāzē gūstā turēts par Afgāni saukts Izmat Khan, par kuru Maiks varētu izlikties.

Pirms gan romāna sižets pievēršas aktuālajai problēmsituācijai, autors Frederick Forsyth piedāvā ieskatu gan Maika profesionālajā dienestā, kā laikā sanācis pabūt Folklenda salās, pirmās grāmatas lokācijā Kuveitā, Īrijā pret IRA un daudzviet citur. Apdalīts netiek Izmats, kura gadījumā nav tālu no sekojuma cauri visai tā dzīvei līdz šim, bet galvenais, ka tiek dots ieskats faktoros, kas to radikalizējuši un visbeidzot dzelžaini pievērsuši atriebes ceļam pret Rietumiem un galvenokārt ASV, kad nekas cits dzīve vairs nav nozīmīgāks par šo mērķi.

Atņemot to no The Afghan nekas diži daudz nepaliktu pāri, bet, kā militāra romāna spiegu trilleris, romāns izpilda no tā gaidīto. Varbūt arī drusku par daudz tehniskā žargona un dažādu ieroču un cita veida militārās tehnikas detalizēts apraksts un salīdzinoši par maz uzmanības it kā galvenajam varonim Maikam Martinam un viņa gaitām, bet kopumā iespaids un pēcgarša drīzāk pozitīva. To sakot, nevar arī noliegt, ka būtu lasīti labāki žanra paraugi, bet Afgānis nebūt nav arī ievietojams pelnītā aizmirstībā.

Anthony Hyde – China Lake

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Alfred A. Knopf

Manas pārdomas

Viens zvans vēlā vakara stundā izmaina Jack Tannis atlikušo dzīvi uz neatgriešanos. Viens zvans no pagātnes izvelk jau šķietami nevienam vairs nesvarīgu atgadījumu, kad jauna veida raķešu tehnoloģija pēkšņi nonāca Padomju Savienības rokās. Džeks būtu pasūtījis pēc balss nepazīstamo personu pāris mājas tālāk, ja ne anonīmā zvanītāja pieminētais David Harper vārds, kuru iniciāli toreiz gribēja apsūdzēt kā spiegu.

Viens zvans, kas iekustina notikumus ne tikia Džeka tuksnešainajā vidē blakus joprojām aktīvai China Lake militārajai bāzei, salīdzinoši netālu no Lasvegasas. Tas pats notiek pāri okeānam Lielbritānijā, kurā pats Deivids Hārpers vairāk vai mazāk joprojām izjūt aptuveni ceturtdaļgadsimta senā notikuma sekas, kuras iznīcināja par jauno ģēniju sauktā zinātnieka karjeru, jo kurš gan cits gribētu viņu pieņemt, pat ja apsūdzība spiegošanā vēlāk tiek atsaukta. Tā arī pēcāk laulība izjūk un attiecības ar dēlu Timotiju jeb Timu vairs nav bijušas tik tuvas, kā gribētos. Par laimi, viss, vismaz grāmatas otrajai daļai no Deivida skatpunkta aizsākoties, nav tik drūmi. Ir atrasta jauna dzīvesbiedre Anne, kurai turklāt varēs uzticēt arī tālāk sižeta pasniegtos pārbaudījumus.

Būdams jauns un nepieredzējis, Deivids cerēja, ka viņa reputācija, raksturs un visādi citādi līdz tam cildināmi vērts sniegums būs kā acīmredzams attaisnojums, cik absurda ir apsūdzība spiegošanā komunistu labā. Paļāvās, ka no viņa skatpunkta veselais saprāts uzvarēs un lietas atgriezīsies normālajās sliedēs. Vien vēlāk, attopoties pie sasistas siles Lielbritānijā, noprotot, kādas izvēles iespējas iztikas pelnīšanai palikušas, saprot, ka bijis jācīnās vairāk. Nu tāda iespēja pienākusi.

Deividam senais notikums, tā aktualitātes atgriešanās dzīves priekšplānā ir vēl negaidītāks pavērsiens nekā Džekam Tannim. Jau bija iekārtojies dokumentālo filmu veidošanas pasaulē, kad še tev, notikumi no malas, citu uztraukumi par potenciāli atklātiem, vai tuvu tam, noslēpumiem, ļaus vēlreiz tā teikt atgriezties pagātnē. Varbūt jocīgi, bet vien tagad Deivids sev sāk uzdod jautājumu, kurš gan bija patiesais spiegs, raķešu tehnoloģijas zaglis. Par laimi, Džeka dzīvē tagad ir atrasts labs balsts Annes personā. Nebūtu viņas, kas zin, cik ilgi pēc jaunajiem pavērsieniem un šokējošām ziņām Deivids būtu dzīvotājs, cik ilgi tam pietiktu gribasspēks.

Atgriežoties pie Džeka, vakars nenoslēdzas vien ar pliku zvanu. Tam seko aicinājums uz tikšanos, tāpēc arī Deivida vārda pieminēšana tik nozīmīga. Vēl jo vairāk tuvojoties pusnaktij, pēc ilgas gaidīšanas un jaunu norāžu atrašanai uz citu tikšanās vietu, turklāt vēl kaut kur tuksnesī, Džeks attopas izdzirdam šāviena troksni, atrodam vien nesen no Austrumvācijas izceļojoša vīrieša līķi, bet ne mazākās pēdas, ko būtu varējis atstāt slepkava.

Vismaz Goodreads lapā grāmatai atrodamais kvantitatīvais zvaigžņu vērtējums nav diezko augsts, un varbūt tas aiz tā, ka slepkavības izmeklēšana nav grāmatas centrālais sižets. Vairāk ir tieši, kā pagātne saslēdzas kopā ar tagadni, kā no tas neaizbēgt, pat ja daži no iesaistītajiem to laimīgi jau gandrīz aizmirsuši, cer vairs nekad neatminēties. Turklāt arī prozas stils, sižeta pasniegšanas veids iespējams nebūs visiem pa prātam, bet prasīs attiecīgo gaumes izjūtu.

Robert Ludlum – The Matarese Countdown (Matarese Dynasty #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirms aptuveni 25 gadiem nu jau atvaļinātais CIP aģents Brandon Scofield ar segvārdu Beowulf Agate vai sava ienaidnieka dusmās saukts par pasaules cūku jau vienreiz apturēja šīs leģendārās un baiļu ieviesošās organizācijas grandiozos plānus par dominanci pār pasaules ekonomiku. Bet četru ietekmīgu biznesmeņu slepkavības dažādās valstīs, bet tuvu viena otrai to pastrādāšanas brīdī, kalpo kā pirmais pavediens Deputy Direktoram Frank Shield, ka senais drauds atkal paversīs save neglīto galvu.

Tikmēr pats Brendons vēl laimīgā neziņā, noslēpies ar civilsievu Antoniju, maksimāli slēpjoties gan no specdienestiem, kuri joprojām vēlētos viņu rekrutēt par spīti vecumam, gan no atriebības kāriem ienaidniekiem, pavada ikdienu Karību salās. Tomēr visam labajam reiz pienāk gals. Vēl jo vairāk, ja Frenka Šīlda nosūtītais aģents, lai atrastu Brendonu un iegūtu no viņa visu vien viņam zināmo par Matarese, Cameron Pryce pierāda savu varēšanu, kur citi viena vai otra iemesla pēc nav spējuši atrast to, kurš, lai arī ar bijušās PSRS līdzvērtīga aģenta palīdzību, vienīgais ir spējis apturēt Matarese plānus.

Varbūt Brendons un Atonija tā arī vēlāk būtu priecīgi no Kamerona atvadījušies, atklādami viņam interesējošo informāciju, bet šeit Matarese vadība – par Aitu Ganu saukto Julian Guiderone, kurs pirms tiem daudzajiem gadiem gandrīz zem cita vārda kļuva par ASV prezidentu, un Matarese dibinātāja mazdēla Jan van der Meer – pieļauj savu pirmo kļūdu, kad viņu noalgotie darboņi veic pat ne tuvu veiksmīgu mēģinājumu nogalināt visus uz mazās saliņas esošos. Un to tikt Brendonam vajag, lai uzkurinātu viņa motivāciju nepieļaut tāda monstra kā Matarese un Aitu Ganaaugšāmcelšanos, tās otro mēģinājumu izkropļot pasaules kārtību, lai kādiem teorētiski labiem mērķiem tas netiktu darīts.

Pirms 25 gadiem Brendonam sakaut šo naidnieku palīdzēja negaidīts sabiedrotais, it īpaši aukstā kara laikā. Kamerons Praiss ir ne mazāk noderīgiem talantiem un prasmēm apveltīts, pat ja Matarese Countdown sākoties viņam par šo organizāciju it nekas nav zināms un pirms tam būtu ko tādu norakstījis kā pavisam muļķīgas konspirāciju teoriju runas. Bet Kamerons nav vienīgais, kurš kļūst par nenovērtējamu palīgu, lai jau par senioru saucamais Brendons arī šoreiz gūtu panākumu.

Tā pulkvežleitnante Leslie Montrose (drusku manai gaumei par ātru) no potenciālas nodevējas kļūst par personu, kuru iekļaut visās slepenajās savstarpējās pārrunās un plānošanas darbos, kad atklājas, ka Matarese nolaupījuši viņas 15 gadus veco dēlu, lai tā piespiestu viņu nodot savu valsti. Tik pārsteidzoši, ka pāreja no viena statusa uz otru ir gandrīz tūlītēja, bet vēl pārsteidzošāk, ka tik nežēlīgais un uz slepkavībām kārais Matarese, kas citkārt pat uz to acis nepamirkšķina, tur viņas dēlu (viņa paša fragmentārā iesaiste tādā kā nevajadzīga un bez būtiskas ietekmes uz sižeta gala iznākumu) pie dzīvības.

Matarese Dynasty turpinājums ir klasisks trilleris ar skaidri noteiktiem labajiem un tīri izteiktiem, ļaunuma pilniem ļaundariem, kuri gatavi uz visu, lai panāktu savu. Pat viena brīža savējais, pie nepareizas darbības, greiza skatiena vai neapdomīgi izteikta vārda dēļ var tikt pasludināts par likvidējamu dažu sekunžu laikā. Šur tur var manīt, ka romāns publicēts 1997.gadā, kas attiecas uz ļaundaru un labo varoņu izmantotajām tehnoloģijām, bet citādi The Matarese Countdown savā izpildījumā ir kompetents, bet arī nekas diži būtiski vairāk.

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Ne visas kaujas karos notiek starp lielām armijām. Nereti to labākam iznākumam, citiem nezinot un varbūt pat bez publiskas atzinības panākumu un arīdzan nedienu brīžos, ir jāiegūst tā informācijas deva vai varbūt pat kripata, kas ļautu attiecīgajās kaujās savai valstij gūt panākumu. Bet līdz ar slepenību nāk arī fakts, ne bieži vien jādarbojas vienatnē vai nelielā (cerams) uzticamā grupā ienaidnieka/pretinieka valstī, jāiztiek bez publiskas atzinības nopelnu gadījumos vai varbūt pat bez palīdzības, ja kaut kas noies greizi un tiksi atklāts.

The Big Book of Espionage krājums sadalīts divos lielajos karos, aukstajā karā un vēl nodaļā, kas atvelēta citiem konfliktiem, no kuriem krājuma sastādītājam Otto Penzleram laikam nav bijis ko diži izvēlēties. Sākts tiek arPirmo pasaules karu, kura attiecīgi ir arī stāstu ziņā bagātākā nodaļa. Tā vien šķiet Otto ir gribējis no plašākas aizmirstības izcelt senākus stāstus, jo arī starp citiem kariem un kaujām manās vecāku stāstu pārsvars.

Var just, ka Pirmā pasaules karam atvēlētajā nodaļā stāstu maniere ir vairāk uz faktisko, realistisko pusi, atstājot aizrautības faktoru otrajā plānā, sabalansētība starp abiem starp šiem piemēriem ir retums. Bet tas, protams, ar labu prozas stilu neliedz būt labi lasāmam, raiti plūstošam un līdz ar to interesantam, kā Marthe McKenna stāstā Gas Attack!,kurā kara medmāsa (beļģiete) izmanto savu posteni, lai starp ievainotiem karavīriem iegūtu kādu noderīgu informāciju, un pamana, ka ģenerālis ar ķīmiķa izglītību pievērš neparastu uzmanību laikapstākļu un īpaši gaidāmajām vēja prognozēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, drošības pēc ziņo par to tālāk, bet tiek norāta, lai pievērš uzmanību armijas vienību kustībām, līdz ir par vēlu un vien vēlāk, pēc stāsta nosaukuma, saprot, kas un kāpēc

Darbojoties slepeni, ne vienmēr viens spiegs spēj atpazīt otru, nav jau uz pieres rakstīts, kur nu vēl pretējās puses darboni. Tā lūk Judith by C.E Montaguestāstā, kas aptver ilgāku laika periodu un aizsākas Francijā stāsta galvenais varonis Phil Gresson gluži kā citi kolēģi pirms lielas kaujas, kura var izrādīties pēdējā viņa dzīvē, izdomā doties uz tuvāko pilsētu ar mērķi zaudēt nevainību. Pamana arī vienu skaistu dāmu, kura iekrīt acīs, bet tieši tad notiek uzlidojums un rīkojas varonīgi, izglābjot viņu. Tikmēr divus gadus vēlāk, kad jau dāma ir kā sena mirāžas atmiņa, pats kā spiegs atrodas Vācijas teritorijā, kur sastop to pašu sievieti (secinājumi lieki) un ir jautājums, vai viņa šoreiz atdarīs ar to pašu. Vai kā Cunningham by W.F. Morris stāstā, kad uz kaujas lauka stāsta galvenais varonis izglābj dzīvību savam tautiem. Vēlāk varonis tiek notverts un nokļūst Vācijas karagūstekņu nometnē, kur negaidīti ienaidnieka mundierī atpazīst personu, kuru reiz izglābis. Spiegs, dubultstiegs(?), kas zina.

Ne vienmēr slepena, svarīga informācija tiek iegūta ar sūru, grūtu darbu. Reizēm vienkārši palaimējas būt īstajā vietā un laikā, palaimējas ar kāda cita neuzmanību, atrodot, piemēram, vilcienā nepieskatītu vai aizmirstu dokumentu somu, kā tas itkā atgadās The Donvers Case by E. Phillips Oppenheimstāstā. Tas nelaimes upurim tomēr paveicas, ka par viņu likstu padzird privātdetektīvs Mr. Cray un ir spējīgs palīdzēt, kad kāds cenšas viņu šādi pamatīgi apkrāpt un apmānīt.

Ne visi stāsti ir arī no uzvarētāju varoņu skatpunkta, tā uz nenopietnu, humoristisko pusi grib pavilkt autors Edgar Wallace stāstā Alexander and the Lady,kas ir no vācu spiega un koordinatora skatpunkta, kurš dzīvo Lielbritānijā, uzskata visus vāciešus pārākus pār citiem it visā, bet nezkāpēc tikpat kā visi viņa plāni (stāstu sērijā par šo varoni) tiek izjaukti un pie vainas, protams, nevar būt viņš.

Krājums tiek turpināts ar Otrā pasaules kara nodaļu. Biju gaidījis, ka tieši šī nodaļa varētu būt viena no garākajām, bet izrādās tieši pretēji vien ar sešiem stāstiem. Var vien cerēt un domāt, ka Otto Penzleru ierobežojis kopējais lapaspušu skaits, kurā jāiekļaujas, ne stāstu kvalitāte, kurus iekļaut. Un no sešiem iekļautajiem tik tiešām tikai vienu par neveiksmīgu izvēli būtu jāatzīst, bet visus piecus centīšos noturēties neizklāstīt, lai atliek pašam pārsteiguma elements, ja gadās tuvākajā laikā grāmatu ņemt savās rokās.

Domu raisošs stāsts ir Thief is an Ugly Word by Paul Galico, kurā Argentīna, izliekoties par no kara neitrālu valsti, ir gata pieņemt no Vācijas tās sazagtos mākslas darbus. Stāsts ir par un ap izmēģinājumu, kurā atpazīstamu gleznu gan pēc tās nosaukuma, gan īpašnieka pirms kara, cenšas augsti godātiem viesiem stādīt kā citam piederošu, ne tagad bēgļa statusā, bez dižiem iztikas līdzekļiem Ņujorkā dzīvojošo. Starp visiem ir tikai viens, tas pats leduskapju firmas inženieris, kā ielūgts uz svinībām pašam brīnums, kuram pietiek drosmes pateikt taisnību skaļi. Citādāk pārējie vien savā starpā saskatās, sačukstās, bet neko skaļi nesaka un būtu gatavi par faktu pieņemt viņiem pasniegto jauno ‘’patiesību’’.

Aizraujoša ir ir nodaļas noslēdzošā īsā novele divās daļās, kuras savstarpēji mijas – Citadel by Stephen Hunter. Vienā no tām galvenais varonis Basil St. Florian tiek instruēts par gaidāmo misiju Vācijas okupētajā Francijā, Parīzē. Viens no varoņiem ir Alans Turings. Britiem ir izdevies pārtvert vienu no vāciešu izmantotajiem kodiem, ir pat zināms, ka eksistē spiegs pašu rindās, kuru varētu izmantot, lai pārliecinātu Staļinu, ka sabiedroti zina par gaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS, kur, cik, kas un kā. Bet Staļinu no rīcības attur paranoja, ka sabiedrotie patiesībā grib viņu apmānīt, lai spēki tiktu pārvirzīti uz nepareizu lokāciju, kas ļautu komunismam tikt sakautam.

Bazila uzdevums ir iekļūt apsargātā, īpašā bibliotēkas krātuvē un nofotogrāfēt tās lapaspuses, kuras tiek izmantotas grāmatas kodu atšifrēšanā (eksistē vien divas kopijas). Paralēli galvenā varoņa talantam spēt pārtapt ātri citos personāžos, ar smaidu uz lūpām un smieklu acīs skatīt potenciālām, tulītējām briesmām tieši sejā, ir attēlots kāds Vācijas puses tēls, kurš par spīti briesmām savai dzīvībai, cenšas izmantot iespējas, lai brīdinātu ebrejus par gaidāmiem reidiem u.c., bez kura palīdzības Bazilam diez vai kaut kas izdotos.

Turpinot ar Other Terros, Other Battles nodaļu starp tām citām kaujām dominē ASV pilsoņu karš, ir arī pa kādam piemēram no daudzajām Francijas revolūcijām. Bet ne vienmēr spiegošana jāsaista ar karadarbības laiku. Reizēm par intereses objektu kļūst kāda slepena starpvalstu vienošanās, kuras pāragra nākšana publiskā dienasgaismā, kaitētu tās parakstītājiem. Tā Šerloka Holmsa stāstā The Naval Treaty by Arthur Conan Doyle, diženais detektīvs palīdz dabūt rokā no tikpat kā slēgtas istabas pazudušo dokumentu, kuru jaunam puisim priekšnieks uzticējis nokopēt. Uztraukums, nerunājot jau par jaunā puiša izgaistošo karjeru, ja dokumentus neizdotos atrast, ir maigi sakot saprotami liels. Bet Šerlokam Holmsam kopā ar Vatsonu nekas nepaslīd garām un arī vainīgajam, kurš dokumentus centies piesavināties, patiesībā nav ne mazāko cerību.

Citādi šajā nodaļā stāsti lielākoties ir baudāmi un atzinības vērti to lasīšanas brīdī, bet nepaliktu atmiņā ar kaut ko vērā ņemamu. Ko gan nevar teikt par noslēdzošu The Cold War nodaļu, kurā arīdzan sastopami modernāki stāsti, gana daudzi šajā gadsimtā tapuši, kuros jau atpazīstams stils, kas manīts citos lasītos trilleros, spriedzes romānos. Bet varbūt tā tikai sakritība.

Tā paša pirmajā nodaļas stāstā Old Soldiers by Brendan Duboisatvaļināts aģents ir tik ļoti nepieciešams un vajadzīgs, ka divi aktīvi strādājoši aģenti ierodas pie viņa dziļos laukos, lai pierunātu un vajdzības gadījumā krietni mēģinātu pārliecināt uz vēl vienu darbiņu. Unikāla galvenā varone, šajā krājumā, ir jauna meitene Abigeila kā stāsta Miss Bianca by Sara Paretsky galvenā varone, šķiet visjaunāka no visiem ar šādu titullomu, kurai tiek dota atļauja pēc skolas doties uz mammas darbu un pavadīt tur laiku, drusku piepalīdzot. Pati mamma ir zinātnieka sekretāre, bet zinātnieks darbojas ar un pēta bīstamas patoloģijas, kurām nebūtu vēlams nokļūt ienaidnieka rokās. Eksperimentiem tiek izmantoti grauzēji, kuriem, lai kā brīdināta jaunā Abigeila ir devusi vārdus un vienai pieķērusies it īpaši.

Nodaļā sastopams arīdzan Džeimsa Bonda stāsts For Your Eyes Only by Ian Flemings, kurš diemžēl atmiņā atsauc visas tās pašas negatīvās iezīmes, kuras varēja sastap Bonda sērijas garākajos romānos. Iekļauts vairāk aiz vārda atpazīstamības nopelna.

Prieks vismaz, ka nodaļa un krājums pats par sevi tiek noslēgts ar spēcīgu stāstu Sleeping with My Assassin by Andrew Klavan, kurš šķietami jau stāsta nosaukumā pasaka priekšā pašu galveno, bet ne mēroto ceļu, kā līdz tam stāsta varonis nonāk. Stāsts par PSRS ‘’guļošo’’ aģentu ievietotu ASV, kuram pēc impērijas sabrukšanas zūd viņa eksistences mērķis, bet jāatrod veids un iemesls kā turpināt dzīvi. Stāsta kulminācija gan ir aptuveni 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, kad bijušie kolēģi atkal sāk aizdomīgās nāveš mirt, kad tā vien šķiet Krievija arābiem apmaiņā pret labvēlīgākām naftas cenām ir pārdevusi informāciju par saviem agrākajiem ‘’gulētājiem’’.

Frank Gardner – Crisis (Luke Carlton #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Lūkam Karltonam nesaistās tās pašas labākās atmiņas ar Kolumbiju, bet, kad El Pobrecito vadītajam kartelim pietuvināts britu spiegs Jeremy Benton tiek nogalināts un viņa informators pazūd kā ar galiem, Lūkam neatliek nekas cits, kā sekot misijai. Vēl jo vairāk, ja vien nesen esi pievienojies MI6 aģentūrai no Special Boat Service aģentūras. Kā arī nevienam nav tik labas spāņu valodas zināšanas un citas nepieciešamās prasmes, lai tiktu uzreiz nosūtīts uz Kolumbiju.

Tikmēr El Pobrecito ir piegriezies, kad ik pēc laika viena narkotiku krava pēc otras tiek pārtvērta, nenonākot līdz pircējam, izmaksājot viņam zaudējumos miljonus. Viņaprāt ir pienācis laiks atriebībai, lai briti iemācītos, kas notiek ar tiem, kuri iejaucas viņa biznesā. Tādēļ labi izplānots terorakts, sadarbībā ar ļoti svarīgas komponenetes piegādi no Ziemeļkorejas, tiks rīkots Pirmā pasaules kara atceres pasākumā, uz kuru sanāk ne tikai tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, bet arī karaļnams, valdības pārstāvji un plašs viesu klāsts no visas pasaules.

Crisis izvēršas īstenā Bondiska stila trillerī ar ļaundari, kuram patīk dzirdēt savu balsi un arī nav par zemu pakacināt pretinieku, it īpaši Lūku Karltonu, it īpaši, ja Lūkam grāmatas gaitā sanāk izšmaukt cauri sveikā no ļoti tuvas sastapšanās ar nāves izkapti. Tādejādi neviens, pat Lūka draudzene Elise, mākslas galerijas darbiniece nav neaizskarama, atrasdamies Lielbritānijā, neko sīkāk nezinādama par drauga bīstamo profesiju, kā vien, ka gribētos, lai Lūks biežāk ir mājās, nevis kaut kur pasaules plašumos.

Crisis tā lasīšanas brīdī ir gana interesants. Kādu gan veidu autors piedāvās, lai labais varonis uzvarētu pār narko-baronu un novērstu viņa plānoto teroraktu. Protams, neiztikt bez upuriem, bet pietaupot tos vien sekundāriem un anonīmiem tēliem.  Diemžēl pēc grāmatas pabeigšanas un vāka aizvēršanas, tā ilgi prāta vairs nepaliek un neizceļas uz citu fona.

Frederick Forsyth – The Negotiator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ne ASV, nedz PSRS ilgi vairs nevar atļauties un pavilkt bruņošanās sacensību tikpat lielā un vēl lielākā apjomā. Draudi ekonomikai gan pašu, gan globālajai un spiedošās vajadzības no citām jomām liek pieņemt smagus lēmumus, kā rezultātā starp ASV prezidentu John J. Cormack (izdomāts un ar viņa iniciatīvu) un PSRS CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu top Nantucket vienošanās, kuru abu parlamentiem vēl nāktos apstiprināt, par bruņošanās krasu samazināšanu abās pusēs.

Protams, visiem šāds negaidīts lēmums nebūt nav pa prātam. It īpaši, ja lieli līdzekļi un nākotnes ienākumi tieši saistīti ar valsts saistītiem pasūtījumiem militārajā jomā. Kā rezultātā starp pieciem biznesmeņiem ASV, kuri iesaistīti arīdzan vietējā naftas ieguvē Teksasā un cierē acīs uz Saūda Arābijas naftas laukiem, top konspirācijas vienošanās plāns darīt visu iespējamo, lai izjauktu Nantuketas vienošanos, un viens no veidiem būtu prezidenta Kormaka atkāpšanās no amata.

Ar šo tad grāmatā, turklāt vien ap simto lapaspusi iesaistās gūstekņu pārrunu eksperts Kvins, jo Anglijā (mācības universitātē) tiek nolaupīts prezidenta vienīgais dēls Saimons. Šajā aspketā gribas izteikt nelielu kritiku, jo 100lpp ir drusku par daudz, lai iepazīstinātu lasītāju ar spēles laukumu, ar grāmatas ļaundaru motivāciju viņu rīcībai. Turklāt prezidenta dēla nolaupīšanas fakts nenozīmē, ka uzreiz mainās stāsta dinamiskums. Tāpat kā nesen lasītajā The Fist of God, tā arī iekš The Negotiator var just autora veiktos pētījuma darbus par grāmatā minētajiem tematiem, kas lieki nogurdina un grib acīm likt drusku skriet pāri, it īpaši daudzajiem ASV un Lielbritānijas aģentu un citu augstu amatu pārstāvjiem, kuri tiek iesaistīt Saimona Kormaka meklēšanas darbos. Šīs divas autora pilna apjoma grāmatas tā vien liek domāt, ka autora lielākais talants slēpjas īsajos stāstos, kuros jācenšas būt krietni kompaktākam.

Ja vēl ļaundaru motivācija attiecībā uz tēriņu samazināšanu militārā jomā šķiet loģiska un saprotama, tad papildus minētās bažas, ka naftas ieguve pasaulē 30 gadu laikā apsīks (grāmata publicēta 1989,g) un arābi varēs kāpināt cenu, cik augstu gribas, gan šķita drusku lieki piekabināta. Vēl jo vairāk, jo grāmatas gaitā šis faktors un viedoklis tiek pieminēts vien pāris reizes tā starp citu. Tas vien parāda, ka, lai cik labu izpēti pirms grāmatas, autors neveiktu, tad no tā izrietošās prognozes nevienmēr būs tās precīzākās, tai skaitā attiecībā uz The Fist of God darbībā centrālo Persijas līča karu, vai nevienā ne otrā neparedzēto savienības sabrukumu.

Frederick Forsyth – The Fist of God

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Pirmoreiz izdota 1994.gadā, vien aptuveni trīs gadus pēc Persijas līča kara, The Fist of God cenšas dramatizēt 35 valstu izveidotās koalīcijas uzvaru pār Irākas spēkiem, kad tā centās iebrukt un okupēt Kuveitu kā daļu no tās vēsturiskās teritorijas. Uzsvars pavisam droši liekams uz vārdu cenšas, jo vien brīžiem var just to pašu talantu, kuru manīju līdz šim vienīgajā viņa lasītajā grāmatā, stāstu krājumā The Veteran.

Nevar noliegt, ka autors Frederick Forsyth, ir veicis apjomīgus pētījumus par un ap tajā brīdī vēl neseno Līča karu. Diemžēl autors ir jutis vajadzību lielu daļu no tā iekļaut grāmatas prozā, līdz ar to tik daudzajās tehniskajās un vēsturiski akurātajās detaļās pazaudējots dramatisko daļu, kā rezultātā varoņu vārdiem grāmatā tikpāt kā mazākā nozīme. Tikpat labu varētu viņus apmainīt pret citiem.

Otrs vērā ņemams niķis autoram šajā grāmatā bija plašas pagātnes informācijas izklāsts pat par sekundāriem vai pat vēl maznozīmīgākiem tēliem, kas vēl vairāk izsit no jebkāda ritma, kad jau tāpat zināms lielā sižeta gala iznākums ar Irākas un Sadama Huseina sakāvi. Kopā ar iepriekšējo punktu nav grūti iztēloties, kā The Fist of God diemžēl cieš no uzpūsta apjoma kaites, bet ar visu to gala rezultāts nav nemaz tik nebaudāms, neciešanms.

Varu viegli iztēloties, kā īstenā tālaika recenzijā, raksts pamatā ir tieši par un ap Līča karu, kurā pati grāmata The Fist of God ir kā iegansts šim rakstam un tiek vien piekabināta pašās beigās. Gandrīz vai prasītos kādu līdzīgu kategoriju, kāds ir autofiction žanrs. Vienīgais, kas acīmredzami ir izdomāts no autora puses sakāpinātakai kulminācijai, ir bažas, ka Sadama Huseina rokās varētu būt nonākusi pašu izgatavota atombumba.

Manis lasītā grāmatas kopija nāk no grāmatu maiņas punka un konkrētāk bibliotēkas norakstīto grāmatu pulka. To pieminu, jo dažviet grāmatā kāds cits lasītājs ir veicis piezīmes ar pildspalvu nav acīmredzami piekritis paustajai idejai, ka Irākai un Sadamam Huseinam varētu būt bijuši pieejami masu iznīcināšanas ieroči. Pieļauju piezīmes veiktas pēc 2001.gada 11.septembra un vēl sekojoša ASV un sabiedroto iebrukuma Irākā.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Eric Van Lustbader – Shan (China Maroc #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

80.to gadu aukstā kara trilleris. Cīņa par ietekmes zonām, par varu un naudu pasaules mērogā, kura centrā duoloģijas galvenais varonis Jake Maroc un viņa ģimenes/radu bizness Honkongā un Ķīnas valsts un politiskās sistēmas nākotne. Ieinteresēti protams ir abas tā laika lielvaras gan ASV, gan PSRS, bet neiztikt arī bez citiem negaidītiem ‘’ciemiņiem’’.

Arī Shan turpinājumā autoram Eric Van Lustbader sanāk attēlot atšķirīgās Ķīnas kultūras filozofiju un domāšanas gaitu, brīžiem pat ieslīgstot maģiskajā reālismā, kad varoņi izmanto spēku no garu un cita veida pārdabiskām, neredzamām pasaulēm, kas Jian ietvaros bija ne tik uzsvērts, citādāk pasniegts. Iekš Shan gandrīz vai maģijas spēks.

Džeiks Maroks ar tēva svētību kļuvis par pašu galveno tai-pan ne tik vien ģimenes/klana ietvaros, bet visā Honkongā, netrūkst ienaidnieku gan vietējo, gan ārpus kolonijas, kas viņā saskata gana nozīmīgu šķērsli, kas būtiski patraucētu viņu plānu realizācijā. Grāmatas notikumu skatpunkts konstanti maina personāžus un brīžiem autoram sanāk aizrauties par daudz. Ja vēl jau sērijas pirmajā grāmatā iepazītajiem tēliem ir atrasta sava balss, tad krietnam skaitam jaunajiem un ne tik nozīmigajiem tēliem tā ir visai līdzīga vienam ar otru, gandrīz vai gribētos pielīdzināt izgrieztiem kartona gabaliem ar atšķirīgiem vārdiem.

Nenoliedzami, ka pozitīvie faktori autora sniegumā, kas bija redzami iekš Jian, ir atrodami arī šajā darbā, papildus Džeikam var pieskaitīt PSRS puses tēlu Daniella Vorkuta un viņas saistīto cīņu par varu padomijas politikas gaiteņos. Tomēr sērijas turpinājumā piezagušies klāt arī šis tas netīkams. Piemēram, līdzīgi kā ar pamanāmiem neizteiksmīgiem tēliem, Shan izceļas ar pāris sižeta līnijām, kas vai nu paliek karājamies gaisā, kas nebūtu nekas traģisks, ja eksistētu vēl kāds China Maroc turpinājums, gan maznozīmīgāki sižeti un ar tiem saistīti tēli, kuri krietni pirms grāmatas beigām paliek teju aizmirsti, un rodas jautājumi par to nepieciešamību pašu par sevi lielā sižeta saistībā.

Jāpiebilst, ka grāmatā ir arī elementi, kas sensitīvajai cancel kultūras pārstāvjiem nebūtu pa prātam un iespējams būtu par mērķi, ja kāds gribētu publicēt ko līdzīgu šodien.